Māris Bērziņš: “Man rakstīšana ir kā rotaļa – tikai nopietna, tā prasa lielu piepūli. Visvairāk izrotaļājos un izpriecājos “Gūtenmorgenā”.”
Māris Bērziņš: “Man rakstīšana ir kā rotaļa – tikai nopietna, tā prasa lielu piepūli. Visvairāk izrotaļājos un izpriecājos “Gūtenmorgenā”.”
Foto: Karīna Miezāja

“Pati Krievija padarīja mani par rusofobu.” Saruna ar rakstnieku Māri Bērziņu 10

Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

VIDEO. “Šobrīd viss ir apstājies…” izmisusi ģimene ar mazu bērniņu lūdz palīdzību, lai varētu pārcelties uz jaunām mājām 117
FOTO. “Varbūt pamēģinām! Ja to neizdarīsi, visu mūžu nožēlosi!”: kā Ilze un Nauris sāka saimniekot skaistajā Brantu muižā
FOTO, VIDEO. “Šķiet, ka princis Viljams ir šokā”: Keita Midltone Amerikā nopietni pārkāpusi karalisko protokolu
Lasīt citas ziņas

 

Ceturtdien, 15. septembrī, Latvijas Nacionālais teātris atklās sezonu ar Lielās zāles pirmizrādi “Aizliegtais pianīns”. Traģikomisko stāstu par birokrātijas absurdajiem pinekļiem kāda Latvijas bērnudārza mikropasaulē režisore Ināra Slucka iestudējusi pēc rakstnieka Māra Bērziņa 2019. gadā izdotā romāna motīviem.

CITI ŠOBRĪD LASA

 

“”Aizliegtais pianīns” ir ne tikai par birokrātiju, bet arī veltījums pedagogiem, kas strādā mūsu izglītības sistēmā,” par romānu teic Māris Bērziņš. Rakstnieks daiļradē vairākas reizes ir pievērsies gan Latvijas vēsturei, gan šodienai, sarunā ar “Latvijas Avīzi” viņš vērtē arī šā brīža aktuālos procesus, nenoliedzot, ka atbalsta gaidāmos pedagogu protestus.

“Aizliegtā pianīna” stāsts sākas brīdī, kad kāda amatpersona nolemj sava dēla bērnudārzam atdot klavieres, jo mājās instruments stāv nelietots. Bērnudārza jaunā vadītāja ir laimīga, jo valstij nav liekas naudas, lai sagādātu bērniem jaunas klavieres, bet… sākas nebeidzamu pārpratumu virkne, jo tas izrādās “interešu konflikts”.

Nesen Māris Bērziņš pārsteigts uzzinājis, ka “Aizliegto pianīnu” kā vērtīgu uzskates materiālu iesakot lasīt pirmsskolas izglītības iestāžu vadītājiem semināros – īpaši jaunajiem vadītājiem un pedagogiem. Tāpēc, ka tur viss esot atspoguļots “kā dzīvē”, kurā izpildāmas nereti absurdas administratīvas regulas, piemēram, mērāmas ledusskapja temperatūras svārstības.

“Aizliegtais pianīns” ir jau otrais Māra Bērziņa literārais darbs Nacionālajā teātrī pēc viņa godalgotā romāna “Svina garša” ārkārtīgi veiksmīgā iestudējuma, kas Nacionālā teātra repertuārā ir jau septīto sezonu.

 

Jūsu jaunākais izdotais darbs ir “Nākotnes kalējs” par rakstnieku, arī padomju varas kolaboracionistu, Vili Lāci. Vai šobrīd rakstāt?

M. Bērziņš: “Kad lielgabali runā, mūzika klusē” – it kā novalkāts teiciens, bet tiešām literatūra uz kara fona liekas daudz maznozīmīgāka. Rakstu maz, tikai, lai uzturētu sajūtas. Protams, gribu rakstīt, bet tad jāpaskatās kara ziņas, jārisina enerģētiskie jautājumi mājās un rakstīšanai daudz laika nepaliek. Karš paņem daudz.

