Amerikāņu sapnis

“Agrāk vara bija no Dieva, tagad no vēlēšanām.” Vija Beinerte sarunājas ar filozofijas doktoru Ļevu Sviridovu par Ameriku pirms 3. novembra 1

Vija Beinerte, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Viņš iemieso to, ko mēdz dēvēt par amerikāņu sapni. Viņa biogrāfijas elementi lasāmi vairākās grāmatās, arī ASV 43. prezidenta Džordža Buša nule klajā nākušajā “No daudziem – viens: Amerikas imigrantu portreti”. Iepazīstieties – Ļevs Sviridovs! Mūsu saruna – par Ameriku. Vēlēšanu priekšvakarā. Ar mīlestību, sāpēm un cerību.

KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. “Pilī valda haoss”: izskanējušas runas, ka karaliene Elizabete II tronī varētu iecelt princi Viljamu, apejot princi Čārlzu 11
17 stundas
LE
LETA
Laukos
“Nevīžīgi, uzdzīvojoši kolēģi.” Verdzībā apsūdzētā “Aduga” darbinieki runā par darbiniekiem, kuri sūdzējās 139
2 dienas
DM
Daiga Mazvērsīte
Stāsti
Pasaulē nākšana Sibīrijā, smags darbs un atteiktā pilsonība. Izcilās dziedātājas Margaritas Vilcānes dzīvesstāsts 27
1 diena

Sākšu ar nelielu atkāpi. Nekad neesmu sapratusi izteicienu: tik jauns un jau tik gudrs. Vai talantīgs. It kā prāts un talants ienāktos ar gadiem. Ar gadiem vairojas pieredze, nevis prāts.

Jo tad jau nebūtu pasaulē tik daudz vecu muļķu un dažu jaunu ģēniju. Ja par pēdējiem, Ļevs tam ir liecība.

Piedzimis Maskavā. Piekto klasi pabeidzis kā eksterns desmit gadu vecumā. Vienpadsmit gadu vecumā vasaras brīvlaikā kopā ar māti aizlidojis uz ASV. Dienā, kad vajadzēja atgriezties, Maskavas ielās bija tanki, dega parlamenta ēka un pie Ostankinas televīzijas, kur mamma mēdza taisīt savas filmas, bija nogalināti septiņi cilvēki. Ieraudzījis to rīta ziņās, pateica, ka baidās atgriezties. Un pārliecināja māti palikt.

Absolvējis Ņujorkas Pilsētas koledžu, senāko publisko koledžu, starp kuras beidzējiem ir pieci Nobela prēmijas laureāti un divi Sesila Džona Rodsa stipendiāti. Pirmais to saņēma 1939. gadā, otrs – 2004. Otrs bija Ļevs.

Kā Rodsa stipendiāts iestājās Oksfordas universitātē, tika uzņemts tās senākajā koledžā, kas dibināta 1379. gadā, taču joprojām tiek saukta par Jauno – The New College.

Nepilnu divdesmit sep­tiņu gadu vecumā atgriezās Amerikā – jau kā doktors.

Būtībā – ķīmijas doktors, taču saskaņā ar sešsimt gadus senu tradīciju Oksfordā piešķirts tiek tikai un vienīgi filozofijas doktora grāds.

Ņujorkā trīs gadus nostrādāja pats savas Pilsētas koledžas laboratorijā par kristalogrāfu. Un tad no visiem karjeras piedāvājumiem izvēlējās to, kas viņa sirdij bija tuvākais, – palīdzēt tādiem kā viņš pats. Kopš 2014. gada ir īpaši apdāvinātu bērnu un jauniešu koledžas direktors.

Tā ir noticis, ka Ļevs ir manas draudzenes, kino dramaturģes Sašas Sviridovas dēls. Tāpēc esam uz “tu”. Taču tas nemazina manu cieņu un apbrīnu.

Kas tevi visvairāk izbrīnīja un varbūt pat satrieca 1993. gada Amerikā?

Ja drīkst, es vispirms vēlētos pateikties tev par interesi.

Man vienmēr ir prieks sarunāties ar mammas draugiem – tas ir kā ielūkoties ģimenes vēsturē vēl pirms manas piedzimšanas. Uzreiz gribu piebilst, ka man ir īpašs prieks par to, ka mūsu saruna tiks publicēta latviski.

Neesmu bijis Latvijā, taču ceru, ka reiz ieraudzīšu Rīgu un tās slavenos Trīs brāļus. Mamma man ir daudzkārt stāstījusi, cik ļoti tie līdzinās vecajiem savrupnamiem Volstrītas rajonā. Ieraudzīšu māju, kur dzīvojis Sergejs Eizenšteins, kuru saprast un mīlēt esmu mācīts.

