Dons Karloss. Par to, kas acīmredzams. Recenzija par jauniestudējumu „Dons Karloss” Nacionālajā operā 5
Autors: Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Operas apmeklētāji saņēma tieši to, ko cerēja, – lielākā uzveduma vērtība ir solistu ansambļa priekšnesums.
Uz Latvijas Nacionālās operas skatuves 2023. gada 7. oktobrī notikusi jauniestudējuma pirmizrāde – repertuārā atgriezusies Džuzepes Verdi opera “Dons Karloss”. No itāļu klasiķa darbiem šis ir pats monumentālākais, un publika, kuras vismaz pirmizrādē netrūka, opernamā pavadīja četrarpus stundas. Tādēļ arī uzreiz pirmais pozitīvais secinājums – par interpretu apņēmību iedzīvināt skatuves darbu oriģinālam pēc iespējas tuvākā veidolā, pretējā gadījumā nemaz nav vērts; ja tu gribi kaut ko svītrot, tas nozīmē, ka tev jāizvēlas jauka, vienkārša kameropera, nevis Verdi, Vāgners, Musorgskis vai pat Ofenbahs, ko tu nespēj pacelt. Taču tādēļ arī pirmais skeptiskais jautājums – kādēļ tieši Džuzepes Verdi “Dons Karloss”? Jo jaunajam uzvedumam piesaistīta ārzemju komanda, šoreiz ieskaitot pat muzikālo vadītāju un diriģentu Frederiku Šaslēnu, un šāda izvēle daudzu piemēru virknē ilgākā laika periodā patiesībā tikai vienu vienīgu reizi noslēgusies ar mākslinieciski spožu iznākumu – Fransisa Pulenka “Karmelīšu dialogu” iestudējumā.
Tūlīt gan jāpiebilst, ka salīdzinājumā ar citiem inscenējumiem jaunais “Dona Karlosa” uzvedums ir pat ļoti kvalitatīvs, un režisora Klausa Gūta, atjaunojuma režisora Marselu Perša-Buskainu, scenogrāfa Etjēna Plisa, kostīmu mākslinieces Petras Reinhartes, gaismu mākslinieka Olafa Frēzes, gaismu partitūras atjaunotāja Valerio Tiberi, horeogrāfes Īvijas Poarosas un videomākslinieka Rolanda Horvāta veikums principā būtu jāraksturo pozitīvos vārdos. Ja vien pirms pieciem gadiem uz Latviju nebūtu atbraukuši Lietuvas Nacionālās operas mākslinieki, kuru piedāvātā “Dona Karlosa” versija Gintera Krēmera režijā uz jautājumu – kamdēļ tas viss? – atbildēja spilgtāk un pārliecinošāk.
Nevarētu arī teikt, ka tieši Frederika Šaslēna darbība pie Latvijas Nacionālās operas orķestra diriģenta pults mūziķu spēli pēkšņi būtu pacēlusi kvalitatīvi jaunā līmenī. Šis līmenis bija un palika iepriekšējais, citiem vārdiem sakot, ļoti labs, kur instrumentālisti atsaucās diriģenta idejām par skaņuraksta emocionālo izklāstu un pienācīgi atspoguļoja komponista iecerēto tembru paleti (bet vēlīnais Verdi orķestra partitūrā līdzās solistu pavadījumam jau ir ielicis metaforiskas dimensijas). Varētu gan iebilst – lūk, pūtēji nespēlēja pietiekami atsperīgi, bet kādu vēl augstāku sniegumu būtu iespējams gaidīt no permanentā finanšu krīzē novesta orķestra?
Tā nu operas apmeklētāji saņēma tieši to, ko cerēja, – par lielāko uzveduma vērtību šeit jānosauc solistu ansambļa priekšnesums. Arī te galvenajās lomās ārzemnieki – polis Arnolds Rutkovskis dzied dona Karlosa lomu, austrietis Ginters Groisbeks – Filipa II lomu, Lielinkvizitors ir lietuviešu bass Tads Girininks, bet mecosoprānam rakstītā princeses Eboli vokālā partija dzirdama čehu solistes Esteres Pavlū balsī. Viņiem ar nozīmīgajām marķīza Rodrigo un Elizabetes Valuā lomām piepulcējas Jānis Apeinis un Jūlija Vasiļjeva, bet pārējie tēli gan ir epizodiski, kur dzīvīgāk iezīmējas tikai Lauras Greckas uzstāšanās.
