Kārlis Streips: Dziesmu svētku skatuves dejas gan šobrīd vairāk atgādina baletu nekā tradicionālās dejas, ar kurām es uzaugu 0
Latviešu dziesmu un deju svētiem šogad ir nozīmīga gadskārta. Pirmie “vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki” kā tos toreiz sauca, notika 1873. gadā no 26. līdz 29. jūnijam. Līdz ar to svētkiem šogad ir 150. gadskārta.
Pirmos svētkus atklāja Rīgas latviešu biedrības namā, un tur cita starpā pirmoreiz publiski atskanēja Baumaņu Kārļa sacerētā dziesma “Dievs, svētī Latviju!” Tai nācās iziet cauri dažādiem sabiedriskiem un politiskiem līkločiem, pirms tā 1920. gadā tapa apstiprināta kā valsts oficiālā himna. Pirmajos svētkos dziesmu drīkstēja izpildīt atklāšanas ceremonijas laikā, taču kopkoru koncertā nē, jo to nepieļāva Krievijas impērijas cenzūra. Kopkoris dziesmu pirmoreiz dziedāja 4. Dziesmu svētkos Jelgavā, un dziedātāji dievu aicināja nevis svētīt Latviju, bet gan Baltiju.
Pirmajos dziesmu svētkos bija garīgs koncerts Doma baznīcā, kuram sekoja mielasts RLB namā. Tur latviešu kormūzikas pamatlicējs Jānis Cimze uzslavēja vācu skolas, kuras esot palīdzējušas latviešiem nonākt līdz tai garīgās attīstības pakāpei, kāda bija redzama svētkos. Publicists Atis Kronvalds uz to atcirta, ka varbūt tas tā bija, bet “pirmais gods pienākas tautības garam, kas jaunākos laikos brīnišķīgi spēcinājis latviešus. Vācu skolas strādājušas ilgus gadus mūsu zemē, bet vispārīgos latviešu dziesmu svētkus tikai tagad svinam, kad tautas gars mūs cilājis saviem varenajiem spārniem.”
28. jūnijā pirms pusotra gadsimta bija pirmo dziedāšanas svētku gājiens, kas sākās pie RLB nama un vijās pa ielām līdz Ķeizardārzam. Ķeizardārzs mūsdienās ir pazīstams kā Viestura dārzs, taču 1973. gadā par godu svētku simtgadei tas īslaicīgi nosaukts par Dziesmu svētku parku. Uzbūvēts skulpturāls ansamblis ar septiņu izcilu latviešu komponistu portretiem profilā.
Par svētku gājienu viens novērotājs vēlāk rakstīja šādi: “Tā bija nepārredzama gara rinda, kas kā kāda raiba čūska vijās pa pilsētas ielām. No lēnas vēsmiņas vēdināti, dziedātāju biedrību karogi jautri un lepni plivinājās pār dziedātāju galvām.”
Viens no svētku koru dalībniekiem 1926. gadā memuārā par šo gājienu rakstīja šādus vārdus: “Nekad vairs neesmu sirdī sajutis tādu pašapzinīgu lepnumu, kā ejot slēgtās rindās zem savu dziedoņu pulciņa greznā karoga un redzot uz mums vērstus tik daudz ziņkārīgus skatus, gan apbrīnojošus, gan skaudīgus, pat ironizējošus, uz mums, tās tautas jaunekļiem, kuru smadzenēs pēc tā laika ‘dižciltīgo’ analizēs Augstais Radītājs neesot ierādījis telpas augstākai kultūrai. Man šķita, ka ar pirmajiem svētkiem mēs saplosījām šo vīru iedomas un gāzām kaunā viņu politisko tuvredzību. Tad mums arī iezagās sirdī tā apziņa, ka mums pieder nākamie laiki.”
Jebšu arī “Mēs esam stipri! Mēs esam diženi! Mēs esam raženi! Mēs esam skaisti! Mēs zinām, ko mēs gribam! Un, ko mēs gribam, to mēs garam! Ko mēs varam, to mēs darām!” Šis teksts imprompta variantā izskanēja 2001. gadā, kad bija ārpus kārtas dziesmu svētki par godu Rīgas pilsētas 800. gadskārtai, no Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas kopkoru koncerta laikā.
Intervijā pagājušās nedēļas žurnāla Ir numurā prezidente atcerējās: “Tai brīdī, kad nostājos publikas priekšā un manīju kori aiz muguras, fiziski jutu fantastiski spēcīgas vibrācijas. Pilnīgi varēja ar nazi griezt – tik bieza bija tā enerģija. Es domāju, cilvēki aizies mājās un atkal sāks džinkstēt un pīkstēt – kāpēc tramvajs bija par vēlu, kāpēc tā un tā. Man gribējās cilvēkos iedēstīt spēku, kas tajā brīdī bija Mežaparkā, lai viņi to iesūc sevī kā sūklis ūdenī. Šis runas fragments nebija iepriekš sagatavots. Sākumā cilvēki bija drusku atturīgi. Es domāju, ak Dievs, kas zina, vai latviešiem tā lieta aizies.”