Ņujorkā tuvu un sirsnīgi esmu ticies ar daudziem rīdziniekiem. Gan ar tik spožām zvaigznēm kā Mihails Barišņikovs un Gidons Krēmers, ar kuru Miša mani iepazīstināja, gan arī ar klusāka mirdzuma ļaudīm – mūsu draugiem. Rīga atstāj savu īpašu nospiedumu: visi šie cilvēki ir mazrunīgi, ļaujot, lai par viņiem liecina nevis vārdi, bet darbi.

Latvijā tagad dzīvo mans bērnības draugs Saņa Kreļins, bijušais Lietuvas galvenais rabīns, un jaunības draugs – pazīstams advokāts Boriss Kuzņecovs, kas bija spiests pamest Krieviju, jo tiesā aizstāvēja zemūdenes “Kursk” apkalpes atraitņu intereses. Sveiciens Rīgai!

Paldies, Ļev! Par labiem vārdiem Latvijai un to, ka lielajā nevaļā tomēr atradi laiku mūsu sarunai!

Bet 1993. gada Amerikā mani izbrīnīja daudz kas. Vispirms uz robežas, kamēr viens imigrācijas virsnieks māmiņai padomju pasē uz iebraukšanas vīzas spieda zīmogu, otrs uzrunāja mani: mamma ir atbraukusi strādāt, bet ko tu te darīsi? Un es godīgi atbildēju: ēdīšu.

Maskavā 1993. gadā nebija ko ēst. Piena pulveri mammai dāvināja draugi eiropieši. Un arī buljona kubiņus.

Virsnieks paskatījās uz mani un pateica: ēd!

Un piebilda, ka pats pirms neilga laika esot atgriezies no Maskavas, kur bijis apsargs vēstniecībā, un zinot, ka Maskavā nav ko ēst.

Tāpēc pirmais, kas mani satrieca, bija “McDonald’s” bez rindas – ne tā kā Maskavā uz Gorkija ielas.

Bet savaldzināja uz mūžu mani pārdevējs rotaļlietu nodaļā: liela auguma vīrs uniformā, kam māte palūdza parādīt man, kā darbojas spēlīte, ko draugi bija nolēmuši man uzdāvināt dzimšanas dienā. Bija tāda “Game Boy”.

Es nerunāju angliski, un bija skaidrs, ka man ir nepieciešama palīdzība. Pārdevējs pieliecās man tuvāk, pateica “Yes, sir” un apsēdās man līdzās uz grīdas. Mēs sēdējām uz paklāja veikala vidū, un viņš lēni un pacietīgi ierādīja man, kādas pogas ir jāspiež.

Līdz tam Maskavā veikalos un namu pārvaldē biju radis dzirdēt vienīgi rupjas bezkaunības, tāpēc mani satrieca tas, ka pieaudzis cilvēks var tik laipni sarunāties ar bērnu. Es sapratu, ka esmu pircējs un viņš ir pārdevējs, kas grib savu preci apmainīt pret manu naudu. Taču Krievijā nebija tādas naudas, kas pieaugušajam liktu sarunāties ar bērnu laipni. To es nekad neaizmirsīšu.

Bet izšķīra visu tas, ka dienā, kad mums bija jāatgriežas Maskavā, tur dega parlamenta ēka un ielās bija tanki. Sapratu, ka negribu to redzēt klātienē. Un vēl pēc gada sapratu, ka Amerikā man ir neierobežotas iespējas, vajag tikai labi mācīties. Bet galvenais – nebaidīties, ka iesauks armijā. Tas mani satrieca.

Būt Sesila Džona Rodsa stipendiātam – ko tas nozīmē?

Man tā bija liela atzinība un liels pagodinājums. Īpaši, kad iedomājos par tiem, kas šo stipendiju ieguvuši pirms manis. Turklāt es biju emigrants, kas vienpadsmit gadu vecumā palicis Ņujorkā uz ielas – bez valodas un dokumentiem, bet pēc desmit gadiem spējis saņemt šo stipendiju.

Tā bija balva par ieguldītajām pūlēm. Un tad man jau atkal bija jākļūst par emigrantu, atkal uzcītīgi jāmācās, lai neapkaunotu amerikāņu stipendiāta vārdu Anglijā.

Un vēl tas bija prieks zināt, ka tu mācīsies par brīvu, ka tev nenāksies atmaksāt milzu parādus bankai par studiju aizdevumu. Un, protams, tā ir jauna pieredze: dzīvot pasaules vecākajā universitātē, ko līdz tam biju redzējis tikai televizora ekrānā. Anglijā – valstī ar neaptveramu kultūru, kur viss Šekspīrs, Dikenss, visas pasakas un leģendas par karaļiem un karalienēm ir realitāte. Un tu vari sēdēt operā, bet ložā tev blakus – viņas majestāte Anglijas Karaliene.

