„Iespējams, ar miesu un asinīm nevar rakstīt kā Marija Dzeisla.” Intervija ar noslēpumaino latgaliešu autori Mariju Dzeislu un viņas jaunākās dzejas kopa 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Marija Dzeisla ir dzejas parādība, kas iezīmē latgalisko identitāti, taču lasītājam neatver ierastās personības robežas (dzimums, rase, vārds pasē). Viņas pirmais dzejas krājums “Vysta smierts” (Valodu māja, 2021) raisīja plašu interesi un visdažādākos minējumus par to, kurš ir dzejas autors. Protams, tam nav nozīmes, taču pie šī fenomena neviļus gribas apstāties: beidzot kāds Latvijas literatūrā atļāvies atteikties no slavas lipīguma.
– Kā Marijai Dzeislai izdodas saglabāt sava tēla anonimitāti? Latvijas literatūrā taču visi viens otru pazīst.
M. Dzeisla: – Latviešiem ir pasaka par eža kažociņu. Tajā ir epizode, kad valdnieka meita pirms laika sadedzina uz nakti nomesto kažociņu un ezītim pirms pārtapšanas par staltu ķēniņa dēlu jācieš lielas mokas. Tomēr viņam tas izdodas, abi apprecas un dzīvo laimīgi. Šis sižets ir ticis izmantots arī literatūrā, jo seno iniciācijas ritu atblāzma un cilvēka pārtapšanas, pāriešanas citā statusā pieredze ir pamats kā pasakām, tā stāstiem.
Nezinu, vai Marija Dzeisla spētu pārtapt autorā ar miesu un asinīm, ja viņas anonimitāte tiktu pārtraukta. Šaubos, vai autors klātienē grib piedalīties Dzejas dienu, Upītes Uobeļduorza vai Andrejdīnu lasījumos. Iespējams, ar miesu un asinīm nevar rakstīt kā Marija Dzeisla, jo reālam autoram ir reāli niķi, privātā dzīve un dzimums, kas ierobežo lasītāja identificēšanās iespējas. Tas ierobežo arī radīšanas iespējas.
Latviešu literatūras vēsture lielākoties ir latviešu autoru vēsture, un starp lasītāju un tekstu vienmēr ir autors – lai tas būtu Rainis, Aspazija vai Kārlis Vērdiņš. Ja nekā nav, lasītājs meklē.
Reizēm šķiet, ka Marijas Dzeislas lasītājus vai drīzāk sekotājus vairāk interesē viņas identitāte nekā tas, ko autors vēlas pateikt vai vienkārši pasaka. Lai gan daļa lasītāju kopas vismaz “Facebook” ir pieņēmusi spēles noteikumus un atzīst, ka tā ir viņu zemapziņa, kas raksta. Vai, pareizāk sakot, ir dots rakstītais teksts kā kultūras vai pieturas zīmes, bet lasītāji paši no tā rada literatūru, pievienojot savu pieredzi un sajūtas, apzinātas un neapzinātas atmiņas.
Būtu interesanti uzzināt, vai citas telpas lasītāji arī spēj šajā dzejā ielasīt savu pieredzi un sajūtas, bet tas jau ir tulkotāja uzdevums – vai ir iespējams pārcelt pāri upei visu iedzīvi, nepazaudējot svarīgo. Džeids Vils šobrīd mēģina atdzejot šo dzeju. Redzēs, vai tai būs lasītāji.
Ceļš ir ģeogrāfiska vienība, kas nereti redzama jau gadsimtiem senās kartēs, bet to noiet katrs par sevi un katrs piedzīvo savu iešanas pieredzi. Marijas Dzeislas radītais ceļš ir katram pašam ejams. Vai ko mainītu fakts, ja zinātu šī ceļa autorus. Tāpat kā lielākoties neviens nezina, kas ir projektējis šosejas un ieminis taciņas.
Ja autoru uzminēs, sadedzinās eža kažociņu, ceļš pazudīs. Tā reizēm gadās pasakās.
Man iepatikās noklausīta doma, ka Marija Dzeisla ir daļa no latgaliešu literatūras tradīcijas, kas uzplauka jau rokraksta literatūras laikos, kad vairāk nekā pirms gadsimta bija drukas aizliegums un cilvēki pārrakstīja lūgšanu grāmatas.
