Grāmatnieki pret pētījumu: nav tiesa, ka lasa mazāk. Vai lasīšanas paradumu maiņa ietekmē grāmatu pirkšanu un lasīšanu Latvijā 2
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Satraucošus datus par Latvijas iedzīvotāju lasīšanas paradumiem atklājis jaunākais tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS pētījums – kopš 2019. gada mazinājusies grāmatu pirkšana un lasīšana. Skaidrojot, vai tikpat draudīgu ainu saredz arī Latvijas grāmatniecības jomas pārstāvji un ar kādiem izaicinājumiem šajā laikā saskaras lasīšanas veicinātāji, “Kultūrzīmes” uz diskusiju aicināja grāmatniecības jomas pārstāvjus: izdevniecības “Zvaigzne” vadītāju VIJU KILBLOKU, izdevniecības “Liels un Mazs” direktori ALĪSI NĪGALI, Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas (LGA) valdes priekšsēdētāju un Jāņa Rozes apgāda izpilddirektori RENĀTI PUNKU un izdevniecības “Latvijas Mediji” direktori EVIJU VEIDI, kā arī Rīgas Centrālās bibliotēkas vadītāju, Latvijas Bibliotēku padomes priekšsēdētāju DZIDRU ŠMITU.
Kādu jautājumu uzdosi, tādu atbildi saņemsi
– Sāksim ar grāmatu pirkšanu. SKDS aptaujā secināts, ka pēdējo sešu mēnešu laikā vismaz vienu grāmatu esot nopircis tikai katrs ceturtais aptaujātais jeb 24,3%, kamēr 2013. un 2016. gadā tāds bijis katrs trešais aptaujātais jeb 32,9%. Lielākā daļa aptaujāto (74,4%) neesot nopirkuši nevienu grāmatu. Jautājums – vai jūsu kā grāmatu izdevēju pieredze apstiprina pētnieku apgalvojumus un grāmatas tiešām pērk mazāk?
V. Kilbloka: – SKDS pētījumā pausto pat negribas analizēt. Lai gan tajā cilvēkiem uzdoti jautājumi par pēdējiem sešiem mēnešiem, atbildes tiek attiecinātas uz trim gadiem – no 2019. gada. Izskatās pēc pašas aptaujas apzināti nepareizas interpretēšanas. Pēdējos sešos mēnešos tomēr bija īpaša situācija – ne tikai turpinājās kovida laiks, kad veikalos nedrīkstēja laist cilvēkus bez potēšanas koda, kas reāli samazināja veikalu reālu apmeklētību, bet arī sākās karš, kad vairākus mēnešus nespējām neko citu lasīt un domāt kā tikai par to, kurā pagrabā slēpsimies un vai no tā tiksim ārā.
Nav adekvāti izmantot šādu periodu aptaujai un tad interpretēt rezultātus tā, it kā nekā tāda nebūtu bijis, bet skaidrot, ka, piemēram, grāmatas esot par dārgu. Tas neatbilst īstenībai. Patiesībā pēdējos mēnešos cilvēki gan nevarēja piekļūt grāmatām, tāpēc ka netiek veikalā un bibliotēkā, gan cilvēkiem bija citas rūpes, nevis grāmatu lasīšana. Šāda pētījuma interpretācija drīzāk ir cīņa par auditorijas uzmanību, bet maldinoša.
Šobrīd tipogrāfijās ir tik noslogotas jaudas, ka, piemēram, ārzemnieki augustā pasūtītas grāmatas var dabūt tikai novembrī, un drukātavās ir īpaši jārezervē jaudas Latvijas izdevējiem, lai viņi vispār dabūtu grāmatas saprātīgos termiņos. Augusta apgrozījums mums ir pat ar nelielu plusu, salīdzinot ar pagājušo gadu, – šajā brīdī, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, nejūtam, ka kaut kas būtu mainījies grāmatu pirkšanā, kā arī nav būtiski samazinājies izdoto grāmatu sortiments.
R. Punka: – 2016., 2019., 2022. gadā – katrus trīs gadus, kad tiekot veikts arī Arņa Kaktiņa kunga pētījums, – mūsu izdevniecības cipari bijuši apmēram līdzvērtīgi. Vidū ir bijušas svārstības uz augšu un leju arī jau pieminētās pandēmijas dēļ, iepriekš straujš kritums bija PVN rotaļu rezultātā – no 5 uz 21 procentu –, un līdz skaitļiem pirms 2009. gada arī neesam atgriezušies. Tomēr pēdējo piecu gadu laikā cilvēku interese par lasīšanu nav mazinājusies – pirkšanas rādītājos to nejūtam.
