Kārlis Streips
Kārlis Streips
Foto: Ieva Lūka/LETA

Kārlis Streips: Sprādzieni Maskavā, Vāgnera grupa pie Suvalku koridora un maniakāli narcisistiskais Donalds Tramps 0

Maskavā vakar, 30. jūlijā, agri no rīta nograndēja divi sprādzieni, abos gadījumos pabojājot kādu no pilsētas augstceltnēm. Viena no tām bija pompozi nosauktais Maskavas starptautiskais biznesa centrs. Abos gadījumos sprādzienu radīja drons, līdz ar ko milzīgi postījumi nebija ne vienā, nedz arī otrā gadījumā. Kijiva komentāra rakstīšanas brīdī nebija atzinusi, ka tā par to bija atbildīga, bet vai tad pastāv īpaši cits variants? Diez vai.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosaucis 10 politiķus, kuru pieļautās kļūdas būtiski ietekmējušas Latvijas politisko un ekonomisko situāciju 137
Kokteilis
Viņi dzīvo, lai piedzīvotu! 10 vārdu īpašnieki, kuros mīt nepiesātināms ceļotāja gars
TV24
“Esam baigās auzās iebraukuši ar šo!” Bērziņš par pensiju sistēmu Latvijā 105
Lasīt citas ziņas

Man jau sen ir licies, ka Ukrainai vajag dot tiesības, krieviem Kremļa fašista zemē sākot piedzīvot to pašu, ko ukraiņi ir piecietuši kopš pagājušā gada 24. februāra. Amerikāņi un rietumi plašākā nozīmē ir bijuši ļoti negribīgi attiecībā uz garo distanču raķešu piegādāšanu Ukrainai, jo, ja tik tiešām Krievijā sāktos tikpat plaša bombardēšana kā tas ir bijis Ukrainā, grūti spriest, kā Kremļa fašists uz to reaģētu, bet nedrīkstam aizmirst, ka viņš jau labu laiku ir žvadzinājis savus kodolieročus. Tā kaut ko, protams, nevēlas neviens.

Cita lieta ir tās teritorijas Ukrainā, kuras Kremļa fašista spēki ir sagrābuši vai arī tajās marodējuši jau kopš 2014. gada, kad nelikumīgi anektēta Krima. Tur ir daudz mērķu Ukrainas artilērijai, droniem un cita veida ieročiem. Brīvdienās lasīju, ka Ukrainas bruņoto spēku komandieri ir sākuši runāt par ieiešanu okupētajā Krimā.

CITI ŠOBRĪD LASA

To vieglāk padarītu apstākļi, kuros tilts starp Krimu un Krievijas cietzemi nebūtu lietojams. Tilta celšanu fašista režīms uzsāka gandrīz tūdaļ pat pēc Krimas paņemšanas. Deviņpadsmit kilometrus garā tilta uzcelšana maksāja apmēram 3,5 miljardus eiro. Gan jau laba daļa šīs naudiņas ieripoja pa tiešo Kremļa fašista un viņu pakalpiņu kabatās.

Taču jau 2018. gadā vispirms ekspluatācijā nodota tā dēvētā Krimas tilta braucamā daļa automašīnām, un mazliet vēlāk dzelzceļa daļa, kas atrodas zem braucamās daļa. Pērn 8. oktobrī uz tilta bija eksplozija, kura tik ļoti sabojāja braucamo daļu, ka viens segments sabruka pavisam un radīja smagu ugunsgrēku dzelzceļa daļā.

Šogad 23. februārī Kremļa fašista režīms paziņoja, ka atjaunota braucamā daļa. 5. maijā tas pats pateikts par dzelzceļa daļu. 17. jūlijā atkal bija sprādziens, un atkal sabruka viena daļa braucamās daļas. Tilts Ukrainas spēkiem ir acīmredzams mērķis. Bez tilta kļūst krietni sarežģītāka Krimas apgāde, plus vēl dzelzceļu fašista režīms izmanto ieroču un karavīru transportēšanai tālākai cīņai pret neatkarīgo Ukrainu.

Man personīgi nebūtu nekādu iebildumu, ja ukraiņi to sasodīto tiltu sabombardētu tā, ka tā vispār vairs nav. Tieši to Kremļa fašists un viņa režīms būtu pelnījuši, un tas ukraiņiem dotu iespēju mazliet atvilkt elpu, jo viens ienaidnieka piegādes ceļš būtu likvidēts. Plus vēl tādam huligānam kā Kremļa fašists ik pa laikam ir kārtīgi jāsadod pa purnu, lai viņš padomātu vēlreiz par pašreizējā barbarisma pastiprināšanu.

