Beigas pārsteidza pat viņu pašu! Fotogrāfs Sokolovs nespēja aizmirst redzēto uz Tallinas šosejas 0
Kurš tad, braucot pa šoseju, nav vismaz reizi redzējis notriektu dzīvnieku. Sirds sažņaudzas, gribas palīdzēt, bet tas gandrīz nekad nav vairs iespējams. Diemžēl tāda ir realitātē. Dilemmā nonācis arī fotogrāfs Aleksandrs Sokolovs, kura stāsts par pamanītu dzīvnieku beidzas pavisam negaidīti.
“Būt empātiskam ir labi? Nē! Tas ir smagi. Tas ir grūti. Tas ir mokoši… Šorīt, pavisam agri no rīta, es braucu pa Tallinas šoseju. Pēkšņi kaut ko ieraudzīju netālu no Ādažiem. Laukā, apmērām 60m no ceļa gulēja, laikam beigts, dzīvnieks. Es uzreiz padomāju, ka kaķi notrieca mašīna. Viņš laikam savainots noskrēja no ceļa un tad nomira.
Nu un? Notriekts dzīvnieks ir ļoti izplatīta parādība. Katru reizi ceļa malā var ieraudzīt vai ezi, vai pat apsi. Bet pa dienu, es ik pa laikam iedomājos par to kaķi. Jo manu uzmanību piesaistīja tas, ka es redzēju viņa pēdas, mīkstajā melnzemē – viņš skrēja, kamēr nenomira…
Jo tuvāk vakars, jo vairāk man bija domu par šo nabago pūkainīti. Un tad, ka zibens iespēra – “kā es varēju redzēt kaķa pēdas, ja tur bija vismaz 60 metri, un es braucu pa pretējo joslu 90 km/h???”
Viņš noteikti bija ar savainotām aizmugures ķepām un vilka savu aizmuguri pa zemi, tāpēc es redzēju “pēdas”… Es nevarēju par to nedomāt. Saule jau pazuda aiz horizonta, bet bija vel gaišs. Apmēram 9 vakarā. Es ielecu mašīnā un aizbraucu uz to vietu.
Varbūt brīnumi notiek, un dzīvnieciņš vēl ir dzīvs. Tad es aizvedīšu uz kliniku, lai viņi vai izārstē, vai nu iemidzina… Esmu tads kretīns! Kāpēc es sagaidīju līdz pašam vakaram?! Es lūdzu dievu, lai tā kaķa tur nebūtu!
Es braucu un gandrīz jau esmu pie tā lauka. Bet aizmugurē ir mašīnas un tur tikai viena josla. Es nevarēju apstāties… Bet paspēju pagriezt galvu… Diemžēl uz tumšās zemes bija labi saskatāms tas gaišais dzīvnieks… Viņš tur gulēja…
Apgriezties es nevarēju un vienīgais variants bija uztaisīt 5km apli gar Carnikavu, lai atkal piebraukt pie tas vietas. Mašīnu aizmugurē vairs nebija un es veiksmīgi apstājos. Skrienu pāri grāvim, pa lauku un esmu klāt.
Bāc. Es gaidīju redzēt jeb ko, bet ne šo. Tā bija kaut kāda meža dzīvnieka kažokāda. Vecā, sausa kažokāda. Bez skeleta, bez galvas. Laikam pat kažokādas daļa…
Es laikam esmu psihopāts. Man ir pārāk laba iztēle… Man nav viegli dzīvot šādi… Ne pirmo reizi es pats iekritu savās fantāzijas slazdā…”
