Agita Zariņa-Stūre: “Izglītības sistēma ir tik liels un vecs kuģis, ka to izkustināt ir ārkārtīgi grūti. Daudzi šajā kustināšanas procesā jau saguruši. Nozarē iestājies izsīkums. Tāpēc kaut ko darīt izglītībā ir milzīgs izaicinājums.”
Agita Zariņa-Stūre: “Izglītības sistēma ir tik liels un vecs kuģis, ka to izkustināt ir ārkārtīgi grūti. Daudzi šajā kustināšanas procesā jau saguruši. Nozarē iestājies izsīkums. Tāpēc kaut ko darīt izglītībā ir milzīgs izaicinājums.”
Foto: Karīna Miezāja

Bijusī ģimnāzijas direktore: “Dārgi maksājam par jauno saturu. Nozarē iestājies izsīkums” 28

Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosaucis 10 politiķus, kuru pieļautās kļūdas būtiski ietekmējušas Latvijas politisko un ekonomisko situāciju 3
Veselam
Ārvalstīs strauji izplatās jaunais Covid-19 paveids “FLiRT”. Medicīnas eksperte skaidro, vai šis vīruss ir konstatēts arī Latvijā un cik tas bīstams? 4
Kokteilis
Elīna Didrihsone piedzīvojusi lielu vilšanos – negaiss izjaucis vairāk nekā 1000 eiro vērto dēla dzimšanas dienas ballīti
Lasīt citas ziņas

Agita Zariņa-Stūre 16 gadus bija Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas direktore, pirms tam 11 gadus šajā pašā skolā viņa bija direktora vietniece. Kopš rudens sācies jauns posms: viņa ievēlēta 14. Saeimā no “Jaunās Vienotības” saraksta un nu vada Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju. Par to, kā noderēs skolas vadītājas pieredze darbā Saeimā un kas būtu jāmaina Latvijas izglītības sistēmā, šajā sarunā.

Kāpēc devāties politikā?

A. Zariņa-Stūre: Strādājot savā jomā, redzēju lietas, kas mani kaitina, un lietas, ko es valsts līmenī būtu darījusi citādi. Ja tas tā ir, tad ir divi ceļi: viens ir par to “cepties” virtuvē, bet otrs ir kaut ko pašam reāli darīt. Esmu cilvēks darītājs, un man šķita, ja būšu kādā partijā, varēšu iesaistīties kādu lēmumu pieņemšanā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Man kā cilvēkam, kas uz politiku skatās no malas, šķiet, ka partijas biedriem, kas nav tās spicē, nav lielas iespējas ietekmēt lēmumus. Vai es maldos?

Par izglītību un medicīnu, kā zināms, visiem ir viedoklis. Visbiežāk viedoklis par izglītību veidojas no personīgās pieredzes vai bērnu un mazbērnu pieredzes. Taču svarīgi ir izglītības lauku redzēt arī no skolas puses, kā arī visaptveroši redzēt visu sistēmu. Ja cilvēkam ir plašs skats uz attiecīgo jomu, nav svarīgi, vai viņš ir no reģiona vai ne, vai partijas ierindas biedrs vai ne, viņā ir vērts ieklausīties, jo viņš var veicināt kādas problēmas atrisināšanu.

Mans mērķis, kandidējot Saeimas vēlēšanās, tieši bija tikt tuvāk izglītības politikas procesiem. Nebiju domājusi, ka mani noteikti ievēlēs, bet cerēju tikt kādā darba grupā, kas lemj par izglītības jautājumiem, padarīt sevi redzamāku, lai manā viedoklī vairāk ieklausītos.

Ko varēšu ietekmēt kā Saeimas deputāte un šīs komisijas vadītāja, to redzēšu tālākā nākotnē. Katrā ziņā Saeimas komisijai vajadzētu būt vietai, kur var izdiskutēt daudzus jautājumus, veidot darba grupas.

Daudz diskutē, vai politiķiem ir jābūt profesionāļiem tikai politikā vai vispirms jāgūst pieredze citā jomā un tajā jākļūst par profesionāli. Uzskatu, ka ir svarīgi, lai politiķis spēj ieklausīties nozares profesionāļos, tā ir ļoti būtiska politiķa kvalitāte.

No “Jaunās Vienotības” nāk arī izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša. Iespējams, ka tas, ka esat vienas partijas biedres, veicinās lēmumu pieņemšanu izglītības jomā. Kādas pro­blēmas jūs gribētu atrisināt vispirms?

