Kāds Putina Krievijas iebrukumam Ukrainā sakars ar mākslu? 41
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Arī vairāk nekā gadu pēc Krievijas nežēlīgā iebrukuma Ukrainā mākslas pasaule nespēj vienoties, vai Krievijas kultūra un tās pārstāvji ir Krievijas ierocis un “ietekmes aģenti” jeb tā tomēr nav atbildīga par Putina režīma noziedzīgo agresiju.
Jau gandrīz gadu ievērojamiem Krievijas māksliniekiem ir liegts uzstāties un piedalīties starptautiskos kultūras notikumos, izrādēs, festivālos – tā ir daļa no pasaules atbildes Putina iebrukumam Ukrainā. Dažu dienu laikā pēc kara sākuma Krievijas nacionālās delegācijas tika izslēgtas no starptautiskiem pasākumiem, sākot ar Eirovīzijas dziesmu konkursu un beidzot ar Kannu kinofestivālu, Lielā (Boļšoi) baleta izrādēm tika atteikts vasaras koncerts Londonas Karaliskajā operā, bet ar atsevišķiem māksliniekiem, piemēram, Putinu atbalstošo diriģentu Valēriju Gergijevu, pārtraukta sadarbība.
Šobrīd slēgta krievu avangarda mākslas ekspozīcija 2009. gadā atklātajā Amsterdamas Ermitāžas muzejā – Krievijas Ermitāžas “vēstniecībā” pilsētas vēsturiskajā centrā –, kaut arī starp izstādes 500 darbiem ir pasaulslaveno Vasilija Kandinska un Kazimira Maļēviča darbi. Kopš muzeja dibināšanas 2009. gadā tā vadība bija mēģinājusi būt “politiski neitrāla”, tomēr “Krievijas nesenais uzbrukums Ukrainai nozīmē, ka neitralitāte vairs nav atbalstāma”, pausts muzeja publiskajā paziņojumā.
Un tomēr – arvien tiek uzdots it kā pašsaprotamais jautājums – kāds Putina Krievijas iebrukumam Ukrainā sakars ar mākslu? Vai katrs mākslinieks ir individuāli atbildīgs par Putina politiku un Krievijas armijas zvērībām? Starptautiskajā kultūras arēnā dzirdami gan par, gan pretargumenti. No vienas puses, tiek uzvērts, ka ikvienam, arī māksliniekam, ir morāls pienākums pretoties destruktīvam karam, īpaši, ja to izraisījuši cilvēki, kas valda arī mākslinieku vārdā.
Turklāt cilvēki, kuriem ir plaša publiskas izpausmes platforma, morāls pienākums būtu šo iespēju izmantot labu mērķu vārdā. Tomēr izskan arī pretargumenti – atsevišķas balsis norāda, ka atlaist no darba tikai tāpēc, ka kādam ir Krievijas pase, ir savāds un nedemokrātisks veids, kā izrādīt atbalstu Ukrainai, turklāt tas atgādinot pašas Krievijas represijas pret tās māksliniekiem – politiskajiem pretiniekiem.
Patriks Moračīni Parīzes festivāla “Klavieru naktis” izdevumam “The Violin Channel” uzsver, ka ir ļoti svarīgi atšķirt tādus māksliniekus kā Valērijs Gergijevs, kuri stingri atbalsta Krievijas režīmu, no tiem, kuri neatbalsta karu. “Mākslinieku vajāšanā ir kaut kas nepieņemams. Tās ir raganu medības, kas mani biedē,” teic Moračīni.
Pasaulslavenā operdziedātāja Renē Fleminga, šoziem saņemot prestižo Kristāla balvu Davosas ekonomikas forumā janvārī, intervijā medijam “Gzero” demonstrē Rietumu demokrātijās izplatītu viedokli: “Domāju, ka mūzikas pasaulē pilnīgi visi ir Ukrainas pusē. Mākslinieki, kuri nav pauduši nostāju pret Putinu, piemēram, Anna Ņetrebko, ir zaudējuši darbu, zaudējuši klausītājus, tomēr es jūtu viņiem līdzi, viņiem ir ģimenes, bet viņi ir izslēgti no visa, un tas ir skumji.”
Tikmēr, piemēram, krievu izcelsmes vācu pianists Igors Levits uzskata, ka ikvienam krievu māksliniekam ir daļa atbildības par to, ko šīs valsts vārdā veic tās politiskā vadība. “Mūziķis nav atbrīvots no būšanas pilsonim, nav atbrīvots no atbildības uzņemšanās un no būšanas pieaugušam,” tā savā “Instagram” kontā raksta pianists.
