9
Kur ir problēma?
R. Neilands izpētījis, ka fiktīvie īres līgumi nav nekas jauns: Latvijā tikuši lietoti arī starpkaru periodā, kad ekonomiskās krīzes laikā namīpašniekiem radušās problēmas ar kredītmaksājumiem. Ekonomiskā krīze šo parādību veicināja arī šajos laikos: fiktīvie īres līgumi masveidā sāka uzpeldēt, sākot ar 2008. gadu.
“Visādi brīnumi parādījās. Gan līgumi uz 99 gadiem, gan klaidonis ar īres līgumu, kas uzrakstīts uz rūtiņu lapas, gan tipveida līgumi ar vienām un tām pašām kļūdām – izrādījās pat, ka ir juristi, kas uzmeklēja cilvēkus pēc viņu īpašumu izsoļu sludinājumiem “Latvijas Vēstnesī” un samācīja viņus slēgt fiktīvus līgumus ar atpakaļejošu datumu, lai tādējādi kādu laiku saglabātu īpašumus,” skaidro R. Neilands. Nepilnības vai pretruna ir tajā, ka Civillikums nosaka, ka īres līgumam jābūt ierakstītam zemesgrāmatā, bet likums “Par dzīvojamo telpu īri” to neparedz, pēc būtības īres līgums var būt jebkāds un tam nav jābūt nekur reģistrētam.
“Par laimi, līdz šim tiesa vienmēr ir sapratusi, kas ir kas, bet diemžēl garās tiesvedības dēļ cieš ne tikai kreditori, bet arī valsts negūto nodokļu ieņēmumu veidā. Var gadīties, ka cieš arī trešās personas. Bija reāls gadījums, kad jauna ģimene ar maziem bērniem bankā aizņēmās naudu un nopirka dzīvokli, bet tas izrādījās apgrūtināts ar fiktīvu īres līgumu. Ģimene dzīvoklī netika, tiesājās, lai dabūtu no dzīvokļa ārā fiktīvo īrnieku un pārējos, kas tur dzīvo, tiesā noteikti uzvarēs, bet pa visu šo tiesvedības laiku turpina maksāt bankai kredītu par dzīvokli, ko nelieto. Tas nozīmē, ka faktiski jebkurš, kas pērk dzīvokli vai māju, var nonākt situācijā, ka uzrodas kāds ar fiktīvu īres līgumu,” turpina R. Neilands.
Nesmaidiet! Var atnākt īrnieks…
“Teorētiski var pat gadīties un, iespējams, kaut kas līdzīgs arī noticis, ka jūs laimīgi dzīvojat savā no kāda nopirktā mājoklī vairākus gadus un pēkšņi kāds ienāk pa durvīm, ieraušas vienā istabā un novicina jums gar degunu īres līgumu. Jūs, protams, izsaucat policiju, bet tā saka: jums ir civiltiesisks strīds, ejiet uz tiesu. Un jums ir izvēle: gadiem tiesāties un paciest krāpnieku vai no viņa atpirkties…” šausmu ainu uzbur U. Dzenītis.
Bet ja nu es tādu īres krāpnieku ar spēku izmetu ārā?
“Varat mēģināt. Tikai riskējat, ka krāpnieks var vērsties policijā, ka pret viņu lietota vardarbība paša mājoklī. Un tā jau ir kriminālatbildība,” baida U. Dzenītis.
R. Neilands zina teikt, ka attīstītajās Rietumeiropas valstīs, piemēram, Lielbritānijā, pirkuma līgums ir stiprāks par fiktīvu īres līgumu un policija stundas laikā uz vietas tiek skaidrībā, kam tiesības uzturēties mājoklī. Diemžēl Latvijas pretrunīgās normas liedz policijai atrisināt ne tikai civilstrīdus, bet policija nesteidzas ierosināt kriminālprocesus gadījumos, kad ļaunprātīga krāpšana un dokumentu viltošana ir acīmredzama.
Top jauns likums
Gan R. Neilands, gan U. Dzenītis uzskata, ka fiktīvos īres līgumus var izskaust tikai norma, kas nosaka, ka jaunajam īpašniekam saistoši ir tikai zemesgrāmatā ierakstīti īres līgumi, kas ir publiski pieejama informācija, kā arī norma, ka, ja īpašumam ir kredīts, tad īres līgumu zemesgrāmatā var ierakstīt tikai ar kredītdevēja atļauju.
2013. gadā Ekonomikas ministrija izstrādāja jaunu Dzīvojamās telpu īres likumprojektu, kas citu izmaiņu starpā paredzēja arī obligāto īres līguma ierakstu zemesgrāmatā. Pret to gan galvenokārt iestājušies denacionalizēto namu īrnieki, sak, mūs atdos namīpašnieku un policijas patvaļai.
“Skaidrs, ka Dzīvojamo telpu īres likums ir novecojis, tāpēc pie jauna likuma sākām darbu 2010. gadā un 2013. gadā valdībā to prezentējām. Dabūjām iebildumus uz 150 lappusēm… Visskaļākie iebildumi bija no vecajiem īrniekiem, kuriem tad nāktos sakārtot savu statusu. Bet ne jau viņi ir tie krāpnieki. Krāpnieki ir tie, kas izmanto nesakārtotās normas. Mēs apzināmies, ka jebkurš jauns likums būs prasīgāks, nelabvēlīgāks pret īrniekiem. Jā, savā veidā sprādzienbīstama situācija, bet normas ir jāsakārto, tajā skaitā viens no galvenajiem jautājumiem – par īres līgumu reģistrēšanu. Pēc tām 150 lappusēm iebildumu darba grupa iepauzēja, bet šā gada sākumā atsākām darbu pie likumprojekta,” stāsta Ekonomikas ministrijas Būvniecības un mājokļu politikas departamenta direktora vietnieks Mārtiņš Auders.
Arī viņš ir pārliecināts, ka īres līgumi reģistrējami zemesgrāmatā, kas ir reģistrs ar publisku ticamību un kas jāņem vērā tiesai. Reģistrēšanai būtu pakļauti visi īres līgumi – gan veci, gan jauni. Tā varētu notikt piecus gadus, būtu bezmaksas un ar atvieglotu procedūru. Tas atrisinātu problēmu: ja līgums ir zemesgrāmatā, tad tas ir derīgs, ja nav – nav derīgs.
Vislielākās pretenzijas pret jauno kārtību varētu būt denacionalizēto māju īrnieku tiesību biedrībai “Ausma”, prognozē M. Auders. “Ausmas” valdes loceklis jurists Klementijs Rancāns pretošanos vismaz jautājumā par īres līgumu reģistrēšanu noliedz. Viņaprāt, reģistrēšanai jābūt, bet nevis zemesgrāmatā, kas radīšot lielu nesaprašanu un rindas, bet gan Ieņēmumu dienestā, kas garantēs arī to, ka tiek maksāti nodokļi.
Savukārt Saeimas deputāts, krimināltiesību eksperts Andrejs Judins tad, kad likumprojekts nonāks Saeimā, iestāsies, lai reģistrācija notiktu pašvaldībās un tās varētu iegūt zināmu daļu no ienākuma nodokļa. Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens deputātam esot solījis, ka darbs pie jaunā likumprojekta varētu tikt pabeigts vēlā rudenī. Un tad caur valdību uz Saeimu.
