Pjotrs Aksjonova Goras kapsētā.
Pjotrs Aksjonova Goras kapsētā.
Foto no Rikarda Beruga personiskā arhīva

Jāmeklē patiesība, nevis Putina propaganda! Saruna ar norvēģu autoru Rikardu Berugu 16

“Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Rikards Berugs ir norvēģu autors, ceļotājs un komunikāciju pētnieks, kas ir izdevis vairākas grāmatas par Gruzijas augstkalnu reģionu Svanetiju un Austrumeiropas medijiem, tai skaitā darbu “Putina prese” 2018. gadā.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
FOTO. Daži no viņiem pat neprecēti! Šī gada 10 iekārojamākie Latvijas vīrieši MI skatījumā
Kokteilis
Emocijzīmes, kas bieži tiek pārprastas: tās nozīmē kaut ko pavisam citu, nekā domājat 31
Smieties vai raudāt? Aitu ganāmpulks, notiesājis iespaidīgu daudzumu kaņepju, sācis uzvesties savādi…
Lasīt citas ziņas

Rikards Berugs ir cieši saistīts ar Latviju – viņš bija pirmais ziemeļvalstu ministru padomes informācijas biroja vadītājs Rīgā un ir arī viens no Vidzemes augstskolas dibinātājiem. Viņš dzīvo Rīgā un Svanetijā, kur vada viesnīcu.Iecere grāmatai “Vara un ticība. Ceļojums uz skaistākajām baznīcām un klosteriem Eiropas Austrumos no Jeruzalemes līdz Ziemeļnorvēģijai” Rikardam Berugam ienāca prātā tieši Rīgā. Pirms trīs gadiem, piedaloties vecticībnieku dievkalpojumā Rīgas Grebenščikova dievnamā, viņš saprata – ir jādodas ceļā! Viņa dzīve starp Latviju, Norvēģiju un Svanetiju Gruzijā tam nebija šķērslis, neapturēja ne kovids, ne ceļojumu maršruts caur karstajiem punktiem.

Grāmatā iekļautas 80 svētvietas, bet stāsts nav par vēsturi – tā ir šodiena, dzīvi cilvēki, individuāli likteņi un globālas tendences. “Vara un ticība” ir ne tikai neparasts, emocionāls un izzinošs ceļojums uz visdažādāko konfesiju ticības celtnēm un kopienām Eiropā, bet arī sociāli un politiski aktīvs skatījums uz konfliktiem un cīņu par taisnīgumu. Šobrīd biedrība “VIVAT!” gatavo šīs grāmatas izdevumu latviešu valodā.Ieskatam – stāsts no Latvijai sāpīga punkta – Abrenes un no laika, kad Krievija vēl nebija iebrukusi Ukrainā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Stāsts no Rikarda Beruga grāmatas “Vara un ticība”

Mēs steidzamies pa Pleskavas slidenajām ielām. Jaunais diakons Vasīlijs no Mirožskas klostera ir apsolījis parādīt ceļu pie vecā tēva Pjotra. Gan Vasīlijs, gan Pjotrs ir no apgabala, ko šodien sauc par Pitalovu. Vasīlija vecāki tur ieradās pēc kara, kad Pitalovas pilsēta bija nonākusi krievu un padomju rokās, bet Pjotrs piedzima pirms kara, kad pilsēta vēl bija daļa no Latvijas.

“Vai tu esi pareizticīgais vai katolis?” neitrāli pajautā Vasīlijs, kad uz mirkli esam apstājušies krustojumā pie luksofora. “Norvēģijā gandrīz visi ir protestanti,” es atbildu.

Vasīlijs nav šausmās par atbildi, drīzāk šķiet mazliet norūpējies.

“Ja tu esi luterānis vai katolis, tu netiksi atpestīts… Tikai pareizticīgie tiks atpestīti.” Es saraucu uzacis, dzirdot viņa atbildi, bet klusēju. Man pietiek, ko darīt, koncentrējoties uz slideno ceļu ar draudīgajām bedrēm.

“Un Norvēģija,” iesāk Vasīlijs. Šķiet, ka Vasīliju uztrauc ne tikai nelaime, ka neesmu pareizticīgais.

