– Veicot aerāciju, nekas slikts dabas daudzveidībai nenotiks, drīzāk pretēji: tā nedaudz uzlabos dabisko graudzāļu augšanu, mazāk būs sūnas, nedaudz palielināsies ražība. Aerāciju parasti veic pavasarī ar ecēšām, vienlaikus izlīdzinot kurmju rakumus un mēslu plankumus. Izmantot agresīvākas metodes ar moderniem, dārgiem agregātiem, kas paredzēti zālieniem, neatmaksājas, – spriež Latvijas Dabas fonda eksperts lauku attīstības politikas jautājumos. 2
Dabisks zālājs
• Liela savvaļas ziedaugu sugu daudzveidība (30 un vairāk sugu 1 m2). Parasti nav izteikti dominējošu sugu. Labi izveidota velēna, to veido graudzāļu sakņu pinums.
• Latvijā XX gs. pirmajā pusē bija izplatīta tradicionālā apsaimniekošana: pļavas un ganības nemēsloja, graudzāles nepiesēja, teritoriju nemainīgi apsaimniekoja vairākus gadu desmitus, to neuzara un zemi citādi neielaboja.
• Pazīstamākās indikatorsugas: gaiļbiksīte, dzirkstelīte, parastais vizulis, Eiropas saulpurene, spradzene, vidējā ceļteka.
Kultivēts zālājs
• Sugu daudzveidība neliela (1–20 sugu 1 m2). Izteikti dominē 1–3 sugas (sētās graudzāles), citu zāļu segums ir niecīgs, velēna – skraja.
• Raksturīga intensīvā apsaimniekošana: zālāju regulāri mēslo galvenokārt ar minerālmēsliem, graudzāles piesēj vai pilnīgi atjauno, uzarot un sējot zāļu maisījumu (atjauno vidēji vienu reizi 4–6 gados).
• Zālāja vecums ir mazāks par 10 gadiem.