Tiesa, starptautiski izskan, ka ir mainījusies lasīšanas avotu dinamika – daļa cilvēku vairs nelasa grāmatas, bet lasa citu saturu, taču citu valstu rādītāji liecina, ka to kompensē tas, ka viņi kopumā lasa vairāk. Veidojas segmentācija, un tas nav ne labi, ne slikti. Nevajadzētu no šādām socioloģiskām aptaujām paķert saukļus un sludināt tos. Latvijā ir trīs dažādas aptaujas – kopš 2009. gada ar zināmu regularitāti tiek pētīts kultūras patēriņš, un tajā grāmatu lasīšana ir viena no lietām, ko sabiedrība izvēlas vairāk nekā, piemēram, iešanu uz teātri vai uz kino.
Kad pati LGA sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju 2017. gadā veica savu pētījumu un tikās ar pētniekiem, sapratām, ka Kaktiņa kunga aptaujas jautājumu formulējumi ir nepietiekami. Ja jums pajautā, cik grāmatu pēdējo sešu mēnešu laikā izlasījāt pilnībā, tad, ja lasāt piecas grāmatas uzreiz, bet nevienu līdz galam, iznāk, ka nelasāt. Mēs formulējām skaidrākus, lakoniskākus jautājumus, un atbildes lasīšanas virzienā bija daudz optimistiskākas.
A. Nīgale: – Pēdējos trīs gados ir tieši otrādi – pērk vairāk, jo pandēmijas gadi bija augoši, nevis krītoši. Daudz aktīvāk attīstījās pircēju paradumi iepirkties mūsu izdevniecības interneta veikalā. Protams, bērnu grāmatu izdevējiem pēdējos sešos mēnešos bija lielais Pasaules bibliotēkas iepirkums – bērnu žūrija, kas gada griezumā izkustina pārdošanas vērtību. Lasīšanas paradumi gan noteikti mainās. Piemēram, Siguldas novada pašvaldības pētījumā no 4. līdz 9. klasei 65% bērnu uz jautājumu, ko viņi lasa, atbild, ka lasa “čatu”. Latvijā ne tik ļoti, bet pasaulē pandēmijas laikā ļoti pieauga audiogrāmatu tirgus segments – pieaugums par 80 un vairāk procentiem. Bērnu literatūrā arvien populārāks kļūst komikss.
E. Veide: – Skaitļi mūsu izdevniecībā pēdējos piecos gados ir ar augšupejošu līkni. Kā izdevējs noteikti nevaram apstiprināt kaut kādu globālo depresiju. Arī tās aktivitātes, kurās mēs kā izdevniecība esam piedāvājuši sabiedrībai iesaistīties lasīšanas veicināšanā, rāda pieaugošu tendenci. Socioloģiskās aptaujas ir jārespektē, tomēr respondenti var būt ļoti dažādi – iespējams, viņiem ir “paveicies” satikt tos cilvēkus, kuri ar grāmatām nedraudzējas.
Dz. Šmita: – Pilnībā piekrītu Latvijas Nacionālās bibliotēkas centra speciālistes Evijas Vjateres paustajam par šo aptauju – kādu jautājumu uzdosi, tādu atbildi saņemsi. Ar pilnu atbildības sajūtu, pārstāvot bibliotēkas, varu apgalvot, ka šī aptauja ir neprofesionāla un pauž maldinošu viedokli. Laiks aptaujai ir izvēlēts neadekvāts, un jautājumu formulējumi neizskaidro realitāti. Savulaik Latvijas Kultūras akadēmijas veiktā aptaujā bija jautājums, kas iedūrās sirdī bibliotekāriem: “Kad tu pēdējoreiz apmeklēji bibliotēku?” Tas būtu tāpat, kā jūs pajautātu – kad pēdējoreiz apmeklēji banku, un saņemtu rezultātu, kas liecina – reti vai nemaz.
