Foto: Marco Bello/REUTERS/SCANPIX

Kārlis Streips: Tramps allaž bijis pazīstams kā cilvēks, kuram jēdziens “valsts noslēpums” ir pie pakaļas 0

20. maijs. Pirmdiena. Vakar Latvijas ledus hokeja valstsvienība Pasaules čempionātā uzvarēja pret Slovākiju ar rezultātu 3:2. Bija iemesls teikt urrā, it īpaši salīdzinot ar pēdējām divām čempionāta spēlēm pirms tam. Par tām labāk nerunāt un neatgādināt, vien konstatējot, ka daudzus gadus mūsu hokejisti čempionātos bija tā pa vidu – te 12., te 14., te cita vieta.

Reklāma
Reklāma
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā 20
Kokteilis
FOTO. No politiķiem par aktieriem: mākslīgais intelekts nosaucis 5 latviešu politiķus, kuri uz skatuves justos kā zivis ūdenī
TV24
Slaidiņš: Karš beigsies tikai divos gadījumos. Viens – ja Putinam iedotu ielūgumu uz Kobzona koncertu 275
Lasīt citas ziņas

Bronzas medaļas pērn bija sava veida aberācija, un ne velti teju vai visa Latvija zaudēja veselo saprātu. Saeima nakts tumsā tikās un apstiprināja nosacītu brīvdienu nākamajā dienā. Sportistu sagaidīšana pie Brīvības pieminekļa bija milzīgi tautas svētki. Saeimas tālaika priekšsēdētājs Smiltēns kameru priekšā gozējās tā it kā viņš pats būtu iemetis izšķirošos vārtus. Man nebija žēl – lai papriecājas arī viņš.

Šogad Latvijas sportistiem piedalīšanās čempionāta ceturtdaļfinālā vēl nav izslēgta. Rītvakar, 21. maijā, puišiem pamatlaikā būs jāpārvar amerikāņi, un te varam atcerēties, ka tie bija konkrēti amīši, kurus viņi pērn pārspēja bronzas medaļas spēlē. Plus vēl Slovākijai būs jāzaudē pamatlaikā pret Zviedriju, kas šķiet reālāk nekā uzvara pret amerikāņiem, bet dzīvosim, redzēsim.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tā vai citādi, es īpaši nesērošu, ja šogad čempionāts beigsies bez medaļām, jo Latvija augstākajā līgā ir spēlējusi kopš visai tālā 1997. gada, bet pirms pagājušā gada labākais rezultāts bija 7. vieta 1997., 2004. un 2009. gadā. Tie nebija slikti sasniegumi pret pasaules varenākajām hokeja vienībām.

Sakarā ar sportu un 20. maiju arī cita lieta. Šorīt uzzināju, ka portālā Manabalss.lv pāris mēnešu laikā savākti nepieciešamie 10 tūkstoši parakstu par labu šādam priekšlikumam:

“Finansējumu Eirovīzijai novirzīt sportam.”

Priekšlikuma iesniedzējs ir kāds Kaspars Bogdanovičs, un viņš ir rakstījis šādi:

“Aicinu pārtraukt Latvijas dalību Eirovīzijā. Ir visai apšaubāms, vai šis pasākums būtiski palīdz Latvijas tēlam un reputācijai. Cilvēki, kas tur piedalās, mēdz uzvesties piedauzīgi, un to arī afišē kā normu.”

Un tālāk: “Aicinu izbeigt Latvijas dalību Eirovīzijā, nerīkot “Supernovas” un novirzīt finansējumu sportam. Nav pieņemami, ka Biatlona federācijai ir jāvāc ziedojumi startiem pasaules čempionātā, kas pilnīgi noteikti ir svarīgāk par Eirovīziju.”

Bogdanoviča kungam varbūt tā šķiet, bet te ir pāris fakti, kuri tomēr liek cerēt, ka Saeimas Mandātu komisija šai domai pateiks stingru nē.

Pirmkārt, vai zināt, cik daudz naudas mūsu valsts šogad izdeva sakarā ar Artūra Šingireja (Dona) piedalīšanos Eirovīzijas Dziesmu konkursā Zviedrijā?

166 000 eiro.

