Guntis Zariņš: “Jau trīs gadu vecumā izjutu sevī klejotāja instinktu, vēlmi doties nezināmajā.”
Guntis Zariņš: “Jau trīs gadu vecumā izjutu sevī klejotāja instinktu, vēlmi doties nezināmajā.”
Foto: Karīna Miezāja

Dzimis ar klejotāja gēnu: rakstnieks Guntis Tālers 3

Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

“Izskatās tā, ka pirmā lielā kauja šajā karā laikam tiks izcīnīta tieši šeit,” par notikumiem nedēļas nogalē stāsta Rajevs
“Pienāks brīdis, kad josta būs jāsavelk,” Ināra Pētersone vērtē, vai vajadzētu samazināt algas valsts pārvaldē
“Ieteiktu cilvēkiem sākt gatavoties enerģijas diētai, nodzīt liekos taukus!” Eksperti prognozē nākotni
Lasīt citas ziņas

Līdz gadumijai vēl pusotrs mēnesis, taču “Latvijas Avīzes” ­lasītājiem tas, var teikt, jau sācies. ­Gunta Tālera romāns ­”Garās nakts ­Mēness”, kuru ­sākam publicēt, grāmatā iznāks 2022. gada janvārī. Izsekošana, amorāli parādu piedzinēji, kolumbiešu mafija, bet visam pāri – cerība uz mīlestību. Tas viss – jaunajā ­”Vakara romānā”. Guntis Tālers ir pseidonīms, kuru sev izvēlējies tukumnieks Guntis Zariņš. Tālers gluži vienkārši skanējis ausij tīkami. Bet ir arī citi iemesli, un par tiem lai stāsta pats autors!

G. Zariņš: Kad nu lieta nonākusi tik tālu, ka ir droši zināms – man būs tas gods pievienoties latviešu autoru pulkam, aktualizējas problēma. Autora vārds. Sasodīts! Viens Guntis Zariņš latviešu literatūrā jau ir! Esmu lasījis dažus viņa stāstus, kas publicēti 1989. gada “Avotā”. Dzīva, uzrunājoša, klātbūtnes iespaidu radoša valoda, raits plūdums, savdabīgs stils… Talantīgs trimdas rakstnieks, jūtīga dvēsele ar traģisku dzīves stāstu, kas apraujas, vēl jaunam esot, pāris gadu pirms manas dzimšanas. Varbūt esmu viņa reinkarnācija? (Smejas.)

CITI ŠOBRĪD LASA
Bet ko man tagad darīt? Nevar taču būt situācija, ka ir divi rakstnieki ar vienādiem vārdiem un uzvārdiem! Mani taču neuzņems Rakstnieku savienībā!

Teiks: “Paga, paga, veco zēn, tu jau vienreiz esi mūsu reģistros ierakstīts!” Sapratu, ka nāksies izvēlēties pseidonīmu. Ziniet, tas nu gan bija īsts murgs!

Vairāku mēnešu garumā tapa vesels saraksts ar variantiem, un arī tie visi bija jāsalīdzina ar jau esošajiem autoriem, lai, pasargi Dievs, atkal nedublētos. Un tā ilgu un radošu moku rezultātā ir dzimis Guntis Tālers. Vai uz palikšanu? Nezinu. Pliekšāna kungam arī savulaik bija vesela pseidonīmu kolekcija…

Kas tad īsti ir Guntis Tālers alias Guntis Zariņš – skaidrs, ka tukumnieks, bet ko vēl esat gatavs par sevi pastāstīt?

Pirmās mana mūža atmiņas – nakts un Tukuma centra šaurās, bedrainās ieliņas. Noslēpumaini pagalmu labirinti. Veci, sašķiebušies šķūnīši. Malkas smarža. Divi mēnesnīcas apspīdēti spirta brūža torņi pāri pilsētai kā vareni pasaku milži vai troļļi.