Šajā laikā man lūdza uzrakstīt vairākus mazus gabaliņus Dziesmu svētku simtgadei, bet “Dienas Grāmatai” uzrakstīju nelielu eseju, kurā, pēc viņu lūguma, aprakstu savu radošo procesu. Nu vācu materiālus nākamajam romānam. Par 70. gadiem, par to laiku, kad pats biju pusaudzis, jaunietis, un arī – par viņpasauli. Vēl nezinu, kā man tas ies kopā… un vai vispār ies.

 

Par to laiku domājot, drīzāk nāk prātā Padomju Savienība, ne viņpasaule.

Varbūt kaut kādā mērā vēl dzīvoju vēsturisko romānu sērijas pasaulē. Liekas, ka tur ir palikuši kaut kādi baltie plankumi, kas nav izstāstīti. Esmu iespaidojies no Viļa Lāča, kurš nepārtraukti rakstīja tikai par sevi un savu pieredzi.

Triloģija “Piecstāvu pilsēta”, “Putni bez spārniem”, “Vecā jūrnieku ligzda” – tie lielā mērā ir autobiogrāfiski darbi. Varbūt arī man gribas izstāstīt kaut ko par savu jaunību – ne autobiogrāfiskā formā, bet, izmantojot savu pieredzi un zināšanas par to, kas tad notika.

Lielā mērā visi rakstnieki raksta par sevi. Vieni ir rafinētāki, kā es, kurš to ieraksta Gūtenmorgenā (M. Bērziņa stāstu varonis. – A. K.), bet citiem ir vienkāršāka pieeja, kā Lācim, kurš pārliek savu dzīvi uz papīra un domā, ka, nomainot vārdu, neviens vairs nesapratīs, par ko ir stāsts.

 

Neatstāj doma, ka tādi “Lāči” uzrodas atkal, šajā izšķirīgajā laikā.

Starp latviešiem pagaidām tādus “Lāčus” neidentificēju, bet nezinu, kas ir ar dažiem politiskajiem spēkiem, kas koķetē ar krievvalodīgo auditoriju – varbūt tur kāds arī būtu.

Tomēr kādu proimpēriski noskaņotu krievu tautības cilvēku par kolaboracionistu grūti nosaukt. Viņš vienkārši visu laiku ir dzīvojis bijušajā Padomju Savienībā, nevis neatkarīgā Latvijā, un visu laiku ir cerējis, ka atnāks Putins un te būs Krievija. Bet tur nekas nesanāks.

Ir liels jautājums, kā mums būt ar tiem, kas ir lojālāki Krievijai nekā Latvijai. Par to vienmēr esmu domājis kopš neatkarības atgūšanas.

Ja kāds Krievijā teic, ka pie mums ir rusofobija, tad es tam piekrītu.

Pati Krievija padarīja mani par rusofobu. Pirmajā klasē sāku iet 59. vidusskolā, kur bija krievu–latviešu plūsma. Pēc latviešu bērnudārza man bija šoks – krievu bērni ir agresīvi, grib kauties. Tu nezini, pa kuru ceļu iet mājās, – viņi savācas bariņos un aptur ar mūžīgo “iedod desmit kapeikas”.

Latviešiem nav raksturīgi pirmajiem būt agresīviem, jo mēs gribam visu atrisināt mierīgi. Viņi atkal mūsu izturēšanos iztulko kā vājuma pazīmi. To tā īsti sapratu tikai armijā – tu vari būt pat viens pret pieciem, bet, ja turies pretī, tevi varbūt piekauj, bet pēc tam sāk cienīt.

Krievu šovinismu apjautu gan armijā, gan agrāk, bērnībā, dzirdot, ka divas krievu sievietes sarunājas: “Riga horošij gorod, toljko latišei mnogo” (“Rīga ir laba pilsēta, tikai latviešu daudz”).

Armijā, krievu skatpunktā, no Vidusāzijas nākušie bija “čurkas”, baltieši – “gansi” vai fašisti, ukraiņi – “hoholi” vai “benderovci”. Šis krievu nacisms ir bijis jau kopš padomju laikiem, un ar to mums te blakus ir jādzīvo.