Vai zināt, cik daudz naudas mūsu valsts nolēma izdot, lai Latvijas Basketbola federācija šogad no 2. līdz 6. jūlijam varētu rīkot kvalifikācijas turnīru sakarā ar šī gada vasaras Olimpiskajām spēlēm Parīzē?

Reklāma
Reklāma

Mazliet vairāk par diviem miljoniem eiro. Abos gadījumos no valsts un tātad no nodokļu maksātāju kabatas.

Te ir apmēram tas pats, kā doma, kāda laika gaitā mūsu valstī izskanējusi šad tad – proti, ka vajag samazināt Saeimas deputātu algas vai arī deputātu skaitu samazināt tā, lai būtu lielāks finansējums pensionāriem un viņu pensijām.

Tur tāpat kā ar Eirovīziju un sportu summas nav salīdzināmas.

Deputātu ir tikai simts. Pensionāru ir simtiem tūkstošu.

Saeimas budžets šogad ir ap 36,23 miljoniem eiro. Valsts sociālās aizsardzības budžets, kurā iekļautas pensijas – 5,25 miljardi eiro.

Attiecībā uz Eirovīziju ir arī cita lieta. Kaspars Bogdanovičs savā pieteikumā apgalvoja, ka “cilvēki, kas tur piedalās, mēdz uzvesties piedauzīgi, un to arī afišē kā normu.”

Neatceros, ka kāds no Latvijas Eirovīzijā būtu uzvedies “piedauzīgi.” Dons katrā gadījumā šogad “piedauzīgs” savā zilajā kostīmā nebija.

Ja kas, varbūt “vispiedauzīgākā” Eirovīzijas dalībniece no Latvijas bija Marija Naumova, kura 2002. gadā uz skatuves principā veica striptīzu. Taču Marija uzvarēja. Diez vai pat vispiekasīgākais latvietis, kurš togad skatījās konkursa finālu, pret to īpaši iebilda.

Saprotu, no kurienes radusies Bogdanoviča kunga un viņam līdzīgo vēdergraizes. Jā, šogad Olijs Aleksandrs no Lielbritānijas principā atspoguļoja geju saunu. Un uzvarētājs no Šveices – ak šausmas! – bija tērpts bruncīšos un sevi aprakstīja ar vārdu “nebinārs.”

Ir tiesa, ka Eirovīzijā mākslinieki reizēm piedāvā to, ko “konservatīvāk” noskaņoti letiņi varētu uzskatīt par “nepieņemamu.”

Vai dieniņ! 2007. gadā uzvarēja serbiete vārdā Marija Šerifoviča, ap kuru grozījās un gozējās piecas citas sievietes. Lesbietes!

Vēl pirms tam 1998. gadā, kad Latvija vēl nebija sākusi tur piedalīties, uzvarēja transpersona! Dana International, tā viņu sauca.

Laikā kopš mūsu piedalīšanās 2014. gadā Eirovīzijā triumfēja puisis ar tumšu bārdu, kurš bija tērpts garā sarkanā kleitā un sevi sauca par Končitu Vurstu.

Un šogad uzvarēja nebinārs puisis, kas nozīmē, ka viņš sevī saskata gan vīrieša, gan arī sievietes raksturīpašības.

Saprotu, saprotu, saprotu, ka mēs latvietīši esam tāda dikti, dikti tikumīga tauta. Ne priekš mums tādas lietas kā lesbietes, transpersonas un cita veida “izvirtuļi.”

Bet mēs tomēr dzīvojam 2024. gadā un Eiropā, kur cilvēka tiesību universālais raksturs ir atzīts visnotaļ plaši. Arī gejiem. Arī transpersonām.

Un tāpēc, ja Kasparam Bogdanovičam šogad Eirovīziju skatoties radās iekšēja nepatika un nemiers, tad viens vienīgs jautājums: Kāpēc skatījies?

Un viena vienīga frāze, kura attiecas uz Bogdanoviča kungu un citiem viņam līdzīgajiem: Vari neskatīties.

