“Kādēļ es, krievs, tam pievēršu lielāku uzmanību nekā kolēģi?” Darbinieks izbrīnīts par apkārtējo rīcību
0
Latvijā ir daudz jaukto ģimeņu, kur mājās tiek runāts gan krievu, gan latviešu valodās. Nereti šiem cilvēkiem, kuri uzauguši ar divām valodām, vēlāk dzīvē ir vieglāk atrast darbu vai šīs zināšanas dod kādas priekšrocības. Katra valoda ir vērtība, tomēr kāds vīrietis, kurš norāda, ka audzis krievvalodīgā ģimenē un izglītību sākotnēji ieguvis krievu valodā, atklāj, ka latviešu valodas gramatikai darba vidē pievērš lielāku uzmanību nekā latvieši.
“Manā LR pilsoņa pasē norādīts – krievs. Piedzimu PSRS laikos, mācījos krievu sākumskolā un pamatskolā, divplūsmu vidusskolā krievu plūsmā. Abi vecāki – krievi, un saziņas valoda mājās bija krievu,” savu pieredzi apraksta ieraksta autors.
Viņš uzsver, ka savu izcelsmi neslēpj, taču arī īpaši neakcentē. Ikdienas saziņā valodu viņš izvēloties pēc vienkārša principa – lai sarunas biedrs viņu saprastu.
Tomēr visvairāk autoru pārsteidzis kas cits. “Kas mani joprojām pārsteidz darba gaitās jau vairāk nekā 20 gadus – kādēļ es, krievs, pievēršu lielāku uzmanību dokumentos rakstītajam – gramatikai, teikumu uzbūvei, stilistikai, izmantoto vārdu nozīmei – nekā kolēģi, kuriem valsts valoda ir dzimtā valoda?” viņš vaicā.
Ieraksts ātri izraisījis komentētāju reakcijas. Vairāki cilvēki piekrituši, ka valodas prasme un rūpīga attieksme pret rakstīto ne vienmēr ir atkarīga no tautības vai dzimtās valodas.
“Jautājums ir aktuāls, bet vecs kā zeme. Tā nav latviešu īpatnība, bet vispārcilvēciska. Ir rūpīgāki cilvēki, citi ne. Vieniem rakstība ir svarīga, citiem – kā dabūt lētākas aviobiļetes. Katram savs,” raksta kāds komentētājs. Cits diskusijas dalībnieks lakoniski secina: “Intelektam nav tautības.”
Ar līdzīgu pieredzi dalās arī cilvēki, kuri ikdienā strādā latviešu valodā. Kāds komentētājs raksta, ka viņu regulāri pārsteidz situācijas, kad latviešu kolēģi paši vaicā, kā pareizi latviski rakstāms kāds vārds vai veidojams teikums. Savukārt cita komentētāja atzīst, ka viņai reizēm pietiekot vien ar vārdu, lai apkārtējie automātiski pieņemtu, ka viņa latviešu valodu nepārvalda.
“Man pietiek ar vārdu Anastasija, lai visi domātu, ka nemāku latviešu valodu. Tie, kas mani iepazīst…” viņa raksta. Diskusijā aktualizējās arī jautājums par apzīmējumu “krievvalodīgs”. Kāds komentētājs apgalvoja, ka pareizāk būtu runāt par “krieviski runājošajiem”, savukārt ieraksta autors norādīja, ka jēdziens “krievvalodīgs” ir atrodams arī latviešu valodas terminoloģijas vārdnīcās.
Ne visi komentāri gan bija mierīgi. Diskusijā parādījās arī savstarpēji pārmetumi un vispārinājumi par latviešiem un krieviem, kas sarunu no jautājuma par valodas kvalitāti aizveda līdz plašākai diskusijai par tautību, integrāciju un attieksmi pret cilvēkiem pēc viņu dzimtās valodas.
Tomēr daudzi komentētāji atgriezās pie sākotnējās domas – laba valodas prasme nav automātiski garantēta tikai tāpēc, ka konkrētā valoda cilvēkam ir dzimtā.
Ieraksta autora pieredze izgaismo arī citu jautājumu: vai attieksme pret valsts valodu drīzāk nav saistīta ar personīgo rūpību, izglītību un vēlmi izteikties precīzi, nevis ar ierakstu par tautību vai valodu, kurā cilvēks runājis bērnībā?
Par latviešu valodas kvalitātes problēmām esam rakstījuši jau iepriekš. Starptautisko pētījumu dati liecina, ka Latvijas bērnu lasītprasme pēdējos gados būtiski pasliktinājusies.
Kopš 2012. gada skolēnu sniegums lasītprasmē krities, bet 2022. gadā sasniegts zemākais līmenis pēdējo 20 gadu laikā. PIRLS pētījums savukārt atklāja, ka 6% Latvijas bērnu nav sasnieguši pat zemāko lasītprasmes līmeni. Eksperti norādījuši arī uz valodas kvalitātes pasliktināšanos bērnu rakstītajos tekstos.
Problēmu spilgti parāda arī Latvijas un Igaunijas salīdzinājums. PISA pētījumā Latvijas 15 gadus vecie skolēni lasītprasmē ieguva 479 punktus, kamēr Igaunijas skolēni – 523.
LA.LV 2024. gada diskusijā Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvis norādīja, ka lasītprasmes problēma Latvijā veidojusies vismaz 10–15 gadus un arī būtiski uzlabojumi nav sagaidāmi vienā vai divos gados.
Turklāt tikai 56,5% Latvijas skolēnu norādīja, ka skolā mācījušies kritiski izvērtēt informāciju, kamēr OECD valstīs vidēji šādas prasmes bija apguvuši 69,3% skolēnu. Latvijas Nacionālās bibliotēkas speciālisti novērojuši arī valodas kvalitātes pasliktināšanos to bērnu rakstītajos tekstos, kuri grāmatas lasa regulāri.
