Latvijā
Sabiedrība

Kā mums, latviešiem, izdzīvot šajā pasaulē? Saruna ar profesoru Viktoru Ivbuli0


Viktors Ivbulis: “Tas ir liels paradokss, bet valodas ziņā indietis no Deli vai Kalkutas latvietim ir daudz tuvāks radinieks nekā igaunis no Pērnavas.”
Viktors Ivbulis: “Tas ir liels paradokss, bet valodas ziņā indietis no Deli vai Kalkutas latvietim ir daudz tuvāks radinieks nekā igaunis no Pērnavas.”
Foto: Karīna Miezāja

Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Saruna ar profesoru, bengāļu valodas speciālistu Viktoru ­Ivbuli, kurš studējis filoloģiju Latvijas Universitātē, vēlāk papildinājies Visva-Bharati universitātē Rietumbengālē Indijā. Aizstāvējis doktora disertāciju par Rabindranata Tagores daiļradi.

Profesor, jūs bijāt tas, kurš mani aizveda uz Indiju. Konkrētāk – jūsu grāmata “Indijas ceļos”, kuru izlasīju tūlīt pēc tās iznākšanas 1984. gadā. Indiju gan pirmo reizi ieraudzīju tikai 1998. gada rudenī. Vēl tagad atceros – izkāpju no lidmašīnas Tamilnadas štata galvaspilsētā Čennajā, un mani apņem silts, mikls gaiss, blakus lidostai redzamas kokospalmas, debesīs riņķo ērgļi. Bet kas jūs aizveda uz Indiju?

V. Ivbulis: Redziet, kāds spēks piemīt grāmatai! Arī mani uz Indiju aizveda grāmata, konkrētāk – bengāļu rakstnieka Rabindranata Tagores daiļrade.

Bengāļu valoda, kas gan ir tikai viena no daudzajām Indijā lietotajām valodām, ir sena, skanīga un bagāta. Tiesa, apgūt to nav viegli. Savulaik šai valodai bija īpaša politiska nozīme, jo pašreizējā Rietumbengālijas štata galvaspilsēta Kolkata līdz 1911. gadam bija visas Britu Indijas galvaspilsēta.

Kad es 1978. gadā pirmo reizi ierados Kolkatā, pusotru mēnesi biju spiests pavadīt kopmītnē.

Jo sākušies plūdi, visa dzīve paralizēta! Kas man tolaik šķita mazliet dīvaini – vienīgais cilvēks, kurš mitinājās vienistabas numurā, bija anglis.

Tātad bijušais kolonizators!

Bet angļi bija tie, kuri izveidoja vienotu Indiju. Nav taisnība, ka viņi to sadalīja. Indijas iedzīvotāji paši nespēja vienoties par britu atstāto mantojumu.

Musulmaņi uzstāja, ka viņiem vajag pašiem savu valsti, un viņi arī dabūja Pakistānu, no kuras vēlāk atdalījās tagadējā Bangladeša. Tā kādreizējās Britu Indijas vietā patlaban uz kartes ir trīs valstis.

Dižais Mahatma Gandijs, kurš līdz pēdējam mēģināja saturēt kopā milzīgo zemi, savas pārliecības dēļ zaudēja dzīvību, viņu atentātā nogalināja hinduistu fanātiķis.

Kaut arī kopš neatkarības pasludināšanas pagājuši jau teju septiņdesmit trīs gadi, bijušās metropoles iespaids ir milzīgs.

Indijas policija, armija un tiesas daļēji joprojām darbojas pēc “veco laiku” likumiem, no kuriem daudzi pašā Lielbritānijā jau sen zaudējuši spēku.

Labākajās Indijas vidusskolās un augstskolās mācības notiek angļu valodā.

Tāpēc indiešiem tik viegli iedzīvoties jebkur pasaulē. Pietiek ieslēgt CNN, BBC vai citu ziņu kanālu, un mēs redzam indiešu izcelsmes zinātniekus, ārstus, politiķus.