Izglītības sistēma ir tik liels un vecs kuģis, ka to izkustināt ir ārkārtīgi grūti. Daudzi šajā kustināšanas procesā jau saguruši. Nozarē iestājies izsīkums. Tāpēc kaut ko darīt izglītībā ir milzīgs izaicinājums.

Ceram, ka Saeimas komisijas un ministrijas darbs varētu vesties raitāk, jo gan komisija, gan ministrija tikusi “Jaunajai Vienotībai”. Kurš gan vēl lai spētu ko paveikt, ja ne divas amatpersonas, kas nāk no vienas partijas? Tajā pašā laikā tā ir arī ļoti liela atbildība.

Reklāma
Reklāma

Darāmā izglītībā ir ļoti daudz. Gadās, ka secinu: šī ir prioritāte, bet pēc kāda brīža saprotu, ka ne, jo ir tomēr vēl degošākas lietas. Tāpēc pirmais darbs būtu saprast, kas ir ātri veicamie darbi un kas ir ilgtermiņa darbi, jāmāk tos prioritizēt, jo izglītībā ir ļoti daudz degošu darbu un visu uzreiz nav iespējams nokopt.

Jāņem vērā, ka izglītība nav ražošana, līdz ar to darba rezultāts izglītības jomā nav redzams ātri. Ieguldot tagad, rezultāts būs tikai pēc gadiem. Gaidas sabiedrībai un nozarei ir ļoti lielas, pie darba ir jāķeras, taču drīzu rezultātu nevaru solīt.

Mana lielākā prioritāte šobrīd ir gādāt par atbalstu pedagogiem, jo tieši viņi ir procesa realizētāji, atslēga jebkurām pārmaiņām izglītības iestādē.

Tieši kādu atbalstu solāt pedagogiem?

Zem tā var palikt ļoti daudzas svarīgas lietas: kapacitāte, slodze, jaunu kadru ienākšana nozarē, kā organizēt jauno pedagogu apmācību. Tas ir arī pedagogu prestiža jautājums.

Lai atbalstītu jau esošos pedagogus, jāpanāk, lai viņiem būtu nepieciešamie mācību līdzekļi, jo šobrīd skolotāji daudz laika tērē neefektīvi, paši gatavojot mācību materiālus. Nevar teikt, ka to nav vispār, taču to kvalitāte ir dažāda, un sliktākais, ka tie ir izsvaidīti pa dažādām tīmekļa vietnēm, līdz ar to grūti atrast vajadzīgo.

Ieviešot jauno izglītības saturu, skolotājam iedota precīza vīzija, kādam vajadzētu būt sasniedzamajam rezultātam, bet nav iedots fokuss, cik dziļi katra tēma jāmāca.

Atbalstu “Skola 2030” ideju, ka skolotājam ir jābūt brīvākām rokām, ka viņš pats lielā mērā var lemt, kā mācīt, tomēr tas rada skolotājam arī stresu par to, vai viņš māca tā, kā jāmāca, vai sagatavos skolēnus pārbaudes darbam. Turklāt skolotājs pēc būtības ir sistēmas cilvēks, kas radis pieturēties pie stundu saraksta, pie precīzi iezīmēta stundu plāna, pie mācību grāmatas, kas ir katram bērnam, agrāk lielā mērā bijis jau iepriekš zināms eksāmenu saturs.

Tā vietā mēs tagad skolotājam pasakām: mērķis ir tur, bet domā pats, kā to sasniegt. Bet skolotājam varbūt nemaz nav prasmju, lai vienatnē noietu šo ceļu, jo līdzšinējā darba mūžā tās nav bijušas vajadzīgas vai bija vajadzīgas daudz mazāk. Pat ja skolotājs māk plānot stundas, viņš vēlas vairāk laika veltīt skolēniem, nevis plānošanai.

Kā kopumā vērtējat jauno izglītības saturu?

Es cerēju, ka tas būs daudz vairāk sabalansēts starp mācību priekšmetiem. Piemēram, mācot literatūrā par Māra Bērziņa romānu “Svina garša”, skolotājs redz klasē tukšas acis: skolēni šo romānu neizprot, jo viņiem nav zināšanu par vēsturisko fonu, kurā notiek romāna darbība. Jo vēsturē par šo laika posmu vēl nav mācīts, līdz ar to mācību priekšmeti joprojām viens otru nepapildina.

Projektā “Skola 2030” saka: skolotājiem pašiem jāsadarbojas un jāsaskaņo, kad ko mācīs.