Eirovīzija laikā kopš mēs tur sākām piedalīties 2000. gadā māksliniekiem ir nozīmējusi lielāko skatuvi, uz kādas tie jebkad mūžā ir uzstājušies. Vai pusfināls vai iekļūšana finālā, tas ir nemainīgs faktors, un cilvēkam ir jābūt visai intensīvam kretīnam, lai uzskatītu, ka turpmāk šāda iespēja mūsu valsts mūziķiem būtu liedzama.

Ar 166 tūkstošiem eiro sportā nekāda milzīga attīstība nenotiks. Lieciet Eirovīziju mierā!

Taču šorīt 20. maijā man arī ir ieraksts manā plānotājā, kurā rakstīts: “Klasificēto dokumentu tiesāšana.”

Jā, šodien bija paredzēts, ka Floridā sāksies tiesāšana sakarā ar faktu, ka pēc aiziešanas no Baltā nama 2021. gadā kādreizējais ASV prezidents Donalds Tramps sev līdz paņēma milzīgu daudzumu dažādu dokumentu, tajā skaitā vairāk nekā 100 dokumentus, kas klasificēti kā slepeni vai sevišķi slepeni.

Tramps allaž bijis pazīstams kā cilvēks, kuram jēdziens “valsts noslēpums” ir pie pakaļas. Bēdīgi slavena bija tikšanās Ovālajā kabinetā 2017. gada maijā, kuras laikā Amerikas Savienoto Valstu prezidents atklāja dziļi konfidenciālu un slepenu informāciju … Krievijas ārlietu ministram Lavrovam un Krievijas vēstniekam ASV Kisļakam.

Savukārt Floridas dokumentu gadījumā Nacionālais arhīvs jau drīz pēc zaudējušā prezidenta aiziešanas no Baltā nama konstatēja, ka visai liels skaits dokumentu, kuri pēc likuma pieder federālajai valdībai, bija pazuduši.

Arhīvs palūdza Trampa cilvēkus paskatīties. Trampa cilvēki šo lūgumu ignorēja. Arhīvs palūdza vēlreiz. Tas pats.

Ar laiku 2022. gada augustā Federālais izmeklēšanas birojs saņēma tiesas atļauju Trampa vulgārajā īpašumā veikt kratīšanu. Un ai, ai, ai, kas tur tapa atrasts!

Dokumenti, kuri bija izkrituši no kastes un mētājās pa grīdu. Dokumentu kastes uz muižas galvenās zāles skatuves. Dokumentu kastes tualetes telpā (!).

Minētais īpašums pēc definīcijas ir klubs, kas nozīmē, ka jebkurš cilvēks, kurš samaksā attiecīgo (ievērojamo) naudas summu, kļūst par kluba biedru.

Kurš ārzemnieks ar ļaunprātīgiem nolūkiem nebūs gatavs to samaksāt, zinot, ka klubā atrodas visdziļākie Amerikas militārie noslēpumi? Vai ir pamats ticēt, ka kādreizējais prezidents pats tajos nesaskatīs peļņas iespējas?

Un tā nu 2023. gada jūnijā izmeklēšanas žūrija Floridā apstiprināja 37 kriminālapsūdzības pret kādreizējo prezidentu par tiesiskuma bloķēšanu, korumpētu dokumentu slēpšana un neatļauta nacionālās aizsardzības informācijas glabāšana.

Vienam no Trampa asistentiem uzrādītas sešas kriminālapsūdzības par to pašu.

Taču šodien tiesāšana nesākās. Likteņa ironija, ja to tā nosaukt, ka lieta par slepenajiem dokumentiem un Trampa nedarbiem nonāca tiesneses priekšā, kuru 2020. gada beigās pēc zaudējuma tā gada vēlēšanās Tramps vēl paguva iebīdīt federālajā tiesu sistēmā.

Pirmais lēmums no šīs tiesneses bija apturēt tālāko izmeklēšanu kamēr speciāls izmeklētājs varēs pārbaudīt, par kādiem dokumentiem ir runa, un kādus dokumentus varēs vai nevarēs izmantot tiesas procesā.

Apelācijas tiesa šo spriedumu apgāza ar niknu paziņojumu, ka tas pat minimāli neatbilda likuma prasībām, un ko gan tiesnesīte savā prātiņā bija izdomājusi?