“Es tikko biju Somijā,” viņš min kā piemēru valstu grupu, pie kurām, viņaprāt, pieskaitāma Norvēģija. “Tur ir viendzimuma laulības. Tas ir pasaules gals!” Vasīlijs izskatās ļoti uztraukts. “Un Zviedrijā. Tur arī ir viendzimuma laulības. Un dzimst aizvien mazāk un mazāk bērnu. Tauta izmirst. Un narkotikas plūst. Tas ir pasaules gals!”

Es mirkli domāju, ko teikt, un beigās saku: “Norvēģijā dzimst daudz bērnu, un, manuprāt, tā ir jauka valsts dzīvošanai.”

“Cilvēkam nav jāceļ paradīze zemes virsū,” man šķiet, ka dzirdu viņu nekavējoties pie sevis noburkšķam, it kā mana atbilde būtu vēl viens piemērs grēcīgajām ziemeļvalstīm. Mēs slīdam un kratāmies ātrā tempā prom pa apledojušo ceļu. Līdz tēvam Pjotram vairs nav tālu.

Reklāma
Reklāma

“Klintons mēģināja iznīcināt krievu pareizticīgos,”  pēkšņi turpina Vasīlijs.

Man kļūst arvien grūtāk izsekot akrobātiskajiem pārlēcieniem viņa galvā un saprast, kur viņam radusies šāda doma. “Bet viņiem neizdevās mūs salauzt! Krievu kļūst arvien vairāk un vairāk, tāpat kā pareizticīgo,” viņš to saka ar lepnumu balsī, gandrīz triumfēdams. “Tas pats notiek sportā. Tagad viņi grib izslēgt visus krievu sportistus no ziemas olimpiskajām spēlēm. Tikai tāpēc, ka viņi ir krievi.”

Es nodomāju, ka nu gan šis ir aizgājis par tālu, un piepeši izlecu no savas parastās novērotāja lomas. “Tā notiek, kad cilvēks tic visam, ko stāsta valsts kanālos.”

Tomēr diakons Vasīlijs man nepiekrīt. “Nav ne mazāko pierādījumu dopinga lietošanai,” viņš saka ar pārliecību balsī. “Tas viss ir tikai tāpēc, ka mēs esam krievi,” viņš piebilst.

Es kļūstu dusmīgs. “Ir kaudzēm pierādījumu. Tev jāmeklē patiesība, nevis Putina propaganda.” Atbilde izšaujas no manas mutes.

“Tagad tev jānomierinās,” es sev stingri saku. “Ja gribi zināt, kā domā citi cilvēki, tu nedrīksti viņus ietekmēt ar saviem uzskatiem.” Mana iekšējā balss ir stingra un piespiež mani klusēt atlikušo ceļu līdz Pjotram.

Pareizticīgais arhimandrīts Pjotrs dzīvo mazā mīlīgā, zaļā koka mājiņā klusā Pleskavas apkaimē. Pirmajā, leduspuķēm klātajā logā es tik tikko varu saskatīt tumšus plauktus, kas pilni ar grāmatām, dažām ikonām un istabas vidū mazu, mierīgu baznīcas sveces liesmu.

Vasīlijs pasauc Pjotru un uzmanīgi pieklauvē pie durvīm. Varbūt viņš nav mājās, es nodomāju, kad ir pagājusi pusminūte un iekšā joprojām ir kluss. Tomēr, kad Vasīlijs pieklauvē pie durvīm vēlreiz, kāds tām tuvojas. Dzelzs bulta tiek atgrūsta, un durvis atveras. Vecs vīrs pabāž galvu. Viņa seja ir laipna un ieinteresēta, dziļu grumbu izvagota, tās apakšdaļu ierāmē biezs, balts mežs – viņa kuplā bārda. Viņš aicina mūs iekšā pustumšajā mājā un ved uz istabu ar bāli dzeltenām tapetēm, kuras vidū stāv divi ar palagu apklāti krēsli. Stūrī stāv krēsls ar gaišu pārklāju un mazu Jēzus bildīti. Vasīlijs un Pjotrs virtuvē mazliet aprunājas, pirms Vasīlijs atvadās.