Eiropā raugās pielaidīgāk
Pasaules un Eiropas kultūras institūciju reakcijas ir dažādas – no bezierunu krievu mākslinieku atcelšanas līdz pielaidīgākai reakcijai. Attieksmes svārstības spilgti uzrāda krievu operdīvas, Austrijas pilsones Annas Ņetrebko gadījums. Ņetrebko daudzus gadus ir paudusi prokremliskus uzskatus, bet 2014. gadā pozēja ar pašpasludinātās Doneckas republikas karogu.
Reaģējot uz to, Ņujorkas Metropolitēna opernams pērn pārtrauca darba attiecības ar krievu operzvaigzni un arvien nav gatavs atjaunot darba līgumu, neraugoties uz to, ka krievu soprāns pēc ilgākas vilcināšanās publiski nosodījusi karu. Metropolitēna operas direktors Pīters Gelbs sacījis: “Ja Anna ilgtermiņā parādīs, ka visā nopietnībā un pilnībā ir distancējusies no Putina, es būšu gatavs sarunai.” Šobrīd lēmums Metropolitēna operai draud izmaksāt prāvu summu, Ņetrebko par atceltajām izrādēm ceļot prasību tiesā.
Tikmēr citi opernami, tostarp tepat Eiropā, piever acis uz mākslas un politikas sakabi. Zināms, ka Ņetrebko arvien uzstājas Vīnē, Milānā un Honkongā, bet Ķelnē, Hamburgā un Parīzē Ņetrebko angažēšana raisījusi skaļus protestus. Ukrainas ģenerālkonsule Irina Tibinka par Ņetrebko uzstāšanos Hamburgā publiski pauda: “Pārsteidzoša ir to cilvēku īsā atmiņa, kuri padarīja iespējamu šo nepieļaujamo koncertu. Galu galā apstākļi, kuru dēļ martā tika atcelts Ņetrebko koncerts Elbas filharmonijā, nav mainījušies.
Krievu operdziedātāja bija, ir un paliks viena no Putina režīma ietekmes aģentiem.” Tikmēr Vīnes valsts operas ģenerāldirektors Bogdans Roščičs aizstāv savu izvēli noslēgt līgumu ar Annu Ņetrebko un, reaģējot uz izpārdotajā zālē izskanējušajiem nosodījuma “bū” saucieniem, Austrijas medijam “ORF” vien taisnojās, ka skatītājiem ir tiesības paust savu viedokli un viņš viņus netiesās. Šā gada janvārī viņa dziedāja Aīdas lomu Verdi operā “Aīda”, kurā Amnerisas lomā uzstājās arī latviešu operzvaigzne Elīna Garanča, kura par piekrišanu dalībai šādā izrādes dziedātāju sastāvā saņēma pārmetumus gan Austrijas, gan Latvijas publiskajā telpā.
Čaikovskis nav vainīgs?
Boikotēt ne tikai Krievijas kultūras pasaules “ietekmes aģentus”, bet arī pašu kultūru, pagājušā gada decembrī aicināja Ukrainas kultūras ministrs Oleksandrs Tkačenko, aicinājumu adresējot Rietumu sabiedrotajiem un mudinot līdz kara beigām apturēt P. Čaikovska un citu krievu komponistu mūzikas atskaņojumus.
Šis aicinājums raisījis plašu diskusiju. O. Tkačenko pauda, ka šāds “kultūras boikots” nenozīmētu “Čaikovska atcelšanu”, bet gan “viņa darbu atskaņošanas apturēšanu, līdz Krievija pārtrauks savu asiņaino iebrukumu”. Viņš apgalvo, ka šāds solis esot pareizs, ņemot vērā, ka karš ir “civilizācijas cīņa par kultūru un vēsturi”, kurā Krievija aktīvi “mēģina iznīcināt mūsu kultūru un atmiņu” un apgalvo, ka abas valstis veido vienu nāciju.
Šā gada sākumā, 12. janvārī, Lietuvas Nacionālais operas un baleta teātris (LNOBT) publicēja paziņojumu, ka tas pēc Lietuvas Kultūras ministrijas ieteikuma maina savu repertuāru un izslēdz no repertuāra krievu komponistu darbus, piemēram, Sergeja Prokofjeva baletu “Romeo un Džuljeta” un Igora Stravinska mūziku.