Krievijas opozicionāri visu laiku činkst, ka mēs vairs nedosim vīzas iebraukšanai Eiropas Savienībā. Nabadziņi…

Viņi nekādi neapjēdz, ka krievi, Krievija ar savu uzvedību ir vienkārši visiem līdz kaklam, bet joprojām izvirza Eiropai kaut kādas pretenzijas.

Savu vainu viņi, protams, neatzīst. Visi citi ir vainīgi, tikai ne paši krievi.

 

Bijām jau atraduši no šīm domām, vēlējāmies integrēt, atgādināt vērtīgo krievu kultūrā – literatūru, mākslu.

Nesen internetā uzdūros krievu literātu Dostojevska, Tolstoja izteikumiem par krievu tautu – tie nemaz nav glaimojoši. Tomēr nav labi dzīvot ar agresiju un nepatiku. Arī es cenšos izprast, samierināties, pat piedot.

2013. gadā uzrakstīju pat romānu “Sveiks, Dzintar Mihail”, kas bija diezgan personīgs darbs. Tur mēģinu it kā iekšēji izlīdzināties – kaut ko pieņemt, kaut ko piedot. Bet tad 2014. gadā viņi ieņem Krimu!

 

Ir bezpalīdzības sajūta – kā rakstniekam?

Par to, ka viens rakstnieks varētu ietekmēt procesus, man nav bijušas ilūzijas. Tomēr kaut ko darīt vienalga var. Mūsu katra, atsevišķa cilvēka ietekme ir kā tāds piliens, kas vai nu pilda mucu, vai drupina akmeni. Ja nav šo pilienu, tad akmens nedrūp.

Zināju, ka rakstot, piemēram, “Aizliegto pianīnu”, birokrātija tāpēc nemazināsies. Bet man bija svarīgi par to runāt. Visu laiku domāju, kā par birokrātiju uzrakstīt tā, lai cilvēki to arī izlasītu ar interesi.

Galu galā atradu pavedienu saistībā ar pedagogiem. Dzīvē tā sanācis, ka mans vectēvs bija pedagogs un skolas direktors, krustmāte – pasniedzēja Tehniskajā universitātē, arī tagad starp paziņām ir pazīstami pedagogi.

Klausos, ko viņi runā, jūtu viņiem līdzi. “Aizliegtais pianīns” ir ne tikai par birokrātiju, bet arī veltījums pedagogiem, kas strādā izglītības sistēmā.

 

To jūs sakāt skolotāju streika priekšvakarā…

Pedagogi ir viena maza, bet vecāki – liela sabiedrības daļa. Bieži šī lielākā daļa kritizē pedagogus, “Aizliegtais pianīns” atrod viņu darba nepilnības…

Tam ir pamats, bet es gribēju kaut kā pacelt pašapziņu tiem pedagogiem, kas strādā labi, ar sirdi un dvēseli – lai viņi redz, ka ir kāds, kas saprot un jūt līdzi. Arī aiznest stāstu par viņu darbu līdz plašākam lasītāju lokam.

Man saka, grāmatā esot kā dzīvē. Atbildu, ka no dzīves arī rakstīju. Visi tie it kā neticamie, birokrātiskie gadījumi, kas notiek bērnudārzā, ir ņemti no dzīves. To nemaz nav iespējams izdomāt.

Kad pats biju priekšnieks – 12 gadus vadīju dažādas iestādes, ieskaitot Kultūrkapitāla fondu un (Rīgas pašvaldības sabiedrisko pakalpojumu) “Regulatoru”, saskāros ar birokrātiju. Tā mani vienmēr dzina zemē un bija grūti izturama.

 

Okupācijas pieminekļa gāšana pēkšņi neprasīja iepirkumu iepirkumus un notika pārsteidzoši ātri.

Mēs varam daudz, vienkārši pietrūkst gribas. Mēs dzīvojam no šīs politiķu gribas.