Tikmēr lietojam daudz bankas pakalpojumu, uz to fiziski neejot. Tāpat arī bibliotēkas – mums ir ļoti daudz attālinātu pakalpojumu, ko cilvēks var izmantot, bibliotēku neapmeklējot. Tas nenozīmē, ka bibliotēku neizmanto. Aptaujā arī vajadzētu pajautāt, kāpēc nepērk. Nav naudas, uzdāvina draugi, lasa bibliotēkā? Skolēns, iespējams, Blaumaņa noveles izlasa elektroniskā formā. Aptauja veikta ļoti neprofesionāli, jo skaitļi rāda ko citu. Pagājušajā (2021) gadā Rīgas Centrālajā bibliotēkā izsniegums bijis 861 866 grāmatas, un šogad pirmajā pusgadā jau 452 168 grāmatas – vairāk nekā puse no pagājuša gada izsnieguma – gan fiziskiem apmeklētājiem, gan elektroniskiem lietotājiem.
Ja nepērk, tad arī nelasa?
– Pētījums meta akmeni ne tikai grāmatu pirkšanas, bet arī lasīšanas jomā – arī tā mazinoties, jo pēdējo sešu mēnešu laikā grāmatu no vāka līdz vākam izlasījuši tikai 39% aptaujāto, tātad lielākā daļa – nevienu. Līkne kopš 2013. gada ir lejupejoša, par grāmatu lasīšanas mazināšanos tiek runāts ne tikai aptaujas sakarā. Lasīšana mazinās vai panikai nav pamata?
V. Kilbloka: – Par kara ietekmi varam runāt februārī, martā, varbūt aprīlī. Šobrīd cilvēki ir saraduši ar situāciju un atkal lasa. To redzam, piemēram, “Facebook” lasīšanas grupās. Grāmatās cilvēki arī meklē mierinājumu, patvērumu – lasīšana ir atjaunojusies. Ne tikai lasīšana kovida, kara dēļ uz brīdi apstājās – ja mēs pajautātu, cik apģērba cilvēki tajā laikā ir nopirkuši, tur arī būtu kritums. Kaktiņa kunga pētījumā norādīts, ka vairāk lasījuši studējošie, to skaidrojot ar to, ka skolā liek lasīt.
Es gribētu iebilst, jo Latvija šobrīd ir unikāla ar to, ka mums skolā neliek lasīt. Pat ja sākumskolas līmenī vēl kaut kā veicina lasīšanu, tad vēlāk, kad jauniešiem jau jāmācās citi priekšmeti, grāmatas nav obligātas. Nupat dzirdēju, ka skolotāja ir gribējusi, lai vidusskolēni pēdējā klasē izlasa divas grāmatas, bet skolēni ir noprotestējuši, tad vienojušies, ka tekstu, situāciju analīzē izmantos divas daiļliteratūras grāmatas visi kopā, lai daudzmaz zinātu, kas tajās ir. Standarts ir izveidots tā, ka vari pabeigt vidusskolu, neizlasot nevienu grāmatu no vāka līdz vākam.
A. Nīgale: – Izglītības sistēma kā lasīšanas paradumu veidotāja ir viens no būtiskiem aspektiem. Viens ir teikt – viss ir slikti, neviens vairs negrib lasīt, otrs – kaut ko darīt, daudz par to “nekladzinot”. Man liekas, skola kopā ar bibliotēku ir tā institūcija, kas var darīt daudz, piemēram, veicinot tā dēvēto labsajūtas lasīšanu. Nevis lasīt kaut ko, jo tas ir nepieciešams mācību procesā vai literatūras mācību sarakstā, bet lasīt katru dienu īsāku vai garāku laiku paša izvēlētu grāmatu, apspriest grāmatas un tādā veidā radīt bērniem sajūtu, ko nozīmē šī labsajūtas jeb izklaides lasīšana vai lasīšana savam priekam.
Tas notiek, piemēram, Jūrmalas alternatīvajā skolā vai privātajā skolā “Domdaris”. Reizē Siguldas novada pašvaldības pētījums uzrāda arī bērnu vairumu, kas saka, ka negrib lasīt – tas ir garlaicīgi. Atsevišķs jautājums ir par žanriem. Daudzi skolotāji negrib iedziļināties tajā, kādas tēmas tad bērniem interesē, – viņi grib palikt pie ierastā. Bērni aiziet no lasīšanas uz citiem žanriem – video, mūzika, kino, un vajadzētu skatīties, kā to izmantot savā labā. Izrāde “Netikumīgie” ir viens labs piemērs – dzeja sadarbojas ar jauniešiem aktuālām tēmām.
