“Izturēsim – vēl jāpaciešas pāris nedēļas.” Saruna ar ģimenes ārsti Olgu Golubi 0
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pērn novembrī apritēja desmit gadu, kopš ģimenes ārste Olga Golube strādā Dagdas novadā. Dakteres praksē ir 1600 pacientu ne tikai no Dagdas pilsētas, bet arī no Svariņu un Bērziņu pagasta. Kopā ar ģimeni šurp pārcēlusies no Salaspils un savas darbības sākumā bija tikai viena no pieciem laukos praktizējušiem ģimenes ārstiem, kas jaunāki par 35 gadiem.
Ar jums vēlējos runāt par veselības aprūpi Latvijā, ģimenes ārsta darbu laukos, par kovida ietekmi uz pacientiem utt. Bet tagad visu cilvēku prātos ir notikumi Ukrainā, tāpēc nevaru apiet šo jautājumu. Vai ukraiņu tautas traģēdija iespaido jūsu pacientu emocionālo stāvokli un vairāk laika ir jāveltī cilvēku mierināšanai un uzmundrināšanai?
O. Golube: Saskaros ar cilvēku bailēm, jo karš taču notiek gandrīz tepat blakus. Ne no viena sava pacienta gan neesmu dzirdējusi kādus politiskus Putinu attaisnojošus iebildumus.
Esmu patīkami pārsteigta, ka arī mana četrpadsmitgadīgā meita ļoti cītīgi seko tam, kas notiek Ukrainā. Manai ģimenei ir nekustamie īpašumi gan Salaspilī, gan šeit Dagdas novadā, un, kad meitai vaicāju, vai mēs varētu uzņemt Ukrainas bēgļus, viņas atbilde nepārprotami bija: jā. Viņa uzskata, ka tas ir mūsu pienākums, jo mēs nezinām, kas notiks ar mums rīt. Godīgi sakot, tas mani no sirds aizkustināja.
Man ir viens ļoti būtisks lūgums sabiedrībai, proti, neprovocēsim uz kara fona viens otru, darīsim visu iespējamo, lai starp mums nerastos etniskais naids, lai neaiziet tik tālu, ka cilvēku, kurš runā krieviski, sāk nomētāt ar akmeņiem. Lai necieš bērni un skolēni no krievu ģimenēm, jo viņi nav vainojami šajā milzīgajā traģēdijā.
Mana vīra māte ir no Krievijas un mana mamma ir baltkrieviete.
Baltkrievijā man dzīvo tuvi radi. Es nezinu, kā patlaban viņiem klājas, jo visi sakari ir pārtrūkuši, un vairs nav iespējams sazināties…
Jūs bijāt no tiem ģimenes ārstiem, kas Dagdas novadā pirmie sāka vakcinēt pacientus pret kovidu, tiklīdz Veselības ministrija aicināja to darīt. Neatteicāt arī tiem, kuri nāca pie jums no citu ģimenes ārstu praksēm, kur nebija iespējams saņemt poti pret kovidu. Kas jūs mudināja to darīt, kamēr citi kolēģi piesardzīgi nogaidīja?
Kad sākās vakcinācija, bija kārtējais pandēmijas vilnis, bija jāspēj savienot ikdienas darbu ar vakcinācijas plānošanu. Mēs ļoti cerējām, ka vakcināciju pret kovidu uzsāks Dagdas veselības centrs un atbrīvos ārstus no šī darba, bet tomēr tas nenotika, un tad es nolēmu, ka kādam ir jāsāk.
Sarežģījumus radīja tas, ka kavējās vakcīnu piegāde. Bija cilvēki, kuri ļoti vēlējās vakcinēties, bet viņi diemžēl nebija tā sauktajā prioritāro grupu sarakstā. Diemžēl man nācās skaidrot, ka būs jāpagaida, ka drīz tiks dota iespēja arī viņiem potēties, bet pagaidām priekšroka senioriem.
Sākumā, kad vakcinēju pacientus, sākot no 60 gadu vecuma, kuriem ir hroniskas slimības, gadījās arī nepatīkamas situācijas, kas apgrūtināja darbu.
