Ne katrs strīpains bruncis un balts krekls ir tautastērps 16
Daina Šulca, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Gluži kā jūrā mūžam nesaskaitīt smilšu graudus, tā arī nekad nekļūs skaidrs, cik latviešu tautas tērpu darināts, un joprojām tiek arī pētīts un spriests, kādi tie izskatījās, ņemot vērā tautas tērpu garo attīstības ceļu no arheoloģiskā apģērba līdz 20. gs. sākuma tērpam un pielietojumam jaunākos laikos.
“Daudziem latviešiem tautas tērps ir nacionālās pašapziņas un godu apģērbs, nevis tikai skatuves un muzeja tērps. Mums ir vajadzīgs pareizs tautas tērps kā latviskās identitātes neatņemama sastāvdaļa. Tas ir senču mantojums, ko valkājam ar lepnumu,” uzsver tautas tērpu centra “Senā klēts” speciāliste Ziedīte Muze.
“Tautas tērps sākas ar kreklu, jo to uzvelk pirmo. Krekls ir garš, jo senāk nebija apakšveļas, un tas ir tik balts, cik balts ir lins. Mūsdienas gan ievieš korekcijas un deju kolektīvi kreklus šuj arī no kokvilnas, jo šo materiālu vieglāk kopt. Par to gan mums nevajadzētu pārāk satraukties, jo skatuves tērpam ir savas prasības, taču spraust villaini ar divām saktām uz pleciem, lai var padejot, gan nebūtu pieņemami,” viņa teic.
No senas lupatiņas līdz novada tautas tērpam
Bikstu tautas tērps ir dzīvā leģenda, kas tieši tā arī šodien ir darināts – no atrasta sena brunču malas gabaliņa.
Evita Biete pirms vairākiem gadiem strādāja par Bikstu kultūras nama vadītāju un kūrēja sava novada tautas tērpa darināšanu, meklējot senas liecības, sazinoties ar muzejiem, amatniekiem un meistariem.
Iesākums visam bija atrastie brunči ar izaustām skaistām rozītēm, kā jau Zemgalē pienākas. Tie tika saukti par Bikstu tautas tērpa brunčiem. Evita devās uz Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, lai apstiprinātu tā autentiskumu, bet nekā. Tā bija liela vilšanās, muzejs atradumu neapstiprināja, tas izrādījās daiļamatniecības brīvsolis un brunči netika atzīti kā etnogrāfiski pareizi. “Mēs turpinājām meklēt,” saka Evita, “bikstenieka mājās “Tervete” atradās mazs brunču gabaliņš, kas tagad ir iesniegts muzejā un apstiprināts kā autentisks. Lupatiņa bija strīpaina, bet tā mūs neuzrunāja. Pētot tālāk un dziļāk, izrādījās, ka Bikstu tautas tērps vairāk pieder Austrumkurzemei, ne Zemgalei, un bruncim var būt sarkana apaudu mala. Sapratām, ka Bikstu tautas tērpa radīšanā varam variēt ar krāsām.”
Bikstos pamazām sāka komplektēties novada tautas tērps, iedzīvotājiem atverot pūra lādes un izvēdinot vecmāmiņu un vecvecmāmiņu krājumus. Plecu lakats nācis no mājām “Ciskas” – rūtains, lillīgs, krāsās bezgala priecīgs. Tagad Bikstos šādi lakati ir ap 20. Daudzi to vēlas dāvināt bērniem kristībās, aplikt ap pleciem Līgo vakarā vai citās godībās. Ar jaunieguvumiem Edīte devās uz tautas tērpu centru “Senā klēts”, kur Ziedīte Muze palīdzēja nokomplektēt Bikstu tautas tērpu atbilstoši novada tērpu darināšanas un valkāšanas tradīcijām. Tagad tas ir gatavs. Jaka nāk no Jaunpils, zeķes un galvas sega – no Blīdenes, paķeles (prievītes, ar ko apsien zeķes, lai nenokristu) – no Anneniekiem un kurpes – no Džūkstes.