Man ir nelāgas aizdomas, ka daudzi politikā iekārtojas siltas vietiņas dēļ – “pabumbulēšu tur, forša alga”.

Varbūt pat sākotnēji kādam ir bijuši sapņi, ka varētu izveidot labāku valsti, bet tie kaut kur izplēn. Runājot par pedagogiem, man ir kauns valdības dēļ. Kāpēc tai nav vēlmes būt labākai par pārējiem? Kaut kā izrauties, parādīt sevi, piemēram, apsteigt igauņus vai pat sasniegt Somijas izglītības līmeni?

Ārstus visi saprot – ja sāp miesa, tas liekas svarīgāk. Bet neatvēlam naudu garīgajai jomai, kas iedod jaunam cilvēkam izglītību, lai viņš pēc tam dzīvē dzīvotu tā, ka viņam to ārstu vajadzēs mazāk.

Varbūt mums iegājies asinīs, ka skolotājam nekad nav labi maksājuši, lai gan tā nav. 1925. gadā, kad mans vecaistēvs bija jauns skolotājs, pedagogi aizgāja pie Ministru prezidenta Ulmaņa, sakot – ar šīm algām mēs nevaram uzturēt savas ģimenes.

Pēc tā vecaistēvs ar savu algu varēja apgādāt sievu un divas meitas. Manuprāt, streikojot pedagogiem šoreiz vajadzētu izturēt līdz galam, lai beidzot valdībai kaut kas pielēktu, citādi šis darbs paliks pusdarīts.

 

Bet kā ir rakstniekiem?

Ulmaņa laikā viņi piestrādāja avīzītēs vai redakcijās, to redzam, skatoties seriālu par Benjamiņu. Arī tagad lielākā daļa strādā un raksta tikai tad, kad paliek brīvs laiks rakstīšanai.

Arī es nevarētu iztikt no tā, ko nopelnu kā rakstnieks, ja nebūtu citu ienākumu no kaut kādiem darījumiem manā iepriekšējā dzīvē.

Man rakstīšana ir kā rotaļa – tikai nopietna, tā prasa lielu piepūli. Visvairāk izrotaļājos un izpriecājos “Gūtenmorgenā” , un, ja tie gabaliņi vēl interesē citus, tad man dubults prieks.

 

SAISTĪTIE RAKSTI

Labi, ka rakstnieku darbus iestudē teātrī. “Aizliegtais pianīns” seko “Svina garšai”. Neraizējaties, ka varat tikt pārprasts, citādi saprasts?

Sēžu mierā un priecājos par to, ka kāds ir izvēlējies manu grāmatu kā avotu jaunam mākslas darbam. Grāmatas interpretācija nav mana atbildība, tas man ir pagodinājums, taču, protams, es gribu, lai izrāde sanāk tik laba, ka cilvēki iet un skatās ilgi. Bet pati grāmata jau nemainīsies, tā dzīvo savu dzīvi.

