Ketija un Jānis Ozoliņi ir vecāki trīs bērniem – diviem dēliem un meitiņai.
Ketija un Jānis Ozoliņi ir vecāki trīs bērniem – diviem dēliem un meitiņai.
Foto: no ģimenes arhīva

Tāds īstais brīdis bērnam gan morāli, gan finansiāli tā īsti nepienāk nekad. Ozoliņu ģimenes stāsts 0

Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
“Kad esi ko parādā VID, atgādinājumi nāk nemitīgi, bet, ja esi strādājošs pensionārs, neviens neatgādina…” Iveta par pensionāru iespējām saņemt pārrēķinu
Kokteilis
Auns – Minhene, Lauva – Parīze: kuru Eiropas pilsētu vajadzētu apmeklēt tavai zodiaka zīmei 19
RAKSTA REDAKTORS
“Līdzi ņemot omīti, mums šis brauciens izmaksās 112 eiro” – apmeklētāji jautā, kāpēc “Avārijas brigādes” parkā ir tik dārga biļete
Lasīt citas ziņas

Ketija (33) un Jānis (37) Ozoliņi ir vecāki trīs bērniem – diviem dēliem un meitiņai. Abi atceras tuvinieku reakciju, kad paziņojuši par trešā pieteikšanos: “Bija pārsteigti, protams, taču viņi jau zina, ka no mums var sagaidīt visu ko.” Ozoliņu stāsts ir par to, kā dzīve mainās, bērniem tajā ienākot, cik svarīgs ir kopā pavadītais laiks, kā nepaļauties uz sociālo tīklu gudrībām bērnu audzināšanas jautājumos. Ar humoru, ar pateicību un mieru.

Ozoliņu ģimene dzīvo Teikā. Pāris iepazinies 2012. gadā, kad Ketija apmeklējusi darba apmācības, kuras vadījis Jānis. Šobrīd Jānis strādā savā uzņēmumā, kurā nodarbojas ar apmācību vadīšanu citu uzņēmumu darbiniekiem, savukārt Ketija ir bērna kopšanas atvaļinājumā: “Janvārī atgriezīšos darbā uzņēmumā “Tilde”, kur esmu klientu attiecību vadītāja.”

CITI ŠOBRĪD LASA
Salāgot darba dzīvi ar bērnu audzināšanu neesot problēmu – darbavietas abiem ir saprotošas:

“Ja bērniem ir kādas izmaiņas skolā, bērnudārzā vai nākas ņemt slimības lapu, visu var sakārtot. Šad tad piesaistām vecvecākus. Un bērnu audzināšanā mums nav konkrētu mammas vai tēta pienākumu – kurš nu tajā brīdī ir ar bērniem kopā, risina konkrētos jautājumus, lai kādi tie būtu.”

Mainās viss

Abi atminas, ka ļoti drīz pēc iepazīšanās zinājuši, ka vēlēsies veidot ģimeni – tas esot licies pašsaprotami, kā loģisks nākamais attiecību solis.

Taču atzīst, ka nekad nevar būt pilnīgi gatavs bērna ienākšanai dzīvē. Mainās viss. Un ir jāļaujas. Jānis saka, ka noteikti nav tāda īstā brīža: “Vienmēr atradīsies kaut kas, kam ir jānotiek, un pēc tam – tad būšu gatavs, bet nāk nākamais “pēc tam”. To var salīdzināt ar jautājumu – kad ir īstais brīdis sākt iet uz sporta zāli? Īstais brīdis bija pirms gada, jo tad jau šobrīd redzētu labus rezultātus, otrs īstais brīdis ir šodien.”

Ketijas un Jāņa paspārnē aug Edgars (11), Roberts (6) un Evelīna (1,6). Konkrēts bērnu skaits gan neesot bijis kas tāds, ko abi būtu plānojuši vai par ko būtu domājuši un sapņojuši: “Nē, līdz šim tā nav bijis, bet nu gan šķiet, ka ir gana.”

