“TV 24” ētera personība un žurnālists Kārlis Streips.
“TV 24” ētera personība un žurnālists Kārlis Streips.
Foto: LETA

Kārlis Streips: No štovētiem kāpostiem līdz suši! Latvija nekad nav bijusi valsts ar tikai vienu tautu vai etnosu, un tāda tā nav arī šobaltdien 58

Divi citāti. Pirmais no Kārļa Ulmaņa uzrunas 1918. g. 18. novembrī pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas:

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
FOTO. Šarma karalienes: šī gada 10 iekārojamākās latviešu dāmas MI skatījumā
Kokteilis
Bijusī olimpietie apstiprina baumas: olimpiskie ciemati kļuvuši par intīmo izklaižu perēkli 63
“Lūdzu, nelaidiet savus bērnus kailus publiskās vietās! Te nav runa par apdegumu vai infekciju risku!” brīdina datu speciālists
Lasīt citas ziņas

“Tagad, kad esam brīvi un vairs negaidām no augšas vai ārienes pabalstu un palīdzību, paši veidosim savu dzīvi. Pie šī darba varēs ņemt dalību visi Latvijas pilsoņi un varēs baudīt labumus, kas saistīti ar mūsu neatkarību. Visi pilsoņi bez tautības izšķirības aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas.”

Otrs no uzsaukuma no Latvijas Tautas frontes, kāds 1988. g. 18. oktobrī publicēts laikrakstā Padomju Jaunatne zem virsraksta “Visām Latvijas tautām”, uzsaukuma centrā esot aicinājumam izveidot Latvijas tautu forumu, lai izrunātu tobrīd sasāpējušus jautājumus:

CITI ŠOBRĪD LASA

“Tautu foruma uzdevums būtu atjaunot Latvijas daudzvalodu izglītības sistēmu, atkal mūsu teritorijā radot gan polu, gan ebreju, gan lietuviešu, igauņu, ukraiņu, baltkrievu, čigānu un citu tautību skolu tīklu.”

Pirmais, kas te būtu jākonstatē, ir fakts, ka LTF tautību uzskaitījumā neminēja vienu konkrētu tautu un tās dalību “skolu tīklā.” Krievu valodu acīmredzot tobrīd uzskatīja par nepārprotami pašpietiekamu.

Varam arī konstatēt, ka Kārlis Ulmanis tautības savā tekstā neminēja vispār. Un no tā secināt, ka nedz pirmās brīvvalsts laikā, nedz arī atjaunotās brīvvalsts laikā, mūsu valsts nav bijusi teritorija, kurā dzīvojuši tikai un vienīgi etniski latvieši.

Starp abiem periodiem ir līdzības un atšķirības. Līdzība ir tāda, ka abos gadījumos pienāca brīdis, kad autoritārā un totalitārā sistēmā radās iespēja latviešiem, un, protams, ne tikai, sākt veidot vai atgūt savu tautisko pašcieņu.

Pirmā latviešu atmoda notika Krievijas impērijas laikā un it īpaši augstskolās Tērbatā un Pēterburgā. Nenāca par sliktu fakts, ka impērija pakāpeniski sāka ļodzīties un brukt, tajā skaitā vairāki cari pēc kārtas bija spiesti tautai dot plašākas tiesības.

Otrā latviešu atmoda nāca PSRS okupācijas laikā un it īpaši pēc tam, kad Maskavā pie varas stājās gados jauns līderis, kurš savai nogurdinātajai tautai pateica, ka nu būs brīv runāt par dažādām savas valsts un dzīves negācijām.

Abos gadījumos pienāca brīdis, kad Latvija 1918. gadā kara juku un haosa laikā varēja pasludināt neatkarību, 1990. gadā brūkošas PSRS apstākļos varēja pirmoreiz pieteikt domu, ka nu jābūt neatkarībai, un tad 1991. gadā pavisam brūkošos PSRS apstākļos pavisam konkrēti pateikt, nu atjaunotai neatkarībai būt.

Reklāma
Reklāma

Savukārt atšķirība starp pirmo brīvvalsts laiku un pašreizējo ir lingvistiska. Pirmās brīvvalsts laikā latviešu valoda netika celta tādā godā, kādā tā ir patlaban. Saeimā regulāri tapa ievēlētas partijas, kuras pārstāvēja krievus, vāciešus, polus, ebrejus u.tml., un tie netraucēti plenārsēžu un komisiju sēžu laikā runāja katrs savā valodā. Nav ne jausmas, kādas tolaik bija tulkošanas tehnoloģijas vai principi.