Jūsu jaunākā grāmata saucas “Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi mūsdienās saistībā ar Indiju un baltiem”. Tad jūs Latvijā vislabāk varat atbildēt uz jautājumu – kas mēs esam? Un no kurienes nākam?

Es pats daudz neko neesmu atklājis, grāmatā publicētais ir pasaules izcilāko pētnieku atziņu apkopojums. Tiesa, tas man prasīja daudzu gadu darbu.

Indoeiropiešu un tātad arī latviešu pirmdzimtene meklējama tagadējā Ukrainā un Krievijas dienvidrietumos, reģionā uz ziemeļiem no Melnās jūras.

Toreizējie protoindoeiropieši šeit dzīvoja laikā no 4000. līdz 2500. g. p. m. ē. Protams, šie skaitļi ir aptuveni.

Tā gan vēl nebija nekāda izcilā kultūras tauta.

Bet valodnieki ar īpašām metodēm ir izveidojuši protoindoeiropiešu valodas vārdnīcu, kurā citstarp atrodami arī daudzi lietuviešu un latviešu vārdi.

Kas liecina par baltu valodu senumu?

19. gadsimta pirmajā pusē vācu valodnieks Francis Bops publicēja zinātnisku darbu ar garu nosaukumu – “Sanskrita, senpersiešu, grieķu, latīņu, lietuviešu, senslāvu, gotu un vācu valodas salīdzināmā gramatika”.

Tad arī sākās pētnieku interese par baltu valodām, jo īpaši par lietuviešu valodu.

Bet kurā brīdī parādās paši balti?

Baltu ciltis izdalījās no seno indoeiropiešu kodola ap 2500. gadu p. m. ē. un sāka virzīties uz ziemeļrietumiem.

Ar laiku balti aizņēma lielu teritoriju – no pašreizējās Polijas austrumu robežām līdz pat tagadējai Maskavai.

Tā bija viena no stiprākajām tautu grupām Eiropā. Itāliešu valodnieks Pjetro Dini uzskata, un arī es viņam pievienojos, ka lietuviešu un latviešu valodas izveidojās mūsu ēras pirmajos gadsimtos.

Bet daļa indoeiropiešu devās uz dienvidaustrumiem – garām Urālu kalnu grēdai, cauri Centrālāzijai, līdz nonāca tagadējās Indijas teritorijā.

Par to vēsta Rigvēda, svēto dziedājumu un lūgšanu krājums, rakstīts smagā, sarežģītā sanskritā.

Pirmās Rigvēdas himnas tapušas laikā no 17. līdz 15. gadsimtam p. m. ē.

Sanskrits ilgu laiku tika uzskatīts par pasaules senāko valodu – līdz pagājušā gadsimta sākumā arheologi un valodnieki atklāja hitītu valodu, kas, iespējams, bijusi pat vēl vecāka par sanskritu.

Šajā valodā runāja tagadējās Turcijas centrālajā daļā.

Bet sanskrits joprojām skan Indijas tempļos. Ja mēs paraugāmies uz latviešu un sanskrita vārdu līdzībām, tā ir pārsteidzoša: dievs – deva, vīrs – vīra, medus – madhu, gatve – gati, agri – agre, rati – rata. Uzskaitījumu var turpināt vēl ilgi. Daži valodnieki apgalvo, ka līdzība skaidrojama ar faktu, ka latviešu, lietuviešu un sanskrita valodas atrodas indoeiropiešu valodu izplatības ģeogrāfiskajās nomalēs un tādēļ maz mainījušās.

Sanskrits ir ne tikai sena, bet arī skaista un skanīga valoda. Pirmie angļi, kuri iemācījās sanskritu 18. gadsimtā, saprata, ka tā pat ir bagātāka par sengrieķu un latīņu valodu.

Ne jau tikai sanskritā, arī modernajās hindi un bengāļu valodā daudzi vārdi skan līdzīgi kā baltu valodās. Vai krievu, kas valodas ziņā mums, baltiem, ir tuvākie radinieki.

Piemēram, skaitļa vārdi. Bengāļu valodā tie skan: ek, dui, tīn, čār, pānč – un tā tālāk, līdz dos, kas ir tas pats mūsu desmit.

