Kārlis Streips: Ir politiķi, kuri nonāk amatos un pierāda, ka viņiem mazāk interesē politiķa darbs un vairāk – populisms un demagoģija 0
Ir cilvēki, kuri kandidē uz politiskiem amatiem tāpēc, ka tie vēlas palīdzēt savai kopienai vai savai valstij. Viņiem ir labas idejas par tautsaimniecību, izglītību, sociālo nodrošinājumu un visu pārējo, ar ko nodarbojas pārvaldes sistēmas.
Bieži vien cilvēks sāk savā vietējā pagastā, pilsētā vai novadā. Pēc iedzīvotāju skaita vismazākais novads Latvijā ir Varakļānu novads Latgalē. Tas ir novads, kurš iekūlās disputā pēc pēdējās administratīvi teritoriālās reformas kārtas, kad Saeima sprieda vienu, un Satversmes tiesa citu. Līdz ar to konkrēti Varakļānu novadā pēdējās pašvaldību vēlēšanas bija nevis 2021. gada 5. jūnijā, kad tās bija visur citur Latvijā (izņemot Rīgā, jo tur gadu pirms tam bija ārkārtas vēlēšanas tāpēc, ka iepriekšējais sasaukums izrādījās dikti korumpēts un nekompetents esam), bet gan minētā gada 11. septembrī.
Varakļānu novadā, kur pēc pēdējiem tautas skaitīšanas datiem dzīvoja mazliet mazāk par 3 tūkstošiem cilvēku, kandidātu sarakstus iesniedza četras partijas un apvienības – Latvijas Zemnieku Savienība, Politiskā partija “Latvijas Reģionu Apvienība, Nacionālā Savienība,” partija “Latvijas attīstībai” un “Apvienība iedzīvotāji.”
LZS savā programmā apgalvoja, ka to raksturo “pieredze, jaunības degsme, cieņpilna attieksme pret latgaliskajām, tradicionālajām kultūras, dabas un ģimenes vērtībām.” Partija solīja rūpēties par uzņēmējdarbību, izglītību un kultūru, novada sociālās palīdzības dienestu.
LRA/NA kopsaraksts vēstīja, ka prioritāte bija “izglītota, nodrošināta un laimīga sabiedrība latgaliski-latviskā un sakoptā vidē, kurā droši par šodienu un nākotni jūtas ģimenes ar bērniem, seniori, visi novada iedzīvotāji.” LA solīja komandu, kuru “veido dažādu paaudžu cilvēki, kurus vieno kopīgs mērķis – Varakļānu novada iedzīvotāju labklājības celšana.” Savukārt “Apvienība iedzīvotāji” savā programmā pasūdzējās par minēto reformu, kurā “pieļautas virkne kļūdas, nav apzinātas vietējo iedzīvotāju intereses un uzklausīts to viedoklis. [..] Šobrīd vairāk kā jebkad svarīga ir ticība līdzcilvēkiem, sev un kopīgam mērķim – Varakļānu novada izaugsmei, saglabājot un attīstot Varakļānu pilsētas, Murmastienes un Stirnienes pagastu identitāti.”
Vēlēšanu dienā Varakļānu novadā bija trīs iecirkņi, un kopumā nobalsoja 59,43% vēlētāju (5. jūnija vēlēšanās kopumā valstī nobalsoja patiešām nožēlojams 34,01 procents reģistrēto vēlētāju). Varakļānos absolūts triumfs bija partijai “Latvijas attīstībai,” kura izcīnīja 64,73% balsu un 10 no 15 pašvaldības mandātiem. LZS saņēma trīs, bet Reģionālā Apvienība un Nacionālā Apvienība – divas vietas novada domē.
Varakļānu novada mājaslapā komentāra rakstīšanas dienā bija liela reklāma par programmu ASF Latvija, kuras ietvaros notiek skolēnu apmaiņa starp dažādām valstīm. Konstatēts, ka šogad augustā Latvijā ieradīsies 30 skolēni vecumā no 15-18, piebilstot, ka programma aicina “pieteikties viesmīlīgās ģimenes visā Latvijā!” Nezinu, vai kāds no tiem 30 skolēniem nonāks konkrēti kādā Varakļānu novada ģimenē, taču šāda veida apmaiņas programmā savulaik piedalījos arī es, un varu apliecināt, ka tas bija ļoti jauks piedzīvojums nudien.
Ir arī tādi politiķi, kuri nonāk vēlētos amatos un pierāda, ka viņiem mazāk interesē politiķa darbs kā tāds un vairāk interesē populisms un demagoģija. Patlaban par šāda veida politiķiem ir uzskatāmi piemēri gan manā dzimtenē, gan arī manā tēvzemē.