Reta parādība uz Latvijas Nacionālās operas skatuves – jau pašā sākumā solista dziedājumam neko nevajag iztēlē pievienot klāt, jau ar pirmajām taktīm priekšnesums izklausās piepildīti, izteiksmīgi un intensīvi. Tāds līdz pat izrādes beigām bija Arnolda Rutkovska sniegums (un vēlreiz jāatgādina par “Dona Karlosa” monumentālajām dimensijām), un daudzējādā ziņā spēcīgu, tenora balsij kontrastējošu iespaidu atstāja arī citi. Viņu vidū basa Gintera Groisbeka priekšnesuma plastiskums, emocijas, vokālais spriegums, viņu vidū gluži radikālos pretstatos arī Tada Girininka un Esteres Pavlū iedzīvināto lomu slīpējums un precizitāte. Viscaur teicamā muzikālā formā bija Jānis Apeinis, bet Jūlijas Vasiļjevas soprāna balss arī pēc titullomas operā “Adriāna Lekuvrēra” turpina sevi apliecināt kolorīti un krāšņi.
Lietuvas operas viesizrāde ar “Donu Karlosu” toreiz nemaz tādu sajūsmu neizraisīja. Taču, ja atmiņā arī pēc pieciem gadiem palicis skatuviskās telpas piepildījums vertikālē un Lielinkvizitora tēla atklāsme, tas tomēr kaut ko nozīmē. Tiesa, šoreiz arī režisors Klauss Gūts bija atradis piemērotu veidu, kā izteikt Lielinkvizitora lomā ietverto absolūto ļaunumu, konsekvento stagnāciju un manipulatīvo dabu.
Bet, neraugoties uz to, četrarpus stundu garumā nekādu īpašu pārsteigumu nebija – režisors kopā ar domubiedriem mierīgi un nesteidzīgi parādīja to, kas “Dona Karlosa” vēstījumā jau tāpat ir acīmredzams. Stāsts par sabiedrību, kura trulā apmātībā dodas pretī katastrofālam galam, par pasauli, kura upurē savus bērnus, un tātad politisku mērķu dēļ iznīcina pati savu nākotni, par vairāku cilvēku nepiepildītu mīlestību, kas viņus iekšēji sagrauj un iztukšo – visi šie gluži aktuālie motīvi uz skatuves arī tika atspoguļoti, diemžēl ne pašā iedvesmojošākajā veidā.
Iespējams, ka tobrīd pirmoreiz ienāca prātā – bet varbūt klāt pievienoto grotesko, taču rezultātā tikai kaitinošo jaunievedumu vietā režisoram tiešām vajadzēja pēc visiem senajiem priekšrakstiem atveidot 16. gadsimta vidi? Jo tad iestudējuma radošā komanda vismaz būtu spiesta darboties psiholoģiskā reālisma telpā, bet tagad ne šis, ne tas – kostīmi atkal izvēlēti šķērsām pāri visām paaudzēm un laikmetiem, viens scenogrāfiskais objekts nāk no renesanses, otrs – no ampīra, trešais – no funkcionālisma, tādējādi stilistiskās vienības nav. Bet nav arī postmodernisma piedāvāto iespēju.
Tādēļ, novērtējot režisora spēju panākt iespaidu par emocionāli ticamām galveno tēlu attiecībām un arī vairākas tīri vizuālas inscenējuma kvalitātes, beigās atkal jāsaka – nav jau tā, ka to pašu nevarētu izdarīt ar vietējiem spēkiem. Ja nu Latvijas Nacionālā opera galīgi nevēlas eksperimentēt, katrā laikā iespējams atcerēties par Elmāru Seņkovu, Viesturu Kairišu un Mārtiņu Eihi, kuri iepriekšējā sezonā ar lieliem panākumiem iestudējuši dramatiskā teātra izrādes. Tomēr, pēc manām domām, vērienīgāka novatorisma deva un pavisam jauni režisori arī operas Lielajai zālei nāktu tikai par labu.
