Kultūra

“Igaunija ir labākā vieta, kur dzīvot.” Rakstnieks Andruss Kivirehks0


Andruss Kivirehks: “Vienmēr esmu uzskatījis un arī pašlaik uzskatu, ka Igaunija ir labākā vieta, kur dzīvot.”
Andruss Kivirehks: “Vienmēr esmu uzskatījis un arī pašlaik uzskatu, ka Igaunija ir labākā vieta, kur dzīvot.”
Foto no Andrusa Kivirehka personīgā arhīva

Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

“Šie nostāsti ir kā mēteļa odere: citi to neredz, bet mēteļa nēsātājam siltumu dod tieši odere, bez tās kļūst auksti,” uzskata igauņu rakstnieks ANDRUSS KIVIREHKS.

Andruss Kivirehks (Tallina, 1970) ir viens no pazīstamākajiem igauņu rakstniekiem un dramaturgiem, vairāku literāru un teātra balvu laureāts, ieguvis arī Jāņa Baltvilka starptautisko balvu (2011, 2013).

Satīras talanta dēļ autors ir iemīļots Eiropā un Krievijā un tulkots vismaz divpadsmit Eiropas valodās. Sarakstījis vairāk nekā 20 grāmatu, kuru vidū arī lugu krājumi, darbi bērniem un proza pieaugušajiem.

Zanes Balodes tulkojumā izdots viņa romāns “Rijkuris jeb Novembris” (izdevniecības “Lauku Avīze” “Lata romāna” sērijā, 2009), kas savulaik esot padarījis Kivirehku par 21. gadsimta populārāko autoru Igaunijā, un “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” (2011, izdevniecība “Lauku Avīze”).

Tulkotājs Guntars Godiņš dāvājis latviešu lasītājiem Kivirehka darbus “Lote no Izgudrotāju ciema”, “Kaka un pavasaris”, “Tilda un putekļu eņģelis” u. c.

Maima Grīnberga ir pārcēlusi latvju mēlē viņa darbus “Sirli, Sīms un noslēpumi”, “Skaistais dzīvnieks” un “Oskars un lietas”, bet nu strādā pie Andrusa Kivirehka groteskā romāna “Zilais, ragainais dzīvnieks” (“Sinine sarvedega loom”, 2019) tulkojuma.

Latviešu lasītājiem šogad būs pieejams dienasgrāmatas formā sacerēts mēģinājums interpretēt igauņu mākslinieka Oskara Kallisa (1892–1918) radošo ceļu, kurā svarīga bijusi igauņu eposa “Kalevdēls” vizuālās identitātes veidošana.

– Kāpēc jums bija svarīgi uzrakstīt tieši par Oskaru Kallisu?

A. Kivirehks: – Man vienmēr ļoti patikuši Oskara Kallisa darbi. Tie šķiet noslēpumaini un mistiski. Turklāt man liekas, ka mums ar Kallisu ir kas kopīgs: abi dodam priekšroku nevis reālismam, bet pasakai, un meklējam mītus un maģiju ikdienišķajā pasaulē.

Mana grāmata stāsta par Oskaru Kallisu, taču tas nav vēsturisks romāns, bet gan tīra fantāzija. Oskara Kallisa daiļrade man vienkārši piedāvāja iespēju uzrakstīt stāstu par cilvēku, kuram reālā dzīve šķiet garlaicīga un par šauru un kurš bēg uz senpasauli.

Īstais Oskars Kalliss mira jauns, bet ir taču daudz jaukāk domāt, ka viņš turpina dzīvot kaut kur citur, noslēpumainā viņpasaulē.

– Ko jaunu jūs kā vārda mākslinieks atklājāt sev, strādājot ar šo vizuālajai pasaulei veltīto romānu?

– Bija jauki rakstīt šo grāmatu tādā 20. gadsimta sākuma kuplā un pāri plūstošā stilā. Lai to izdarītu, savā ziņā nācās pieņemt Oskara Kallisa lomu un runāt caur viņa muti.

Grāmatu rakstīšana “es” formā vienmēr mazliet līdzinās lugas vai monologa rakstīšanai un ir man piemērota, jo pieļauj daudz lielāku subjektivitāti un jūtīgumu nekā parasts romāna teksts, kur autoram ir neitrāla stāstītāja loma.

– Vai jūs vēlējāties dekonstruēt “Kalevdēlu” un tā kontekstu? Vai arī veikt kādas eposa radītāju psiholoģijas studijas?

– Nē, es neko negribēju dekonstruēt. “Kalevdēls” ir viens no lielajiem mītiem, uz kā balstās igauņu kultūra. Šie mīti tiek stāstīti atkal un atkal, tos glezno, par tiem tiek radītas dziesmas.

Oskars Kalliss bija viens no pirmajiem, kurš sāka Kalevdēlu zīmēt, un no manas grāmatas viedokļa tas ir ļoti svarīgi, jo viena no romāna galvenajām idejām ir tieši tāda, ka ik tautai vajadzīgi mīti un pasakas, bez tiem dzīve ir tukša un nemīlīga.