Sāksim ar dzimteni. Amerikas Kongresā patlaban darbs principā ir paralizēts. Apakšpalātā ir pāris desmit aptrakotu tā dēvētas MAGA frakcijas deputātu. MAGA, tas bija kādreizējā prezidenta un pašreiz smagos noziegumos apsūdzētā Trampa lozungs 2016. gada vēlēšanās. “Make America Great Again” – tie ir vārdi, kuri veido saīsinājumu. Tas nozīmē pārliecināsimies, ka Amerika atkal būs lieliska.
Internetā var atrast video, kur MAGA kustības atbalstītājus lūdz paskaidrot, ja reiz ir nepieciešams atjaunot Amerikas lieliskumu, tad kurā brīdī tā bija lieliska? Atsevišķi cilvēki saka, nu, tūdaļ pēc 2. Pasaules kara, kad attīstījās industrija, no kara atbraukušajiem zaldātiem bija pieejama valsts finansēta izglītība. Varbūt tad. Intervētājs tad bilst, jā, bet Amerikas dienvidos joprojām pastāvēja smaga rasu segregācija. Vai tas būtu uzskatāms par kaut ko lielisku? Nevar šīs domas piekritēji paskaidrot, kad Amerika būtu bijusi tik varena, ka būtu nepieciešams atjaunot attiecīgo periodu.
Šo trako republikāņu dēļ šogad janvārī bija vajadzīgas 15 balsošanas kārtas, lai tiktu pie apakšpalātas spīkera Kevina Makārtija. Lai tiktu pie vajadzīgā balsu skaita, Makārtija kungs saviem nenormālajiem kolēģiem bija spiests apsolīt dažādas lietas, tajā skaitā vietas palātas izmeklēšanas komisijās.
No turienes pēdējo nedēļu un mēnešu laikā ir nācis vienkārši fantastisks apgalvojums, ka laikā, kad viņš bija ASV viceprezidents, Džo Baidens saņēma piecu miljonu dolāru kukuli no uzņēmuma Ukrainā, lai viņš tam sniegtu atbalstu. It kā viens cilvēks Ukrainā tā bija apgalvojis, Federālais izmeklēšanas birojs apgalvojumu bija pierakstījis – bet tad ļaunprātīgais FIB jautājumu tālāk neizmeklēja, jo Baidens ir Demokrātu partijas pārstāvis. Tā vietā notikusi negodīga, ļaunprātīga un politizēta vēršanās pret republikāņu lielo varoni Trampu. Nelaime ir tāda, ka attiecīgajā FIB dokumentā izmeklētāji atzīst, ka gadījuma rakstura ukraiņa teiktajam nekādu pierādījumu nav. Republikāņi turpināja bļaut, ja reiz dokuments, tad tur kaut kam ir jābūt. Taču pierādījumu nebija, nav un nebūs. Tā, lūk, ir demagoģija augstākajā pakāpē.
Līdzīgi ir bijis ar Donalda Trampa nepārtrauktiem apgalvojumiem, ka 2020. gada vēlēšanās notika kaut kāda baisa krāpšanās un tāpēc vēlēšanu rezultāts no viņa tapa “nozagts.” Šo apgalvojumu pārbaudīja 60 dažādās tiesās, un 60 dažādas tiesas Trampa juristus pasūtīja trīs mājas tālāk, jo pierādījumu nebija nekādu. 2021. gada 6. janvārī Tramps uzsūtīja vardarbīgu pūli ASV Kapitolijam, lai censtos gāzt iepriekšējā gada vēlēšanu rezultātus. Tur daudzi simti dumpja dalībnieku jau notiesāti. Dažos gadījumos tie jau ir pabeiguši piespriesto cietuma sodu. Tramps pagaidām vēl ir uz brīvām kājām, bet arī lielā melošana par vēlēšanu rezultātiem visai drīz un visai garantēti nozīmēs jaunu kriminālapsūdzību sēriju.
ASV Senātā savukārt, ir cita lieta. Senāts skaitās tāda dziļdomīga un koleģiāla institūcija esam, un cita starpā šajā džentlmeņu un lēdiju kompānijā ir noteikts, ka jebkuram senatoram ir tiesības nobloķēt kādu izvirzītu kandidātu amatam, kuram ir vajadzīga Senāta piekrišana. Tradicionāli tas ir bijis attiecībā uz kandidātiem uz tiesneša amatu attiecīgā senatora štatā.