Jā, tāds ir “Skola 2030” redzējums, taču skolas vidē redzu, ka skolotājiem fiziski tam nav laika. Tas būtu iespējams, ja skolotājiem būtu mazāka slodze, ja viņi nebūtu fiziski jau gandrīz sabrukuši. Jā, skolotāji sadarbojas, bet tādā līmenī, ka runā savā starpā par kāda skolēna vai klases progresu, kā risināt kādas prob­lēmas, kas ir kādā klasē. Man šķiet, ka šī komunicēšana ir svarīgāka par stundu satura saskaņošanu.

Samazināt skolotāju slodzi šobrīd faktiski nav iespējams. Pat ja valsts budžetā atradīsies vairāk naudas skolotāju algām, vairāk skolotāju tāpēc neuzradīsies.

Jā, esam nonākuši tādā punktā, kad risinājumu rast grūti. Turklāt esošie skolotāji nespēj palielināt savu slodzi. Agrāk skolotāji piekrita uzņemties vēl kādu darbu vai projektu, bet šobrīd no tā atsakās, kaut tā varētu nopelnīt vairāk. Viņi vienkārši zina, ka nekam vairāk viņiem nav spēka.

Tāpēc otra galvenā prioritāte noteikti ir palielināt jauno pedagogu skaitu.

Vai pedagogu trūkums kavēs pāreju uz mācībām latviešu valodā?

Mācības tikai latviski bija vecs parāds, ko jau sen vajadzēja nokārtot. To nedarīja, nedarīja un tad pēkšņi nolēma izdarīt ļoti strauji. Tā ir bīstama prakse.

Tomēr nevaru apsolīt, ka turpmāk tā nebūs, jo neesmu šajā procesā bijusi tik dziļi, lai izprastu visas nianses un saprastu, kāpēc tā notiek.

Runājot par skolotāju trūkumu, aktīvi jāmeklē veidi, kā skolām piesaistīt jaunos skolotājus. Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijā ceturtā daļa skolotāju ir gados jauni. Mans mērķis bija izveidot atbalsta programmu, lai viņi neaizmuktu no skolas un nozares vispār.

Skolu vadītājiem jāņem vērā, ka mūsdienu jaunieši vairs tik ļoti nepieķeras savai darbavietai, kā tas bija kādreiz. Viņi ir gatavi katru gadu pamēģināt, vai citur nav labāk un interesantāk.

Man ir vairākas idejas, kā veicināt jaunu skolotāju ienākšanu arī citās skolās. Viena no tām: ar steigu jāpārskata studiju programmas, kurās sagatavo jaunos skolotājus.

Nesen taču izveidoja jaunas!

Jā, bet arī tās būtu uzlabojamas. Nesen, runājot ar kādu skolotāju, kas mācās viengadīgajā pedagogu programmā un vienlaikus jau strādā skolā, uzzināju, ka pirmajos mācību mēnešos viņiem mācot pedagoģijas vēsturi. Nevis kā, veidot stundu, nevis klasvadību, kas pirmkārt ir nepieciešams, ejot klasē, bet gan pedagoģijas vēsturi! Ja tā ir patiesība, domāju, ka tas jāmaina.

Iespējams, arī no četrgadīgajām bakalaura skolotāju studiju programmām atbirums ir tāpēc, ka studiju sākumā ir ļoti daudz teorētisku studiju kursu, kas nokauj interesi par pedagoģiju.

Agrāko laiku jaunieši spēja izturēt teorētisku studiju gadu, cerot, ka pēc tam būs interesantāk, bet mūsdienās tas vairs nestrādā. Ir jādomā, ar kādiem burkāniem jauniešus noturēt studijās un pēc tam skolā.

Svarīgi arī studijās skolotājam iedot pēc iespējas vairāk kvalifikāciju. Lai nav tā, ka skolotājs drīkst mācīt tikai vienu mācību priekšmetu, kurā nav daudz stundu, un spiests skraidīt pa dažādām skolām. Skola ir lielāka ieguvēja, ja katrs skolotājs tajā strādā uz visiem simts procentiem.

Skolā, kur strādāju, ir viens jaunais skolotājs, kurš var mācīt piecus priekšmetus – ģeogrāfiju, fiziku, matemātiku, inženierzinības un robotiku. Protams, tas nav labākais variants, ja tos visus vienlaikus arī māca, jo tas skolotājam ir ļoti grūti, bet iespēju šādam skolotājam uzreiz ir vairāk.

Viens no jūsu mērķiem kandidējot bija panākt, lai skolotāja alga ir par 20 procentiem lielāka nekā vidēji tautsaimniecībā. Kā to panāksiet?