Tālumā skan ritmiska dunoņa, tik varena, ka zem kājām jūtama zemes drebēšana. Un vilciena signāltaures sauciens – zems, vibrējošs, sev līdzi aicinošs… Pat šodien, pēc piecdesmit gadiem, kad dzirdu naktī šīs tālās skaņas, mani vēl aizvien pārņem tāda mājīguma sajūta, it kā būtu atgriezies atpakaļ bērnībā…

Jau trīs gadu vecumā izjutu sevī klejotāja instinktu, vēlmi doties nezināmajā. Un, tikko pabeidzis Tukuma Raiņa vidusskolu, daudz nekavējos. Pa galvu, pa kaklu metos tai lielajā piedzīvojumā, ko sauc par dzīvi.

Citi, tie prātīgie, pabeidza studijas un soli pa solītim sāka čāpot pa jau iezīmētu mūža taciņu, kur viss bija skaidri zināms un iepriekš paredzams. Ir cilvēki, kas visu mūžu strādā vienā un tajā pašā vietā, pie konveijera kādā rūpnīcā, piemēram. Es tā nespēju. Jā, varu arī pie konveijera, katram, arī rutīnas darbam ir savs šarms… bet ne jau visu mūžu, nē. Tāpēc mana dzīve nu ir raiba kā zirga deķis.

Nu, nu, kas tad raibajā dzīvē ir darīts?

Ir studētas tiesību zinātnes, vides jautājumi, grāmatvedība, pat astroloģija. Darba pieredze – ne mazāk raiba. Jurists, projektu speciālists, pārdošanas vadītājs, grāmatvedis, žurnālists, veikalu vadītājs, laukstrādnieks un mežkopis… Katrā darbā, ko nācies veikt, esmu centies būt, tā teikt, iekšā līdz pat ausīm, un darījis, cik labi vien varējis. Man Dieviņš devis spēju ātri visu apgūt un pielāgoties, gan intelektuāli, gan fiziski.

Šī, kā tagad pieņemts teikt, daudzpusība nebūt nenozīmē, ka “bezsakarā” esmu skraidelējis no vienas vietas uz otru, nē.

Visur, ja neskaita dažas jaunības muļķības, esmu darbojies nopietni un ar pilnu atdevi. Ja bijis vajadzīgs, pat divpadsmit un četrpadsmit stundas diennaktī.

Darbam jābūt padarītam maksimāli labā kvalitātē, tāds princips. Bet tad paiet laiks, un pēc dažiem gadiem nāk izdegšana, tu jūti, ka pietiek, ka šo sfēru esi apguvis, ielicis sevi, cik spējis, tālāk būs tikai rutīna… Tas ir signāls, ka jāapstājas, jāietur pauze, un tad – nākamais etaps, nākamā darbības joma.

Un, protams, ceļošana. Man tas ir, tā teikt, asinīs. Jau kopš bērnības, kad klausījos vilciena signāltaurē un vēlējos doties līdzi, cauri tumsai uz nezināmo… Tāpēc to valstu saraksts, kur esmu pabijis, ir visai garš, dažos desmitos mērāms, dažādos kontinentos.

Bet ne tikai ceļošana kā kustība mani aizrauj. Ja ierodos jaunā vietā, kur nākas uzkavēties ilgāk par nedēļu, cenšos pielāgoties, adaptēties, “kļūt par vietējo”. Tas ir tik fantastiski, kad sāc just, ka tu pulsē vienā ritmā ar apkārtējo vidi, iekļaujies tajā kā organisma daļa, nevis peldi cauri kā svešķermenis, ko gids kā aitu dzenā no viena objekta uz otru. Pat ja nezini valodu, var panākt šo sajūtu. Pēdējo reizi to piedzīvoju Parīzē, bet tas jau būtu cits stāsts…

Nu, tāds, lūk, nemierīgs mūžs… Pat nevar teikt, ka es tīšām organizēju, lai tā būtu, nē, tas notiek it kā pats no sevis, dzīve visu sakārto, lai būtu tieši tā. Nu… tātad tā jābūt. Un katrs pagrieziens, katrs pakāpiens, katrs solis pievieno jaunu pieredzes stāstu. Līdz brīdim, kad stāstu kļūst tik daudz, ka jāsāk dalīties, pastāstīt kādam. Tagad tas brīdis ir klāt. Pieredze un piedzīvojumi ir, rakstītprasme noslīpēta, ir īstais laiks.