Taču tas, ka es kādu dienu varētu docēt leģendārajā Karaliskajā ģimnāzijā, man pat sapņos nebija rādījies. Līdz ar to šī stipendija man bija un vienmēr būs liels prieks un dāvana.

“Rhodes Must Fall” – Anglijā un nu jau ne tikai Anglijā ir uzradušies aktīvisti, kas cīnās, lai Sesila Rodsa piemineklis tiktu gāzts. Muļķība vai precīzs tēmējums?

Es nezinu, kas ir šie aktīvisti. Gribētos cerēt, ka viņi zina, kas ir Sesils Rodss un kādu pateicību esam viņam parādā. Ka viņu nejauc ar kādu citu – kā Amerikā Servantesu, kam aplēja seju ar sarkanu krāsu.

Skaidri zinu tikai to, ka neviens nekad un nekam nav ar varu licis aizpildīt ļoti sarežģīto pieteikuma veidlapu viņa stipendijas iegūšanai. Var pajautāt Bilam Klintonam un citiem stipendiātiem Kapitolija kalnā un citviet pasaulē. Visi to ir darījuši no brīva prāta un lepojušies, ka tiem tikusi piešķirta šī stipendija. 90 pretendentu no dažādām valstīm kārto eksāmenus, dzīvo un mācās par šā sen mirušā cilvēka personiskajiem līdzekļiem. Un pēc tam negaidīti uzzina, ka Rodēzijas dimantu raktuvēs gājis bojā daudz kalnraču, tāpēc esot jāiznīcina piemineklis cilvēkam, kas nodarbojies ar ieguves tehnoloģiju izstrādāšanu.

Es to uzskatu par amorālu dubult­standartu. Lieciet mieru piemineklim! Paskatieties spogulī paši uz sevi un izlemiet: ja jums nepatīk Rodss, nepiesakieties uz viņa stipendiju! Nemācieties un nedzīvojiet uz viņa rēķina! Nevalkājiet briljantus, ja esat uzzinājuši, kādus upurus ir prasījusi to ieguve!

Lasīju, ka esot rakstnieki humānisti, kam nepatīkot Nobela prēmija, jo to veido nauda, kas iegūta no dinamīta pārdošanas. Un viņi ir atteikušies no tās. Es to saprotu, lai gan viņu vārdus man nav izdevies uzzināt. Dinamīts ik minūti nogalina milzum daudz cilvēku, tomēr ir parasts lepoties ar Nobela prēmiju.

Esmu pret Rodsa kunga piemiņas iznīcināšanu. Viņš ir sava gadsimta dēls un, cik man zināms, cilvēkus iznīcināja darba apstākļi, nevis personiski Rodss vai viņa izstrādātās tehnoloģijas. Un kapitālu, kas tika iegūts un pavairots ar strādnieku smagu darbu, viņš ieguldīja šo pašu strādnieku bērnu un mazbērnu izglītībā. Rodēzijas bērni mācās par viņa stipendiju.

Saproti, viņš visus savus uzkrājumus ir novēlējis Oksfordai, bet ne britiem! Angļu bērni nevar pretendēt uz viņa stipendiju, lai bez maksas studētu Oksfordā. Bet bērni no valsts, kas viņa vārdā tika no­saukta par Rodēziju, ir varējuši un jo­projām var. Tā bija koloniālās Anglijas disidenta rīcība – atļauties skaļi paziņot, ka kolonijās ir talantīgi bērni. Un atvest šos trūcīgos bērnus uz Angliju un nodrošināt viņiem pilnu pansiju un apmaksātas studijas. Tas bija izaicinājums!

Šī pasaulē vecākā universitāte dod stipendiātiem iespēju iepazīties ar seno Anglijas kultūru, taču Rodsa kungam bija arī vēl cits virsuzdevums: ļaut dažādu tautu izcilākajiem bērniem iepazīties un iedraudzēties, izaudzināt viņus par krietniem un gudriem cilvēkiem, kas kalpotu sabiedrībai. Un lai konfliktu gadījumā viņi nevis karotu un nogalinātu cits citu, bet meklētu iespējas vienoties.

Atceros, cik ļoti ar man piešķirto stipendiju lepojās Ņujorkas Pilsētas koledžas vadība un abiturienti, jo es šīs Hārlemā izvietotās koledžas vēsturē biju otrais Rodsa stipendiāts. Izglītību šajā koledžā iegūst bērni no sociāli zemākajiem slāņiem. Mani panākumi apliecināja, ka arī publiskā skola spēj dot zinības, kas ļauj saņemt viscienījamāko stipendiju. Pilsētas galva, gubernators, visi, kas finansē koledžu, guva apliecinājumu tam, ka viņu pūles nav veltīgas. Daudzi bērni noticēja, ka arī viņi spēs atkārtot manu sasniegumu. Un ir atkārtojuši. Mana studente Tamāra Džina no koledžas, kur es tagad kalpoju par direktoru, pagājušajā gadā kļuva par Rodsa stipendiāti. Melnā no Bruklinas, no nabadzīgas emigrantu ģimenes.