Tautas tērpa darināšana bija radošs un notikumiem piesātināts process. Paķeles no 26 krāsainiem dzīpariem ar 26 locījumiem, veidojot rakstu, pina pašas baldonietes. Aktīvi darbojoties, daudzi vēlējās sev iegādāties tautas tērpu, un Baldone kļuva tautas tērpu darināšanas pārņemta. Pogu kalšanai tika izvēlēta pēdējā Latvijas nacionālā nauda, kur viens lats bija lasis un divi lati – govs, taču tas īsti labi neizskatījās ne pie jakas, ne mēteļa, tāpēc pogām izvēlējās 20 santīmu monētu. Toreiz Latvijā jau bija ienācis eiro, un, lai dabūtu 20 santīmu monētas, baldonietes devās pie kolekcionāra uz Latgali. Krekliem derēja viena santīma monētas, un tās pietika – bija savākts pilns jogurta spainītis. Monētas pogās pārkala Liepājas kalējs Andris Grebis, viņš izkala arī sprādzes baldoniešu kurpēm – kā sievām, tā vīriem. Krekliem baldonietes nevēlējās šūt plastmasas pogas, un viņas atrada meistari, kas no 7,5 metru gara diega izgatavoja vienu diegu pogu. Dzintara krelles ar sudrabu izgatavot uzņēmās Igaunijas rotu meistare.
Vīru mēteļu darināšana bija ne mazāk sarežģīts process. Apkaklei bija vajadzīgas kurmja ādiņas – piecas vienam krāgam. “Kopā ar medniekiem ķērām kurmjus, bet vairāk par trim nenoķērām. Kurmji ir gudri, viņi saprata, ka mēs tos medījam. Tāpēc tika izmantotas speciālas īsspalvainā truša ādas vai arī parasta samta apkaklīte. Bikstos vīriem gribējām platmali, bet mums tā nav bijusi. Bikstos ir neģene, kurai pāri nāk trušādas strēmele. Vienīgais, ko neesam paspējušas izgatavot, ir vīra vidukļa josta ar izkaltu zalkša aizdari, kas nāk no Zebrenes. Lai to pagatavotu, vajadzīgi trīs meistari – ādas, pērļošanas un kalējs,” stāsta Evita Biete.
Vienam tērpam – deviņi meistari
Latvijā ir darinātas villaines, kuru cena ir pat līdz trim, pieciem tūkstošiem eiro. Bikstu vīru mētelim vadmalas cena vien ir 102 eiro par metru. Ja kroni darina no upes pērlēm, dzintariem un kristāliem, materiālos aiziet vairāki simti eiro. Tautas tērpa izgatavošana ir dārga. Materiāls ir speciāli jāmeklē, jo Latvijā maz ražo audumus, ko var izmantot tautas tērpu darināšanā.
Tautas tērpus darina lietišķās mākslas studijas, individuāli meistari un uzņēmumi. Iespējas iegādāties savu tautas tērpu ir lielas, tikai jāzina, ko vēlas. Lielākie pasūtījumi ir koriem un deju kolektīviem, kas pasūta līdz pat 30 nokomplektētiem tautas tērpiem. Pašvaldības bieži atbalsta tautas tērpu iegādi – piemēram, Bikstos tā sedza 70% izdevumu.
Lai darinātu tautas tērpu, šobrīd Latvijā nav vajadzīgs speciāls sertifikāts – apskatās grāmatās vai citos avotos un darina tikai gatavu. No sarunām ar tautas tērpu ekspertiem izriet, ka to var vērtēt kā trūkumu, jo tautas tērps ir mūsu identitātes simbols, īpaša vērtība un, lai saglabātu tā darināšanas tradīcijas, ir vajadzīgas zināšanas un prasmes dažādos rokdarbu veidos, kā arī muzeju materiālu izpēte. Jo vairāk mēs tos darināsim un valkāsim, jo labāk, bet ne katrs strīpains bruncis un balts krekls ir tautas tērps.
Latvijā ir pieci tautas tērpu novadi, kas dalās vēl sīkāk un var nokomplektēt simtiem tērpu variantu – Zemgalē vien ir zināmi ap 80 dažādu brunču auduma paraugu.