Mūsdienās, protams, tā tas nav. Latvijas PSR Augstākajā padomē pastāvēja oficiāla divvalodība. Pat tajā dienā 1991. gada augustā, kad OMON spēkiem tuvojoties, bet pučam Maskavā sabrūkot, padome pasludināja neatgriezenisku neatkarību, debates bija gan latviešu, gan krievu valodā. Internetā var atrast Augstākās padomes sēžu stenogrammas, kurās runātais krievu valodā atzīmēts ar zvaigznīti (*). Interesanta lasāmviela tā ir. Iesaku.

Savukārt mūslaiku Saeimā nekāda divvalodība nav. Ir bijuši pāris deputāti, kuri ievēlēti par spīti tam, ka latviešu valodas zināšanas tiem bija pieticīgas, teiksim tā. Vienā gadījumā deputāts no Liepājas puses, kurš izmantoja tulkotāja pakalpojumus savā darbā. Vēl viens deputāts no Daugavpils puses, cik atceros, izlīdzējās, plenārsēdēs nerunājot vispār.

Šī Saeimas sasaukuma sākumā četri deputāti zvērestu pateica latgaliešu un viena deputāte — lībiešu valodā. Visos piecos gadījumos Saeimas spīkere Mūrniece lūdza zvērestu atkārtot valsts valodā. Kārtībai jābūt.

Mūsdienās ir arī apstāklis, ka mums ir valsts prezidents, kurš tieši ir centies latviešu valodu celt godā. Pagājušajā nedēļā, 15. oktobrī, pirmoreiz bija Valsts valodas diena. Tas bija prezidenta Levita ierosinājums. Viņš bija viens no galvenajiem autoriem Satversmes preambulai, kurā uzskaitīti elementi saliedētas sabiedrības pamatos, un viens no tiem ir “latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda.”

Tiesa, to var arī uzskatīt par visai ironisku tekstu, ja ņemam vērā, ka tieši valoda tomēr ir bijusi šķēpu laušanas iemesls tajos 30 gados kopš mūsu valsts atjaunoja neatkarību, visvairāk un konkrēti izglītības sistēmā.

Pieļauju, daudzi lasītāji atceras protestus, kādi notika pagājušā gadsimta 90. gados un arī vēlāk zem lozunga “rokas nost no krievu skolām.”

Tur nepārprotamais zemteksts bija “ļaujiet mums turpināt skolēnus apmācīt krievu valodā.”

To valsts nav pieļāvusi. Jau labu laiku valsts eksāmeni pēc 9. un 12. klases bijuši tikai un vienīgi valsts valodā, un tas vismaz teorētiski nozīmē, ka visi valsts skolas bērni, kuri sasnieguši attiecīgo vecumu, prot latviešu valodu pietiekamā līmenī, lai nokārtotu minētos eksāmenus.

Taču krievu valoda pastāv. Netālu no darba vietas ir Mego veikals, kurā katru dienu ieeju nopirkt vīnu vakara vajadzībām. Ar mani visas pārdevējas pēc kārtas runā latviešu valodā. Es viņas tā uzrunāju, tā viņas arī man atbild.

Taču savstarpēji šīs latviski runājošās pārdevējas sarunājas krievu valodā. Nekad neesmu jautājis kāpēc, jo tas būtu nepieklājīgi. Bet man ir aizdomas, ka zinu kāpēc.

Jo krievu valoda vienkārši ir “lielāka” nekā latviešu valoda. Tas ir redzams apstāklī, ka bieži vien esmu bijis kompānijā, kur kāds izstāsta anekdoti krievu valodā, visi smejas, un tad kāds uz mani paskatās žēlabainām acīm un saka “to diemžēl latviešu valodā pārtulkot nevar.” Jo anekdotē bijusi divdomība vai vārdu spēle.

To es saprotu, jo tieši tāpat ir arī ar angļu valodu. Es uzaugu Amerikā un latviešu ģimenē. Gāju latviešu sestdienas un svētdienas skolā, Garezera vasaras vidusskolā un Minsteres latviešu ģimnāzijā.

Mājās mēs runājām tikai un vienīgi latviešu valodā. Kad mamma mani aizveda uz bērnudārzu kā piecus gadus vecu ķiparu, kurš neprata ne vārda angļu valodā, audzinātāja viņu nostrostēja. Bērns amerikānis, ar viņu jārunā angļu valodā.

Mamma pieklājīgi smaidīja, bet mājās mēs turpinājām runāt latviešu valodā. Bet ar draugiem, kad pieaugušie neskatījās un nedzirdēja, mēs sarunājāmies angliski. Garezera skolā katru vasaru bija atzīme par latviešu valodas lietošanu. Ja kāds audzinātājs dzirdēja angļu valodu, atzīme samazināta.

Tāpēc bija rūpīgi jāpārliecinās, ka pieaugušie neklausās, bet arī angļu valoda ir “lielāka” nekā latviešu valoda, un arī angļu valoda ir lokana un pilna ar divdomībām un vārdu spēlēm, kurām latviešu valodā ekvivalenta nav.