Esmu radis uzņemties atbildību. Ja kaut kas nepatīk – celies un maini! Nodibini savu stipendiju! Un padari to tikpat vērtīgu un nozīmīgu!

Tu pats reiz nodibināsi?

Esmu jau nodibinājis. Tajā pašā dienā, kad man pasniedza diplomu, es izrakstīju čeku par tūkstoš dolāriem – palīdzībai nākamajam pirmkursniekam. Kam jābūt teicamniekam, nesen iebraukušam emigrantam, no nabadzīgas ģimenes – tādam, kāds savulaik biju es. Tāpēc, ka man daudzi ir palīdzējuši. Tagad mana kārta palīdzēt. Manam čekam savus čekus pievienoja mani skolotāji un draugi. Un nu es pat nezinu, cik liels ir Ļeva stipendijas fonds. Bet zinu, ka bērniem, kas grib mācīties, ir jāpalīdz.

Floida nāve un tas, kas tai sekoja, – vai tā ir adekvāta reakcija?

Tas ir briesmīgs stāsts, par ko grūti runāt. Tur viss jau pateikts. Tas ir noziegums, ko paveikusi amatpersona, veicot dienesta pienākumus. Vainīgajam ir jāstājas tiesas priekšā. Bet tas, kas notika pēc tam, ir kā mēģināt dzēst ugunsgrēku ar benzīnu. Patlaban nemieri Ņujorkā ir mazliet pierimuši, ceru, ka tie neatsāksies. Man nav ziņu par to, vai un kā grautiņi tika plānoti un ievirzīti, taču es skaidri zinu, ka ar grautiņiem, dedzināšanu un vardarbību nedrīkst cīnīties pret vardarbību.

Verdzība ir pastāvējusi gadsimtiem. Grieķi paverdzināja grieķus, indiāņi – indiāņus, arābi – eiropiešus. Servantess, kura pieminekli apgānīja BLM aktīvisti, piecus gadus pavadīja verdzībā, līdz vecāki viņu izpirka.

Esmu pārliecināts, ka tiem, kas apgānīja Servantesa pieminekli, nebija ne jausmas par to, kas Servantess tāds ir. Un te nu mēs nonākam pie citas problēmas – izglītības.

Es ticu izglītības nozīmei un jēgai. Zinu, cik svarīgi ir mācīties: esmu piecas klases pabeidzis Maskavā, Kanādā gājis interesantā skolā, kur neviens skolēns nerunāja to pašu valodu, ko kāds cits viņa klasesbiedrs, arī Ņujorkā esmu mācījies trīs skolās. Zinu, kā atšķiras publiskā skola no privātās. Pat ar ēdiena kvalitāti. Ja mēs pratīsim mācīt bērnus tā, lai viņi spētu atšķirt Servantesu no Kolumba un saprastu, ka pieminekļi ir vēsture, – tas būs milzīgs pavērsiens. Tā klusā revolūcija, kas nepieciešama. Tad vergu ar vergturi nesajauks un Servantesu neaiztiks.

Tikmēr skaļās revolūcijas ir apgānījušas pat ASV nācijas tēva Vašingtona un prezidentu republikāņu pieminekļus. Paradokss: tieši republikāņi savulaik panāca verdzības atcelšanu. Vai tad skolās netiek mācītas šīs tik svarīgās vēstures lappuses?

ASV skolās māca visu. Ir mācību grāmatas, ir ārpusklases nodarbības. Ja vien cilvēks vēlas mācīties. Bet nevēlas. Tur jau tā lieta. Izglītība dod statusu, taču negarantē darbu. Paradokss: tu esi tērējis laiku un naudu, lai iegūtu diplomu, bet stāvi uz ielas ar šo savu diplomu, un tev nav īsti kurp iet. Un tad par to, kas, kur un kad ir atcēlis verdzību, neviens negrib ne domāt, ne zināt un atcerēties.

Ekonomists Tomass Souels, melnais, apgalvo, ka ASV nav sistēmiska rasisma. Ka BLM un citu radikāli kreiso lozungi sabrūkot kā kāršu namiņš, kolīdz tiek konfrontēti ar konkrētiem faktiem.