“Tautas tērpam ir grūti pateikt vienu konkrētu cenu,” teic Ziedīte Muze, “visdārgākie ir pēc arheoloģiskajiem materiāliem darinātie tērpi, jo to rotāšanai daudz izmanto metālu. Arī Kurzemes tērpiem ir daudz rotu un bagātīgi izšuvumi, tāpēc, darinot šī novada tērpus, izmaksas iznāk lielākas nekā citiem novadiem, kur nav tik daudz bagātīgi rotātu apģērba sastāvdaļu.”
Vai tautas tērpu darināšana ir uzņēmējdarbība? Viena tērpa izgatavošanai vajadzīgi vismaz deviņi meistari – šuvēji, izšuvēji, kalēji, kurpnieki, audēji, rotu meistari, adītāji, tamborētāji, ādas meistari un citi. Latvijā ir uzņēmumi, kas specializējušies tautas tērpu ražošanā, un šo nozari līdzās individuāliem meistariem un studijām var uzskatīt par uzņēmējdarbību, kur pasūtītāji maksā par materiāliem, darbu un citiem izmantotajiem resursiem.
Vissarežģītākie – Kurzemes vainagi
“Vainags ir tautas tērpa noslēguma punkts,” tā saka Latvijas Amatniecības kameras meistare Māra Krieviņa no Alūksnes. Viņa vainagus darina teju 50 gadus un ir apmācījusi vairāk nekā simt audzēkņus. “Noliekot līdzās manu un audzēkņa darinātu vainagu, reizēm pat nevaru pateikt, kurš ir manējais – tik labi viņi strādā,” saka Māra Krieviņa. Zinības viņa ieguvusi pati – no muzeju krātuvēm un literatūras. Meistare pārzina visu Latvijas novadu vainagus un izveidojusi kolekciju “No Abrenes līdz Kurzemes jūrmalai”. Māra ir radījusi arī 24 pērļu vainagus, bet par savu mūža darbu viņa nosaukusi Alūksnes luterāņu baznīcas kanceles pārsegu, kas tapis piecu gadu laikā un kurā iešūti 78 tūkstoši pērlīšu, rokdarbniece stāstīja Latvijas Radio raidījumā “Stiprie stāsti”.
Visizplatītākie ir sarkanie vainagi, bet tie tiek veidoti arī uz melna, zaļa, zila, pelēka un balta pamata. Katra novada vainagi ir atšķirīgi darināmi – dažādās tehnikās un materiālos. Vissarežģītākie ir Kurzemes vainagi, tur ir liela daudzveidība krāsās, izšuvumos un pērlītēs. Arī kompozīcija nav vienkārša. Savukārt Vidzemes vainagā visvieglāk pamanīt neprecizitātes. “Katram novadam ir savs knifiņš,” saka Māra, “viena vainaga pagatavošanai pietiek ar vienu dienu, citam vainagam vajadzīga nedēļa. To cenas svārstās no 20 līdz 200 un vairāk eiro. Es savu darbu rēķinu stundās. Visdārgākais vainags, ko gatavoju, bija ar upes pērlēm un kristāliem, un pasūtītājs pats bija sagādājis visus materiālus.”
Māras Krieviņas mīļākais vainags nāk no Lielvārdes. “Tas ir trejdeviņu vainags, kur trīs krāsas atkārtojas trīs reizes. No Lielvārdes nāk spēcīgs vēstījums, visi zinām Lielvārdes jostu,” stāsta Māra Krieviņa, “galvai ir jābūt nosegtai, lai ļauna acs netiek klāt. Arī tāds ir vainaga vēstījums. Mūsdienās nēsā nepārdomātas galvas segas.”
Latviešiem ir ticējums, ka vainags nedrīkst aizsegt acis. Dziesmu svētku Noslēguma koncertā reizēm vērojams, ka ziedu vainags neatklāj kopkora dziedātājas seju. Arī ziedu izvēle ne vienmēr ir pareizākā. Jaunām meitenēm vainagus pin no magonēm, margrietiņām un rudzupuķēm, kas zied līdz Jāņiem. Smilgas, vārpas, brūklenes un pujenes jāpin vecāku sievu vainagos. Tādas ir mūsu – latviešu – tradīcijas.