Esat no tiem, kas jau bērnībā rakstīja?

Jā! To, ka rakstīšu, sapratu jau apmēram sešu gadu vecumā. Pats sacerēju un taisīju mazas “grāmatiņas” no salocītām un sašūtām lapiņām. Daudz lasīju. Iemācījos agri, šķiet, piecu gadu vecumā jau lasīju visai raiti, tai skaitā arī veco druku, un pirmajās klasēs, kamēr citi mocījās ar vārdu pārvēršanu teikumos, man solā, mācību grāmatu vākos nomaskēts, slēpās “Jātnieks bez galvas”…

Bērnības ideja par to, ka varētu arī pats dot kādu devumu literārajā lauciņā, atgriezās apmēram Kristus vecumā. Taču toreiz nespēju neko vairāk par reportāžām un dažiem īsiem stāstiņiem vietējā avīzē “Neatkarīgās Tukuma Ziņas”. Pietrūka laika un pašdisciplīnas. Darbs dzina darbu, dienišķās iztikas pelnīšana, ģimene… Tā es tai vāveres ratā kūleņoju, līdz 2019. gada sākumā nejauši pamanīju Latvijas Rakstnieku savienības izsludināto konkursu dalībai Literārās akadēmijas budžeta grupā. Tā viss arī sākās.

Vispirms prozas meistardarbnīca pie nozares profesionāļiem – Janas Egles un Ronalda Brieža. Tad atkal “nejauši” pamanīts detektīvromānu konkurss. Tikai mēnesi pirms tam, klausoties lekciju par detektīvžanra specifiku, biju secinājis – uzrakstīt kanoniem atbilstošu detektīvromānu ir teju vai neiespējamā misija. Tāpēc šis konkurss man kļuva par personisku izaicinājumu.

Metu visus citus darbus pie malas un pēc sirsnīgiem pūliņiem 2020. gadā pabeidzu savā mūžā pirmo romānu. Pašam par pārsteigumu tas konkursā ieguva pirmo vietu un šobrīd tiek gatavots izdošanai.

Paiet vēl daži mēneši, un kādu vakaru ritinu “Facebook” ziņas telefonā, pamanu “Latvijas Mediju” konkursu “Vakara romāns 2022”. Tēma – mūsdienīgi sadzīves, romantiskie romāni vai detektīvi… Hm… Kāpēc gan nemēģināt uzrakstīt romantisko romānu? Šajā žanrā nezinu pilnīgi neko. Papētu pasaules mēroga rakstnieču Robārdsas, Makkalovas un Pilčeres darbus, lai saprastu specifiku un struktūru.

Jā, nepārprotams izaicinājums. Žanrs, kura lasošā auditorija – 90% sieviešu.

Arī galvenajai varonei vēlams būt sievietei. Kā gan vīrietis var rakstīt no sievietes skatu punkta? Neiespējami!

Nu, tad jau vismaz jāpamēģina. Sacīts, darīts, sēžos pie galda, un diezgan drudžainā steigā – divos mēnešos – top “Garās nakts Mēness”.

Šoreiz neizdodas tik labi, lai iegūtu godalgotu vietu, tomēr žūrija atzīst – publicēšanai derīgs. Dīvaini, ka mans otrais romāns dienas gaismu ieraudzīs pirmais, bet arī tas droši vien notiek saskaņā ar kāda neredzama Arhitekta plānu.

Kā rakstījāt? Proti, vai idejas nāca joņiem vai tomēr varēja apsēsties un tā rāmi un gludi izšķetināt sižetu no sākuma līdz galam? Varoņi nepretojās saviem likteņiem?

“Garās nakts Mēness” ir gandrīz patiess stāsts. Visa tā eksotika, Latīņamerikas ainas, negantie kolumbieši, bēgšana, izsekošana un cīņa – tur iekšā reālu cilvēku reālas pieredzes, ko esmu savērpis vienā vēstījumā. Arī no paša biogrāfijas ievijušies daži pavedieni.