Teātris no šiem iestudējumiem atteicies, neraugoties uz to, ka tie bijuši visai pieprasīti. “LNOBT nolēma ievērot (Lietuvas) Kultūras ministrijas ieteikumu un uz laiku līdz kara beigām Ukrainā atturēties no publiskas krievu autoru darbu izrādīšanas, jo kultūra Krievijā ir pārāk cieši saistīta ar šīs valsts agresīvo politiku,” paziņojumā skaidroja LNOBT mākslinieciskās nodaļas vadītāja Jurgita Skiotīte-Norvaišiene.
Čaikovska mūziku boikotēja arī, piemēram, Kārdifas filharmonijas orķestris Apvienotajā Karalistē, tomēr, tuvojoties Ziemassvētku sezonai, kad baleta teātri visā pasaulē pelnīja ar “Riekstkoža” izrādēm, Apvienotās Karalistes kultūras iestāžu vadītāji nemanot attieksmi mainīja.
“Tādu izcilu vēsturisku darbu kā “Riekstkodis” izrādīšanai, ja to izpilda starptautisks dejotāju sastāvs, ir jāsniedz spēcīgs vēstījums, ka Čaikovskis, kuram ir ukraiņu saknes, savos darbos uzrunā visu cilvēci, tiešā un spēcīgā pretnostatījumā šaurajam un nacionālistiskajam skatījumam uz kultūru, ko pārstāv Kremlis,” izdevumam “The Guardian” sacīja Londonas Karaliskā baleta pārstāvis. Arī Londonas Simfoniskā orķestra repertuārā arvien ir Stravinska un Rahmaņinova programmas diriģenta sera Saimona Retla vadībā. “Mēs turpināsim izpildīt krievu pagātnes (autoru) mūziku,” tā “The Guardian” saka orķestra izpilddirektore Ketrīna Makdouela, piebilstot, ka orķestris turpinās sadarboties ar krievu māksliniekiem, kuri norobežojas no pašreizējās Krievijas vadības.
Latvijā meklē kontekstu
Attieksme pret krievu kultūras boikotu nav vienota arī Latvijā. Nesen sabiedrisko telpu pāršalca ziņa, ka kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” koncertmeistare, vijolniece Marta Spārniņa pēc četrpadsmit šajā muzikālajā apvienībā nostrādātiem gadiem nolēmusi to atstāt, jo nevēlas kara laikā izpildīt krievu autoru darbus, turpretim orķestra diriģents Normunds Šnē uzskata, ka mūzika nav saistāma ar politiku. “Katrs mākslinieks un viņa darbs ir jāvērtē plašā kontekstā, iekļaut vai neiekļaut repertuārā – mēs to vērtējam pēc satura,” aģentūrai LETA skaidrojusi Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktore Indra Lūkina.
“Protams, komponists Pēteris Čaikovskis nekādā veidā nevar būt vainojams pie tā, ko patlaban dara Krievijas prezidents Vladimirs Putins, taču vienlaikus Krievija lielās ar to, cik tā ir liela, dižena, uzsverot, ka Eiropa nevar iztikt arī bez tās lielās kultūras,” raidījumā “900 sekundes” pauda kultūras ministrs Nauris Puntulis. Viņaprāt, nekas ļauns nenotiktu, ja uz laiku, kamēr krievi slepkavo Ukrainā, tiktu ieviests moratorijs krievu izcelsmes kultūras darbinieku darbiem.
Tikmēr, piemēram, Latvijas Leļļu teātris pārtraucis izrādīt iestudējumu “Krokodils Gena un Pekausis”, pamatojot, ka tā lemts “sakarā ar Latvijas Leļļu teātrim nepieņemamu bērnu iemīļoto varoņu izmantošanu Krievijas kara propagandā”.
Lai arī vēl rudenī teātra mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Eihe “Latvijas Avīzei” pauda, ka Leļļu teātris turpināšot izrādīt izrādes krievu valodā, jo “bērniem jāredz māksla dzimtajā valodā”, tagad zināms, ka no 1. septembra tas izrādīs iestudējumus tikai valsts valodā. Tiesa, tam nav saistības ar globālu Krievijas kultūras boikotu, bet valstī īstenojamo izglītības reformu, kas paredz pakāpeniski trīs gadu laikā pāriet uz mācībām valsts valodā pirmsskolas un pamatizglītības iestādēs, skaidro Kultūras ministrijā.