Jānis smaidot piebilst: “Ketijai situācija bija citādāka, bet man paveicās, jo saprašana nāca pavisam ātri – iepazinos uzreiz ar Ketiju un arī ar mūsu vecāko dēlu Edgaru, un sapratu, ka vēlos ar viņiem veidot ģimeni vai, pareizāk, vēlos pievienoties viņu ģimenei, un tālāk jau veidot mūsu kopīgo ģimeni.

Līdz ar to mūsu ģimenē jau no iepazīšanās brīža bija trīs cilvēki. Pirms tam pat nebiju pārliecināts, vai vispār vēlos bērnus, bet, iepazīstoties ar Ketiju, uzreiz saņēmu īpašo “piedāvājumu” – “ņem divus, maksā tikai par vienu”.

Uzreiz sapratu, ka vēlos bērnus, un uzreiz arī man bija bērns. Vēlāk gan izrādījās, ka piedāvājums ir bijis mānīgs – kafejnīcās, ceļojumos un citās izklaidēs tomēr bija jāmaksā par abiem, ne tikai par vienu.”

Pieļaut kļūdas ir cilvēcīgi

Ozoliņu ģimene ir kupla un spēcīga. Galvenais – pavadīt laiku kopā un atbalstīt vienam otru.
Foto: no ģimenes arhīva

Katrai sievietei un mammai ir savs grūtniecības stāsts, un Ketija atklāj, ka fiziski ar katru nākamo grūtniecību jutusies arvien sliktāk: “Pirmajā grūtniecībā nezināju, kas ir rīta nelabums, nogurums un milzu vēdera nasta, bet, gaidot Robertu, jau vairāk sapratu, par ko sievietes sūdzas grūtniecības laikā.

Savukārt, gaidot Evelīnu, “izbaudīju” visus grūtniecības labumus par visiem simt procentiem.

Protams, ka es noteikti vairāk zināju, kam jābūt gatavai, kādas pārmaiņas var notikt fiziski, taču dzemdībām laikam nekad nevar būt īsti gatavs. Ir apjausma, kas un kā, bet nekad nevar zināt, kas tieši sagaida konkrētajā reizē, vai tas būs viegli vai ne. Runājot par bērna ienākšanu ģimenē – skaidrs, ka tas neizbēgami maina ikdienu, jo tu vairs īsti nevari domāt tikai par sevi vai otru cilvēku, ir vēl kāds, kuram ļoti nepieciešamas tavas rūpes un atbalsts. Mazais cilvēks diktē noteikumus un ikdienas ritējumu. Mums gan ar vīru tāds periods divatā nesanāca – uzreiz jau bijām trīs.”

Reklāma
Reklāma

Jānis piekrīt sievai, nedaudz papildinot viņas sacīto: “Pēc pirmā bērna ienākšanas ģimenē vai precīzāk – pēc manas ienākšanas ģimenē – vienlaikus ar pirmo bērnu gan nekas neizmainījās, gan arī viss bija pavisam citādi. It kā jau tāpat kā līdz šim no rīta jāceļas un jāiet uz darbu, vakarā jānāk mājās, pa ceļam jāieiet pārtikas veikalā, brīvdienās jādomā, ko sadarīt un kā izklaidēties.

Taču nu vajadzēja ne tikai pašam pamosties, bet arī vēl kādu modināt, ne tikai darbā strādāt, bet paralēli arī par mājām domāt, pamainījās arī iepirkuma maisiņu saturs un lielums, kā arī tas, ko es vispār saucu par brīvdienu izklaidi.

Domāšana mainījās, jo manā dzīvē ienāca jēdzieni “atbildība un rūpes par ģimeni” – “es, man” kļuva mazāk svarīgi nekā “mēs, mums”.”

Nereti ar katru nākamo bērniņu vecākiem iestājas lielāks miers, taču Ketija atklāj, ka viņa tieši ar pirmo bērnu satraukusies mazāk: “Tad arī nebija tik izplatīta sociālo tīklu vide, kur ar to, kas ir pareizi vai nepareizi, labi vai slikti, dalās tik daudzi. Ļoti jāprot filtrēt informāciju, kas ir un kas nav uztverams nopietni. Un taisnība, ka katrs bērns ir pilnīgi citādāks, līdz ar to ielikt viņus kaut kādos konkrētos rāmjos un noteikumos ir neiespējami.”