Atlika vien nomainīt personvārdus un padarboties pie vizuālajiem tēliem, lai paslēptu varoņu prototipus. Arī galvenā varone Lana ir reāla persona, latviete, kas ilgus gadus dzīvojusi Latīņamerikā, līdz beidzot, sapratusi, ka tur nav viņas īstā vieta, atgriežas dzimtenē.

Darbs tapa viegli, romāna galvenās vadlīnijas bija prātā, jau pirms apsēdos pie rakstīšanas, personāži, ja tā var teikt, pieteicās paši un ļoti ātri kļuva “dzīvi”. Reizēm pat tik “dzīvi”, ka sāka darboties paši uz savu roku. Antagonisti kļuva aizvien ļaunāki un negantāki, liekot pozitīvajiem varoņiem cīnīties aizvien izmisīgāk, līdz no romantiskā romāna beigu beigās sanācis romantisks trilleris. Varbūt pat labi, ka tā…

Ko lasa pats Guntis Zariņš? Un ar ko vēl šajā dzīvē aizraujaties?

Jāsaka, mana lasītkāre ar gadiem ir kļuvusi mazliet rāmāka. Aizvien retāk atšķiru daiļliteratūras darbus. Lielu daļu laika šobrīd paņem rakstīšana un pašizglītība, kas man tagad ir vaļasprieka vietā. Pats sev izvirzu stingras prasības topošo romānu saturam, īpaši jau faktu atbilstībai. Pētu likumdošanu, vēsturi, kriminālistiku, psiholoģiju, tiesu medicīnu – autoram jāorientējas visās sfērās, kuras kaut epizodiski izpeld prozas darbā.

Piemēram, rakstot “Garās nakts Mēnesi”, nācās pētīt pieejamo informāciju par spiegu programmatūru, ko var ievietot mobilajos tālruņos… Paša dzīves pieredze ir ļoti svarīga, bet, rakstot romānu, ar to bieži vien nepietiek. Tāpēc aizvien biežāk manā lasāmvielas sarakstā ir lietišķā literatūra.

Iecienītie žanri? Grūti pateikt. Ar vienlīdz lielu interesi varu lasīt gan Kūperu, gan Dikensu, gan brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikus”, gan Roulingas “Hariju Poteru”.
SAISTĪTIE RAKSTI

Mani aizrauj tādi autori kā Robērs Merls, Stīvens Kings, Hovards Lavkrafts. Bet reizēm kavēju laiku ar Josifa Flāvija “Jūdu karu” vai Arnolda Spekkes un Edgara Dunsdorfa “Latvijas vēstures” sējumiem…