“Tautas tērpa nākotne ir atkarīga no mums pašiem, cik daudz to godāsim un cik daudz par to stāstīsim saviem bērniem un mazbērniem,” teic Ziedīte Muze, “mūsu šodienas uzdevums ir saglabāt šo unikālo vērtību – latviešu tautas tērpu – un palīdzēt tam palikt īstam, skaistam un vērtīgam no paaudzes uz paaudzi. Valkāt tautas tērpu ar domu – es esmu latvietis un man tas piestāv!”
Mūsdienās darinātais Jāņa Jaunsudrabiņa dzimtas vainags.
UZZIŅA
Kur var iegādāties vai iznomāt tautas tērpus
Tautas tērpu centrs “Senā klēts” (Rātslaukums 1).
“ANVI AM” – tautas tērpu izgatavošana, noma, daiļamatniecības izstrādājumi (E. Birznieka-Upīša iela 23).
“Muduri”, darbnīca (Tallinas iela 40/2).
Radošā studija “Laiva” (Noliktavas iela 3).
“Raksts”, veikals (Brīvības gatve 205).
Visu novadu tautas tērpi “Katram savu tautas tērpu” http://www.katramsavutautasterpu.lv/sazinaties-ar-meistaru/ (Meistaru kontaktinformācija visos novados).
Vainadziņu noslēpumi tautasdziesmās
“Es saviju vainadziņu
Trejdeviņi ziediņiem;
To paņēma tautu dēls
Pašā Jāņu vakarā.”
“No druviņas pāriedama,
Vārpu viju vainadziņu;
To pārnesu māmiņai
Par launaga nesumiņu.”
VIEDOKLIS
Etnogrāfes Aijas Jansones grāmatā “Tautastērpa komplektēšanas pamati” apkopoti pētījumi par tautas ģērbšanās kārtības maiņu Latvijas teritorijā, sākot ar 19. gadsimta pirmo pusi un beidzot ar 19./ 20. gadsimta miju.
“Man ir svarīgi, lai cilvēki nejauktu kultūrvēsturiskos slāņus. Lai nevelk senos pie nosacīti jaunākiem apģērbiem. Vislielākā kļūda, ko mūsdienās redzam gan Dziesmu svētkos, gan televīzijā, gan kultūras sarīkojumos: vai visā Latvijā vīriešiem sašūti lielie, baltie, 19. gs. sākuma mudurainie mēteļi, kurus velk komplektā ar Bārtas, Rucavas un citiem sieviešu tērpiem, kas pieder jau 19. gadsimta pēdējām desmitgadēm.
Bet ir taču zināms, ka pēc franču revolūcijas visā Eiropā vīrieši pārgāja uz angļu tipa uzvalkiem, un tas nozīmē, ka tādi bija arī pie mums. Tāpēc aplami ir vilkt šo seno, balto mēteli kopā ar 19. gs. otrās puses sieviešu apģērbu. Jā, iespējams, šie apģērbi ir no viena novada, bet no dažādiem laikiem, tos šķir pat trīs paaudzes!
Ja, esot pārī, sievietes velk kādu no košajiem tērpiem, kas attiecas uz 19. gs. 60., 70. gadiem, tad vīrietim nevajag vilkt šo seno, muduraino mēteli, bet klasisku pelēka vilnas auduma (vadmalas) uzvalku. Tā ir lielākā nelaime, ka vairāku paaudžu priekšmeti savilkti vienā ģērbā un pasniegti kā tautas tērps.
Mani kaitina, ka strīpainiem, rūtainiem brunčiem klāt sien rakstainas tekstila jostas, kas ir ļoti senas, un tās nevalkāja laikā, kad šuva strīpainos un rūtainos brunčus. Jostām ir cita funkcija, citas krāsas, citi ornamenti un cits apģērba komplektējums.
Es ikvienam, pirms darina vai iegādājas tērpu, ieteiktu ielūkoties jaunākajā etnogrāfiskajā literatūrā, lai nesadarītu neko lieku. Mums ir ļoti daudz labu meistaru, kas māk darināt visdažādākos rokdarbus, tautas tērpu detaļas, bet problēma ir apģērba vēsturiskās attīstības izpratnē un komplektējumā.”
(“Latvijas Avīze”, 6. 12. 2021.).