Es zinu, daudzi latvieši sašust, kad es saku, ka angļu valoda ir lielāka nekā latviešu. Vienkāršs fakts ir tāds, ka angļu-latviešu vārdnīca ir krietni biezāka nekā latviešu-angļu vārdnīca vienkārši tāpēc, ka angļu valodā vārdu ir vairāk, turklāt daudzos gadījumos viens un tas pats vārds (piemēram, “set”) var nozīmēt daudz un dažādas lietas.

Taču ir arī angļu valodā pāris vārdu, ar kuriem latviešu valoda vienkārši netiek galā. Hrestomātiskais piemērs ir “by default,” kuru datoru pasaulē lieto atbilstoši jēdzienam “pēc noklusējuma.” Ja godīgi, nezinu, ko šis jēdziens nozīmē datoru pasaulē, jo es par datoriem zinu, kā tos ieslēgt un izslēgt, un ar to apmēram viss ir pateikts.

Bet ārpus datoru pasaules “by default” nozīmē “automātiski.” Tā kā neviens cits nav pietiecies kandidēt, automātiski kandidāts būs šis cilvēks — “by default.”

Un tad vēl divi citi vārdi, kuriem latviešu valodā ekvivalenta vienkārši nav. Viens ir “fun” un it īpaši frāze “have fun,” un otrs ir “frustrated.” Latviešu valodā ir dzirdēts vārds “frustrēts,” kas ir attiecīgā vārda latviskojums. Tildes pareizrakstības sistēma vārdu “frustrēts” pieņem bez iebildumiem. Bet tas ir latviskojums uz gramatikas pamata tāpat kā no Eiropas Savienības leksikas nācis vārds “subsidiaritāte.”

“Frustrated” nozīme sašutis par apstākļiem vai nespēju kaut ko izdarīt. “Subsidiaritāte” nozīmē, ka lēmums ir pieņemams pēc iespējas zemākā politikas līmenī, ja tas ir pareizi un piemēroti. Citiem vārdiem sakot, Brisele nepieņems lēmumu, kurš attiecas uz Tīnūžīem. Tīnūži paši var spriest par savām vajadzībām.

Savukārt “fun” nozīmē jautrību, un “have fun” nozīmē vairāk vai mazāk “ceru, ka tur, kur tu tagad dosies, tev būs jautri.” Nebūt ne vienīgais piemērs, kurā latviešu valodā ir vajadzīgs varš skaidrojums, kamēr angļu valodā pietiek ar vienu vai diviem vārdiem.

Nezinu, vai valoda ir galvenais cilvēka indikators. Ja tā, tad man ir dalīta persona, jo esmu gan latvietis, gan arī amerikānis. Piedzimu es Amerikā un tātad automātiski kļuvu par pilsoni. Uzaugu es Amerikā, kur skolā bija ebreju izcelsmes amerikāņi, kā arī es, latviešu izcelsmes amerikānis.

Tas ir citādāk nekā PSRS dzimis latvietis, kurš nav vienlaikus padomijas cilvēks, jo padomijas vienkārši vairs nav, un diez vai pat, ja PSRS būtu pastāvējusi ilgāk, latvieši sevi būtu identificējuši tādā nozīmē kā atsevišķu tautu — “padomietis.” Droši vien pagājušā gadsimta sākumā maz tautas atmodas dalībnieku vienlaikus sevi uzskatīja par Krievijas impērijas cilvēkiem.

Latvija nekad nav bijusi valsts ar tikai vienu tautu vai etnosu, un tāda tā nav arī šobaltdien. Personīgi uzskatu, ka tas nav slikti, kaut vai tādā nozīmē, ka negribas katru dienu ēst karbonādes ar štovētiem kāpostiem. Reizēm gribas suši.

Un tas arī nav slikti tāpēc, ka mēs tomēr esam plašākas pasaules sastāvdaļa laikmetā, kad attālumi pat starp kontinentiem ir sarukuši pavisam maziņi. Mums ir tehnoloģijas, ar kurām varam sazināties ar cilvēkiem jebkur citur pasaulē. Varam braukt pie viņiem ciemos, viņi — pie mums.

Politiskā nozīmē esam daudz stiprāka un drošāka valsts tāpēc, ka esam Eiropas Savienībā un it īpaši NATO militārajā aliansē. To nedrīkstam novērtēt pārāk zemu, un tā ir nudien starptautiska sadarbība. Ir bijuši politikāņi mūsu valstī, kuri savu iemeslu dēļ centušies to nonivelēt.

Tos varam ignorēt. It īpaši mūsu jaunā paaudze daudz ir ceļojusi ārpus mūsu salīdzinoši mazā pīļu dīķa. Manā uztverē tas ir tikai un vienīgi – pozitīvi.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.