Bet federāliem tiesnešiem Amerikā ir plašas pilnvaras attiecībā uz savām lietām, un tā nu pirms pāris nedēļām tiesnesīte paziņoja, ka neatrisinātu jautājumu šajā lietā ir tik milzīgi daudz, ka viņa nu nekādi nesaskata iespēju noteikt, kad tie visi būs atrisināti un tiesāšana varēs sākties.

Varbūt kaut kad šogad. Varbūt nākamgad cerībā, ka šogad novembrī Tramps atgriezīsies Baltajā namā un varēs piedot pats sev. Varbūt nekad. Jo tiesnesei ir tādas tiesības, un tiesnese tās ir izmantojusi.

Lai arī iemesls lielai kaudzei neizskatītu jautājumu ir fakts, ka pati tiesnese par tiem nav spriedusi. Citiem vārdiem sakot, pati vainīga, bet viņa prokuroriem un citiem var likt iepūst. Jo viņa ir federāla tiesnese un tā var darīt.

Līdzīga dinamika ir citā krimināllietā pret negodā kritušo Trampu, šajā gadījumā sakarā ar ļembastu, kādu viņš uzrīkoja ASV Kapitolijā 2021. g. 6. janvārī.

Tur ir sērija federālu kriminālapsūdzību Vašingtonā, un arī tam procesam jau bija paredzēts sākties. Bet nē, un šajā gadījumā ne tāpēc, ka procesā ir iesaistīta līdz kliņķim nekompetenta tiesnesīte.

Šajā gadījumā pauze ir tāpēc, ka Trampa juristi ir nākuši ar visnotaļ ekstravaganto apgalvojumu, ka viņam kā eks-prezidentam pienākas pilna un universāla imunitāte pret jebkāda veida apsūdzībām visa mūža garumā.

Saprotamā kārtā pirmā tiesa šai domai pateica nē un visstingrāko nē. Apelācijas tiesa drīz pēc tam arīdzan pateica nē un visstingrāko nē.

Bet tad šogad februārī ASV Augstākā tiesa paziņoja, ka tā ir piekritusi lietu izskatīt tur. Noteica, ka liecinieku teikto tā uzklausīs 25. aprīlī un kaut kad pēc tam būs spriedums.

Te jautājums principā ir par vienkāršu lietu. Amerikas Konstitūcijā (tāpat kā mūsu Satversmē) ir noteikts, ka visi cilvēki ir vienādi likuma priekšā.

Trampa apgalvojums, ka viņam pienākas imunitāte, nozīmē, ka viņš sevi uzskata par ārpus šīs sistēmas esošu. Tieši viņam pienākas plašākas tiesības, nekā būtu jebkuram citam apsūdzētajam.

Arī Augstākajā tiesā ir trīs (no deviņiem) tiesnešiem, kuri tur iebīdīti ar palīdzību no Trampa un tā laika Republikāņu vairākuma Senātā.

Šie ir tie paši cilvēki, kuri aizpērn nolēma atteikties no pusgadsimta precedenta un visām Amerikas sievietēm pēc kārtas pateikt, ka viņām vairs nav konstitucionāli garantētu tiesību uz mākslīgu grūtniecības pārtraukšanu.

Rezultāts šim spriedumam bija paredzams. Štatos, kur pie teikšanas ir republikāņi, ir pieņemti visdrakoniskākie aizliegumi, kādus vien var iedomāties.

Ārstiem piedraudēts ar kriminālatbildību un sodu cietumā par aborta veikšanu – vienā gadījumā līdz pat 99 gadiem aiz restēm (!!!).

Cilvēkam Eiropā (un vispār civilizētajā pasaulē) šādu attieksmi pret medicīnas procedūru var būt grūti saprast. Man arī. Augstākās tiesas popularitāte sakarā ar minēto spriedumu ir ieslīdējusi pagrabā un pazemē.

Nav palīdzējis apstāklis, ka divi citi tiesneši, abos gadījumos tādi, kurus amatā iecēla republikāņi, ir izrādījušies līdz kliņķim korumpēti. Man nav vietas šajā komentārā to izskaidrot sīkumos, bet ASV Augstākā tiesa savu reputāciju ir sagandējusi pavisam nopietni.

