Gada cilvēki 2019. Ilgais ceļš uz Rīgas pili 1
Var nosaukt daudzas atšķirības, kas Egilu Levitu atšķir no iepriekšējiem Latvijas prezidentiem. Tomēr viena no būtiskākajām ir viņa ceļš uz amatu. Daudziem Levita priekšgājējiem šis piedāvājums nāca pēkšņi un arī pats process atgādināja burvju triku, kura laikā mākslinieks izvelk no tukšas cepures baltu zaķīti. Taču ne šoreiz!
E. Levits kā iespējamais kandidāts bija sabiedrības (un līdz ar to, protams, arī politiķu) acu priekšā jau vairāk nekā piecus gadus. Šā gada februārī par to vēlreiz atgādināja pilsoniskā iniciatīva “Par izcilu Latvijas Valsts prezidentu”, izplatot īpašu aicinājumu Saeimā pārstāvētajām partijām.
Līdz ar to partiju pārstāvjiem bija jāatbild ne vien uz jautājumu “Ko jūs vēlaties redzēt par prezidentu?”, bet arī “Kāpēc ne Levitu?”. Kā tagad var secināt, pārliecinoši pretargumenti neatradās un 29. maijā Egils Levits kļuva par Valsts prezidentu, lai gan vēlēšanās viņam bija divi konkurenti – tiesībsargs Juris Jansons un Saeimas deputāts Didzis Šmits.
E. Levita ievēlēšanu amatā pavadīja ne vien politiskās diskusijas, bet brīžiem pārspīlētas cerības un liela kaisle no atsevišķu atbalstītāju puses, ko spilgti raksturo dzejnieces Māras Zālītes izteikums par Levitu kā “zvaigzni, kas apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus”.
Šajā ziņā Valsts prezidenta darba pusgads ir bijis atvēsinošs, parādot, ka arī viņam nāksies rēķināties ar politisko realitāti un iepriekš dažādos līmeņos pieļautajām kļūdām.
Piepildīt solījumu kļūt par “visas tautas prezidentu” nebūs viegli, tomēr viss vēl priekšā.
Kā vērtējat Egila Levita darbu Valsts prezidenta amatā līdz šim?
Kas līdz šim bijis grūtākais prezidenta darbā?
E. Levits: Nevarētu teikt, ka darbs nāca ar kādiem īpaši lieliem pārsteigumiem un līdz ar to grūtībām. Par to, kas ir prezidenta funkcijas, man jau bija visai precīzs priekšstats, un man arī savs priekšstats, kā šīs funkcijas varētu veikt tieši es, ar savu rokrakstu, kuru ir veidojusi mana personīgā pieredze.
Protams, jāpierod pie tā, ka privātuma un privātā laika ir ārkārtīgi maz un brīžiem nemaz.
Vai tas, ka šobrīd tiek vākti paraksti referendumam par Saeimas atlaišanu, liecina par krīzi politikā un sabiedrībā?
Parakstu vākšana par kādu konkrētu jautājumu, lai ierosinātu tautas nobalsošanu, ir viena no pilsoņu tiesībām demokrātijā. Mēs atguvām brīvību savai valstij pirms gandrīz 30 gadiem, lai varētu paši lemt par savu likteni, paši vadīt savu valsti un arī uzņemties atbildību par saviem lēmumiem.
Kā Valsts prezidents var iesaistīties šī jautājuma risināšanā?
Prezidenta lomu parakstu vākšanā nesaskatu. Tā ir sabiedrības brīva griba izteikties par šo jautājumu.
Daudzi pamanījuši, ka jums patīk darināt un ietvert runās jaunvārdus.
Latviešu valoda ir dzīva un bagāta valoda, un es ļoti gribētu, ka mēs pret to arī tā attiecamies – ar cieņu un radošumu.
Esmu pārliecināts, ka valodu bagātināt var ikviens no mums, ienesot tajā kādu jaunu vārdu.
Es ik pa laikam ar kādu jaunu vai arī labi aizmirstu vecu vārdu, bet piešķirot tam jaunu nozīmi, mēģinu uzsvērt domu, par kuru vēlos raisīt diskusiju.
Bet kurš ir vārds, kas, jūsuprāt, vislabāk raksturo aizvadīto gadu?
Alkas pēc patiesuma. Šie vārdi raksturo “Grētas klimata piektdienu” kustību pasaulē, tie atbilst mūsu medicīnas darbinieku protestiem rudenī un ziemā.
Un kurš būs tas, kas varētu būt aktuālākais nākamajā, 2020., gadā?
Uzdevumi un rīcība nākamajai desmitgadei.