Pagājušajā nedēļā Sanktpēterburgā bija kārtējais Krievijas-Āfrikas samits. Pēdējoreiz tāds organizēts 2019. gadā, un tur ieradās 43 valsts un valdības galvas no Āfrikas kontinenta. Šoreiz tādu bija tikai 17. Kremļa fašista runasvīri zūdījās, ka amerikāņi un rietumi esot spieduši afrikāņus uz samitu nedoties. Taču arī tiem, kuri ieradās Sanktpēterburgā, bija lietas sakāmas, kuras Kremļa fašistam noteikti labi neizklausījās.

Fašists gribēja padižoties viesu priekšā. Jā, viņš bija pārtraucis graudu eksporta sistēmu, kādu gada garumā sponsorēja Apvienoto Nāciju organizācijas Pārtikas programma. Tas bija šaurs jūras ceļš no Ukrainas dienvidu ostām pa Melno jūru un tad tālāk uz tām pasaules daļām, kur graudi un cita veida labība un pārtikas preces tapa piegādātas.

Reklāma
Reklāma

Kremļa fašists viesiem apgalvoja, ka Krievijā šogad esot tik izcila raža, ka tā viena pati varēs kompensēt to produktu piegādes samazinājumu, kāds radies tāpēc, ka pārtraukta ANO programma.

Afrikāņi to negribēja dzirdēt. Viņiem nav vajadzīga sponsorēšana no tik neuzticama partnera, kāds patlaban ir Kremļa fašists un viņa režīms. Āfrikas delegāti Sanktpēterburgā ieradās ar priekšlikumu par pašreizējā konflikta atrisināšanu, un pirmais punkts tajā bija atjaunot 17. jūlijā pārtraukto ANO programmu.

Kā zināms, laikā kopš šī pārtraukuma Kremļa fašista spēki nepārtraukti ir bombardējuši Odesu un citas ostas Ukrainas dienvidos, acīmredzot ar mērķi ne tikai likvidēt iespēju par ANO programmas atjaunošanu, bet arīdzan likvidēt Ukrainas eksporta iespējas pa Melnu jūru vispār.

Ukraina graudus un citus produktus ir sūtījusi uz rietumiem vilcienos. Tas, protams, ir krietni lēnāks, ierobežotāks un dārgāks process, nekā milzīgie kuģi, kuri gada garumā braukāja šurpu turpu no Ukrainas uz ārpasauli un atpakaļ. Taču ukraiņi cenšas.

Afrikāņu pieteikumā par mieru arī bija aicinājums Kremļa fašistam atvilkt savus spēkus no Ukrainas, Starptautiskajai krimināltiesai atcelt aresta orderi pret fašistu, kāds izsludināts šogad martā, un pasaulei sākt pakāpeniski likvidēt sankcijas, kādas pret Kremļa fašista režīmu ieviestas sākot ar Krimas aneksiju un pastiprinātas vēl un vēl un vēl kopš sākts genocīds Ukrainā.

Pēc samita Kremļa fašists Kremlī uzrīkoja “preses konferenci,” kurā piedalīties drīkstēja tikai režīmam lojāli “žurnālisti.” Kārtējo reizi fašists izmantoja absurdi milzīgo galdu, kāds fotogrāfijās bijis redzams sen. Sākotnēji it kā Covid-19 drošības kontekstā, bet arī šoreiz fašists bija vienā galda galā un visi pārējie – otrajā. Nezinu, ko fašists cenšas kompensēt ar šo masīvo mēbeli. Varbūt krāniņš mazītiņš. Grūti spriest.

Konferencē fašists paziņoja, ka viņa režīms afrikāņu priekšlikumu izskatīs dikti rūpīgi, taču, vai zināt, Ukraina patlaban ir sākusi savu pretuzbrukumu, un tādos apstākļos runāt par mieru fašista režīms taču nevar. Citiem vārdiem sakot, paši vainīgi, ukraiņi, ka jūs tik agresīvi.