Kas vieno Indiju, kas satur kopā milzīgo valsti?

Pirmām kārtām divas lietas – valoda un reliģija. Augstākajās, izglītotajās aprindās tā ir angļu valoda.

Turklāt Indijas dienvidos tikpat kā nerunā hindi valodā, īpaši piecos dravīdu tautu apdzīvotajos štatos – Keralā, Tamilnadu, Āndrapradešā, Telanganā un Karnatakā.

Kopā tajos mīt ap 250 miljoni cilvēku, milzīgs skaitlis.

Bet tikpat svarīgs vienojošais faktors ir Indijas galvenā reliģija – hinduisms.

Pastāv visai pamatots uzskats, ka tā pat nav reliģija mūsu, eiropiešu un kristiešu izpratnē, drīzāk mācība par sociālās dzīves normām. Hinduisti tic dvēseles pārdzimšanai.

Lai pārdzimtu augstākā pakāpē, jāievēro zināmi priekšraksti. Piemēram, kastu noteikumi, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Man gan ir aizdomas, ka pārdzimšanas idejai šodien tic arī diezgan daudzi latvieši.

Jau dzejnieks Fricis Bārda ir teicis: “Trīs lietas mani moka no mazotnes: Kas biju, kas būšu un kas esmu es?”

Nu lūk! Vēl kāds identitāti veicinošs apstāklis – kaimiņi, ar kuriem lāgā nevar sadzīvot.

Indija karojusi gan ar Pakistānu, gan Ķīnu. Patīkams izņēmums ir Bangladeša.

Tās teritorija ir tikai aptuveni divas reizes lielāka nekā Latvijai, bet iedzīvotāju skaits – 170 miljoni, tātad astoņdesmit piecas reizes vairāk nekā Latvijā.

Un tomēr pēdējos gados tā spējusi veiksmīgi attīstīties, saimnieciskais pieaugums tai ir straujāks nekā Indijai. Arī islāms Bangladešā, atšķirībā no Pakistānas, ir visai tolerants.

Izskatās, ka jau nākamgad Indijas iedzīvotāju skaits pārsniegs Ķīnu un būs 1,41 miljards. Ko tas nozīmē Indijai un pasaulei?

Indijai – pašapziņas pieaugumu. Tās politikā aizvien vairāk dominē nacionālas, patriotiskas idejas, kuras pārstāv pašreizējais premjers Narendra Modi un viņa Indijas Tautas partija. Tagore, kurš bija pasaules pilsonis, vairs nav modē.

Un tomēr Indijā pastāv reāla demokrātija. Varbūt ne tik pilnīga kā Eiropā, bet demokrātija.

Ar to Indija būtiski atšķiras no daudzām tā saucamās trešās pasaules, it īpaši Āfrikas, valstīm. Tur vēlē parlamentus un prezidentus, ģērbjas eiropiešu drēbēs, uzvalkos un kaklasaitēs.

Smuki jau izskatās, bet tā ir tikai ārējā čaula, iekšējā būtība jau nav mainījusies. Tāpat Indijā pastāv brīva prese, kas gan dažkārt spiesta ievērot pašcenzūru.

Valdība tiek kritizēta par vēlēšanās doto solījumu nepildīšanu, dzīves dārdzību, vides piesārņojumu.

Arī par nabadzību, kas, neraugoties uz pēdējo gadu saimnieciskajiem panākumiem, Indijā joprojām sastopama.

Tāda ir šodienas pasaule – vienā daļā redzam pārapdzīvotību un nabadzību, citviet turību un darbaroku trūkumu. Tas arī nosaka virzienu, kurā plūst migrācijas straumes.

Eiropu un ASV sagaida sarežģīts liktenis.

Sešdesmitajos gados Vācija sāka aicināt pie sevis turkus. Tagad viņu ir vairāki miljoni, izaugušas jaunas paaudzes. Es nedomāju, ka Vācijas turki klausīsies Turcijas prezidenta Erdogana aicinājumos.

Bet vai viņi ir kļuvuši par vāciešiem? Diezin vai. Imigrācija Eiropai nav ilglaicīgs risinājums.