Pjotrs viesojas Mazajā Djadno ciematā, kur viņš uzauga. No viņa bērnības mājas palikuši vairs tikai pamati.
Foto no Rikarda Beruga personiskā arhīva

“Esmu dzimis 1929. gada 22. oktobrī Mazajā Djadno ciematā. Toreiz tur nebija nekādas robežas. Mēs braucām uz dejām Katlešos un Žīguros.” Pjotrs min vietu nosaukumus, kas šodien ir robežas Latvijas pusē. “Atgriežoties naktī mājās no dejām, varēju braukt, neturoties pie riteņa stūres. Tagad tur vairs nav iespējams aiziet kājām. Viss ir aizaudzis. Skola ir slēgta. Tolaik robeža bija deviņus kilometrus tālāk uz austrumiem.” Ir acīmredzams, ka Pjotram ir saglabājušās labas atmiņas no pirmskara laika, kad vieta, kur viņš dzīvoja, bija daļa no Latvijas.

“Man pietrūkst, es neesmu aizmirsis un es nekad neaizmirsīšu savu tēvzemi Latviju, pat ja esmu krievs. Agrāk visi dzīvoja Latvijā saticīgi un mierīgi. Mēs dzīvojām kā kaimiņi. Mēs visi bijām draugi. Latvieši nāca pie mums ciemos. Katoļi nāca uz mūsu pareizticīgo dziesmu svētkiem, un gan luterāņi, gan katoļi gāja mūsu baznīcā.

Neviens otram neaizliedza lūgt Dievu. Mēs gājām katoļu baznīcā. Arī tagad es eju luterāņu baznīcā. Es domāju, ka katra baznīca ir interesanta. Dievs ir viens visiem. Es nedz atzīstu, nedz saprotu tos, kas teic, ka tikai pareizticīgie tiks atpestīti. Vienīgais, kam es neticu, ir komunisms. Komunisti noliedza visus – luterāņus, katoļus, musulmaņus. Teikt, ka atpestīšana pienākas tikai pareizticīgajiem, ir runāt to pašu, ko komunisti: tev būs liekties tikai manā priekšā!” smejas tēvs Pjotrs.

“Līdz Kunga otrajai atnākšanai mēs visi esam viens. Es uzskatu, ka pirmais, kas mums jādara, ir darīt labu. Bet jaunais mācītājs, neokomunists, teic, ka mums jālūdzas. Es turpretī saku: māja deg, bet tu domā par lūgšanu. Nē, mīļo cilvēk, mums jādara tā, kā tika darīts, kad es biju mazs – vispirms jāpabaro govis, un pēc tam mēs varam iet baznīcā. – Jaunie neko nesaprot. Viņi teic, ka visi citi ir vainīgi un taisnība ir tikai mums. Nē, tā nav. Es tam nepiekrītu.”

Tēvs Pjotrs runā krieviski, bet reizēm iestarpina kādu vārdu latviski. Vēl joprojām viņš brīvi runā latviski un vāciski.

Viņš atceras visu, kas notika ciematā, pirms sākās Otrais pasaules karš. Viņu klausoties, šķiet, ka dzīve Latvijā toreiz bija tīrā idille, gandrīz kā paradīzē. Viss bija skaists un sakārtots. Krievs Pjotrs nekad nebija bijis Padomju Krievijā pirms kara, bet viņš dzirdēja vectēvu stāstām, ka cilvēki tur tika apspiesti un baznīcas – izpostītas. “Vectēvs pārmeta krustu un teica: lai Dievs stāv klāt, ka sarkanā čūska neatnāk pie mums, jo tad tas pats notiks šeit.

Mana tante redzēja pravietisku sapni. Tas bija pirms padomju varas ienākšanas, bet pēc tam, kad Padomju Savienība bija uzsākusi karu pret Somiju. Ko viņa redzēja? Krustu debesīs un čūsku, kas nokrita uz zemes. Tas bija 1939. gada decembrī. Tā bija auksta ziema. Naktīs vīri un sievas gāja un teica, ka tagad sarkanā čūska nāk pie mums. Un 1940. gadā Sarkanā armija iebruka Latvijā un Igaunijā.”