Šie nostāsti ir kā mēteļa odere: citi to neredz, bet mēteļa nēsātājam siltumu dod tieši odere, bez tās kļūst auksti.

– Ko jūs pašlaik domājat par savu valsti?

– Vienmēr esmu uzskatījis un arī pašlaik uzskatu, ka Igaunija ir labākā vieta, kur dzīvot. Vismaz man. Un šī pārliecība nekad nemainīsies.

Prozas ABC

Tulkotāja MAIMA GRĪNBERGA: “Šī grāmata nav igauņu mākslinieka Oskara Kallisa dienasgrāmata, lai gan tā varētu domāt, jo Andrusu Kivirehku iedvesmojušas tieši šī mākslinieka gleznas, un Kallisa realitātei atbilst arī grāmatas varoņa nāves vieta un fakts, ka viņam bija savs Skolotājs. Arī Kivirehka aprakstītā Kalevdēla pasaule ne vienmēr sakrīt ar to, kāda izlasāma eposā “Kalevdēls”, ar kuru, pateicoties Guntara Godiņa meistarīgajam atdzejojumam, var iepazīties arī latviešu lasītājs (“Neputns”, 2019). Kalliss un Kalevdēls Kivirehkam ir tikai līdzekļi suverēna darba radīšanai.”

“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam fragmentu no Andrusa Kivirehka romāna “Zilais, ragainais dzīvnieks” Maimas Grīnbergas tulkojumā.

Šodien es sev nopirku kladi. Ir nu gan viena skaista klade! Iekšā rūtaina, bet vāki plankumaini, gluži kā tāda ērmota dzīvnieka āda. Īsta āda jau tā, protams, nav, tikai pape, bet izskatās pēc ādas.

Tumši zili plankumi uz gaiši zila, gluži kā lietus mākonīši vasaras debesīs. Es iztēlojos, ka tas, kam mugurā tāda āda, varētu būt viens lepns kustoņa. Tādam varētu būt arī ragi uz galvas, bet ne kaza, ne alnis viņš nebūtu, viņš būtu pavisam neparasts.

No rītiem viņu varētu ieraudzīt kaut kur mežmalā, kad viņš starp kokiem iznāk rasainā pļaviņā. Skaties – un mute paliek vaļā.

Nez, kāds sauciens varētu būt šim dzīvniekam? Kaut kā viņš noteikti sauktu, šādi uzrazdamies no meža. Tam es ticu visai stipri. Es nezinu, vai tas būtu nikns dzīvnieks, kas ēd šādus tādus sīklopus, vai drīzāk mierīgs, kā aita vai zaķis.

Man gribētos ticēt, ka viņš ir mierīgs, bet cildens. Nevienam pāri nedara, bet neļauj darīt pāri arī sev. Un balss viņam varētu skanēt kā tāda liela bazūne. Tā, lai būtu sadzirdama labi tālu, gluži kā baznīcas zvans.

Tieši tā, viņam nudien varētu būt tāds sauciens, it kā baznīcas tornī zvanītu zvani! Un visi, kas to dzird, nodomā: oh-oh-oh-hooo! Skaistais zilais dzīvnieks ir pamodies.

Tas nu gan būtu lepns skats, kad šāds liels, ragains dzīvnieks stāvētu tur zeltainajā rīta saulītē un sauktu baznīcas zvana balsī! Man stipri gribētos šo dzīvnieku redzēt. Varbūt kādreiz arī redzēšu?

Nuja, patiesībā jau šā dzīvnieka laikam nemaz nav, ir tikai klade un klades zili plankumainais papes vāks. Šajā kladē es sākšu rakstīt savu dienasgrāmatu.

Tas nu gan varētu būt jauki – dienu no dienas rakstīt šādā glītā kladē! Esmu nodomājis rakstīt vakaros, kad visas vajadzīgās darīšanas paveiktas. Tad ir labi vēlreiz atskatīties uz aizejošo dienu un atzīmēt visu svarīgāko.

Tas būtu tāds skaists punkts darbīgai dienai – sēdi un pūtini pie galda kājas un tajā pašā laikā pieraksti dienasgrāmatā visas savas domas.

Otra iespēja, ko es arīdzan apsvēru, bija tāda, ka es rakstītu no rītiem. Pamostos, izlēktu no gultas un ķertos pie rakstīšanas, atpūties un svaigs! Bet tur ir tāds sliktums, ka no rītiem bieži vien ir dikta steiga.

Gadās pagulēt kriksīti ilgāk, kad jau ir uguns pakulās, tūlīt kaut kur jāsteidzas, un vai tad vēl atliek laika, kā nākas, aizpildīt dienasgrāmatu? Pāris rindiņu, protams, uz papīra uzmest paspētu, taču es nu gan savu dienasgrāmatu negribu aizpildīt bezrūpīgi un kā apsvilis.

Nē, to es gribu darīt mierīgi un ar lielu patikšanu! Un katru domiņu rūpīgi apsvērt! Jo, kas reiz ir pierakstīts, tas paliek. Reiz, pēc daudziem gadiem, būs tik interesanti lasīt savu dienasgrāmatu!