Prieks, ka izglītība būs viena no jaunās valdības prioritātēm. Streika, kas draudēja rudenī, bet tika atcelts, ieguvums ir, ka sabiedrība beidzot saausījās un ieklausījās nozares problēmās. Atalgojums jāceļ gan tāpēc, lai samaksātu skolotājiem par lielo darbu, ko viņi veic, gan tāpēc, lai būtu lielāka iespēja piesaistīt jaunus kadrus, kaut skaidrs, ka atalgojums vien visas pro­blēmas neatrisinās.

Domāju, ka daļa naudas, kas nepieciešama skolotāju algu celšanai, rodama skolu tīklā. Joprojām ir teritorijas, kurās tuvu viena otrai divas trīs skolas ar mazu skolēnu skaitu.

Taču esmu skeptiska par to, ka, slēdzot mazās skolas, būtiski izdosies mazināt skolotāju trūkumu. Manā praksē bija trīs gadījumi, kad uz valsts ģimnāziju atnāca strādāt skolotāja no mazas skolas. Diemžēl neviens no šiem gadījumiem nebija veiksmīgs. Skolotājam ir jāorientējas ne tikai savā mācību priekšmetā, bet jāpārzina arī klasvadības jautājumi. Mazā skolā, kur klasē ir 8–10 bērni, klasvadība būtiski atšķiras no 30 bērnu klasēm. Tā ir pilnīgi cita metodika, cita pieeja! Izcils, piemēram, vēstures skolotājs, kas pieradis strādāt mazā klasē, lielā klasē var vienkārši netikt galā.

Ja gribam, lai mazo skolu skolotāji dodas strādāt uz lielajām skolām, viņi ir papildus jāapmāca, viņiem jāpiešķir mentori, kas palīdzēs iejusties jaunajā, citādajā skolas vidē.

Kā vērtējat obligātā dabaszinātņu eksāmena ieviešanu? Par to diskutēja ilgāk, nekā tagad dots laiks eksāmena ieviešanai.

Es saprotu to valstisko nepieciešamību. Nav normāli, ja tautsaimniecības sistēmai vajag darbiniekus, bet izglītības sistēma tos nespēj nodrošināt. Taču nav tā, ka eksāmens vien šo problēmu atrisinās. Ir jāmeklē, kurā vecumposmā ir tas brīdis, kad skolēni pazaudē interesi par dabaszinībām, un jādomā, kā to risināt. Bet tagad, manuprāt, problēma tiek risināta no otras puses.

Jā, ir mēģināts dabaszinības padarīt bērnam tuvākas, veidot sakabi starp ķīmiju, fiziku, matemātiku. Kāpēc nav rezultāta? Domāju, ka tam ir ļoti daudz iemeslu. Viens no tiem ir jau manis pieminētais mācību līdzekļu trūkums. Ja matemātikas skolotājam jāmeklē pagājušā gadsimta nogales grāmatas vai paša studiju laika pierakstu klades, tas nav riktīgi. Tas atkal noved pie tā, ka skolotāji ir pārguruši.

Skolēni ļoti labi spēj nolasīt to, cik ļoti skolotājam pašam deg acis par apgūstamo tēmu, cik drošs viņš jūtas šajā tēmā. Bet skolotāji tagad daudzās tēmās jūtas nedroši.

Mēs ļoti daudz gaidām no skolas, no pedagoga, bet atbalsta nav, tāpēc saprotams, ka nozarē ir sagurums.

Vai jums, ilgstoši strādājot izglītības sistēmā, ir izdevies nofiksēt to brīdi, kad sākām velties lejā no kalna, pirms nonācām pie šā saguruma punkta?

Es pat nezinu, vai ir tāds konkrēts brīdis, drīzāk ir sakrājušās daudzas problēmas. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka nevienam, kas vadījis izglītības jomu, nav bijusi vēlme apzināti darīt ko sliktu, tomēr kļūdas ir bijušas kaut vai komunikācijā, tostarp ieviešot jauno izglītības saturu.

Protams, arī skolotāji nav tā sabiedrības daļa, kam būtu viegli pieņemt pārmaiņas, kaut skolotājiem vajadzētu būt pārmaiņu atslēgām.

Ir ļoti daudz skolotāju, kas ir gatavi mainīties, nevadīt stundu kā pirms 20 gadiem, taču ir arī skolotāji, kuri pret jebkuru jaunu ideju saslies adatas kā eži.

Atgriežoties pie jaunā izglītības satura, vai tas, jūsuprāt, būtu jāpārskata?