Par kļūdām runājot, ir tikai cilvēcīgi tās pieļaut, un pāris atzīst, ka viņi ir iemācījušies un arvien vairāk saprot, ka nedrīkst teikt – “mans bērns nekad nedarīs to vai šito vai arī “es nekad neļaušu savam bērnam darīt tā” – tas ļoti ātri izgāžas:

“Mēs skatāmies uz katru konkrēto situāciju un tad arī to risinām.” Jānis stāsta, ka viņi ir mainījušies kā vecāki, bērnu skaitam augot, citādi jau nav iespējams: “Esam kļuvuši sirmāki, sapratuši, ka ilgā laiskošanās brīvdienu rītos un miegs ir īpašas kategorijas, iemācījušies, ka attālums starp “mani viss besī” un “dzīve ir skaista” tiek mērīts atļauto saldumu daudzumā pirms vakariņām.”

Finansiālā gatavība un atbalsts

Ketija un Jānis bauda raibu dzīvi – abi ir vecāki trim bērniem.
Foto: no ģimenes arhīva
Abi ir pārliecināti – tāds īstais brīdis bērnam gan morāli, gan finansiāli tā īsti nepienāk nekad.

Pat tad, ja esi visu izrēķinājis un domā, ka vari atļauties uzturēt bērnu, kaut kas var noiet griezi, tāpēc Ketija un Jānis iesaka pārāk neiespringt: “Protams, svarīgi, ka ir jumts virs galvas un nav jādomā par to, ar ko šovakar barosim bērnus, taču tāda 100% gatavība bērnu ienākšanai ģimenē nav iespējama. Nekad nevar zināt, tieši kas būs visnepieciešamākais jūsu bērnam.

Piemēram, varbūt esat izrēķinājuši, ka ar savu algu varat atļauties nepieciešamās lietas mazulim, drēbes, autiņus, nemainīt neko savos ikdienas paradumos, taču tad izrādās, ka nevarat barot bērnu ar krūti vai ir nepieciešams mākslīgais maisījums alerģiskiem bērniem, kas nozīmē papildu izdevumus.”

Ketija saka, finansiālais aspekts būtu tas, par ko pāris noteikti domātu un kārtīgi izrunātu, ja tiktu izskatīts variants par ceturtā bērniņa ienākšanu ģimenes dzīvē.

Kaut kādās jomās izdevumi esot auguši, citās savukārt samazinājušies: “Kaut ko, protams, mazais brālis manto no lielā vai meitiņa manto no mūsu krustmeitas vai draugu meitām. Mēs ļoti pozitīvi raugāmies uz drēbju un rotaļlietu nodošanu citiem lietotājiem.”

Finansiālais atbalsts daudzbērnu ģimenēm ir! Tas, kas skar Ozoliņu ģimeni, – piemēram, lielākajam bērnam tagad sporta nodarbības ir par brīvu, lai gan iepriekš par tām bija jāmaksā. Tāpat ar 3+ karti šur tur iespējams saņemt atlaides, ja vien ģimene atceras to uzrādīt vai ir dzirdējusi par kādu konkrētu atlaidi: “Par pašvaldības atbalstu – laikam vienīgais, kas uzreiz nāk prātā, ir atlaide ēdināšanai privātajos bērnudārzos, kā arī atlaides sporta nodarbībām, kuras tiek īstenotas pašvaldības sporta skolās.” Ketijas un Jāņa paziņu lokā ģimenes ar trīs bērniem esot retums – vairāk tomēr ir ģimenes, kurās aug viens bērniņš.