Taču patlaban ir skaidrs, ka Senātā ir riktīgi demagogi, kuri ir gatavi šīs tiesības izmantot nudien demagoģiskām vajadzībām. Republikānis no Ohaio štata ir paziņojis, ka viņš turpmāk bloķēs pilnīgi visus kandidātus, kādi izvirzīti amatā Amerikas tieslietu sistēmā, tāpēc, ka šim republikānim no Ohaio nepatīk fakts, ka pagājušajā nedēļā Amerikas tieslietu sistēma izvirzīja 34 kriminālapsūdzības pret Donaldu Trampu par neatļautu slepenu dokumentu turēšanu, melošanu par to, attiecīgās izmeklēšanas bloķēšanu un daudz ko citu. Senatoram no Ohaio liekas, ka tā nevajadzēja, un tāpēc turpmāk prezidents Baidens varēs nominēt tik daudz ļaužu tieslietu sistēmā, cik viņam patīk, bet senators no Ohaio teiks nē.
Republikāņu senators no Luiziānas, savukārt, ir līdzīgi paziņojis, ka viņš turpmāk un personīgi bloķēs visus izvirzītos kandidātus Amerikas aizsardzības sistēmā, jo senatoram no Luiziānas nepatīk ASV bruņoto spēku attieksme pret abortu un reproduktīvo veselību. Patlaban ir vairāk nekā 200 kandidāti, kas izvirzīti dažādiem ar aizsardzības sistēmu saistītiem amatiem, kurus šis viens senators ir bloķējis. Lieki teikt, tas ir drauds Amerikas nacionālajai drošībai.
Demokrātiem Senātā patlaban ir vairākums, un tie var piespiest balsojumu arī par bloķētiem kandidātiem, taču tas katrā gadījumā ir jādara individuāli un ar pilnu nominācijas izskatīšanas procesu. Tas ir lēns process, un Senāts kādreiz ar retiem izņēmumiem ASV prezidenta nominācijas apstiprināja automātiski. Tagad vairs ne. Jo Senātā darbojas demagogi.
Šeit Latvijā savukārt pagājušajā nedēļā bija divi gadījumi, kuri skaidri uzrādīja, ka arī mūsu Saeimā ir politikāņi, kuriem galvenais ir nevis nodarboties ar tautas interešu aizstāvēšanu, bet gan bļaut. Demagoģiski un populistiski bļaut. Droši vien lasītāji jau sāk iedomāties, par kuru vai kuriem deputātiem es patlaban domāju.
Nelikšu pūlēties. Domāju es par deputātu Šleseru. Šo seno Latvijas politisko kadru, kurš laika gaitā ir bijis pazīstams kā valdības ministrs, kurš augstā amatā ieceļ kadru tāpēc, ka kadra tētis kādreiz bija ministra šoferis; kurš kandidējot uz Rīgas pašvaldību solīja radīt 50 tūkstoš darba vietu un tā neizdarīja; kurš 2011. gadā kļuva par ieganstu visas 10. Saeimas padzīšanai ar mietu; un kurš Covid-19 pandēmiju pavadīja sazvērestības teorētiķu un demagogu ierakumos.
Pagājušajā nedēļā Saeimas plenārsēdē bija jautājums par portālā Manabalss.lv savāktajiem parakstiem par labu iniciatīvai “Valsts valodas statusa nodrošināšana.” Konkrētais jautājums bija par to, vai šo jautājumu apstiprināt tālākai apstiprināšanai nākamajā Saeimas plenārsēdē. Par labu šai domai izteicās deputāts Artūrs Butāns no Nacionālās Apvienības. Tur pārsteigums nebija. NA jau sen ir sevi prezentējusi kā lielu latviskuma un latviešu tautas aizstāvi.
Taču runāt pret priekšlikumu pieteicās Šlesers, un viņš izvēlējās runāt ne par tēmu kā tādu, bet gan par personu, kura bija galvenā parakstu vākšanas organizētāja, proti – dzejniece Liāna Langa. Langas kundze nenogurusi ir kritizējusi iestādes un uzņēmums Latvijā, kuri joprojām reklamē savas preces vai pakalpojumus Kremļa fašista valsts valodā, un ne bez panākumiem. Kopumā mērķi šim aktīvismam Liāna Langa ir aprakstījusi ar vārdiem “Latvijas atkrievošana.”
Lūk, kas par to plenārsēdē pagājušajā ceturtdienā bija sakāms deputātam Šleseram: “It kā izklausās cēli, un tas uzrunā nacionāli noskaņotus latviešus, bet jāuzdod jautājums, kas ir konkrētās iniciatīvas autors. Vai jūs zināt, kas ir Liāna Langa? Jums tā šķiet, ka jūs zināt. Viņa ir dzimusi Padomju Savienības laikā un tūkstoš deviņsimt astoņdesmitajos gados kādu laiku pavadīja Krimā. Ko viņa tur darīja un kādā valodā runāja? Tā noteikti nebija latviešu valoda.”