Standarta ieviešana jau no paša sākuma aizgāja šķērsām, jo tas tika ieviests, kaut nebija aprobēts. Jā, bija pilotskolas, bet tās aprobēja ne tik daudz saturu, bet pieejas maiņu, to, ka skolēns tika nolikts centrā. Tā ir tā labā lieta, ko ieviesa “Skola 2030”. Pilotskolas mācījās citādi būvēt stundas, bet saturs tolaik vēl nebija izstrādāts. Faktiski mēs to aprobējam tagad un maksājam par to dārgi: ne tikai ar skolotāju pārslodzi, bet arī ar bērniem, kuri šobrīd mācās.

Tā kā saturs netika aprobēts pirms ieviešanas, ir tikai loģiski, ka kādā brīdī tam vajadzēs inventarizāciju. Nevaram tēlot, ka viss ir labi, un tikai iet uz priekšu.

Skolā, kuru vadīju, esmu aptaujājusi katra mācību priekšmeta skolotāju, lai saprastu, kāda ir aina, un tā ir ļoti dažāda. Ir skolotāji, kuri teic, ka kopumā viss labi, neapmierina tikai nianses, bet ir arī, kas pasaka, ka pirms katras nākamās stundas jūtas kā pilnīgi balta lapa.

Grūti mācībās iet arī bērniem. Strādājot skolā, man bija paradums ēnot skolēnus. Tas nozīmē, ka vienai klasei visu dienu eju līdzi, pildu tos pašus uzdevumus, ko uzdod skolēniem. Ļoti labi redzu, kurus uzdevumus viņi saprot un kurus ne, tad domāju, kāpēc nesaprot: varbūt mūsdienu bērniem vajag, lai prasības formulē citādi. Teikšu godīgi, ka, ēnojot skolēnus, esmu piekususi jau ceturtajā vai piektajā stundā, jo mūsdienu mācību vide ir ļoti aktīva. Skolotāji prasa diskutēt, katram aktīvi iesaistīties grupu darbā, tas viss prasa lielu enerģiju.

Esat bijusi ļoti ilgi vienas skolas direktore. Vai piekrītat idejai, ka skolu direktoriem jārotē, lai neiesūnotu?

Ja mērķis ir, lai direktors neiesūno kā personība, tad varētu rotēt. Taču, ja mērķis ir, lai skolas direktors veido skolu kā organizāciju ar savām tradīcijām un kultūru, kas stiprina skolu, tad tas četros piecos gados nav izdarāms. Turklāt, esot amatā tik īsu laiku, direktors neraudzītos uz skolu kopumā, bet tikai uz jautājumiem, ko nepieciešams sakārtot. Viņš darbotos kā krīzes menedžeris, kas kaut ko nokopj.

Pret neiesūnošanu varētu vērsties ar citiem rīkiem, rotēšana nav vienīgais risinājums.

Viena problēma, kas būtu jānovērš: direktors šobrīd maz domā par skolas kā mācīšanās organizācijas vai skolēnu attīstību, bet daudz par saimniecisko pasauli. Jo sevišķi mazākās skolās, kur nav vietnieku, direktors daudz laika velta kartupeļu un citu lietu iepirkšanai.

Savukārt, piemēram, Norvēģijā skolas direktors ir atbildīgs tikai par izglītības procesu, uz viņu neattiecas krāsu bundžas, iepirkumi, izsisti logi.

Skolu pārstāvji mēdz sūdzēties, ka politiķi pieņem lēmumus, nezinot, kas reāli notiek skolās. Vai turpmāk gādāsiet, lai lēmumi būtu atbilstošāki reālajām skolu vajadzībām?

Ļoti labi apzinos, ka šeit, Saeimā, neesmu direktore, bet reālās skolas dzīves pieredze man ir un to netaisos paslaucīt zem tepiķīša. Domāju, ka mana pieredze šajā darbā Saeimā varēs tikai palīdzēt.

Šobrīd eju jaunas politiķes mācību ceļu. Katru vakaru sev noformulēju, ko pa dienu esmu iemācījusies. Skolas lietas – tur esmu kā zivs ūdenī, bet attiecībā uz augstāko izglītību, zinātni un kultūru vēl ir daudz ko mācīties.

Vai jums, esot politikā, varētu nākties atteikties no kādiem uzskatiem, principiem, kas jums bijuši kā skolas vadītājai?

To es pagaidām nevaru pateikt. Taču no kādiem paradumiem jau nākas atteikties. Skolā direktors ir tas, kurš vienmēr pasaka galavārdu, kurš uzņemas lielāko atbildību. Saeimā esmu tikai viena no deputātiem. Arī tas man vēl ir jāiemācās.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.