Piemēram, ieradās vīrs un sieva, bet sieva neatbilda senioru grupai, tāpēc nedrīkstēju viņu potēt. Bet pamēģiniet viņiem ieskaidrot, kāpēc vienu vakcinēju, bet otru ne!
Arī tas bija nepatīkams moments, kad man pirms vakcīnu piegādes paziņoja, ka būšot mazāk devu, nekā esmu pasūtījusi. Pacientu vakcinēšanas grafiks izjuka, un tas ļoti apgrūtināja darbu.
Kāpēc jūsu kolēģi citās praksēs uzreiz neiesaistījās vakcinēšanā?
Tas būtu jāvaicā viņiem, bet es domāju, ka citi ģimenes ārsti labāk izvēlējās novērošanas taktiku, lai pārliecinātos, kā šis process tiks organizēts, vai izdosies. Patlaban kopumā no piecām ģimenes ārstu praksēm vakcinē divās praksēs, un man šķiet, ka mēs tiekam galā.
Vai jums ir izdevies izpildīt Veselības ministrijas izvirzīto plānu un sapotēt pret kovidu lielāko daļu senioru?
No 1600 pacientiem, kas reģistrēti manā praksē, ap 800 pacientu ir vecāki par 60 gadiem, un vakcinācijas aptvere viņu vidū ir nedaudz virs 40 procentiem. Neraugoties uz to, ka viņiem zvanījām, centāmies pārliecināt, arī pašvaldība palīdzēja apzināt pacientus, bija arī izbraukuma vakcinācija, tomēr nav izdevies sapotēt pilnīgi visus. Seniori, kas pierakstīti manā praksē, pārsvarā dzīvo laukos un, kad viņi ierodas pie manis, nereti vaicā: kādēļ man jāpotējas, ja es nekur neeju, dzīvoju izolācijā dziļos laukos?
Grūti, pat neiespējami viņus pārliecināt, ka infekciju var atnest bērni un mazbērni, ka tas ļoti bieži arī tā notiek.
Jāņem vērā, ka joprojām daudzi, kas dzīvo pierobežā, klausās Krievijas masu medijus un gaida šīs valsts vakcīnu “Sputņik”. Gaida un nesagaida, bet vienalga turpina gaidīt.
Vai jūs braucat vakcinēt seniorus arī mājās?
Braucu arī uz Svariņiem un Bērziņiem, ja tur ir kāds pacients, kuram nav nekādu iespēju atbraukt uz Dagdu.
Ko jūs redzat – kāda ir jūsu pacientu dzīve laukos?
Mums ir diezgan daudz kārtīgu, turīgu zemnieku, bet vienlaikus ir ģimenes, kuras dzīvo pat zem nabadzības līmeņa. Pēdējais pacients, kuru apmeklēju un kurš nav vēl sasniedzis 60 gadu vecumu, diemžēl sasirga ar insultu, un viņam pēc ārstēšanas bija nepieciešama rehabilitācija. Viņam nekādi nav iespējams no Bērziņiem, kas ir gandrīz 50 kilometru no Dagdas, izbraukāt uz ambulatoro rehabilitāciju.
Tā sagadījies, ka nebija vietu arī sociālās aprūpes centrā. Nu tad mums nekas cits neatlika kā kopā ar sociālo darbinieci šo jautājumu risināt. Problēma bija arī tā, ka pacients nebija vakcinēts, tāpēc neviena sociālās aprūpes centra nodaļa viņu negribēja uzņemt. Beigās tomēr viņš piekrita vakcinēties, un tagad kāds no radiniekiem viņu pieskata slikti apkurinātā mājā. Tieši šajās dienās parādījās vieta sociālās aprūpes iestādē Dagdā, un beidzot pacients varēs uzsākt rehabilitāciju, bet diemžēl pēc insulta ir palaisti divi mēneši.
Vai par to, ka tik daudz cilvēku nomira slimnīcās no kovida, sava vainas daļa būtu jāuzņemas arī ģimenes ārstiem?