Īsti nesaprotu, ko protestētāji domā, teikdami “sistēmisks” rasisms. Kad astoņus gadus valsts prezidents ir bijis Baraks Obama, man grūti saprast, par kādu “sistēmismu” ir runa. Pats esmu mācījies koledžā Hārlemā, kur biju vienīgais baltais klasē. Esmu ilgi dzīvojis un arī tagad dzīvoju nebaltajā Bronksā, daudzkārt esmu šo tematu apspriedis ar saviem draugiem. Viedokļi ir dažādi. Taču ir jāpatur prātā, ka melnie – tā nav viendabīga masa. Nebaltās sabiedrības iekšienē ir savas problēmas un noslāņošanās. Problēmas ir, taču dažādus šīs sabiedrības slāņus tās ietekmē atšķirīgi.

Ko tu kā zinātnieks domā par postmodernistu un kreiso liberāļu apgalvojumu, ka nav absolūtas patiesības, ir bezgalīgi daudz alternatīvu? Kad zūd robeža starp patieso un nepatieso, zūd robeža arī starp labo un ļauno. Un, ja nav absolūtu vērtību, viss ir atļauts.

Lai ko kurš teiktu – patiesība bija, ir un būs. Ir fakti, bez kuriem nekas nedarbojas. Šie neatceļamie fakti balstās eksaktajās zinātnēs, un tie ļauj izprast arī procesus sabiedrībā.

Fakts, ka ir sociālais kontrakts, kas noformulēts Konstitūcijā. Un, ja mēs kā sabiedrība neesam vienisprātis ar noteikumiem, kas ierakstīti šajā sociālajā kontraktā, valsts sabrūk.

Dievs visus cilvēkus ir radījis līdzvērtīgus, katram ir tiesības uz dzīvību, brīvību un tiekšanos pēc laimes. Tas ir jāievēro. Un nevajag nevienam neko atņemt, lai kādam citam kaut ko iedotu. Brīvības pietiks visiem. Galvenais – kā ar šo brīvību rīkoties. Ja kāds grib ar savu brīvību ierobežot citu brīvību, tas nav ceļš, tā ir ideoloģiska kļūda. Taču cīņa par brīvību notiek tikpat aktīvi kā cīņa par to, lai kādam brīvību atņemtu. Un tas ir skumji.

Bet robeža starp labo un ļauno zūd tad, kad mēs paši to nojaucam. Jo kopš senseniem laikiem viss ir zināms: tev nebūs nokaut, nebūs iekārot cita mantu, vergu, sievu… Un cita brīvību.

Ko tu domā par ienaidnieka jeb vainīgā tēlu un par upura sindromu?

Valsts iekšienē man nav ienaidnieka. Pat rūdīts sociālists man nav ienaidnieks. Mans pasaules redzējums ir citāds: ja mums abiem ir ASV pilsoņa pase un ja mēs abi atzīstam sociālo kontraktu, kas ierakstīts Konstitūcijā, mēs varam cik tik uziet oponēt viens otram, tomēr nebūt ienaidnieki. Ienaidnieku meklē tas, kas nevēlas uzņemties atbildību. Jo tad, kolīdz kas noiet greizi, tā nav mana vaina, vainīgs ir cits – tas tur, ienaidnieks.

Un tas jau ir infantilisms – nespēja uzņemties atbildību par savu rīcību.

Tieši tā! Sēdi un gaidi, kad atnāks kāds Baidens un visu tev iedos.

Šķiet, pasaulē ir iestājies akūts līderu trūkums. Sakritība vai likumsakarība?

Tagad nav ideālu līderu tāpēc, ka viņi visi ir kļuvuši dzīvi cilvēki. Bet cilvēki mēdz būt labāki un sliktāki. Ir sapratīgi – kā Angela Merkele. Izglītota, ar disciplinētu prātu. Augsti kompetenta zinātniece, kas prot izskaitļot situāciju, zina, ko grib, un saprot, kā to paveikt. Viņai ir ķīmiķes smadzenes – viņas joma ir kvantu ķīmija. Viņa domā un parāda, kā viņa domā un līdz kurai robežai sniedzas viņas izpratne par konkrēto kolīziju.

Mēs gribētu, lai līderi būtu kā svētie, Dieva izredzētie, taču viņi ir vienkārši cilvēki. Beidzot mēs sākam apzināties, ka viss, ko agrāk varēja apslēpt, tagad vairs nav noslēpjams. Mēs dzīvojam caurspīdīgā informācijas laukā. Mājā ar stikla sienām. Viss izlikts apskatei tev priekšā uz galda – izvēlies!

Tagad no pasaules skatuves noiet Anglijas karaliene, viņas vietā nāks princis, mēs zinām, ka viņš nav debesu dāvana. Viņš ir dzīvs cilvēks.