Afrikāņu priekšlikums par spēku aizvākšanu no Ukrainas noteikti neattiecās uz okupēto Krimu un visticamāk arī ne uz Donbasu. Te varam atcerēties, ka pāris dienas pirms “speciālās militārās operācijas” sākuma pērn februārī, Kremļa fašista klēpja sunīši Valsts domē apstiprināja un pats fašists momentā parakstīja dekrētu, par “Doņetskas tautas republikas” un “Luganskas tautas republikas” atzīšanu par neatkarīgām valstīm. Lieki teikt, neviena cita valsts pasaulē tā kaut ko nav atzinusi (izņemot Sīriju un Ziemeļkoreju, kuras par civilizētām valstīm neuzskatīt nekādi), taču fašista acīs Doņetska un Luganska tagad ir “Krievijas” sastāvdaļa un tāpēc aizsargājama arī turpmāk.

Ukraiņiem protams šāds priekšlikums ir absolūti nepieņemams. Krima un abas “neatkarīgās valstis” veido apmēram 15% valsts teritorijas, un Volodimirs Zeļenskis nekādi nebūtu gatavs parakstīt miera līgumu vai uguns pārtraukšanas līgumu, kurā oficiāli atzīts, ka tās tagad ir Kremļa fašista režīmam piederošas. Plus vēl ukraiņi labi zina, ka pašreizējā konflikta iesaldēšana ienaidniekam dotu visas iespējas pārgrupēties un pastiprināt savus spēkus, iespējams, jaunam uzbrukumam nākotnē.

Telekanāls CNN Sanktpēterburgā arī pamanīja Jevgeņiju Prigožinu kādā vietējā viesnīcā tiekoties ar Centrālāfrikas Republikas prezidentu. Tā bija tikai otra reize kopš Prigožina uzrīkotā dumpja, kad viņš redzēts publiski. Pirmā bija pirms pāris nedēļām, kad internetā parādījās miglains video, kurā it kā Prigožins it kā bija redzams Baltkrievijā.

Video viņš atkārtoja visu to, ko jau sen bija teicis – Kremļa fašista režīms Prigožina veidotajai Vāgnera grupai nav devis pietiekami daudz atbalsta, plus vēl, ka viss iegansts “speciālajai militārajai operācijai” bija pupu mizas un muļķības. Tomēr ir gana interesanti, ka principā vienīgais cilvēks, kurš Kremļa fašista ilgajos valdīšanas gados pret viņu ir vērsies ar militāru spēku, Krievijā jūtas pietiekami ērti, lai atsevišķi tiktos ar vienu no Āfrikas līderiem, kuri bija ieradušies uz fašista rīkoto samitu. Par fašista visvarenību tas neliecina nemaz.

Laikā kopš izjukušā dumpja arīdzan ir bijis jautājums par to, kur palika Vāgnera grupa kā tāda. Nupat brīvdienās uzradās daļēja atbilde, medijiem vēstot, ka apmēram simtu grupas algotņu sāka virzīties tā dēvēta Suvalku koridora virzienā.

Suvalku koridors atrodas starp Poliju un Lietuvu, kā arī starp Baltkrieviju un Kremļa fašista režīma anklāvu Kaļiņingradā. Ko vāgnerieši tur meklē? Varšavā parādījās doma, ka varbūt tie pārģērbsies baltkrievu robežsargu uniformās un veicinās nelikumīgu migrantu ieplūšanu Polijā ar mērķi to destabilizēt. Varbūt paši uzdosies par migrantiem. Brīvdienās Polija un Lietuva abas apsprieda robežu slēgšanu. Suvalku koridors laikā kopš Aukstā kara beigām ir bijis stratēģiski ļoti nozīmīgs gan NATO, gan Kremļa fašista režīmam. Ja Vāgnera grupa tagad taisās tur radīt ažiotāžu vai nemierus – diez kas nav.

Ārpus notikumiem Ukrainā, Amerikā pagājušās nedēļas beigās neatkarīgais izmeklētājs Džeks Smits paziņoja par papildu kriminālapsūdzībām saistībā ar faktu, ka aizejot no Baltā nama, iepriekšējais prezidents Tramps sev līdz un neatļauti paņēma veselu kaudzi dažādu dokumentu, tajā skaitā slepenu un ļoti slepenu. Visu laiku kopš tam viņš un viņa cilvēki par to meloja, centās dokumentus slēpt, un centās bloķēt izmeklēšanu par notikušo.

