Jā, bij sveša valsts, bet tauta sava 0
Gan jau pamanījāt (un stāstījāt redakcijai, ko par to domājat) kārtējo traci Rīgā, šoreiz sakarā ar labklājības ministres izteikumiem kādā amerikāņu blēņu žurnālā. Par tiem uztraucās un apvainojās daudzi pensionāri, īpaši cilvēki, kas daudzus gadus bija strādājuši arī padomju laikā, citā, svešā valstī.
Pensijas nenākot no tiem laikiem, tās sastrādātas neatkarību atguvušajā Latvijā. Tas, protams, ir taisnība. Taču uzskati atšķiras par to, vai viss tajos darītais ticis tai lielajai okupācijas valstij vai kaut kas arī – mūsdienu Latvijai. Runa ir par to, vai tajos laikos darītais ir ko vērts un vai tā darītājiem jājūtas kā liekēžiem, kas apgrūtina Latviju. Pēdējā laikā ir dzirdēta ziņa, ka varbūt oficiāli pētīs PSRS okupācijas rezultātā nodarītos zaudējumus, tad varētu spriest arī par pensionāru zaudējumiem. Taču pētījumi nekādus reālus uzlabojumus nevar solīt, tie atkarīgi no valsts reālajiem ienākumiem. Ja valsts vara uzskatīs, ka pensionāriem vēl kaut kas pienākas.
Skaidros, ka Viņķeles k-dzes izrunāšanās no valdošo aprindu viedokļa nebija pareiza, tāpēc ministrei nācās skaidroties. Tuvojošos pašvaldību vēlēšanu laikā pensionārus nebūtu gudri nokaitināt, latvieši jau sadusmojās par savas tautības izmešanu no pasēm, kamēr visapkārt par valsts naudu izrunājas un izrakstās par identitātes visādiem aspektiem, sludina iecietību un samierināšanos.
Ministre I. Viņķele ar saviem izteikumiem ir aizskārusi daudz nopietnākas lietas. Tās tikai pa daļai ir sadzīviskas – kā pensiju apmēri. Ministres izteikumi aizskāra daudzu cilvēku dzīves vērtības lietas, daudzu cilvēku, īpaši latviešu, dzīves saturu un vērtējumu padomju laikos.
Piemēram, vai viss, ko garajos padomju gados darīja un sastrādāja gan t. s. vienkāršie (darba) cilvēki un tālaika latviešu inteliģence, būtu norakstāms zaudējumos. Kaut vai paliekošais kultūras mantojums. Ne vienu reizi vien “Latvijas Avīzē” esmu aicinājis varas aprindas un vēsturniekus gādāt, lai Latvijas 100. gadskārta tiktu sagaidīta ar mūsu vēstures pētījumiem. Viņķeles k-dzes piedzīvojumi rāda, cik tādi darbi ir vajadzīgi.