Tēvs Pjotrs labi atceras pirmo padomju okupāciju. Netīrie un nabadzīgie padomju zaldāti uzreiz sāka izlaupīt apkārtējās zemnieku sētas. Jau pēc nedēļas sākās represijas. Cilvēki tika izsūtīti. Tomēr padomju vara nepaguva slēgt baznīcas, gadu vēlāk ienāca vācieši. Pēc Pjotra teiktā, vācieši izturējās labi pret iedzīvotājiem. Dalīja ēdienu, kas viņiem bija, un uzvedās korekti. Bet ne pret tiem 746 ebrejiem, kas dzīvoja netālajā Viļakā. Pjotra tēvs bija draugos ar vairākiem ebrejiem. Un tēvocis, kas strādāja policijā, centās palīdzēt vairākiem ebrejiem aizbēgt, kad saprata, ka vācieši plāno viņus nogalināt. “Kāds ebrejs, vārdā Davits, negribēja sekot tēvoča padomam.

“Mēs nekur nebrauksim,” viņš teica. Viņš atvēra Bībeli un sacīja: tagad mēs cietīsim, jo mūsu tauta sita krustā Jēzu Kristu. Tāpēc mēs nekur nebrauksim, mēs pastāvēsim par sevi. – Mūsējie vēlreiz mēģināja pārliecināt viņus bēgt un teica: jūs rīt nogalinās. – Bet viņi palika. Un viņus nogalināja.”

1944. gada 20. jūlijā atgriezās padomju vara. Pjotrs atceras apšaudes un to, kā padomju tanki iebrauca ciematā. Represijas pastiprinājās, kolektivizējot visas zemnieku sētas. Daži sveica komunisma ierašanos, tomēr lielākā daļa latviešu un krievu bija pret sistēmu. Daudzus izsūtīja. Viens no Pjotra onkuļiem tika izsūtīts uz Sibīriju, cits – uz Vorkutu aiz polārā loka. Tāpat viena no viņa tantēm.

Pjotrs paguva iemācīties kurpnieka amatu pie kāda ebreja Rīgā, pirms tas tika nosūtīts uz Mordoviju. Pjotram veicās labāk. Viņš apprecējās un 1957. gadā pārcēlās uz Valmieru. Pēc pieciem gadiem pārim piedzima dēls. Pjotrs sāka apmeklēt pilsētas pareizticīgo baznīcu. Mācītājs, tāpat kā Pjotra tēvocis, bija ticis izsūtīts uz Vorkutu, bet pēc dažiem gadiem bija varējis atgriezties. Pēc kādas sarunas ar mācītāju Pjotrs sāka apsvērt domu pats kļūt par mācītāju.

“Jau tad, kad biju mazs, es mīlēju baznīcu. Es lūdzu Dievu un skolā iemācījos Dieva likumus. Kad ganīju govis un uznāca negaiss, es atceros, kā es lūdzu Dievu. Kad man bija 18 gadu, domāju par to, kas ar mani notiks tagad, kad bija atnākusi padomju vara. Tajā pašā gadā Viļakā es satiku kādu katoli. Viņš bija pazīstams ar to, ka spēja paredzēt nākotni, un pats bija bijis izsūtījumā Mordovijā. Viņš saņēma manu roku un uzreiz teica: tu strādāsi par kaut ko, – un norādīja virs manas galvas. Mēģināju saprast, ko viņš ar to domāja. Viņš man arī teica, ka nodzīvošu garu mūžu.”

Pjotrs ievelk elpu. “Nu ko. Man ir gandrīz 90 gadu (2018. gadā), to laikam var saukt par garu mūžu.” Viņš smaida.

1966. gadā viņš izlēma. Viņš gribēja kļūt par mācītāju un devās uz Pečoriem. “Mani pārbaudīja vadītājs un trīs mācītāji. Viņi jautāja manām tantēm, kāds cilvēks es esmu. – Vai viņš bija komjaunatnē? – viņi jautāja. – Ai, nē, sacīja tante Ļona, viņš bija viens no represētajiem, viņš cieta, viņš ir no Latvijas. – Labi, sacīja vladika (vadītājs): tieši tādus cilvēkus mēs uzņemam.”

Pjotrs Pečoru alu klosterī, kur sākās viņa ceļš uz priesterību.
Foto no Rikarda Beruga personiskā arhīva

Alu klosteris Pečoros bija vienīgais, ko padomju vara nebija slēgusi.