Aizgāja.
Pirmajos dziedāšanas svētkos galvenais bija laicīgo dziesmu koncerts. Ķeizardārzā uzcelta estrāde, uz kuras sapulcējās mazliet vairāk par tūkstoti dziedātāju. Publikā bija ap 11 tūkstošiem klausītāju. Koncerts sākās ar Krievijas impērijas valsts himnu “Dievs, sargi ķeizaru.” Sekoja 15 citas dziesmas, no kurām desmit izpildīja vīru kori, bet parējās – jauktais koris. Par sieviešu piedalīšanos pirmajos svētkos lauzti visai intensīvi šķēpi, bet galu galā koncertā piedalījās arī viņas. Kopumā uz svētkiem bija pieteikušies 53 kori, bet uzradās vien 46.
Pēdējais pasākums pirmajos latviešu dziedāšanas svētkos bija “dziedāšanas karošana,” kurā piedalījās pieci jauktie un desmit vīru kori. Katrs koris izvēlējās divas dziesmas, kuras izpildīt, turklāt procesa sākumā un beigās visi dalībnieki vienojās vairākās kopdziesmās. Par vislabāko kori atzīts Mazsalacas vīru koris. Balvas pasniegtas atvadu mielastā RLB namā, kur atkal klātesošos uzrunāja Atis Kronvalds. Par šo uzrunu Fricis Brīvzemnieks rakstīja šādi:
“Viņš runāja īstas svētku runas, pilnas tautas mīlestības, sirds daiļuma un prāta augstuma! Viņš mācīja, lai ārīgi pārāk nelepojoties ar godu, kas mantots dziedāšanas svētkos un ko latviešiem neliedzot ne draugs, ne skauģis, bet lai ieslēdzot tos tiklos sirds dziļumos. Mājās pārgājuši, sagaidīti no savējiem un vaicāti, sacīsim, ka esam pūlējušies, cik spēdami, un ticēsim, ka žēlīgais Dievs svētīs augļus mūsu druvās. Svēts klusums lai valda mūsu vārdos, kluss svētums mūsu sirdīs.”
Pirms Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas kopumā bija pieci dziesmu svētki 1873., 1880., 1888., 1895. un 1910. gadā. Ceturtie svētki atšķirībā no pārējiem, bija Jelgavā lielākoties tāpēc, ka to galvenais organizētājs bija vēlākais Satversmes sapulces priekšsēdētājs un Valsts prezidents Jānis Čakste, un viņš bija patriotisks jelgavnieks.
Pēc neatkarības pasludināšanas un tai sekojošajām brīvības cīņām, pirmoreiz dziesmu svētki neatkarīgajā Latvijā saorganizēti 1926. gada jūnijā. Tajos piedalījās 6526 dziedātāji no 157 koriem, kas bija līdz tam brīdim lielākais koristu skaits. Svētkos arī uzstājās apvienotais kara orķestris ar apmēram 350 dalībniekiem. Sestie svētki arī bija pēdējie, kuros atsanēja vokāli-instrumentālā mūzika. Turpmāk būs tikai kora darbi.
Dziesmu svētki pirmās brīvvalsts laikā arī bija 1931., 1933. un 1938. gada jūnijā. Bija arī reģionāli dziedāšanas svētki, kuru starpā vislielākie visplašāk apmeklētie bija Latgales dziesmu svētki Daugavpilī. Tie sākās 1940. gada 16. jūnijā. 17. jūnijā vēl šobaltdien mēs izkaram karogus ar melnu lentu, lai atcerētos PSRS okupācijas sākumu. 16. jūnijā Daugavpilī bija gājiens un kopkoru koncerts. Bija paredzēts, ka atklāšanas ceremonijā piedalīsies Vadonis Ulmanis, bet viņš saprotamā kārtā tobrīd nolēma palikt savā vietā Rīgā. Viņš dziedātājus uzrunāja radiofonā.
Pirmie dziesmu svētki okupācijas laikā bija 10. vispārējie latviešu Dziesmu svētki 1948. gada jūlijā. Tie arī bija Padomju Latvijas 1. Dziesmu svētki, un tur cita starpā atzīmēta dziesmu svētku septiņdesmit piektā gadskārta. Tapa dziedāta dziesma “Rīga dimd,” bet arīdzan dziesma “Mūs veda Staļina griba.” Nākamie svētki bija 1950. gadā, un ar to sākās tradīcija, dziesmu svētkus rīkot reizi piecos gados.
Pirmie svētki, kuros dziedāšanai pievienota dejošana, bija 14. Vispārējie latviešu Dziesmu un deju svētki 1965. gadā. 1973. gadā tāpat kā 2001. gadā rīkoti ārkārtas svētki, šajā gadījumā par godu svētku simtgadei. Ārkārtas svētki arī bija 1977. gadā, lai pieminētu “Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas” 60. gadadienu.