Un tad kādreizējais politikas buldozers nāca ar šādu paziņojumu: “Latvija pirmajā vietā griezīsies drošības dienestā un lūgs izmeklēt Langas pagātni – ko viņa ir darījusi Krimā, un tikai tad sapratīsim, vai viņas iniciatīvu varam izskatīt.”
Feisbukā uzrakstīju, ka attiecīgās dienas vakarā es par šo vārdu izplūdumu no Šlesera runāšanu kā par demagoģijas paraugstundu. Un nudien. Jautājums kā tāds demagogam nav svarīgs, svarīgi ir braukt augumā vēstnesei. Langas kundze bija Krimā. Ko viņa tur darīja? Kādā valodā viņa runāja?
Mājiens te protams bija saistībā ar faktu, ka patlaban Krima ir okupēta, un kopumā ņemot civilizētās pasaules ļaudis ir nolēmuši, ka patlaban viņi tur neuzstāsies, neinvestēs naudu un principā Krimas procesos nepiedalīsies vispār. Tiktāl saprotams.
Taču pagājušā gadsimta 80. gados joprojām pastāvēja Padomju Savienība, un Krima bija Ukrainas PSR sastāvdaļa ar lielu PSRS jūras spēku bāzi Sevastopolē. Ko tur darīja Liāna Langa? Feisbukā viņa pati to paskaidroja:
“Krimā es strādāju restauratoru brigādē, atjaunojot Balto zāli Livādijas pilī.” Komentāra rakstīšanas vajadzībām paskatījos un uzzināju, ka Livādijas pils celta 19. gadsimta vidū Krievijas caru vajadzībām. Pirmajam pasaules karam uz beigām nākot, tobrīd jau gāztā cara Nikolaja māte Marija Feodorovna caur pili aizmuka uz rietumiem. 2. Pasaules kara laikā pils deva fonu sabiedroto konferencei Jaltā, kur cita starpā Amerikas un Lielbritānijas līderi Staļinam deva saprast, ka tie nestāsies ceļā viņa asiņainajiem plāniem Austrumeiropā, tajā skaitā Latvijā, pēc kara beigām. Padomju laikā pilī ierīkota slimnīca garīgi slimiem cilvēkiem. Acīmredzot pagājušā gadsimta 80. gados bija vajadzīgs remonts, un Liāna Langa, kura tobrīd bija neklātienes studente Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātē, turp tika nosūtīta iet palīgā. Padomju laikos šādas brigādes nekas neparasts nebija.
Balsojums par valodas aizsargāšanu bija 77 pret 17, vienam kadram no “zaļajiem zemniekiem” atturoties. Šlesera biznesa projekts sabloķējās ar Kremļa lakstīgalām no frakcijās “Stabilitātei!” un balsoja pret iniciatīvas tālāku skatīšanu un tātad pret latviešu valodas aizsargāšanu.
Un tieši tāpēc man būtu piedāvājama šāda doma. Ainars Šlesers ir dzimis 1970. gadā, kas nozīmē, ka Latvijas neatkarības atjaunošanas brīdī viņam bija 20 vai 21 gads. Ar ko Ainars Šlesers nodarbojās padomju laika norietu posmā. Atceros, sen atpakaļ par to kaut kādas baumas dzirdējis, bet tās neatkārtošu, jo pierādījumus par apgalvoto nekad neesmu redzējis. Taču, ja reiz viņš vēlas Drošības policiju uzsūtīt dzejniecei Langai par piedalīšanos pils remontā, varbūt Drošības policijai tāpat prieka pēc vien vajadzētu paskatīties Šlesera kunga vēsturē. Diez kādā valodā par Ainaru Leščinski dzimušais kadrs pats tobrīd runāja.
Pagājušajā ceturtdienā arī bija otra sēde, kurā Saeimas demagogi gribēja panākt neuzticības izteikšanu Krišjāņa Kariņa valdībai. Piecpadsmit gudrās galvas no jau minētajām opozīcijas frakcijām nāca ar šādu tekstu:
“Pamatojoties uz to, ka Krišjāņa Kariņa vadītās valdības plāni, transformēt ekonomiku un apturēt valsts labklājības lejupslīdi, ir cietuši neveiksmi, bet viņa vēlme pēc Valsts prezidenta vēlēšanām, paplašināt koalīciju, faktiski ir paralizējuši valdības darbu, Latvijas Republikas Saeima nolemj izteikt neuzticību Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam.”
