Atklājot senus ugunskapus, atrisināta gadsimta mīkla zemgaļu apbedīšanas tradīcijās 0
ŠĪ gada maijā Tērvetes Dabas parka teritorijā veikti objektu apzināšanas un izpētes darbi, kuru mērķis bija pārbaudīt Tērvetes vēstures muzeja vadītājam, LU Latvijas Vēstures institūta Arheoloģijas nodaļas zinātniskajam asistentam Normundam Jērumam sniegtās ziņas par senlietu atradumiem Tērvetes Dabas parka teritorijā.
Kā informēja Jērums, vēsturisko liecību apzināšanas laikā iemērīti seši laukumi. Kopumā izpētīta 11,5 kvadrātmetrus liela platība. Rezultātā atklājās pieci ugunskapi, kas datējami ar 12.-13.gs.sākumu.
Vienā no izrakumu laukumiem tika konstatēts dubultais ugunskaps, kurā, spriežot pēc senlietām, vienkopus apbedīti gan sieviete, gan vīrietis. Dubultkaps bija bagāts ar mirušajiem līdzi dotajām rotām un sadzīves priekšmetiem.
Starp atklātajiem sešiem apbedījumiem ar krāšņu un bagātu senlietu klāstu izcēlās pirmais ugunskaps. Tajā atklātas arī atsevišķas, zemgaļu materiālajai kultūrai neraksturīgas rotas, piemēram, važiņu sadalītājs, aproce ar zvērgalvu galiem un stikla krelles, uzvērtas uz stieples, kas biežāk sastopamas Baltijas somu un kuršu arheoloģiskajos pieminekļos.
Līdz šim brīdim jaunatklātais kapulauks ir vienīgais, zināmais 12.-13.gs. zemgaļu ugunskapu kapulauks Zemgalē un zemgaļu apdzīvotajās teritorijās Lietuvā. Tas sniedz jaunas atziņas par zemgaļu apbedīšanas tradīcijām 12.-13.gadsimtā.
Latvijas un Lietuvas teritorijā vairāk nekā 100 gadus ilgā arheoloģiskās izpētes laika posmā izrakumos atklāti aptuveni četrdesmit apbedījumi, no kuriem 17 ir ugunskapi starp skeletapbedījumiem.
Šobrīd zemgaļu vēstures pētniecībā bija neatminēta mīkla, kāpēc līdzenajos kapulaukos mirušo apbedīšana konstatējama tikai līdz 11.gadsimta beigām, bet 12. un 13.gs. apbedījumi tiek atrasti retos gadījumos. Atklātais ugunskapu kapulauks apliecina, ka zemgaļiem, līdzīgi kā kuršiem 12. un 13.gs., izplatītākais apbedīšanas veids ir mirušo kremācija.
Tās rezultātā indivīda kalcinētie kauli ar sakusušajām senlietām ierakti neliela izmēra bedrē. Ugunskapu specifika ir tāda, ka mirstīgās atliekas tiek ieraktas nelielā dziļumā – 5 līdz 7 cm no augsnes virskārtas. Veicot mirušo kremāciju un apglabājot mirušos ugunskapos līdzās skeletapbedījumiem, laika gaitā apbedījumi nopostīti, lauksaimniecības rezultātā apstrādājot plašos Zemgales laukus.
Jaunatklātais ugunskapu kapulauks Latvijas arheoloģijā un zemgaļu pētniecības vēsturē pēdējās desmitgadēs ir viens no lielākajiem atklājumiem.
