Ar vienu līniju nepietiek! Slaidiņš atklāj, kādu kļūdu nedrīkst pieļaut Latvijas robežas aizsardzībā 0
Latvijas austrumu robežas stiprināšana ar dažādiem fiziskiem šķēršļiem ir būtiska, tomēr ar vienu aizsardzības līniju vien nepietiktu, lai nopietna apdraudējuma gadījumā apturētu pretinieku. TV24 raidījumā “Aktuālais par karadarbību Ukrainā” NBS majors un Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš skaidroja, kāpēc Latvijas aizsardzībai nepieciešama aizsardzības līniju sistēma dziļumā.
Slaidiņš komentēja jautājumu par aizsardzības objektiem, kas tiek veidoti pie Latvijas robežas, tostarp par betona blokiem un prettanku šķēršļiem. Viņš norādīja, ka šādi objekti ir daļa no pretmobilitātes pasākumiem, kuru mērķis ir apgrūtināt pretinieka tehnikas pārvietošanos.
“Izaicinājums ir tas, ka visiem šķēršļiem jābūt piesegtiem ar uguni, jābūt mīnētiem un tā tālāk,” skaidroja Slaidiņš.
Viņaprāt, būtiskākā kļūda būtu paļauties uz vienu aizsardzības līniju. Ja pretinieks spēj atrast vājāku vietu, izlauzt tajā robu un šķērsli apiet, visa pārējā līnija zaudē savu nozīmi.
“Ar vienu līniju noteikti nepietiek. Jābūt vairākām līnijām – otrai, trešajai, un tās ir dziļumā,” uzsvēra Slaidiņš.
Viņš atgādināja, ka šādu pieeju novērojis arī senāk. Slaidiņš minēja gan Francijas aizsardzības līniju, gan tā dēvēto Staļina līniju, kuras pretinieks spēja apiet, tādējādi samazinot šo nocietinājumu nozīmi.
Arī Latvijas vēsturē aizsardzības plāni esot balstījušies uz dabiskajiem šķēršļiem, piemēram, Aiviekstes upi, Lubāna ezeru un Pededzes upi. Šādi šķēršļi kopā ar vairākām aizsardzības pozīcijām ļauj veidot dziļāku aizsardzības sistēmu.
Slaidiņš norādīja, ka līdzīgu principu šobrīd izmanto arī Ukraina, kur aizsardzība tiek veidota vairākās līnijās. Papildus ierakumiem un prettanku grāvjiem tiek izmantoti tā dēvētie “pūķa zobi”, dzeloņdrātas un citi šķēršļi.
“Ukrainā jau ļoti labi varēja redzēt, kā viņi veido šo otro, trešo aizsardzību. Viņa jau ir izveidota, bet visu laiku pastiprina,” sacīja Slaidiņš.