Bet ne jau cilvēki ir kļuvuši sliktāki, pasaule ir kļuvusi citāda. Tagad mēs zinām par līderiem tik daudz draņķību. Ir pazudis misticisms, varas noslēpumainība. Savulaik eksistēja preses ētika, robežas, kas noteica, ko drīkst un ko nedrīkst runāt par monarhu, par valsts galvas ofisu, par senatoru un kongresmeni. Bija mitologēma, ko cienīja. Bet tagad visi, arī līderi, ir parasti cilvēki, darba ņēmēji. Varai ir atņemts tās sakrālums. Un sakramenti.

Agrāk vara bija no Dieva, tagad no vēlēšanām. Tagad ieņemt līdera vietu ir tehniskas dabas jautājums – kā pareizāk izvirzīt savu kandidatūru, kā sarīkot priekšvēlēšanu kampaņu. Tagad visu izšķir vēlētāja balss. Vara ir administratīvs amats. Cilvēks tiek pieņemts darbā uz četriem gadiem. Un viņa pienākums ir kaut ko izdarīt. Paveikt.

Mani mulsina cilvēki, kas absolūtu humora izjūtas trūkumu kompensē ar nesatricināmu personiskā lieliskuma apziņu. Tāpēc man ir visnotaļ sarežģītas attieksmes ar Trampa kungu. Viņa uzvara pirms četriem gadiem – kas tas bija? Vēlētāji nobalsoja par mazāko no ļaunumiem? Vai par tām vērtībām, ko pārstāv republikāņi?

Neesmu gatavs apspriest attieksmi pret valsti terminos “vai jūs mīlat Trampu”. Man prātā nenāk mīlēt vai nemīlēt lidmašīnas pilotu. Es gribu aizlidot uz konkrētu punktu un pa ceļam nenogāzties. Esmu deleģējis pilotam lidmašīnas vadību. Mācīties, saņemt diplomu. Bet es par šo viņa prasmi samaksāšu ar nodokļiem un lidmašīnas biļeti.

ASV 2019. gadā bezdarba līmenis bija 3,6 procenti. Tas ir zemākais rādītājs kopš 1969. gada. Diemžēl pandēmija iedragāja valsts ekonomiku, šā gada aprīlī situācija bija ļoti sarežģīta. Taču jau maijā viss strauji uzlabojās, tika atjaunoti 2,7 miljoni darba vietu, bet jūnijā – 4,8 miljoni. Un te – Floida nāve un reakcija uz to. Vai tam varētu būt kāds kopsakars?

Viss notika vienlaikus: vīruss, karantīna, kas izraisīja bezdarbu, tad šī traģēdija. Viss sakrita. Ar bezdarbu vien bija gana, lai cilvēki izietu ielās.

Kādas ir Trampa izredzes šajās vēlēšanās?

Puse uz pusi. Viņu var kritizēt, var parodēt televīzijā un vīpsnāt, taču viņš nebūt nav muļķis. Galvenais, ko dara Tramps, – viņš neļauj oponentiem nofokusēties. Viņš nemitīgi pamet informatīvu iemeslu, ko visi metas apspriest nākamās 24 stundas. Un nekam citam vairs neatliek laika. Trampu ir viegli ienīst, un grūti ir pieļaut domu, ka viņš nav muļķis, un tas, ko viņš dara – tā ir rūpīgi izskaitļota stratēģija.

Ja oponenti nebūtu iestrēguši Trampa personas apspriešanā, viņi varētu noteikt reālo problēmu, nofokusēties un tad sākt to risināt. Bet viņš neļauj nofokusēties, viņš nemitīgi piespēlē iemeslu apspriest viņa kārtējo gājienu, un visi metas, kur nu kurais, bet viņš paliek savā vietā.

Un, protams, mediju darbs ir nožēlojams. Vienā diennaktī valsts redzēja Trampa uzstāšanos Baltajā namā, kad viņš pieņēma nomināciju, un protesta maršu melno aizstāvībai. Abās vietās bija daudz cilvēku, abās vietās gandrīz visi bija bez maskām un neievēroja ārstu ieteikto distanci. Taču mediji pārsprieda tikai un vienīgi to, ka Baltajā namā nebija masku. To dara demokrātu kontrolētie mediji un dara to pagalam neveikli. Un tāpēc Trampa uzvara man šķiet tikpat iespējama kā demokrātu uzvara.

Kādi ir Baidena trumpji?

Neesmu gatavs apspriest Baidena trumpjus. Par tiem lai viņš pats izstāsta.

Mana lielākā vilšanās bija pats fakts, ka demokrāti nolēma nominēt viņu. Partijai bija gana daudz citu kandidātu.

Es atbalstīju Pitu Batidžiču, ko pazīstu jau 15 gadus kopš Oksfordas laikiem, abi esam Rodsa stipendiāti.

