Allaž samierināmies ar mazumiņu tā vietā, lai celtu ambīciju latiņu 0
Lai arī Miksu Pātelainens Latvijas futbola izlasē ienesa svaigas emocijas un enerģiju, jauna valstsvienības galvenā trenera meklēšana varētu veicināt izkļūšanu no dziļās krīzes.
Pēc Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra grupu izlozes no Pātelainena staroja optimisms attiecībā uz jauno darba cēlienu, taču jau trīs dienas vēlāk pēc sarunas ar Latvijas Futbola federācijas (LFF) prezidentu Kasparu Gorkšu viņš pats paziņoja, ka neturpinās darbu ar izlasi, liekot noprast, ka ar darba devējiem nav uz viena viļņa.
Ziemeļniecisku vēsumu varēja nojaust jau iepriekš, jo pavasarī Pātelainenu atrada un uzrunāja LFF iepriekšējais ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis. Somu speciālists nebija Gorkša favorīts, taču viņš neuzstāja uz savas nostājas svarīgumu un noslēdza līgumu līdz gada beigām.
Vadot Somijas izlasi, Miksu Pātelainenam izdevās apliecināt savas dotības, taču kopumā karjeras CV nav spilgtu ierakstu un tas, ka tos neieguva pie Latvijas izlases stūres (viena uzvara deviņās spēlēs pret līdzīga līmeņa komandām), nav nekāds pārsteigums.
Jāatgādina, ka pirms došanās uz Latviju viņš nesekmīgi centās uz pareizā ceļa uzvest vienu no Taizemes čempionāta pastarītēm.
Gan jau Kaspars Gorkšs un speciālisti Miksu dārziņā varētu iemest gana daudz akmeņu. Piemēram, kāpēc jau tā vājais uzbrukuma potenciāls nereti tika bremzēts ar sešu nominālo aizsargu turēšanu laukumā? Kāpēc, domājot par nākotni, viņš darbu Latvijas izlasē sāka ar vairāku veterānu atgriešanu sastāvā? Vai arī – kāpēc nebija redzams īsts vilku izsalkums?
Latvijas spēlētāju līmenim Miksu nav vājš treneris. Spēlētāji, cik izdevās aprunāties, nostājās viņa pusē un uzskatīja, ka darbs būtu jāturpina, Artūrs Karašausks pat viņu aizstāvēja sociālajos tīklos. Taču – kur ir mūsu ambīcijas? Allaž uz trenera izvēli esam raudzījušies konservatīvi, samierinoties ar mazumiņu –
Latvijas situāciju neizprotošais anglis Garijs Džonsons, galvenā trenera ampluā nepiemērotais Jurijs Andrejevs, nepieredzējušais Marians Pahars, iestagnējušais Aleksandrs Starkovs (trešajā piegājienā).
Trūkst pasaules mēroga skatījums. Ja Kirovs Lipmans spēja atvest uz Latviju Tedu Nolanu, bet Viesturs Koziols atrada pareizos vārdus sarunā ar Bobu Hārtliju (abi saņēmuši NHL labākā trenera balvu), tad kas pietrūkst sporta karalim? Protams, hokejā mēs neesam pēdējā valsts un te ir materiāls, lai patrokšņotu, bet arī futbolā vēl pirms trim gadiem pabiedējām čehus, turkus, islandiešus. Šis izlases rezultātu ziņā bijis briesmīgs gads, bet cerams – izņēmums.
Neticu, ka nevienam augsta līmeņa trenerim ar samērīgām finansiālajām prasībām neesam interesanti. Allaž ir kāds, kurš ir nenovērtēts, apvainojies vai aizmirsts, kuram vajadzīga otrā iespēja. Futbols ir sporta spēle, kurā pārsteigumu iespēja ir vislielākā, vajag mazliet veiksmes, bet galvenais – precīzu taktiku, vienotu kolektīvu un lielas sirdis. Jeb tieši to, ko var iedot treneris.
Šobrīd tāds tiek meklēts ārzemēs. Latvijā variantu īsti nemaz nav, jo spēcīgāko klubu politikas dēļ – aicināt darbā ārvalstu speciālistus – šobrīd mums nav neviena trenera, kurš pēdējos gados būtu sevi pierādījis vismaz pašmāju līmenī. Cita lieta – kāds ārzemju speciālists, kurš strādā virslīgā. Trenera izvēle ir stratēģijas, sarunu un finansiālo iespēju jautājums.