VIDEO. “Šobrīd viss ir apstājies…” izmisusi ģimene ar mazu bērniņu lūdz palīdzību, lai varētu pārcelties uz jaunām mājām 117
FOTO, VIDEO. “Šķiet, ka princis Viljams ir šokā”: Keita Midltone Amerikā nopietni pārkāpusi karalisko protokolu
FOTO. “Varbūt pamēģinām! Ja to neizdarīsi, visu mūžu nožēlosi!”: kā Ilze un Nauris sāka saimniekot skaistajā Brantu muižā
Sinoptiķi nāk klajā ar nākamās nedēļas prognozēm – cik lielam aukstumam jāgatavojas? 14
VIDEO. “Tā ligzdas vīšana – tas man vairs nav aktuāli”: dziedātāja Ieva Akuratere neslēpj, ka bildinājumus saņem vēl aizvien
Lasīt citas ziņas
Aivars Valeniks: “Latvijā nekad netrūks pilsoņu, kuri būs gatavi cīnīties par valsts neatkarību” 66
“Atkrievisko” Latviju! Vairākas iestādes un pakalpojumu sniedzēji Latvijā atsakās no krievu valodas saziņā ar klientiem
FOTO. “Varbūt pamēģinām! Ja to neizdarīsi, visu mūžu nožēlosi!”: kā Ilze un Nauris sāka saimniekot skaistajā Brantu muižā
FOTO, VIDEO. “Šķiet, ka princis Viljams ir šokā”: Keita Midltone Amerikā nopietni pārkāpusi karalisko protokolu
Tu šodien staigāsi pa plānu ledu un diemžēl pats to nemaz nenojautīsi! Horoskopi 5.decembrim
22:11
Gati Truksni atkal pieņem darbā Jūrmala domē. Kādu amatu viņš pildīs tagad? 7
21:13
“Pirmo reizi Latvijā notika šādas mācības mūsu valsts ūdeņos!” Saruna ar komandkapteini Gvido Laudupu
21:08
VIDEO. “Šobrīd viss ir apstājies…” izmisusi ģimene ar mazu bērniņu lūdz palīdzību, lai varētu pārcelties uz jaunām mājām 117
VIDEO. “Tā ligzdas vīšana – tas man vairs nav aktuāli”: dziedātāja Ieva Akuratere neslēpj, ka bildinājumus saņem vēl aizvien
Kad informācijas iegūšanai karā izmanto dronus, bet kad – izlūkus? Atbild Slaidiņš
Makšķerniek, tevi gaida mājās! Ūdens akvatorijā ziemas periodā ir bīstamas vietas – jāuzmanās, lai neielūztu
Sinoptiķi nāk klajā ar nākamās nedēļas prognozēm – cik lielam aukstumam jāgatavojas? 14
VIDEO. Māris Sprindžuks: “Mēs esam iepalikuši igauņiem un lietuviešiem. Kaut vai eksperimentālā kārtā lietas ir jādara citādāk!” 97
apstāties, ja bremzēšana nepalīdz? Ieteikumi autobraucējiem ziemas sezonai
Pret novecošanos un daudzām slimībām: melnais plūškoks – neticami iedarbīgs ārstniecības līdzeklis 6
Papagailis kā mājdzīvnieks – ne visiem tas būs pa spēkam! Rūpes par putnu nav vienkāršas
Sirds mazspēja attīstās arī gados jauniem cilvēkiem. Kad nekavējoties jāmeklē ārsta palīdzība?
VIDEO. Krievijas karogi, Putina bildes un Kremļa grāmata: kādā Rīgas uzpildes stacijas sarga būdiņā paveras neticami skati 9
Vai mākslinieka veidota vides objekta nesaskaņota pārveidošana būtu jāpieņem kā ikdienišķa parādība?
Sita ar siksnu un ar rokām pa galvu: tiesās audžutēvu, kurš sodījis bērnu par sliktām atzīmēm skolā
Vai svētdien snigšana mazināsies? Sinoptiķu prognozes
veidojas Dziesmu un Deju svētku izmaksas? Skaidro pasākuma režisors
Deputāti vērtēs iniciatīvu par pāreju uz četru dienu darba nedēļu. Tu tādu vēlētos? 333
“Aizsardzības dienests būs prestiža lieta!” Saruna ar Pabriku
FOTO. Kaspars Roga pametis Latviju; “Prāta vētra” skaidro, kurš spēlēs koncertus viņa vietā 48
APTAUJA. Vai, jūsuprāt, Eiropas valstis, Latviju ieskaitot, nesalūzīs grūtās ziemas laikā un nesāks mazināt atbalstu Ukrainai? 20
Septiņas vērtīgas un spēcinošas tējas pret saaukstēšanos un klepu
VIDEO. Igo Ziemassvētku laikā nāk klajā ar patīkamiem jaunumiem 9
FOTO. Kapsulu garderobe, depozīts, vietējo zemnieku gardumi! Latvijas slavenības atklāj, kā ikdienā “dzīvo zaļi” 17
VIDEO. Atbrīvotā ciema iedzīvotāji Mikolajivas reģionā apraksta nežēlīgos krievu okupantus 82
Sāksies ilgstoša snigšana! Laika prognoze tuvākajām dienām 10