“Līdz 1940. gadam klosteris bija daļa no Igaunijas. Padomju iestādes gribēja slēgt klosteri 1940. gadā, bet tas nenotika. Uzbruka Vācija. Kad karš beidzās, gan krievi, gan igauņi aktīvi cīnījās, lai klosteris netiktu slēgts. Tolaik bija brīvāka gaisotne. Kad komunisti apsolīja, ka klosteri neslēgs, Vācija atsūtīja atpakaļ 2,5 tonnas ar bīskapu cepurēm mitrām, dārgām grāmatām un citām vērtslietām, ko krievu pareizticīgie kara laikā bija aizsūtījuši uz Vāciju. Par spīti brīvākai gaisotnei, padomju vara turpināja represijas,” uzsver Pjotrs.

“Mācītāji izglītību ieguva Zagorskā (tagad: Sergijevposada) uz ziemeļiem no Maskavas. VDK un milicija uzraudzīja katru mūsu soli. Tā darbojās padomju mašinērija. Tikai vienreiz gadā mūs ielaida bibliotēkā. Iespējams, ka kāds no uzņemtajiem strādāja VDK labā. Mūs, kas bijām no Igaunijas un Latvijas, uzskatīja par padomju varas mazāk paralizētiem. Tolaik vēl bija dzīva vecā paaudze.” Pjotrs ar to domā paaudzi, kas vēl atcerējās dzīvi vecajos laikos, pirms tika dibināta padomju valsts.

“Tolaik nebija moderni iet studēt par mācītāju. Tagad ir citādi. Tas ir kļuvis par modi. Tagad teic, ka visi ir pareizticīgi, bet es tam neticu. Kā teica kāds mācītājs no Maskavas, tikai 1,5% ir tiešām ticīgi.”

Kad Pjotrs bija izgājis praksi Pečoru baznīcās, viņš sāka savu mācītāja darbību Kuļje ciemā, kas pirms okupācijas bija daļa no Igaunijas. Bet tikai tad, kad Pjotru pārcēla uz Višgorodoku jeb Augšpili, kā to sauca, kad ciems bija daļa no Latvijas, viņam sākās problēmas ar VDK.

“Mani izsauca uz pratināšanu VDK, jo cilvēks, kas tirgoja baznīcas sveces, bija izstāstījis, ko es runāju. Ja tas būtu noticis 30. gados, es būtu uzreiz nonācis cietumā. Bet 70. gados varas iestādes bija uzmanīgas ar ziņām, kas nonāca ārpasaulē. Īpaši pēc 1975. gada, kad valstu vadītāji bija tikušies Helsinkos, kļuva aizvien vieglāk.” Pjotrs atsaucas uz Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas galotņu tikšanos, kur arī Austrumu bloka valstis bija parakstījušas paktu, citstarp par cilvēktiesībām.

“Ja Rietumi nebūtu stāvējuši klāt, viss būtu cauri. Nebūtu vairs nevienas baznīcas.” Tēvam Pjotram nav šaubu.

“Melnā tērpti vīri ar hūtēm mums sekoja un noklausījās visu laiku. Nevarējām runāt skaļi. Ja izgājām uz ielas un nogriezāmies pa labi, nogriezās arī viņi. Kur tu ej, tur arī viņi. VDK mani izsauca trīs reizes. Viņi man draudēja: visiem partijas biedriem un skolotājiem tiks pavēlēts uzmanīgi sekot un noklausīties visu, ko tu saki dievkalpojuma laikā un uz ielas. – Ko es tādu biju pateicis? Baznīcā teicu sprediķi un pēc dievkalpojuma sarunājos ar cilvēkiem. Es vienmēr vēlējos teikt to, kas bija patiesība – par baznīcas vajāšanu, kāpēc atbalstām represētos, kāpēc baznīca tika izpostīta un kāpēc mēs tiekam kristīti. Toreiz, 70. gados, man bija atbalsts no baznīcu vadītājiem gan Maskavā, gan Pleskavā. Es biju bēdīgs, bet viņi teica, lai es nebaidos.

Tolaik mācītājus uzskatīja par nodevējiem. Kad es kļuvu par mācītāju, mani sauca par fašistu. Reiz, kad iekāpu autobusā, pagasta priekšnieks skaļi sauca: re, kur mācītājs. Re, kur fašists. Es nespiedīšu roku mācītājam. Citreiz, kad devos uz garderobi pārģērbties, dzirdēju kādu sakām: re, kur nāk fašists. – Arī cilvēkus, kas tika represēti, sauca par fašistiem. Vispār visus, kas teica, ka nepiekrīt, sauca par fašistiem. Tos, kas kara laikā nenoņēma no kakla krustiņu, arī sauca par fašistiem.

