Kurš drīkstēs tikt pie savas naudas? Advokāts brīdina par risku 2. pensiju līmeņa priekšlaicīgā izņemšanā
0
Kā jau iepriekš vēstīts, Latvijā tiek spriests par iespēju ļaut iedzīvotājiem priekšlaikus izņemt 2. pensiju līmenī uzkrāto naudu – līdzīgi kā valdība to atbalstījusi Lietuvā un Igaunijā. Vieniem tas šķiet loģisks solis, jo uzkrājums veidots konkrēta cilvēka vārdā un no viņa paša sociālajām iemaksām, tādējādi veidojot argumentu par brīvu rīkošanos ar savu naudu, bet citi brīdina, ka šāda reforma varētu radīt nopietnus riskus nākotnes pensijām un ekonomikai kopumā.
Publiski izskanēja arī priekšlikums pensiju ļaut priekšlaicīgi izņemt atsevišķām sabiedrības grupām. Piemēram, tiem, kuriem šī nauda noderētu slimību ārstēšanai – veselības aprūpei. Cik juridiski pareizs būtu solis ļaut izņemt 2. pensiju līmeni tikai atsevišķām sabiedrības grupām un vai pensijas izņemšana būtu vēlreiz jāapliek ar nodokli, skaidro zvērināts advokāts Jānis Dzanuškāns.
Pastāv nevienlīdzīgas attieksmes risks
“Jautājums par 2. pensiju līmeņa līdzekļu izņemšanu patiesībā nav tikai sociālās politikas jautājums. Tas ir arī jautājums par personas īpašuma tiesībām un valsts iejaukšanās robežām.
Latvijā 2. pensiju līmeni regulē “Valsts fondēto pensiju likums”. Atšķirībā no 1. pensiju līmeņa, kur darbojas paaudžu solidaritātes princips, 2. līmenī katrai personai tiek uzskaitīts individuāls uzkrājums, kas tiek ieguldīts finanšu tirgos personas interesēs. Faktiski šie līdzekļi ir tieši saistīti ar konkrētās personas veiktajām sociālajām iemaksām.
Tieši tāpēc diskusijā arvien biežāk tiek uzdots jautājums – ja nauda ir uzkrāta konkrēta cilvēka vārdā un ir identificējama viņa individuālajā kontā, cik pamatoti ir liegt personai lemt par tās izmantošanu?
No konstitucionālo tiesību viedokļa šeit jāskatās uz Satversmes 105. pantu, kas aizsargā īpašuma tiesības. Protams, likumdevējs var noteikt īpašuma lietošanas ierobežojumus sabiedrības interesēs, taču jebkuram ierobežojumam jābūt samērīgam. Tas nozīmē, ka valstij ir jāpierāda, ka nav iespējams sasniegt attiecīgo mērķi ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.
Tieši šeit rodas problēma ar priekšlikumiem atļaut naudas izņemšanu tikai atsevišķām grupām, piemēram, smagi slimajiem vai izglītības iegūšanai. Šāda pieeja neizbēgami rada jautājumu par vienlīdzības principu, kas nostiprināts Satversmes 91. pantā. Kāpēc priekšrocība pienākas vienai grupai, bet ne citai? Kāpēc cilvēks ar smagu diagnozi drīkst izmantot savu uzkrājumu, bet cilvēks, kurš zaudējis darbu, nonācis finanšu grūtībās vai vēlas ieguldīt mājokļa iegādē, to nedrīkst? Juridiski šādu robežu novilkšana bieži vien ir sarežģīta un rada risku nevienlīdzīgai attieksmei.
Tāpēc no vienlīdzības principa viedokļa viskonsekventākais risinājums būtu paredzēt vienādas tiesības visiem 2. pensiju līmeņa dalībniekiem.
Šādu pieeju zināmā mērā izvēlējās arī Igaunija, kas 2021. gadā ļāva cilvēkiem brīvprātīgi izstāties no 2. pensiju līmeņa sistēmas un saņemt uzkrātos līdzekļus. Tas netika attiecināts tikai uz kādu īpašu sociālo grupu, bet uz visiem sistēmas dalībniekiem pēc vienādiem noteikumiem.
Runājot par nodokļiem, juridiski ir iespējami dažādi modeļi. Tomēr jāatceras, ka 2. pensiju līmeņa uzkrājumu neveido valsts budžeta dāvināta nauda. To veido pašas personas sociālās apdrošināšanas iemaksas, kuras jau ir veiktas no darba ienākumiem atbilstoši likumam “Par valsts sociālo apdrošināšanu”.
Tādēļ var argumentēt, ka
papildu nodokļa piemērošana naudas izņemšanas brīdī faktiski nozīmētu atkārtotu fiskālo slogu jau iepriekš uzkrātam kapitālam. Turklāt, ja likumdevējs atzīst, ka persona ir tiesīga brīvi rīkoties ar savu uzkrājumu, tad papildu nodoklis kļūst grūti pamatojams no samērīguma principa viedokļa.
Nodokļa mērķis nevar būt sodīt cilvēku par savu īpašuma tiesību izmantošanu.
Tāpēc no juridiskā skatpunkta visvieglāk aizstāvamais modelis būtu tāds, kas paredz vienādas tiesības visiem 2. pensiju līmeņa dalībniekiem pieņemt lēmumu par savu uzkrājumu izmantošanu, nevis dalīt sabiedrību privileģētās un mazāk privileģētās grupās.
Savukārt attiecībā uz nodokļiem būtu pamatoti vērtēt, vai papildu aplikšana vispār ir nepieciešama, ja runa ir par personas individuāli uzkrātu kapitālu, kas veidots no viņas pašas sociālajām iemaksām.
Tieši šāds risinājums vispilnīgāk atbilstu gan īpašuma tiesību aizsardzībai, gan vienlīdzības principam, gan personas autonomijai demokrātiskā tiesiskā valstī.”