Nauda neaug kokos

Brīvdienas Ozoliņi cenšas vienmēr pavadīt kopā – vai nu izbraucienos pie dabas ar desiņu cepšanu uz ugunskura, vai kādas dabas takas apskatīšana, vai vienkārši mazi ceļojumi uz citām pilsētām un apskates vietām.
Foto: no ģimenes arhīva

Divi dēli un meita. Ketija stāsta, ka svarīgākais bijis nevis trešā bērna dzimums, bet gan tas, lai bērniņš ir vesels, taču nevar noliegt, ka mamma ļoti cerēja – trešā būs meitiņa. Brāļi par māsu ļoti rūpējoties: “Viņi bezgalīgi mīl māsiņu jau no pirmās dienas. Var teikt, ka Evelīnai ārkārtīgi paveicies ar lielajiem brāļiem.”

Jānis joko: “Šajā jautājumā es gan pievienošos dēlu viedoklim, ko viņi izteica, kad vēl nezinājām trešā rezgaļa dzimumu, – nav svarīgi, māsa vai brālis, galvenais, lai ar Nindžas spējām!”

Var manīt lielas atšķirības starp dēliem un meitiņu: “Meita noteikti ir emocionālāka – ja sasitīsies, obligāti vedīs rādīt, kur un kā tas notika, lai mēs varētu viņu pažēlot. Viņa arī daudz vairāk pieprasa atzinību, ja kaut ko pareizi izdara, piemēram, saliek tornīti, izkāpj no dīvāna ar dupsi pa priekšu – mums noteikti visiem jāaplaudē. Pilnīgi visiem! Nepastāv variants, ka kāds to varētu neizdarīt – kamēr vien neaplaudēsi, viņa rādīs, ka vajag aplausus.

Pagaidām gan Evelīna vēl nav izrādījusi vēlmi pēc kārtības, kas parasti piemīt sievietēm, – viņa aiz sevis atstāj nekārtību, tādu, it kā tur būtu pāri gājis viesulis. Īpašas atšķirības citās jomās starp meitu un dēliem vēl nav, bet tās noteikti parādīsies, gadiem ejot, kad meitas prioritātes, iespējams, būs dejas, mūzika – jau tagad viņai ļoti patīk mūzika un dejošana.”

Kā mūsdienu steigā un materiālajā pasaulē izaudzināt kārtīgus un prātīgus cilvēkus? Ketija un Jānis atklāj savu taktiku: “Bērniem skaidrojam, ka nauda neaug kokos un ka lieli pirkumi ir rūpīgi jāapdomā. Tāpat arī to, ka nevar visu kabatas naudu iztērēt vienā dienā, jo tad visu nedēļu nāksies iztikt bez naudiņas. Būdami laukos, puikas palīdz vecvecākiem, lai iemācītos, ka arī no laukiem saņemtie labumi ir kāda cilvēka darba augļi.”

Ketija uzsver: “Brīvdienas cenšamies vienmēr pavadīt kopā – vai nu izbraucienos pie dabas ar desiņu cepšanu uz ugunskura, vai kādas dabas takas apskatīšana, vai vienkārši mazi ceļojumi uz citām pilsētām un apskates vietām.

Lielākoties arī vakariņojam kopā, ja vien vīram nav jāaizkavējas darbā, tad gan es vakariņoju ar bērniem, lai viņiem nav tik ilgi jāgaida.” Ģimenes lielais kopīgais sapnis esot suns un māja.

Tuvojas Ziemassvētki – šķiet, ka tos jau var sasmaržot un sajust tik tuvu. Ozoliņi parasti šos skaistos svētkus svin laukos kopā ar vecvecākiem un citiem radiniekiem – taču šābrīža situācija ieviesusi savas korekcijas: “Klāsim svētku galdu savās mājās, sapucēsimies un kopā skatīsimies Ziemassvētku filmas. Eglīte jau kādu laiku mūsmājās gatava šiem svētkiem.”

Video:

Zelta atziņas

* Īstais brīdis ģimenes veidošanai ir tagad. Ja meklēs kaut kādu īpašu īsto brīdi, tas nekad nepienāks.

* Nauda neaug kokos – mācīt bērniem, ka jebkura lieta, ēdiens, lauku labumi ir kāda cita darba augļi.

* Katrs bērns ir citādāks – nepaļauties uz sociālo tīklu informāciju, uzticēties sev un filtrēt to, ko lasa un redz.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Mājas Viesis”.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.