13. jūnijā prokurori uzrādīja 37 kriminālapsūdzības pret Trampu un viņa sulaini saistībā ar šiem dokumentiem. Papildinātajā apsūdzībā vēl trīs apsūdzības. Viena ir par slepeno dokumentu uzrādīšanu cilvēkiem, kuriem nebija tiesību tos redzēt. Prokuroru rīcībā jau labu laiku ir bijis audio ieraksts, kurā kādreizējais prezidents dzirdams dižojamies par dokumentu, kurā aprakstīta Amerikas militārā stratēģija attiecībās ar Irānu.

Ja es būtu prezidents, es šo dokumentu varētu atslepenot, taču tā kā vairs neesmu prezidents, vairs tā nevaru darīt un tas ir ļoti slepens dokuments, tā Tramps skaidroja saviem viesiem. Bet lūk, te tas ir, vai tas nav interesanti. Jaunā kriminālapsūdzība liecina, ka prokuroru rīcībā tagad arī ir pats slepenais dokuments.

Vēl divas apsūdzības – viena pret Trampu un otra pret jaunu apsūdzēto, ir sakarā ar izmeklētāju uzzināto, ka pērn vasarā Tramps saviem padotajiem lika dzēst video no drošības kamerām īpašumā Floridā, kur glabājās vairums principā nozagto dokumentu.

Apsūdzībā teikts, ka jau minētais sulainis trešajam darbiniekiem ir pateicis, ka “boss” vēlas video ierakstu izdzēšanu. Trešais darbinieks to pateica IT speciālistam, kurš atzina, ka dzēst video informāciju no serveriem viņš neprot. Trešais darbinieks atkārtoja atzinumu, ka “boss” to gribēja un jautāja, “ko tādā gadījumā darīsim?”

Prokuroru rīcībā tagad arī ir visa video informācija, kuru Tramps centās slēpt. Tiesāšanai šajā lietā paredzēts sākties nākamgad maijā, un tā ir tikai viena no visai prāva skaita juridisku lietu, kādas ap kādreizējo prezidentu patlaban virmo.

Dziesma no viņa ierastā – tās ir raganu medības, prokurori visi ir negodīgi un arīdzan marksistiski, komunistiski, nacistiski vai fašistiski (šos četrus jēdzienus Tramps un citi republikāņi jau labu laiku lieto brīvi un ļaujot skaidri saprast, ka izpratne par vēsturi tiem nav pilnīgi nekāda).

Apsūdzēt Trampu patiesībā nozīmē apsūdzēt visus viņa atbalstītājus, tā negodā kritušais kadrs ir apgalvojis savos rallijos, kuros cita starpā nav ne tuvu tik daudz cilvēku, kā tas bija 2016. gadā. Arī tas ir rādītājs.

Pirms pāris dienām kādreizējais prezidents nāca ar citu “teoriju,” proti, ka viņu nevar apsūdzēt sakarā ar 2021. gada janvārī uzrīkoto dumpi Vašingtonā tāpēc, ka par to jau bija impīčments Kongresā, un Senāts viņu attaisnoja. Protams, Kongresa darbam un Tieslietu ministrijas darbam savstarpēju saišu nav. Arī tās ir muļķības.

Var saprast, kāpēc Tramps ir histēriskā panikā. Viņš zina, ka viņam draud ļoti daudz gadu cietumā, un vismaz līdz šim viņa neizmērojamais narcisisms un patmīlība nav ļāvusi viņa advokātiem, kādi nu pēc visas milzīgās jezgas ir palikuši pāri, doties pie prokuroriem un censties sarunāt kaut kādu darījumu, kura rezultātā tiesāšana izpaliktu.

Pirmkārt, tas būtu jādara atsevišķi attiecībā uz ikkatru no instancēm, kuras ir nākušas vai paredzamajā nākotnē nāks ar apsūdzībām. Otrkārt, kā teicu, Tramps par visu vairāk ir maniakāli narcisistisks. Nepatīk šim cilvēkam zaudēt.

Ir tiesa, ka 2024. gada valsts prezidenta vēlēšanu sezona Amerikā jau ir sākusies, un ir arī tiesa, ka vismaz pagaidām man personīgi pavisam nesaprotamu iemeslu dēļ Donalds Tramps par spīti vai varbūt pateicoties savām juridiskajām likstām, ir tālu priekšā citiem kandidātiem cīņā par Republikāņu partijas nomināciju.