Man bija ļoti bail runāt ar kaimiņiem. VDK viņus bija izmitinājusi, lai viņi mani izsekotu. Viss bija grūti, bet šī gatavība nodot citus laikam bija vissmagākais.” Pjotrs pieklusina balsi. “Viens no kaimiņiem, komunists, man teica: Pjotr, tu klausies “Voice of America”. – Jā, es klausos, es atbildēju. Mazliet vēlāk cilvēki manā darbavietā runāja, ka Pjotrs klausās ārvalstu radio. Es teicu: ir jāklausās viss.”

Lai arī Pjotru uzaicināja kalpot lielajā Trīsvienības katedrālē Pleskavā un viņš tur ir vadījis dievkalpojumus, viņš deva priekšroku mazākām baznīcām laukos, bieži vien apvidos, kas pirms kara bija bijuši daļa no Latvijas.

Tieši šeit praktiskais Pjotrs ķērās pie darba atjaunot tās baznīcas, kurās kalpoja.

“Baznīca bija mana mīlestība. Atjaunot baznīcu. Garīgā dzīve. Tas bija tas, ko vēlējos. Es nekad nenopirku mašīnu. Es nekad neaizbraucu atvaļinājumā. Es nekur nebraucu.”

Kopumā tēvs Pjotrs ir atjaunojis sešas baznīcas. Divas Pleskavā un četras, kas agrāk bija atradušās Latvijas pusē no robežas, – Anciferovā, Zobkos, Novaja Usitvā un Aksjonova Gorā.

Mirožskas klosteris Pleskavā.
Foto no Rikarda Beruga personiskā arhīva

“Tās bija sliktā stāvoklī un bija bijušas slēgtas. Tiku vairākas reizes izsaukts un izprašņāts, kur es ņēmu naudu remontam. Varas iestādes saprata, ka naudu ziedo cilvēki. Viņi teica: cel baznīcu, bet pusi no naudas atdod mums. Es atbildēju: kāpēc lai es apgrūtinātu cilvēkus un atņemtu ticīgajiem pēdējās kapeikas, kas viņiem ir? Un vai tas nozīmē, ka tagad jūs mūs vajāsiet?”

Perestroikas laikā Pjotrs sāka atjaunot Uspenska baznīcu Butirkos, tikai 300 metrus no viņa mājas Pleskavā.

“Es jau biju pensionārs, kad sākās perestroika. Pusgadu man nebija nekādu ienākumu, bet, pateicoties tam, ko nopelnīja mana sieva, mēs varējām izdzīvot. Padomju, komunistiskās varas iestādes nemaksāja pensijas mums, mācītājiem. Bet, kad pie varas nāca Jeļcins, viņš uzreiz paziņoja, ka mēs saņemsim pensijas. Visu naudu, kas man palika pāri no pensijas, es atliku baznīcas atjaunošanai. Es visu centos darīt pats. Pats rāpos augšā uz baznīcas jumta, kad man jau bija krietni pāri septiņdesmit. Viens divdesmitgadīgs puisis man palīdzēja. Tādā veidā mums izdevās atjaunot baznīcu.”

Pēdējā baznīca, ko Pjotrs atjaunoja, bija Marijas Aizmigšanas baznīca dzimtajā Aksjonova Gora ciemā. Šodien tā atrodas pierobežas zonā, un man jādabū atļauja, lai varētu tur pievienoties Pjotram vienreiz vasarā un ziemā.

“Pat ja es nekad neesmu šajā baznīcā strādājis, tā ir mana vismīļākā baznīca. Es sāku to atjaunot pirms diviem gadiem. Daži ticīgie ir, bet kopumā nav vairāk kā 50 cilvēku, kas te joprojām dzīvo. Agrāk, kad bijām daļa no Latvijas, bijām vairāk nekā 3000.