Zinu, cik apbrīnojamas ir viņa darbaspējas, kā viņš pēc Oksfordas brīvprātīgi devās dienēt Afganistānā, lai tur kalpotu ar savām valodu prasmēm. Zinu, kā pēc atgriešanās viņš tika ievēlēts par mēru dzimtajā pilsētā. Zinu, cik ļoti pārmainījās pilsētas dzīve. Nostrādājis divus termiņus, viņš aizgāja, bet pārmaiņas palika un paliks. Tāpat būtu arī ar valsti, ja demokrāti būtu nominējuši viņu. Viņš ir gatavs strādāt, bet galvenais – viņš ir komandas spēlētājs, pazīstu viņa komandu – tā ir mūsu paaudze. Mēs varētu.

Taču partija lēma citādi. Es neslēpju savu vilšanos. Tāpēc nevaru apspriest Baidenu. Viņš pats ir partijas izvēle.

Viss, ko Baidens runā, ir tas, ka viņš nav Tramps. Man ar to ir par maz. Tā nav programma.

Kas rada cerību?

Cerību rada tas, ka Amerika ir jauna un dinamiska. Krīzes ir jau bijušas. Šī nav pirmā.

Kad es te ierados, man bija 11 gadu. Tagad esmu te nodzīvojis ceturtdaļu gadsimta. Redzu, cik strauji viss mainās.

Cerību raisa mani draugi un studenti. Tas, cik liels ir konkurss uz studiju vietu mūsu koledžā. Bērni, kurus mēs rūpīgi atlasām, ne vien izpētot sekmju lapas, bet arī uzklausot viņu vēlmes un centienus. Individuālās pārrunās studenti var izstāstīt par saviem sapņiem un cerībām.

Es redzu sev līdzās zēnus un meitenes no neprātīgās Ņujorkas nomalēm, viņi nevicina rokas un neizvirza prasības, kas būtu jāmaina viņu ērtībai un labsajūtai. Viņi smagi strādā. Mācās. Cītīgi mācās. Piepelnoties pa vakariem, kur nu kurais. Un grib kļūt par ārstiem, skolotājiem, sociālajiem darbiniekiem. Lai strādātu, palīdzot citiem, – tiem, kam nepieciešams ārsts, skolotājs. Un tā mainītu pasauli.

Bet tie, ar ko kopā esmu mācījies, jau strādā par skolotājiem, ārstiem, inženieriem, dienē armijā un flotē. Es mīlu viņus un lepojos ar saviem Pilsētas koledžas un Oksfordas studiju biedriem. Es viņus redzu visur.

Saistītie raksti

Cerību vieš mūsu sponsori – godājami un krietni ļaudis, turīgi Ņujorkas iedzīvotāji, kas finansiāli atbalsta mūsu koledžu. Piedalās atlases komisijas darbā.

Tas raisa cerību, ka viss sakārtosies. Valsts pārdzīvos šo ekonomisko un politisko krīzi. Tiks tam pāri un izies no krīzes, jaunas pieredzes bagātināta. Dievs, svētī Ameriku un mūs uz šīs zemes un planētas!

Vizītkarte

Ļevs Sviridovs

Dr. philos., ķīmiķis kristalogrāfs.

Dzimis 1982. gadā Maskavā.

Kopš 1993. gada dzīvo ASV.

Absolvējis Oksfordas universitāti.