Tāpat kā padomju laikos, kad reliģiska satura literatūru pārrakstīja ar rakstāmmašīnu. Tāpat kā pēdējā laikā, kad ir vairāki anonīmi konti, kas sociālajos tīklos publicē tekstus latgaliski.
Vai mūsdienu distancēšanās un virtuālās socializēšanās laikmetā mēs maz zinām, kurš ir īsts cilvēks, kurš trollis un kurš dzejnieks. Marijai Dzeislai taču pat ir vārds, un viņa pati vai viņš pats ir savas dzejas varonis. Tāda spēle vai pasaka.
Anonimitāte rada Mariju Dzeislu. Iespējams, katram savu. Sadedzināt kažociņu var, bet nav nekādas garantijas, ka autors būs smuks un visiem patiks.
DZEJAS ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrzinātniece: “Apsolu Dzeislai, ka jautājums par anonimitāti no manas puses ceļo pirmo un pēdējo reizi. Un tomēr paradokss ir tajā, ka katra autora stils (arī nulles nozīmē, kā Jurijs Lotmans teiktu) nāk tam/tai allaž līdzi. Tā arī, katru reizi Dzeislai nākot.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Marijas Dzeislas jaunākās dzejas kopu
***
kod da kara beigu ir palics divpadsmit nedeļu
izjem naudu mozuos banknotēs i nūpierc sev litri benzina
ceri ka nabyus juobāg i nūdadzynoj tyltus aiz seve
tai īsasuoc vysi romani i vysi romani ir celi iz paguotni
puori nūdadzynuotim tyltim i izsautim mīstim
puori nūcierstim mežim i tanku izortim teirumim
puori vacu kinu hroniku hroniskajim malim
puori socialūs teiklu histeriskajai info pandemejai
aizīt da sova vyduskuo bārna nūdzīduot šyupeļa dzīsmi
guli mozū bierneņ gulādams guli
itys ir breineigs pasauļs guli
***
tikai napīrast tikai napīrast
cikom vīnu dīnu īej internetā tikai piec pusnakšu
a cytu i naīej partū ka pavasars partū ka dzeive
svešys smierts kai leita dabasi nazkur tī tuoli
cikom žāreita gaļa smuordoj piec šašlika
na kai myruša dāla dagūšuo mīsa
cikom smierts ir tikai tī ekranā
vari īslēgt vari naīslēgt vari izslēgt
cikom var nadūmuot cikom var nabyut
sovu baili apēst kai maizi bez seita
apsamīreit sasamīreit i aprast
***
pasaulī poši vīnkuoršuokī vuordi
nanūzeimoj vaira nikuo
stuovu vīns iz pogolma
zūsyni bļaudami lidoj iz pavasari
navā kam pasaceit
navaidana kuo saceit
pa vīnai ziļbei lepeju sovu pasauli
nasaīt pat škoļnīka saceriejums
vuordi ir pagaisynuojuši nūzeimi
pylni plaukti vuordineicu
nav dzeda, kam pavaicuot
kai sauce tuo
kai ituo
itūgod es pats asu dzeds
vēļ bez bārnu, bez unuku
pieckara godi
***
kod dzeraunē beja izsauti vysi salutikod pagaisa i otkon atsaroda vysi sābru sunikod saskuoba rosols i šubaes izguoju uorā iz gaņku i vierūspamalē austrumūs sorkona bluozmepādejū reizi tamā naktīkod palnūs sakryta Ludzapādejū reizi tamā naktīkod drupuos sabyrza vacuo Rēzeknenu austrumu atīt viejs, saule i daguma smokastuovu i verūsni to bēgt, ni pajimt ciervaaiz mane Varakļuoni i Reiga
***
guli bierneņ
itys ir breineigs pasauļs
guli iz zemis
itepat pogolmā guli
kod nakod nazkod
sudobra zeileitis pavasarūs
skaneigim bolsim
kod nakod otkon tu byusi
dzīduosim vysi kūpā
a niu guli
pasauļs puorskaiteis naudu
vyss byus labi
nūpierksim tanku
iz mienesteņu nūbrauksim
byus kačam peleitis
byus spūdrys spēleitis
vysu vysu nūpierksim
nūdagušajā veikalā
niu tik guli
betona perekleitī
guli
