Pamāte un Ņikita Mihalkovs 4
Esmu klaidonis un avantūrists, man patīk, ka kaut kas mainās. Man patika piedalīties gan televīzijas uzvedumos, gan filmās. Man patīk karuselis, braucieni, komanda. Cilvēki satiekas, kļūst par darba biedriem. Un atkal daudz svaiguma. Bija interesanti. Man jau nekādas dižās kinokarjeras nav. Pie Pētera Krilova “Mana ģimene”, pie Gunāra Cilinska “Dīvainā mēnessgaisma”, “Maija un Paija” un “Sprīdītis” pie Gunāra Pieša. Tā bija pārmaiņa manā dzīvē, jaunas pazīšanās, filmu ekspedīcijas.
“Sprīdītī” režisors Piesis lauku atmosfēras radīšanai un Pamātes darbīguma atainošanai bija iecerējis ainu ar sivēnu. No aploka izsprūk sivēns, un man viņš jānoķer un jāielaiž aplokā. Savu mūžu neesmu to darījusi, bet saku – labi, labi. Noķeru to sivēnu. Cik viņš bija spēcīgs, kā viņš spirinādamies norāva mani zemē, ar visu spēku turu viņu ciet. Celšos augšā, bet man atsprāgst brunči. Domāju – vai rādīt zīmi, ka jāpārtrauc filmēt? Bet nu labi, atkārtot jau vienmēr var. Turpinu. Brunči krīt, sivēns spirinās, visa komanda smieklos rēc. Piesis bija pārlaimīgs.
Reiz filmējos “Mosfiļm” filmā “VAI inspektors”. To uzņēma Kurzemē, īpaši Liepājā. Man bija jāspēlē universālveikala direktore, bet Ņikita Mihalkovs bija spekulants dižmanis. Sarokojamies, viņš man jautā: kā tevi sauc? Es iepauzēju un atbildu – Dzintra. Un kā tevi, vaicāju.