Mācītājs, kas tur šobrīd strādā, ir no Sibīrijas. Viņš bija pret remontu. Viņš teica: priekš kam remontēt? Te taču nav cilvēku. Bet es teicu: tās ir manas mājas, trīs kilometrus no tās vietas, kur dzīvojām. Vienalga, ja tur neviena nav, tāpat es nevēlos, ka baznīca sabrūk. Es gribu, lai baznīca pastāv. Turp gāja manas vecāsmātes un vectēvi, mani vecvecāki. Es gribu izveidot piemiņas zīmi. Lai ļaudis nāk un redz. Bet viņš atbildēja: tas ir pilnīgi nevajadzīgi. – Tas bija tik grūti. Beigās es teicu: ja negribi, ka tā tiek atjaunota, brauc prom. – Bet viņš palika. Ja es nebūtu ķēries pie remonta, baznīca būtu sabrukusi pēc gada vai diviem. Jumta notekas krita nost, un jumts virs altāra tecēja. Es nolēmu tur ieguldīt visu savu naudu. Es atjaunoju koka kapelu, baznīcu un priestera māju, kur mācītājs tagad dzīvo trīsistabu dzīvoklī. Pagājušajā gadā mēs nomainījām visu jumtu. Viss ir pabeigts – logu rāmji, durvis, jauna grīda, jumts, caurules, logi un kupols. Es tajā ieguldīju septiņus miljonus rubļu. Tie bija visi mani ietaupījumi. Ne mana sieva, ne dēls vairs nav dzīvi. Biju palicis viens pats. Es varēju ietaupījumus sadalīt starp saviem radiniekiem, bet abām manām māsām – Marijai un Ņinai – katrai ir savs dzīvoklis Pečoros. Pārējie neviens netic Dievam. Tā nu es nolēmu visu savu naudu ieguldīt baznīcā.”

Pēc tam kad nomira sieva un dēls, Pjotrs sešus septiņus gadus darbojās Mirožskas klosterī Pleskavā. Viņam bija gana brīdī, kad klosteris grasījās viņam atņemt māju.

“Viens no klostera vadības teica: atdod savu māju manam diakonam, un tu varēsi dzīvot te, klosterī. – Bet es neesmu mūks un savu māju negrasījos nevienam atdot. Es teicu: vai vēlaties atņemt man māju un atkal mani represēt? Es jau iepriekš dzīvē esmu ticis represēts. Ir pagājuši divi gadi kopš šā notikuma.”

Tēvs Pjotrs nejūt īpašas simpātijas pret šodienas mūkiem. Viņš tos sauc gan par padomiskiem, gan par neokomunistiem, lai gan kopš Padomju Savienības sabrukuma ir pagājuši 30 gadi.

“Es vienmēr uzmanos. FSB ir no tā paša koka tēsti kā čekisti. Agrāk Putins vēlējās atbrīvoties no baznīcas. Šobrīd visi jaunie ir izdresēti tāpat kā komjaunieši un izpildkomiteju sekretāri. Jaunie, padomju mūki ir pilnībā paralizēti. Daudzi atzīst, ka cieši sadarbojas ar FSB. Protams, ka tagad baznīcā ir nodevēji. Tāpēc es vairs nevēlos tur iet. Man nepatīk tas, kas notiek. Bet es esmu vientuļais vilks.

Man vairs nav gandrīz neviena garīgā domubiedra. Tie, kas man deva svētību Pečoros, šobrīd būtu 120–130 gadus veci. Viņu vairs nav. Nav arī Nikolaja no Igaunijas. Kad ar viņu sarunājāmies, mēs varējām runāt par visu. Bet te, starp šiem jaunajiem mācītājiem, nav neviena, kam es uzticos. Mēs, kas bijām pa īstam mācītāji, tagad baidāmies. Reizēm es neguļu naktīs.”

Tēvs no sirds tic, ka viņa dzimtais ciems reiz atkal kļūs par daļu no Latvijas.

“Es esmu krievu cilvēks, bet, ja būtu iespējams, es dzīvotu Latvijā. Man nepatīk šejienes sistēma. Mums vajag brīvību.

Ja es nomiršu, man ir sagatavota vieta Aksjonova Goras kapos, Latvijā. Par to būs garas diskusijas. Tie nav tikai vecie cilvēki, kas uzskata, ka būtu labāk, ja Pitalova būtu daļa no Latvijas. Arī visi jaunie, vismaz tie, kas domā pāris soļu uz priekšu, uzskata tāpat. Visi vēlas, lai šis apgabals kļūtu par Latvijas daļu. Un es ticu, ka agrāk vai vēlāk tā notiks. Tāpēc mani velk uz turieni.”

No norvēģu valodas tulkojusi Laura Stašāne.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.