Dz. Šmita: – Tas, ka cilvēks nepērk grāmatu, nenozīmē, ka viņš to nelasa. Ne vienmēr cilvēki lasa jaunu, nupat nopirku grāmatu. Cilvēkiem ir, piemēram, mājas bibliotēkas. Kādreiz, kad grāmatas bija lētākas, cilvēks nopirka grāmatu un ielika plauktā ar domu – vēlāk izlasīšu, bet tagad mēdz būt pretēji – viņš vispirms “pārbauda” grāmatu, izlasot to bibliotēkā, un tikai tad to nopērk, jo vēlas, lai tā būtu viņa mājās. Piekrītu Alīsei par multidisciplināru faktoru nozīmi. Ja paskatīšos televīzijas programmu, pateikšu, kādas grāmatas nākamajā nedēļā būs bibliotēkā pieprasītas.
E. Veide: – Bērnu un jauniešu vecāku žūrijā kopējais dalībnieku skaits, kuri iesaistās lasīšanas aktivitātē, katru gadu ir ap 20 tūkstošiem. Šī tendence kā ilggadēja aktivitāte, kas iet caur bibliotēkām, skolām un ģimenēm, ir stabila, un, ja šis skaitlis ir stabils, tad tas patiesībā ir ļoti labs rezultāts.
– Arnis Kaktiņš, SKDS vadītājs, grāmatu nelasīšanu skaidro ar digitālo rīku, piemēram, “TikTok”, lietošanu. Vai digitālā pasaule kā viens no iemesliem nelasīt ir vērā ņemama?
Dz. Šmita: – Tā drīzāk ir iespēja. Tikko iznāca komponista Zigmara Liepiņa grāmata – līdzās tekstam un fotogrāfijām ir QR kodi, kas cilvēkam ar telefona palīdzību ļauj piekļūt daudz plašākai informācijai, nekā šī grāmata fiziski sniedz.
R. Punka: – Tiktoks ir brīnišķīgs līdzeklis, lai reklamētu, ko lasīt. Daudzās valstīs tiktokā reklamēti romāni tiek arī pirkti, tomēr tas ir saziņas līdzeklis ne gluži mūsu valodā. Tāpēc jautājums par lasīšanu vai nelasīšanu nudien nav tikai nozares, tikai izglītības jautājums. Tas ir valstiska līmeņa jautājums – ja pārstāsim lasīt saistītos, garos tekstus savā dzimtajā valodā, tad traki būs gan ar latviešu nācijas apziņu, gan kritisko domāšanu.
Kā palaist slūžas vaļā
– Tas, “cik” lasa, ne vienmēr ir rādītājs tam, “kā” lasa, proti, tam, cik kvalitatīva ir lasīšana. Iespējams, viens pamatīgs kulturoloģisks romāns ir saturīgāks par piecām komiksu grāmatām, lai gan jaunieši te varbūt iebildīs. Grāmatu izdevējiem šobrīd nākas pielāgoties “vieglai” lasīšanai?
E. Veide: – Grūti teikt, kā to līdz galam vispār varētu izmērīt. Mūsu izdevniecības rīkotajā vasaras lasīšanas akcijā “Grāmatons” bērni varēja izlasīt vienu, dažas vai visas grāmatas no piedāvātajām, un ar lielu gandarījumu jāatzīst, ka visas grāmatas bija izlasījuši gandrīz visi dalībnieki. To, ka lasīts kvalitatīvi, redzam pēc viņu atsauksmēm – ja bērnam rodas paša viedoklis, ko viņš noformulē, nozīmē, ka viņš ne tikai mehāniski pārskrējis pāri vai atradis internetā anotāciju, ko iekopēt, bet tiešām ir padomājis par to, un tā ir laba ziņa.
Man liekas, “vieglāk” lasāma literatūra katrā vecuma grupā ir cita. Taču arī šī viegli lasāmā literatūra var būt ļoti kvalitatīva – patiesībā arī izdot ļoti kvalitatīvu, bet viegli lasāmu grāmatu, kas varbūt ir bez filozofiskiem un didaktiskiem zemslāņiem, nav tik vienkārši. Varbūt mēs arī par zemu novērtējam savu sabiedrību. Piemēram, Rasas Bugavičutes-Pēces grāmata “Puika, kas redzēja tumsā”, kas faktiski ir bez vecuma ierobežojuma – gan grāmata, gan pēc tās veidotā, godalgotā izrāde Latvijas Nacionālajā teātrī – ir ļoti kvalitatīvi darbi, kaut to nevar saukt par vieglo vai izklaidējošo grāmatu, tomēr ir tā dēvētais “longsellers” – grāmata, kuras pārdošanas temps ilgākā laikā saglabājas gana labs.