Vēl viens jautājums, uz kuru nāksies meklēt atbildi – vai Zemei pietiek resursu, lai pabarotu astoņus miljardus cilvēku?

Ierobežotās lauksaimniecības zemes platības apdraud klimata izmaiņas, tāpat milzīga problēma ir ūdens trūkums.

Etiopija uz Zilās Nīlas patlaban būvē milzīgu dambi, lielāko Āfrikā.

Bet ūdens jau vairāk nekļūs! Zaudētājas būs Nīlas lejteces valstis – Sudāna, Ēģipte, kuras iedzīvotāju skaits jau pārsniedzis 100 miljonus.

Visa pasaule ir milzīgu pārmaiņu priekšā.

Vēl nezinām, kā nākotni iespaidos Covid-19 epidēmija, pašreizējā biržu indeksu un naftas cenas krišanās, uzņēmumu izputēšana un bezdarbs.

Mums var nepatikt Eiropas Savienība, to bieži kritizē par neizlēmību un birokrātismu. Tomēr tās izveide ir ļoti nozīmīgs solis.

Pirmkārt, jau 75 gadus Eiropā valda miers.

Otrkārt, ja mūsos, eiropiešos, pasaulē vispār vēl kāds ieklausās, tad tikai ES dēļ.

Pati lielākā Eiropas valsts, Vācija, iedzīvotāju skaita ziņā šodien jau ir mazāka par Turciju, Irānu, Vjetnamu, Ēģipti, Filipīnām vai Etiopiju, nemaz nerunājot par Indiju un Ķīnu.

Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES ir liela muļķība, no tās neiegūs neviens – ne briti, ne Eiropa.

Varbūt Krievija mēģinās iet savu ceļu?

Kur tad viņa var viena aiziet ar saviem 146 miljoniem? Agrāk vai vēlāk Krievija nonāks Rietumu nometnē. Putins jau mūžīgi nebūs pie varas.

Kā mums, latviešiem, izdzīvot šajā pasaulē?

Savā ziņā mums ir veicies – salīdzinot ar iedzīvotāju skaitu, Latvijas teritorija ir milzīga. Pārapdzīvotība mums nedraud.

Te nav lielu dabas katastrofu, netrūkst ūdens, ir skaista, tīra daba.
Saistītie raksti

Nekad neesmu bijis Latvijas gānītājs, mūsu valdības ir tādas, kādas paši esam pelnījuši. Vienīgi žēl, ka cilvēki aizbrauc.

Raugoties nākotnē, mums visiem spēkiem jāsargā latviešu valoda, kas ir viens no mūsu lielākajiem dārgumiem.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Latvijā
Sākas Rīgas domes ārkārtas vēlēšanu oficiālais aģitācijas periods
4 stundas
AG
Andris Grīnbergs
Latvijā
APTAUJA: Vai Latvijā ir vajadzīgi četru joslu ātrgaitas ceļi? 3
5 stundas
AD
Artis Drēziņš
Latvijā
Viņu kā īpaši bīstamu personu meklēja pat “Omega”! Izdzīvojušās sievietes atklāj patiesību par slepkavu
5 stundas

Lasītākie

Ieva Ēvalde
Ekonomika
Produkti atkal “iežņaudzīti pārtikas plēvē”. Covid-19 bremzē “Zaļo kursu” uz zaļiem veikaliem
1 stunda
AD
Artis Drēziņš
Latvijā
Viņu kā īpaši bīstamu personu meklēja pat “Omega”! Izdzīvojušās sievietes atklāj patiesību par slepkavu
5 stundas
MA
Māris Antonevičs
Latvijā
Neērts jautājums – kāpēc nedzirdam arī Latvijas ebrejus?
1 stunda
LE
LETA
Veselam
Kas notiek?! Diennakts laikā reģistrēti septiņi jauni Covid-19 gadījumi
2 stundas
LE
LETA
Veselam
Pētījums liek šaubīties par kolektīvās imunitātes sasniegšanas efektivitāti cīņā ar covid-19
2 stundas