Kopš 2014. gada Hantera koledžas Makaleja Izcilības skolas direktors.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. “Pilī valda haoss”: izskanējušas runas, ka karaliene Elizabete II tronī varētu iecelt princi Viljamu, apejot princi Čārlzu 11
17 stundas
LE
LETA
Laukos
“Nevīžīgi, uzdzīvojoši kolēģi.” Verdzībā apsūdzētā “Aduga” darbinieki runā par darbiniekiem, kuri sūdzējās 139
2 dienas
DM
Daiga Mazvērsīte
Stāsti
Pasaulē nākšana Sibīrijā, smags darbs un atteiktā pilsonība. Izcilās dziedātājas Margaritas Vilcānes dzīvesstāsts 27
1 diena
LE
LETA
Ziņas
“Pēc visiem rādītājiem situācija kļūst arvien sliktāka.” Rīt varētu lemt par jauniem ierobežojumiem 22
10 stundas
LE
LETA
Ziņas
Dāņu meteorologi nāk klajā ar prognozi ziemai un paziņo, kad gaidāma lielākā siltuma anomālija 16
2 dienas
LE
LETA
Ziņas
Nosaukti “Spēlmaņu nakts” balvu ieguvēji
3 stundas
SD
Sandra Dieziņa
Ziņas
Cepumu magnāts – cilvēku tirgotājs? Pašvaldībā neesot bijuši nekādi signāli par briesmu lietām uzņēmumā 6
5 stundas
SK
Skaties.lv
Stāsti
“Reiboņi, tirpas rokās un kājās. Nevarēju vairs nostāvēt. “Covid-19 pacienta Austra stāsts 2
6 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Viņi īsti nenožēlo izdarīto.” Dati ir satraucoši: par pedofilu upuriem kļūst arvien jaunākas personas
6 stundas
LE
LETA
Ziņas
Nosaukti “Spēlmaņu nakts” balvu ieguvēji
00:05
SK
Skaties.lv
Ziņas
Sieviete mira mediķu rokās… Kaimiņi nespēj saprast, kā tik klusā ielā varēja notikt šāda traģēdija
21:36
SD
Sandra Dieziņa
Ziņas
Cepumu magnāts – cilvēku tirgotājs? Pašvaldībā neesot bijuši nekādi signāli par briesmu lietām uzņēmumā 6
21:18
LE
LETA
Ziņas
“Pēc visiem rādītājiem situācija kļūst arvien sliktāka.” Rīt varētu lemt par jauniem ierobežojumiem 22
10 stundas
LE
LETA
Ziņas
Premjers skaidro, vai 6. decembrī varētu pārtraukt ārkārtējo situāciju 7
10 stundas
SK
Skaties.lv
Ziņas
Sieviete mira mediķu rokās… Kaimiņi nespēj saprast, kā tik klusā ielā varēja notikt šāda traģēdija
5 stundas
AK
Aija Kaukule
Ziņas
Teātra pērļu zveja pandēmijas laikā. Kurās nominācijās bijuši karstākie žūrijas strīdi?
10 stundas
IP
Ilze Pētersone
Stāsti
Lai valodas stundā neiemigtu, vajadzīgs humors. Vai tad bērniem drīkst stāstīt anekdotes? 1
8 stundas
EL
Egils Līcītis
Ziņas
Heteroseksuāļi, izteikts sabiedrības mazākums, būs spiesti bēguļot un slēpties. Egila Līcīša feļetons 21
10 stundas
LE
LETA
Ziņas
Sākti pirmie administratīvā pārkāpuma procesi pret sejas masku nevalkātājiem 3
11 stundas
Ieva Ēvalde
Ziņas
Gudri izmukt no ātro kredītu “cilpas”: kā koronavīruss izmainījis Latvijas iedzīvotāju paradumus 9
16 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Pirmais sniegs nav atvedis ziemu. Bricis par laikapstākļiem šonedēļ
17 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Lieliskas ziņas! Latviešu mūziķe Dženifere Rumpāne Itālijā uzvarējusi tiesā un atbrīvota no apcietinājuma 14
15 stundas
VB
Valdis Bērziņš
Ziņas
ASV vēršas pret Krievijas finanšu agresiju 3
9 stundas
MB
Madara Briede
Praktiski
Vai un kā tiek pārbaudīts pasta sūtījumu saturs? Ko nedrīkst sūtīt uz ārzemēm? 3
10 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. “Pilī valda haoss”: izskanējušas runas, ka karaliene Elizabete II tronī varētu iecelt princi Viljamu, apejot princi Čārlzu 11
17 stundas
ML
Māra Lapsa
Praktiski
Ātri, ļoti gardi un sātīgi: 5 karstmaižu variācijas maziem un lieliem
17 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Jehovas liecinieki” tiesājas ar Latvijas valsti 41
1 diena
LE
LETA
Ziņas
Dāņu meteorologi nāk klajā ar prognozi ziemai un paziņo, kad gaidāma lielākā siltuma anomālija 16
2 dienas
DM
Daiga Mazvērsīte
Stāsti
Pasaulē nākšana Sibīrijā, smags darbs un atteiktā pilsonība. Izcilās dziedātājas Margaritas Vilcānes dzīvesstāsts 27
1 diena
ĀR
Ārija Rudlapa
Praktiski
Sagatavo augus ziemošanai, griež skujotus zarus, cērt kokus. Kas darāms dārzā no 23. līdz 29.novembrim
18 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO, VIDEO. Horens Stalbe gandrīz 50 gadu vecumā kļūs par tēti ceturtajam bērnam 11
Intervija 1 diena
RE
Reklāmraksts
Reklāmraksti
Kāda materiāla gultas veļu izvēlēties?
19 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
vārds ietekmē tavu dzīvi: šīs dienas gaviļnieki – Zigrīda, Zigfrīda un Zigrīds
17 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Latvijā notiks vēl nebijis šovs: izdzīvo karantīnā!
18 stundas
LE
LETA
Laukos
“Nevīžīgi, uzdzīvojoši kolēģi.” Verdzībā apsūdzētā “Aduga” darbinieki runā par darbiniekiem, kuri sūdzējās 139
2 dienas
LA
LA.LV
Kokteilis
Pieskaņojies dabas ritmam! Veiksmes kalendārs no 23. līdz 29.novembrim
17 stundas