Tā ir problēma, ka daudzi pacienti nenovērtē savu veselības stāvokli. Viņiem nereti ir novēlotas hronisko slimību stadijas, pašsajūta ir slikta, un, ja viņi uz šī nelabvēlīgā fona inficējas ar kovidu, tad slimība zibenīgi attīstās, bet cilvēks joprojām nesaprot, ka viņa sliktais veselības stāvoklis jau apdraud dzīvību. Pacients zvana ģimenes ārstam, konsultējas.
Jau pēc slimnieka elpas dzirdu, ka pacientam jādodas uz slimnīcu. Bet viņš vēl pagaida, īpaši, ja priekšā ir sestdiena un svētdiena. Nedēļas nogalē ierodas kāds radinieks, atrod cilvēku bezsamaņā un izsauc Neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādi. Tas ir vistipiskākais stāsts.
Sākumā valdīja diezgan liela neticība kovida pandēmijai, sak, tas koronavīruss tāds nieks vien ir! Bet tas nieks divpadsmit stundās cilvēku spēj sagraut pilnībā.
Pacienti man zvana, es viņiem izrakstu zāles, bet kamēr viņi tiek līdz aptiekai, paiet vēl krietns laiks. Līdz ar to ārstēšana ir novēlota.
Jāņem vērā arī tas, ka Krāslavas novadā ir problēmas ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu, jo mediķi nespēj laikus ierasties pie visiem pacientiem, kuriem patiešām ir nepieciešama palīdzība. Novadā pandēmijas laikā ir tikai viena diennakts un viena dienas brigāde.
Pirms tam bija divas diennakts brigādes, bet pandēmijas uzplaukumā, oktobrī, diennakts mediķu brigādi nomainīja ar dienas brigādi.
Cilvēki ne vienmēr prot laikus izsaukt ātro palīdzību. Dažreiz brīnos, ka brigādi izsauc sagriezta pirksta dēļ, bet to nedara, kad, piemēram, ir abpusēja pneimonija.
Vai jūsu praksē ir daudz tādu pacientu, kuriem pēc kovida pārslimošanas radušās nopietnas veselības problēmas?
Pacientiem lielākoties ir divu veidu veselības traucējumi. Viens no tiem ir somatiskās komplikācijas pēc plaušu karsoņa, kā arī trombozēm, kuras ārstējam pēc noteiktām vadlīnijām. Bet grūtāk ir, ja radušās psihosomatiskās komplikācijas. Pacients pārslimojis kovidu samērā viegli, bet viņam ir miega traucējumi, mūžīgs nogurums un sācies uztraukums, vai tik nav parādījušās kādas jaunas slimības, kas to visu izraisa. Šāds cilvēks nav īsti darbspējīgs, tāpēc ārsts viņu nevar laist darbā, turklāt viņam grūti pielietot kādu noteiktu medicīnisko terapiju. Labi, pacients pabūs mājās nedēļu, divas, bet tas nerisinās situāciju. Jāteic, ka psihosomatiskās komplikācijas īpaši spilgti izpaužas uz sabiedrības kopējā depresijas fona, un šos veselības sarežģījumus mēs jutīsim vēl daudzus gadus.
Vai ir iespējams laikus ārstēt šos veselības sarežģījumus?
Kopumā reģionā ir laba pieejamība speciālistiem, taču ir rindas, lai veiktu izmeklējumus. Kovida pandēmijā gaidīšanas laiks, lai tiktu izmeklēties, samazinājās vidēji līdz diviem trim mēnešiem, salīdzinot ar 2019. gadu, kad tas reizēm bija līdz pusgadam un astoņiem mēnešiem. Lai veiktu, piemēram, magnētisko rezonansi, rindā bija jāgaida gandrīz gads.
Visvairāk kaitina tas, ka pacients, kuru esmu nosūtījusi izmeklēties gada sākumā, to nevar izdarīt, jo ārstniecības iestādes kārtējo reizi janvārī nezina savas kvotas – Nacionālais veselības dienests tās vēl nav noteicis. Un tad ārstniecības iestādēm nekas cits neatliek kā pacientu turēt neziņā: zvaniet tad un zvaniet tad…
Esmu ievērojusi, ka arvien vairāk parādās tāda kā mode un tieksme izmeklēties.
