Egils Līcītis: Kā Robinsoni Krūzo uz vientuļas salas 2
Latvijas radio brīdinoša balss sauc: tikai ikdienas ieradumu maiņa pasargās no koronavīrusa izplatības! Kad sāksim jaunu dzīvi – kāda tā būs? Vai jele kādreiz atgriezīsimies pie vecām, tagad par nekam nederīgām pasludinātām ieražām?
No pagājušo laiku atspulgiem atmiņā uzaust laimes liešana Vecgada vakarā. Kad uzkarsētā šķidrā alva sacietēja, draugu lokā sprieda – āre, vai nav akurāt pēc lidmašīnas? Jāpako koferi, jo priekšā ceļojums! Bet par citu lējumu sacīja – skat, tā kā burinieks vai tvaikonis? Šogad būs jādodas jūras kruīzā!
Kas toreizīt varēja iedomāties, ka ar ceļošanu, avio tūrismu un kuģošanas ekskursijām būs latatā?
Ka izlijušais alvas gabals bij jātur otrādi, lai nolasītos pareizās zīmes, un burukuģis īstenībā ir ātrās palīdzības kariete, bet lidmašīna – mūžamājas. 2020. gads izvērties par šausminošāko laika novērojumu vēsturē, kad atšķirta cilvēces sāpju grāmata, kad pieprasītākais arods ir slimo kopējas profesija, kad sagaidāms vēl nepieredzēts sociālais kritums.
Ko nesīs netālā nākotne, kad CoV-2 atkāpsies, aiz sevis atstādams postījumu pēdas? Kas būs pēc gadiem pieciem vai desmit, kad vīruss rēgosies pie tālāka horizonta kā leģendām apvīts, apsūbējis spoku stāsts?
Pēc karantīnas hermētismā aizvadītām dienām, kuras nodzīvotas kā Robinsoniem Krūzo uz vientuļas salas, durvis uz jaunu pasauli ver novājējuši cilvēki, noliesējuši stāvi, kā jau tādi, kas izturējuši pašizolācijas pārbaudījumu, pārtikdami vien no rīvētiem burkāniem, no sāls uz mēles un ūdens.
Ko šie četrās sienās iemūrētie redz, kad robinsoniāde beigusies?
Ka visa teritorija ir vīrusa skarta, un visi dzīvo Slēpnī, bīstoties pārnēsāt sērgu, aplaist ar to tuviniekus.
Nelūgtā Uhaņas viesa priekšā atkāpušies līdzšinējie biedi, par ko agrāk mati cēlās stāvus gaisā. Sprādziens Černobīlē ar Eiropai pāri plūstošo radiācijas devu – vai tas vispār bija, vai nav izbaumots? Ak tu mūžs – kas nu tur būtu liels, ka teroristi ieplānojuši uzspridzināt iemīļoto cūkas ribiņu restorānu!
Valsts nozagšana, kriminālā Latvija – par to cilvēkiem būs pofig, jo ieradies kudī bīstamāks, neredzamais, slēpti lienošais ienaidnieks.
Nav ko kunkstēt, valdība ir nomodā par iedzīvotājiem. Gādā par tiem, kas spiesti iet četrrāpu vai jau krituši. Lai noplanēšana zemē būtu iespējami lēzena, zelta cilvēki, mūsu ministri, atvēruši vaļā valsts naudas skapjus un palikuši apakšā sociālās drošības spilvenu. Lai latvieši justos lutināti, tiek maksātas milzīgas atbalsta summas un finansiālie pabalsti.
Komunālos maksājumus iesaldē, šiem pakalpojumiem jākļūst pieejamiem bez maksas. Banku sektorā pavēlēts pārtraukt visa veida uzņemtās parādsaistības, sākt pakāpenisku kredītu dzēšanu un ļaut klientiem zīst kā teliņiem no bankām.
Kad vīruss kādā jaukā dienā pazudīs no zemes virsas (kad tas notiks, gaišreģi nespēj prognozēt, bet noteikti būs izmaiņas TV programmā, kad mūžīgi satrauktās Lienes Cipules, nāvoti drūmā Ugas Dumpja un norūpējušā Jurija Perevoščikova seju vietā televīzijas ēterā atkal atgriezīsies Jautrītes Šomases, Dona, Aišas, Žorža Siksnas, latviešu humoristu, zobgaļu un jokotāju priecīgie, smaidošie feisi), cilvēki būs ieradināti dzīvot bez kontaktēšanās un tuvākas saskarsmes. T
ā būs dzīve jaunās ērtībās, jo internets ir nenolietojams, tajā var atrast visu, pēc kā kāro sirds.
Caur tīmekli var pasūtināt ēst un dzert, var uzzināt, kas notiek pasaulē, var attālināti strādāt, var sarūpēt vēlamo izklaidi pēc patikšanas. Šodien cilvēks ir kā bez rokām – bez e-pasta, bez viedtālruņa, taču ļoti labi var iztikt bez apkārtējo sabiedrības, bez sabučošanās, satiekoties ar radiem, un bez klātienes pazīšanās ar darba kolēgām.
Vēl sastopami gadījumi, kad sentimentāli noskaņoti skolēni soctīklos žēlojas – kā man pietrūkst manas matenes skolotājas!
Bet nekas – pieradīs pie komunikācijas videoformātā. Savukārt darbaļaudīm, noslēdzoties dzīvokļos, būs jāatsakās no šašliku sezonas atklāšanas kopā ar kaimiņiem, no kulturālas atpūtas pie dabas kopā ar draugiem, kas arī mīlēja piknikot zaļumos, un no tamlīdzīgas socializēšanās. No pusaizmirstiem laikiem, kad te bija paradīzes dārzs, kur plūst upes, kur mūžīgi ir augļi un paēna, daudz pāri nepaliks. Pārmaiņas būs ļoti būtiskas, un jaunais dzīvesveids pamatīgi atšķirīgs no iepriekšējā, ar pozitīvu efektu.