R. Punka: – Tādu piemēru katrā izdevniecībā, par laimi, ir gana daudz. Piemēram, “Mans vectēvs bija ķiršu koks”, kas kļuva par pamatu arī ērģeļmūzikas koncertam ar kormūziku un dzeju, tieši tāpat ir “longsellers”. Tāpat katros grāmatu svētkos nāk cilvēki un saka paldies par sēriju “Mazais pūķis Kokosrieksts”, jo līdz tam nelasoši bērni ar to sākuši lasīt. Man kā izdevējai ir pārliecība, ka katram cilvēkam, arī tiem 75 procentiem, kas, pēc Kaktiņa kunga ieskatiem, nelasa, īstenībā ir jāsatiekas ar savu īsto grāmatu, un tad tās slūžas tiktu parautas vaļā. Protams, mums kā sabiedrībai kopumā ir jādomā, kā šim brīnumam notikt un kā sarast ar grāmatu.
V. Kilbloka: – Te mēs atkal atgriežamies skolās. Atgādinu, ka skolu bibliotēkas zaudēja to statusu, kādu tām bija iecerēts piešķirt pirms iepriekšējās krīzes, tām kļūstot par skolas struktūrvienību. Pašvaldību bibliotēkas nespēj nodrošināt to, ka vesela klase lasa vienu grāmatu, nepalīdzēs arī “Gaismas tīkls”, no visas Latvijas grāmatas nesasūtīsi. Pamatliteratūra, kas iekļauta skolu programmās, agrāk bija skolās, tagad tur ir grāmatu skrandas, tik novazātas, ka izraisa riebumu.
Skolu bibliotēkas neiepērk grāmatas, jo par valsts naudu var iepirkt tikai apstiprinātos mācību līdzekļus un pašvaldībām arī nav šīs intereses. Elektroniskās grāmatas pavērtu šo iespēju arī tiem bērniem, kas negrib fizisku grāmatu, bet pašlaik tur brīvā pieejā ir tikai klasika – autortiesību dēļ. Runājot par lasīšanas veicināšanas politiku – Anglijā milzu panākumi ir gūti, iesaistot starptautiskus autorus – Nils Geimens, Dž. K. Roulinga –, tiek celts lasīšanas prestižs. Ar lielu entuziasmu, skolai iesaistoties, viss notiek.
Latvijā – lētākās grāmatas?
– Te augstāk jau pieminēja laikus “kad grāmatas bija lētākas”. Šķita, ka pēc 1. janvāra, kad grāmatām piemēroja samazināto PVN likmi – 5 procenti, tās kļūs lētākas un pieejamākas. Tomēr, šķiet, tā nav noticis. Pat dzirdētas bažas, ka tās varētu sadārdzināties.
R. Punka: – Par šo tēmu es gribētu runāt ļoti piesardzīgi. Visas grāmatas, kas 31. decembrī maksāja 10 eiro, 1. janvārī maksāja 9,50. Joprojām tās grāmatas, kuras tika piegādātas veikaliem un kurām bija noteiktas šīs cenas, kā vienojāmies LGA, paliek par likmes starpību samazinātas. Cita lieta, ka pastāv daudz ārēju apstākļu, senāku un nesenāku, kas ietekmē grāmatu cenu. Papīra krīze sākās pagājušajā gadā, redzējām, ka grāmatu drukas izmaksas iet uz augšu visā Eiropā.
Paldies Dievam, ka nokārtojām šo jautājumu par PVN likmes samazināšanu, tādā veidā lasītāji mazāk izjuta šo papīra cenu kāpumu, citādi cenas veikalos būtu vēl sāpīgākas. Kategoriski iebilstu pret to, ka likme nav padarījusi grāmatas lētākas – mēs nesolījām, ka jaunās grāmatas, kas top, būs lētākas, tāpat kā tas, kas jau iznākušas, pat ja Finanšu ministrija gribēja izspiest no mums šādu solījumu. Grāmatas cenu veido gan nodokļu politika, kas mainījās uz augšu, gan citi apstākļi. Ja kādai iepriekš izdotai grāmatai ir pacēlusies cena, tas nozīmē, ka tā ir pieprasīta grāmata, kuru diemžēl vairs nevarēja nodrukāt par tādu pašu cenu.