Kādā raidījumā par medicīnas jautājumiem mani pārsteidza, ka paciente zvana un stāsta, ka viņai, lūk, esot par daudz leikocītu urīna analīzēs, tāpēc ārsts speciālists iesakot viņai pakonsultēties ar nefrologu, nevis doties pie ģimenes ārsta. Vai kādā citā reizē tiek rekomendēts, ja jums sāp mugura, tad ir nepieciešama datortomogrāfija vai magnētiskā rezonanse.
Tiek saražoti dažādi reklāmas raidījumi, kuros piedalās dažādu medicīnas specialitāšu ārsti, un pacients saklausās viņu ieteikumus, ierauga savus leikocītus urīnā un steidzīgi skrien pie ģimenes ārsta, lai prasītu nosūtījumu pie nefrologa. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tiek pārslogoti speciālisti un veidojas rindas, lai izmeklētos.
Ja šādu raidījumu būtu mazāk, cilvēki mazāk izklaidētos ar savu veselību no sērijas: lieks izmeklējums par skādi nenāks!
Viens no iemesliem, kāpēc nevajadzīgi veidojas rindas, ir arī reizēm nepārdomātie Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas lēmumi. Piemēram, komisija pacientam, kuram pirms pieciem gadiem bija insults, piešķir invaliditāti uz pusgadu, un pēc tam liek veikt vēl vienu magnētisko rezonansi, lai pārliecinātos, vai cilvēkam arī turpmāk pienākas invaliditāte.
Ko komisija vēlas ieraudzīt? Jaunas smadzenes?
Tam nabaga cilvēkam jābrauc pie ģimenes ārsta, tad pie neirologa, tad jāpierakstās, lai viņam varētu veikt magnētisko rezonansi, un pēc tam jābrauc uz Rēzeknes vai Daugavpils slimnīcu. Esmu par deviņdesmit procentiem pārliecināta, ka šī brīža magnētiskās rezonanses izmeklējums īpaši neatšķirsies no tā izmeklējuma, kas tika veikts pirms pieciem gadiem. Šāds izmeklējums neko funkcionāli neatrisinās – neiekustinās insultu pārslimojušam pacientam ne kāju, ne roku.
Kāda jūsu praksē ir pieredze ar omikrona pacientiem – vai var teikt, ka tas ir vien tādas nieka iesniņas?
Omikrons mūsu reģionā ir izteiktā plaukumā – ik dienu izrakstu ap divdesmit trīsdesmit darba nespējas lapas. Pieņemt pacientus ir ļoti grūti, gandrīz neiespējami, jo zvana ļoti daudzi, kuri ir saslimuši. Bet slimība parasti ilgst apmēram piecas dienas, nereti bez simptomiem vai ar iesnām un sāpošu kaklu.
Taču ir arī tādi pacienti, kuriem omikrons veicina pneimoniju, tajā skaitā ir arī pilnībā vakcinēti pacienti un bez hroniskām slimībām, kas man ir pārsteigums. Pārsvarā tie ir vīrieši, kuriem no kovida ir sākusies pneimonija.
Esmu novērojusi, ka diemžēl vīriešiem omikrons izraisa pamatīgākas veselības problēmas nekā sievietēm – viņi slimo biežāk un smagāk.
Jāteic, ka pārsvarā slimo tie, kas strādā klātienē lielākos darba kolektīvos, un viņi lielākoties ir vakcinēti.
Arī koronavīrusa deltas mutācija vēl nav pazudusi, bet kopumā, es domāju, izturēsim – vēl jāpaciešas pāris nedēļas.
Vai jums ir gadījies satikt pacientus, kuriem pēc vakcinēšanās parādījušies nopietni veselības sarežģījumi?
Paldies Dievam, manā praksē nav šādu pacientu. Smagākais gadījums bija ar pacientu, kuram nedēļu pēc potēšanās bija izsitumi, neliela sejas tūska, ar ko viegli tikām galā.