Būtiski bija 20. Vispārējie latviešu Dziesmu un 10. Deju svētki 1990. gadā no 30. jūnija līdz 8. jūlijam. Tie bija pirmie svētki, kuros piedalīties bija atļauts cilvēkiem no latviešu diasporas. Ārzemju latviešu koros un deju kopās bija 841 dalībnieks no kopumā 35 438 dalībniekiem minētajos svētkos. Laikā kopš tam bijuši seši dziesmu un deju svētki, un šonedēļ ir 27. Vispārējie latviešu Dziesmu un 17. Deju svētki.
Attiecīgā uz mani personīgi un dziesmu svētkiem, bērnībā Čikāgas priekšpilsētā augot biju aktīvs tautas dejotājs, un šajā statusā piedalījos dziesmu svētkos 1968. gadā Klīvlendā un 1973. gadā, arīdzan Klīvlendā. Nezinu, kāpēc divreiz vienā un tajā pašā pilsētā. Droši vien tur vienkārši bija aktīva organizēšanas komiteja.
1977./78. mācību gadu pavadīju Minsteres latviešu ģimnāzijā Vācijā, kur tapu nozīmēts par tautas deju kopas “Circenītis” vadītāju. Kaut kad tā gada laikā man radās doma, ka grupa varētu piedalīties 1978. gada dziesmu svētkos Bostonā. Devāmies tūrē pa visu Vāciju, lai vāktu naudu ceļa izdevumiem. Man tobrīd bija 17 gadu, nav ne jausmas, cik tapa savākts, un pieļauju, pati MLĢ vai kāds cits piemeta to visnotaļ lielo summu, kāda bija vajadzīga padsmit skolēnu nosūtīšanai pāri Atlantijas okeānam.
Svētku laikā arī bija jaundeju skate, kuras vajadzībām sacerēju pats savu tautas deju “Raitais dancis” un sakomponēju tai mūziku. “Circenīša” deja skatē izcīnīja 6. vietu, bet visas pirmās piecas vietas ieguva absolūtākā no tautas deju leģendām trimdā Zigurds Miezītis, un tāpēc allaž esmu uzskatījis, ka mūsu deja bija otrajā vietā.
2002. gadā dziesmu svētki bija Čikāgā. Devos uz tautas teju lieluzvedumu, un liels bija mans aizkustinājums un pārsteigums, kad izrādījās, ka “Raito danci” dejoja arī tur. Tas ir iegājis ārzemju latviešu tautas deju repertuārā, un par to esmu lepns un priecīgs.
Konkrēti tautas deju kontekstā tālāk varu paskaidrot, kāpēc Latvijā es Dziesmu un deju svētkus lielākoties esmu boikotējis. Kopkoncerta gadījumā tas ir no pārliecības, ja reiz redzēts viens kopkoru koncerts, tad redzēti visi, jo repertuārs ta īpaši nemainās. Turklāt tas milzu pūlis, kurš pēc koncerta nesas prom no Mežaparka – nu, netīk man būt tādā milzīga ļaužu grupā. Biju uz koncertu un deju lieluzvedumu 1990. gadā, jo tur piedalījās seni draugi no Amerikas latviešu kopienas, bet kopumā ņemot ar to man ir pieticis.
Tautas deju gadījumā tāpēc, ka tas, kas mūsdienās Latvijā tiek saukts par “skatuviskajām dejām” ir dikti tālu no tautas deju tradīcijām. Trimdā mēs stingri turējāmies pie procesa, kura bija tikai četri dažādi soļi – teciņus solis, gājiens, polkas solis un galops, plus vēl tikai daži konkrēti satvērieni un roku pozīcijas. Šīs sistēmas ietvaros tapa horeografēts “Raitais dancis” un visas pārējās jaundejas, kādas tapa radītas.
Padomju okupācijas laikā šie principi pamatīgi grozīti un paplašināti, un tas, kas ir redzams “skatuviskajās dejās” bieži vien vairāk atgādina baletu vai cita veida dejošanu, nekā klasiskās un tradicionālās tautas dejas, ar kurām es uzaugu. Ne priekš manis tas viss.
Un tāpēc neskumstu, ka arī šogad Dziesmu un deju svētku laikā es būšu ārpus Latvijas. Tā sanācis, ka 30. jūnijā, kad svētki sākās, es kāpu lidmašīnā uz Varšavu un tad tālāk uz Čikāgu, un 9. jūlijā, kad būs svētku pēdējā diena, es kāpšu lidmašīnā Čikāgā atkal uz Varšavu un tad mājās uz Rīgu.
Ja reiz tas pateikts, tad zinu, ka tūkstošiem un tūkstošiem latviešu dziesmu un deju svētki ir mīļi un ar lielu entuziasmu gaidīts pasākums reizi piecos gados un ik pa brīdim kāda īpaša gadījuma dēļ. Nevienam neko neskaužu, un prieks, ka šogad svētkos arī piedalīsies mana jaunākā māsa Andārte un viņas vīrs, dēls un meita. Ceru, ka laika apstākļi svētku vajadzībām būs piemēroti un jauki. Un nākamnedēļ no Amerikas portālam atsūtīšu fotoreportāžu par neatkarības dienas atzīmēšanu 4. jūlijā. Amerikai šogad būs 247. gadadiena.