E. Veide: – Poligrāfijas materiāli un enerģijas resursi sadārdzinās, būtu ļoti naivi iedomāties, ka grāmatas kļūs lētākas.
A. Nīgale: – Grāmatas cenu neveido tikai poligrāfijas izmaksas, bet arī autoratlīdzības, kur nodokļu reforma ir procesā, tāpat arī vispārējā inflācija.
V. Kilbloka: – Tūkstošiem grāmatu ir samazinātas cenas kopš Jaunā gada. PVN samazinājums ļoti palīdzēja nekāpināt cenu līmeni. Salīdzinājumam – Igaunijā un Lietuvā grāmatu cenas kopumā ir lielākas nekā pie mums, igauņiem pat divreiz. Ar pilnu pārliecību varu teikt, ka Latvijā ir lētākās grāmatas Eiropā, lai gan mums ir mazs tirgus un mazi bibliotēku iepirkumi. Mums ir jādomā par to, lai arī psiholoģiski cilvēkiem cena ir pieejama. Realitātē šobrīd ir milzīgs inflācijas koeficients, drīz izdevējiem un autoriem būs jādomā, ko vispār iesākt, ja tas notiks tādā tempā, kam grāmatas netiek līdzi.
– Kādi ir izaicinājumi, ar ko nāksies grāmatniecībai saskarties tuvākajā nākotnē?
Dz. Šmita: – Bibliotēkām tas ir finansējuma jautājums. Uz populāru grāmatu rindā stāv 40 cilvēki, un mēs nevaram atļauties nopirkt tik daudz eksemplāru, cik gribētu. Mēs, protams, “Gaismas tīmeklī” vedam no Bolderājas uz Jaunciemu, bet tas to nesedz. Būtu nepieciešams lielāks eksemplāru skaits vismaz latviešu oriģinālliteratūrai, kas būtu vislielākajā mērā atbalstāma. Reizē tas nodrošinātu grāmatu apriti, apgādājot ar pieprasītākajām un ļaujot atbrīvoties no nelasītajām.
V. Kilbloka: – Grāmatu tirgotāji šobrīd nespēj piedāvāt daudz no izdotā – tikai jaunākie un pieprasītākie nosaukumi un autori, mēs varam būt laimīgi, ka mums ir savs grāmatnīcu tīkls. Pasaulē redzu lielas grāmatnīcas, kur ir arī mazāk lasītās grāmatas, nezinu, kā viņi to nodrošina. Latviešu izdevējiem tas ir izaicinājums, izdot un spēt arī pārdot, ja gan veikalu plaukts, gan bibliotēku plaukts negribēs to, pēc kā atnāks tikai daži lasītāji.
E. Veide: – Kā savu prioritāti esam izvirzījuši komunikāciju ar lasītājiem un grāmatu pircējiem, jo cilvēkiem šobrīd ir svarīgi zināt, par ko un kāpēc viņam tērēt naudu. Te palīdz sociālie tīkli, kas ir ietekmīgs instruments, ja tos pareizi lieto. Pastiprināti domājam par nākamā gada “Vakara romāna” sēriju, jo šajos laikos, kad ir stāsts par grāmatu pieejamību, abonējamā grāmatu sērija – katru mēnesi jauna, oriģināla latviešu autora grāmata – ir vēl viena iespēja lasītājam, ko centīsimies noturēt visiem spēkiem ļoti demokrātiskās cenās.
A. Nīgale: – Latvijas izdevējiem tāds izaicinājums noteikti ir mazais tirgus, kas ierobežo audiogrāmatu attīstību,– lieta, ar ko mēs labprāt nodarbotos, bet izmaksas ir pārāk augstas. Reizē izaicinājums ir mēģināt spēlēt arī starptautiski un salāgot ar to, kas notiek šeit. Pilnīgi noteikti būs grūta ziema, tomēr raugos nākotnē pozitīvi. Pandēmija pierādīja, ka dzīves grūtības bieži noved atpakaļ pie pamatvērtībām, tostarp lasīšanas.