Šo tekstu piedāvāju precīzi tā, kā tas bija rakstīts. Kā teica kāds asprātis, to izvietojot internetā,” “kļūdas meklējiet paši.”
Par neuzticības izteikšanu premjerministram nobalsoja ne tikai abas demagoģiskās frakcijas, bet arīdzan “zaļie zemnieki” un “progresīvie,” kas bija savdabīgi ņemot vērā faktu, ka abas frakcijas patlaban cer, ka valdošās koalīcijas pašreizējās pārbūvēšanas kontekstā vieta pie valdības galda atradīsies arī tām.
Taču otra lieta man bija fakts, ka demagogu frakciju deputāti uz sēdi bija ieradušies ar krekliņiem, uz kuriem bija rakstīts “ATLAIST SAEIMU!!” Ar divām izsaucēja zīmēm, lai liecinātu par nodoma it kā nopietnību. Ir aizkustinoši redzēt tik vecmodīgu savu vēlmju reklamēšanas veidu kā t-krekliņš. Taču fakts ir tāds, ka arī doma par Saeimas atlaišanu ir demagoģiska, un tāda tā ir bijusi vienmēr.
Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapā var atrast sarakstu ar gadījumiem, kad ierosināta parakstu vākšana, bet nav savākts pietiekami liels skaits parakstu, lai forsētu referendumu. Tā tas bija 2015. gada 6. novembrī, jeb mazliet vairāk par gadu pēc 12. Saeimas ievēlēšanas, 2016. g. 23. novembrī, 2019. g. 15. novembrī, un 2020. g. 29. decembrī. Visos gadījumos vajadzīgais parakstu skaits nav sasniegts. Pēdējā gadījumā 2020. gadā bija vajadzīgi 154 868 paraksti, gada laikā savākti 28 220.
Šogad politiskā partija “Tautas varas spēks” arī gribēja pieteikt parakstu vākšanu par Saeimas atlaišanu. Šī partija pērn 14. Saeimas vēlēšanās saņēma 1,13% balsu. Acīmredzot partijā nav neviena jurista, kurš pārzina likumu un Satversmi, kur melns uz balta ir pateikts, ka Saeimas atlaišanu nedrīkst ierosināt pirmā gada laikā kopš darbu uzsākusi jaunievēlēta Saeima. 14. Saeima darbu sāka pērn 1. novembrī. Gads vēl nav pagājis. “Tautas varas spēka” pieteikums tapa noraidīts.
Saprotu, kāpēc tieši patlaban Šleseram gribētos atlaist Saeimu un sarīkot jaunas vēlēšanas. Pēdējā aptaujā sazini kāpēc viņa pašreizējais politiskā biznesa projekts popularitātes ziņā bija otrajā vietā aiz “Jaunās Vienotības.” Taču līdz 15. Saeimas vēlēšanām vēl ilgs, ilgs laiks pagājis. Skatoties, kāda ir vēlēšanu iekārta, demagogi vēlētās iestādēs var atgriezties vēl un vēl. Viens no aptrakotākajiem republikāņiem Amerikā savu apgabalu Teksasā ir pārstāvējis kopš 2010. gada, un pērn viņš bija bez oponentiem vispār. Acīmredzot attiecīgā apgabala vēlētājiem nav svarīgi, ka viņu kongresmenis ir vairāk pazīstams ar muldēšanu nekā ar loģiku.
Latvijas politikā populisms bieži vien ir bijusi esoša prece, bet bieži vien ir izrādījies, ka attiecīgā partija ir derīga tikai vienam Saeimas sasaukumam. Tā tas bija ar tā dēvēto Zīgerista partiju un Demokrātisko partiju “Saimnieks” 6. Saeimā, ar Zatlera reformu partiju 11. sasaukumā, ar partiju KPV.LV 13. Saeimā. Partiju ilgdzīvotāju starpā ar laiku beigas pienāca Latvijas Ceļam, Tautas partijai un pat Saskaņai tās dažādajos paveidos. Gobzemam vēlētāji pērn pateica nē, bet Šleseram jā. Varam būt gandrīz pilnībā garantēti, ka viņš un viņa kolēģi latviešu valodas pasargāšanas pretinieki visā 14. Saeimas laikā būs opozīcijā, kā arī, ka viņiem neizdosies savākt parakstus par Saeimas atlaišanu.
Atliek vienīgi cerēt, ka 15. Saeimas vēlēšanās 2026. gada rudenī tauta būs gudrāka.