Trampa aizrautīgākie fani principā ir zaudējuši visu veselo saprātu. Intervēti ārpus dažādiem pasākumiem, kuros paredzēts uzstāties viņu lielajam mīlulim, viņi ir stāstījuši, ka 2020. gadā tomēr notika liela krāpšanās un demokrāti vēlēšanas vienkārši nozaga. Trampu viņi apraksta ar vārdiem uzticams un vienmēr patiesību sakošs, kas ir pilnīgs absurds par cilvēku, par kuru laikraksts The Washington Post četros gados, kad viņš bija “prezidents,” saskaitīja krietni vairāk nekā 3000 gadījumos, kad cilvēks bija uzskatāmi un pārbaudāmi melojis.

Ir arī taisnība, ka pārējie patlaban pieteiktie kandidāti republikāņu pusē nav nekāda rožu dobe. Kādreiz it kā daudzsološais Floridas gubernators Rons Desantiss pagājušajā nedēļā atrada par vajadzīgu runāt par jauniem standartiem, kādi viņa valdītajā štatā ieviesti attiecībā uz vēstures mācīšanu Floridas skolās.

Tajā skaitā, tā skaidroja gubernators, ar atzinumu, ka tumšādaino vergu turēšana Amerikā pagājušā gadsimta 18. un 19. gadsimtā nebija pavisam slikta lieta, jo atsevišķi vergi procesa laikā iemācījās prasmi, kura, iespējams, tiem nāca par labu pēc tam, kad tie vairs nebija vergi. Šis bija ārpus visa sakarīguma stāvošs paziņojums. Tas būtu tas pats, kas teikt, ka Holokausts nebija tik slikts, jo atsevišķi ebreji un citi tur izdzīvoja. Desantiss pelnīti tapa nosodīts no daudzām un dažādām pusēm.

Kopumā Republikāņu priekšvēlēšanās ir pieteikušies 18 kandidāti un varbūt laika gaitā uzradīsies vēl daži. Ir nepārprotams fakts, ka nākamā gada, pusotra vai divu laikā kandidāts Tramps būs dikti aizņemts ar dažādiem juridiskiem procesiem pret viņu. Viņš ir solījis turpināt kandidēt tiesāšanas laikā un pat un arīdzan, ja viņš tiks ielikts cietumā.

Tas, protams, būtu interesants gadījums, ja valsts prezidents ir cietumnieks. 1996. gadā Alfrēds Rubiks kandidēja uz Latvijas prezidenta amatu no cietuma, kurā viņš sēdēja kā vienīgais, kurš sakarā ar Latvijas neatkarības atjaunošanu notiesāts par valsts nodevību, taču slēptā balsojumā viņš saņēma tikai piecas balsis, kamēr esošais prezidents Guntis Ulmanis ar 53 balsīm tika pie otra termiņa bez papildu balsošanas kārtu nepieciešamības.

Minēto republikāņu kandidātu starpā ir tikai daži, kuri ir bijuši gatavi atklātā tekstā pateikt, ka vadošais kandidāts ir žuļiks, noziedznieks un visādā ziņā slikts cilvēks. Trampa lielie fani neko no tā negrib dzirdēt, un fakts ir tāds, ka to 18 kandidātu starpā neviens izņemot Trampu un Desantisu patlaban aptaujās nav virs 10 procentiem balsu.

Republikāņi būs sprukās, ja nudien tiem nāksies kronēt Donaldu Trampu kā savu kandidātu trešoreiz. Pagājušajā reizē 2020. gadā Džo Baidens viņu uzvarēja ar vairāk nekā septiņu miljonu balsu vairākumu. 2016. gadā Hilarija Klintone dabūja par trim miljoniem vairāk nekā Tramps, bet būtiska izrādījās Elektorālā koledža.

Kādas izredzes cilvēkam ar tik smagu un masīvu bagāžu būtu vēlēšanās 2024. gada novembrī? Atbilstoši politikas teorijai, nekādas, taču Amerikas gadījumā ir arī jautājums par iespējamiem trešās puses kandidātiem, un tur atkal svarīgi būs, kurš kandidāts saņem vislielāko balsu skaitu katrā no 50 štatiem.

Patlaban ir vismaz teorētiski iespējams, ka Donalds Džons Tramps nākamgad novembrī sakasīs kopā uzvaru. Taču tā ir tik ļoti atbaidoša doma, ka ar to arī šo komentāru beigšu un jums, mani lasītāji, teikšu visu labu un čau.

SAISTĪTIE RAKSTI