Ko var zināt, kas es tolaik būšu? Noteikti slavens mākslinieks. Un tad būs tik mīļi lasīt šīs sen sen pierakstītās rindiņas un domās aizceļot atpakaļ uz jaunības tekām.

Nevar jau zināt pat to, kas es būšu tad, kad reiz dienasgrāmatā nonākšu līdz galam! Pašlaik es rakstu pirmajā lappusē, bet nudien būtu aizraujoši zināt, kādi vārdi un teikumi reiz stāvēs pēdējā!

Pašlaik pēdējās lappuses ir vēl pavisam tukšas, nupat drošības pēc paskatījos. Tukšām tām arī jābūt, bodnieks taču man nepārdotu pierakstītu dienasgrāmatu. Tie nu gan būtu pigori, un, kā es tagad par tādu lietu iedomāju, man tūlīt jāsmejas – itin labi varu iztēloties, kā rakstāmlietu veikalā tiktu pārdotas jau pierakstītas dienasgrāmatas.

Pērc tik nost un mēģini pēc tādas dzīvot! Tas būtu gluži tāpat kā ēdiena gatavošanas pamācība. Šķir pirmo lappusi vaļā un izlasi, par piemēru: šodien ar vienu mīļu zeltenīti biju kafejnīcā un pēc tam kino. Un tūlīt pat liec platmali galvā un ej uz pilsētu meklēt piemērotu zelteni, jo dienasgrāmata taču nedrīkst stāstīt melus. Ja reiz stāv rakstīts kafejnīca un kino, tad kafejnīcai un kino arī jābūt.

Bet paga – ko tad, ja no rīta izlasi: šodien ar kaimiņu sagājām matos. Liela muiža, tātad jānostrādā arī šis numurs. Izej gaitenī, klauvējies pie kaimiņa durvīm un, līdzko durvis veras, tūlīt klūpi krūtīs.

Šāda jau pierakstīta dienasgrāmata patiešām būtu smieklīga. Tiesa, reizēm noteikti galīgi neizpildāma. Ņemsim, par piemēru, ka tur rakstīts – šodien parkā redzēju debesu brīnumu, virs dīķa laidelējās violeta vāvere zirga lielumā.

Nu kur tu, nabaga cilvēks, ņemsi tādu violetu vāveri, kas augumā varētu mēroties ar zirgu un vēl prastu arī lidot! Galu dabūtu agrāk nekā tādu sameklētu.

Par laimi, šī klade ar glītajiem, plankumainajiem vākiem, kuru nopirku es, ir pavisam tukša. To varu pierakstīt es pats, no pirmās lapas līdz pēdējai. Un oi-oi, ko tur reiz varēs izlasīt pašās beigās! Tas vēl nav zināms nevienam. Man pašam arī ne.

Varbūt es tad jau būšu precēts vīrs un rakstīšu, ka abi ar dārgo lauleni esam atbraukuši uz kūrortu ņemt dubļu vannas.

Vai varbūt ķeizars man būs piešķīris medaļu, un es varēšu pastāstīt, kā biju aizbraucis pēc tās uz Pēterpili, ko lepnu un brīnumainu redzēju ķeizara pilī un ko man svinīgajās pusdienās deva ēst no sudraba šķīvjiem. Tās būtu neizsakāmi smalkas beigas manai dienasgrāmatai.

Bet varbūt beigas, gluži pretēji, būs šausmīgas, un es pēdējā lapā ierakstīšu – mani notiesāja uz nāvi un rīt pakārs. Ardievu, dārgā igauņu tauta! Un uz šiem žēlajiem vārdiem man no acīm ir nokritušas pāris karstu asaru, uz papīra skaidri redzami lieli plankumi.

Nu nē, es tomēr neticu, ka beigas būs tik briesmīgas. Kā gan tā varētu notikt? Par ko tad lai mani notiesātu uz nāvi? Es nevienam ļaunu nedaru. Cita lieta, ja mūsu zemē sāktos karš un manai dārgajai dzimtenei uzbruktu ienaidnieks.

Pret ienaidnieku es cīnītos gan, un, paraug, ja es tad nelaimīgā kārtā kristu gūstā, tie neģēlīgie ļaundari atriebes kārē mani tiešām varētu nogalēt. Tad es kristu kā varonis.

Interesanti, vai man tad tiktu uzsliets arī piemineklis? Mūžīga piemiņa drosmīgajam kara varonim. Tas nu gan būtu jauki, šādu pieminekli man pašam gribētos redzēt. Ir un ir netaisnība, ka mirušie nekad nevar nedz redzēt pieminekļus, ko viņiem vēlāk darina, nedz dzirdēt laipnos vārdus, kas tiek teikti bērēs.

Saistītie raksti

Ja varētu kaut kā tā, ka tu gan esi miris, bet dzirdēšana saglabājusies? Būtu taču tik patīkami gulēt zārkā un klausīties draugu skumjās runas.

Nudien nezinu, ko es tur pēdējā lapā rakstīšu, kad reiz būs pienācis laiks. Šausmīgi aizraujoši. Un tad jau redzēs.

 

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.