Anda Buševica
Anda Buševica
Arhīva foto

Anda Buševica: Nevis aizvākt vēsturi, bet vispirms to izzināt un dziedināt ar līdzpārdzīvojumu 7

Anda Buševica, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosaucis 10 politiķus, kuru pieļautās kļūdas būtiski ietekmējušas Latvijas politisko un ekonomisko situāciju 137
Kokteilis
Viņi dzīvo, lai piedzīvotu! 10 vārdu īpašnieki, kuros mīt nepiesātināms ceļotāja gars
TV24
“Esam baigās auzās iebraukuši ar šo!” Bērziņš par pensiju sistēmu Latvijā 105
Lasīt citas ziņas

Valmieras Vasaras teātra festivālā tapusī brīnišķīgā izrāde “Uzvara ir mirklis” šoruden apceļo Latviju, 16. septembrī tā viesosies Liepājā, bet Rīgā tika spēlēta vidusskolas stadionā Pļavniekos.

Uz Pļavniekiem devos kā ekskursijā: padomjlaika pilsētplānotāju monolīti izveidota daudzdzīvokļu māju arhitektūra, rajons patīkams, uzturēts labā kārtībā, bet ir arī daudz grūti aptveramu nosacījumu attiecībā uz auto stāvvietām, pārvietošanās ģeogrāfiju.

CITI ŠOBRĪD LASA

Viss veidots pēc principa – svešie te nestaigā. Un kad gan es pēdējo reizi biju Pļavniekos? Nav bijis iemesla. Stadions, kurā notiek izrāde, atrodas skolas teritorijā, tam līdzās bērnu laukums. Vārti uz abiem vieni un tie paši, skatītājus laiž iekšā, pārējiem ceļš slēgts. Labā latviešu valodā runājošs papus, acīmredzami aizkaitināts.

Maniem bērniem nemaz neinteresē jūsu izrāde, bet viņi grib tikt uz rotaļlaukumu. Emocijas uzkarst – kāpēc jūs nākat ar savām izrādēm manu bērnu skolas pagalmā? Ejiet taču uz Mežaparku, kur jums ir estrāde, sudraba birzs un dziesmu kalns!

Festivāla organizatoru reakcija ir dievīga – protams, bērniņi var iet uz rotaļlaukumu un, ja viņi to vēlas, bez maksas skatīties no turienes arī izrādi. Un tā arī notiek, īpaši, kad satumst, var pamanīt, ka līdztekās sasēduši skolnieki ar iedegtām lampiņām mobilajos salutē izrādei par futbolu.

Skatītāji ir arī apkārtējo daudzstāveņu lodžijās. Konflikts atrisināts, Pļavnieku mikropasaulē valda saticība un māksla, un tas tā var būt, ka pat sekmīgi integrēti cittautieši ne visi jūsmo par latviešu sakrālajām vērtībām.

Un tieši tāpēc man šķiet nepietiekami novērtēts tas, ko dažādi mākslas projekti, to skaitā arī šī gada Rīgas pilsētas vasaras kultūras pro­gramma, jau ir paveikusi, atverot iepazīšanai pilsētas rajonus, par kuru eksistenci daudziem līdz šim bijis iedomāts priekšstats.

Otrā stāsta pamācīšana saistās ar šobrīd sāktajiem pieminekļu gāšanas plāniem. Par izcilu šīs vasaras pārdzīvojumu izvērtās Cēsīs notikusī Kristas un Reiņa Dzudzilo, Krista Auznieka un kora “Kamēr …” radītā audiovizuālā performance “Klusums krīt” .

Performance notika augusta vidū, taču dzīvais notikums bija daļa no jau jūlijā Cēsīs atklātā holokaustā nogalināto ebreju piemiņai veltītā vides mākslas darba “viens deviņi četri viens ceļš”.

1941. gadā mežā pie Niniera ezera tika noslepkavotas Cēsīs un apkaimē dzīvojošo ebreju ģimenes. Šī gada pavasarī cēsinieki tika aicināti ziedot apavus iecerētajam memoriālam, mākslinieki radīja vides objektu, ko veido betonā atlieti kurpju pāri pie Cēsu namiem, kurus iespējams izstaigāt ar ekspozīcijā “Sirdsapziņas ugunskurs” iegūstama bukleta palīdzību.

Reklāma
Reklāma

“Vecmāte Rahele Veinranka. Rīgas iela 46.” “Pulksteņmeistars Mendels Kreicbergs, sieva Feiga, dzimusi Kagane, dēli Mihaels, Asriels, meitas Šaja un Musja.” Tam grūti noticēt, bet no cēsinieku atmiņas ilgus gadus bija izdzēsts pat stāsts par ebreju klātbūtni Cēsīs.

Tikai gadus divdesmit pēc kara vietējie uzdrošinājās sākt runāt par baiso notikumu, un tad arī pie Niniera ezera uzstādīja piemiņas plāksni fašisma upuriem. Taču šajā vispārīgajā formulējumā nav minēti nošauto ebreju vārdi, tas neļauj apjaust notikušā nozieguma raksturu, un to vides objekta veidotāji atzina par vislielāko netaisnību.

Vides objekta tapšanas ierosinātāja un ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs” vadītāja Elīna Kalniņa, veicot izpētes darbu, bija atradusi kādu vecu avīžziņu, kurā bija minēts, ka līdz ar 200 Cēsu apkaimes ebrejiem šeit tika nošauti arī vairāki, pēc nacistu domām, noziegušies ne-ebreji. Viņa arī noskaidroja, ka patiesā masu kapa vieta nemaz neatrodas vietā, kur uzstādīta piemiņas plāksne.

Es tikai vēršu uzmanību uz to, ka līdzvērtīgi – neviennozīmīgi un neizpētīti – vēstures stāsti varētu saistīties arī ar citiem pieminekļiem, kuri šobrīd lielā steigā tiek atzīti par okupācijas varu slavinošiem. Performance “Klusums krīt” piedāvā iet citu ceļu. Nevis aizvākt vēsturi, bet vispirms to izzināt un dziedināt ar līdzpārdzīvojumu.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.