Esmu sācis interesēties par Kurzemes hercogistes vēsturi, kur slēpjas daudz traģisku sižetu, kas rakstniecībā nav pietiekami izmantoti. Cienu psiholoģisku vai mistisku “horror” kas smalki balansē uz fantāzijas un realitātes robežas; tādu darbu nav daudz, tāpēc ir dažas ieceres šajā žanrā… Par spīti tam, ka laika ritējums paātrinās, nedēļas aizvirpuļo kā vēja rautas lapas, Guntim Tāleram ir vēl daudz radošu ieceru, ko piedāvāt lasītājiem.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
“Izskatās tā, ka pirmā lielā kauja šajā karā laikam tiks izcīnīta tieši šeit,” par notikumiem nedēļas nogalē stāsta Rajevs
“Pienāks brīdis, kad josta būs jāsavelk,” Ināra Pētersone vērtē, vai vajadzētu samazināt algas valsts pārvaldē
“Ieteiktu cilvēkiem sākt gatavoties enerģijas diētai, nodzīt liekos taukus!” Eksperti prognozē nākotni
Anda Līce: Jau divdesmit gadus baidot pasauli ar kodolraķetēm, viņš pats līdz smieklīgumam baidās no nāves
Ukrainas robežsargi valsts ziemeļos novērsuši Krievijas karavīru mēģinājumu šķērsot robežu
Lasīt citas ziņas
“Izskatās tā, ka pirmā lielā kauja šajā karā laikam tiks izcīnīta tieši šeit,” par notikumiem nedēļas nogalē stāsta Rajevs
“Pienāks brīdis, kad josta būs jāsavelk,” Ināra Pētersone vērtē, vai vajadzētu samazināt algas valsts pārvaldē
FOTO. Latvijas hokejisti pasaules čempionāta spēlē uzvar Norvēģiju
“Piekto kolonnu nevaram atļauties!” Saruna ar rakstnieku Māri Bērziņu
Pavļuts: Koalīcijā pastāv uzskats par Vitenbergu kā salīdzinoši vāju ministru
23:00
Stāvoklis Ukrainas frontē: Ienaidnieks centās cīnīties Ternovas ciemata tuvumā, bet neveiksmīgi
22:35
Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem – 1922. gada 16. maijā
22:30
Juris Lorencs: Nemirstīgais purkšķis, apgrieztais Melnā gulbja efekts un Jevgeņija Karlsone
Mūziķis Aišpurs par karu Ukrainā: “Ir sajūta, ka tavu brāli sit!”
“Sodot” NA par šantāžu, Kariņš pieprasa izvirzīt jaunu ekonomikas ministru
SPECIĀLIZLAIDUMS. Jaunākais par karu Ukrainā ar Igoru Rajevu
Klementjevs: Iekšlietu ministres demisija ir muļķīgs lēmums, kā vietā būtu jādomā par gatavošanos apkures sezonai
Putins: Somijas un Zviedrijas pievienošanās NATO nav drauds Krievijai, bet var izprovocēt atbildi
LVSADA plāno pieteikt streiku, pieprasot palielināt mediķu atalgojumu
Zināms par cik tūkstošiem eiro atjaunos Rīgas vecāko strūklaku Vērmanes dārzā
“Esmu viens no vislielākajiem dundukiem.” Sabiedrībā populāri cilvēki atklāj, kā tikuši apkrāpti internetā
Kam pēc Golubevas demisijas tiks uzticēti iekšlietu ministra pienākumi?
Kā šajos laikos veidot uzkrājumus? Praktiski ekonomista ieteikumi
Krievijas vēstniecībai nosūtīta nota par vienošanās panta saistībā ar memoriālo būvju uzturēšanu apturēšanu
“Jau gadu desmitus gaidu, kad materializēsies tā nevienam neredzamā “politiskā atbildība””. Soctīklotāji par Golubevas demisiju
Plešs: Premjera “piekāpšanās NA ultimātiem” ir valdību destabilizējoša
“Ieteiktu cilvēkiem sākt gatavoties enerģijas diētai, nodzīt liekos taukus!” Eksperti prognozē nākotni
Oleksijs Rezņikovs: Ukrainai sākas jauns kara posms
FOTO, VIDEO. Mika pārspēja pat “Superbowl” šovu! Soctīklotāji sajūsmā par vienu no spilgtākajiem „popūrijiem” Eirovīzijas vēsturē
Apšaudēs Kalifornijā un Brazīlijā nogalināti pieci cilvēki
Krista Draveniece: Neļķu traktors, Ukrainas māšu himna un kiberuzbrukums
Guntis Kalme: Krievijas sakāve vairs nav aiz kalniem
Ilze Roķe: Ukraiņu producents man teica, ka Rīgā ir pārāk liela tolerance pret prokremliski noskaņotiem krievvalodīgajiem
FOTO. Skrējēji ieņem galvaspilsētu: Kā šogad noritējis Rimi Rīgas maratons?
FOTO, VIDEO. Kā teica Reiniks – “diez cik diskobumbas tika izjauktas šī gada tērpu dēļ!” Eirovīzijā šogad gribēja mirdzēt teju katrs
Mangaļsalas noslēpumi un Padomju māksla Mežgarciemā. Cilvēki arvien vairāk interesējas arī par mūsu militāro mantojumu