Nāks spriedums, kurā atzīts, ka tikai vienam cilvēkam visā ASV vēsturē pienākas imunitāte pret apsūdzībām? Nezinu. Varbūt Augstākās tiesas priekšsēdētājs ir padevies un viņam ir vienaldzīga sevis vadītās iestādes tālākā reputācija un slava.

Tas būtu vienkārši nožēlojami, bet tāda tā situācija manas dzimtenes augstākajā tiesas instancē patlaban ir.

Bet 20. maijs sakarā ar kādreizējo prezidentu šogad ir būtisks tādā nozīmē, ka šodien atsākās Trampa tiesāšana Ņujorkā sakarā ar grāmatvedības datu viltošanu, lai apslēptu maksājumus pornogrāfisku filmu aktrisei, lai viņa klusētu par afēru ar Trampu laikā, kad Trampa sieva Melānija mājās auklēja nesen piedzimušo dēlu.

Kriminālapsūdzības ir sakarā ar faktu, ka tas tika darīts pirmkārt, lai notikušo apslēptu no amerikāņiem pāris nedēļas pirms 2016. gada valsts prezidenta vēlēšanām. To prokurori ir uzskatījuši par kampaņas finansējuma likuma pārkāpumu, un tāpēc tiesāšana.

Piecas nedēļas tā ir turpinājusies, tajā skaitā ar visnotaļ sensacionālu minētās pornofilmu aktrises nopratināšanu. Ir visas iespējas, ka kaut kad rīt, parīt abas puses nāks ar saviem pēdējiem argumentiem un tad jautājums būs zvērinātās žūrijas priekšā.

Nezinu, ko tā spriedīs. Personīgi ceru, ka notiesās. Lietas apstākļi pat man kā cilvēkam, kurš nav jurists šķiet uz delnas skaidri. Grāmatvedības datu viltošana ar mērķi pārkāpt kampaņas finansēšanas noteikumus. Pēdējo piecu nedēļu laikā tiesā uzrādīta kaudze dokumentu, kuros tas vismaz pēc manas izpratnes ir pierādīts ar uzviju.

34 apsūdzības, katra no tām ar iespējamu četru gadu cietumsodu, ja kādreizējais nekustāmā īpašuma žuļiks taps notiesāts. No tā visticamāk neizriet, ka tiesnesis piespriedīs 136 gadus aiz restēm.

Trampam patlaban ir 78 gadi, tik ilgi viņš nedzīvos. Bet ar visu lielo tiesāšanu, visām apsūdzībām, visu ko pēc kārtas, šis cilvēks ir Republikāņu partijas favorīts šī gada ASV valsts prezidenta vēlēšanās.

Mēs Latvijā šādu lietu esam pieredzējuši zemākā līmenī, kur pašvaldību ļaudis ir turpinājuši balsot par saviem elkiem pat pēc kriminālapsūdzībām un pat pēc notiesāšanas. Prāta aptumsums šajā kontekstā nav raksturīgs tikai republikāņiem Amerikā.

Bet man personīgi visa šī jezga nozīmē vienu lietu. Tāpat kā tas bija pirms četriem, astoņiem, 12, 16, 20, 24, 28, 32 un 36 gadiem es balsošu par Demokrātu partijas kandidātu. Šogad ar ciešāku pārliecību nekā jebkad pirms tam, jo Džimijs Kārters, Volters Mondeils, Maikls Dukakis, Bils Klintons, Els Gors, Džons Kerijs un Baraks Obama nekandidēja pret maniakiem.

2016. gadā starp Trampu un Hilariju Klintoni man nebija nekādu problēmu izvēlēties. Četrus gadus vēlāk tas pats bija starp Trampu un Džo Baidenu. Šogad pēc visa tā, ko šis cilvēks ir sastrādājis, lēmums būs precīzi tāds pats. Un ar lepnumu.

Nobeigumā pieminēšu faktu, ka man citādāk būs 8. jūnijā, kad būs nākamās Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Balsošu es noteikti.

Esmu piedalījies visās vēlēšanās pēc kārtas kopš 1989. gada, kad pārcēlos uz Latviju.

Bet šogad sanācis tā, ka ir vairāki saraksti, kuros ir kandidāti, kuri man personīgi ir akceptējami un pārliecinoši. Ivars Ījabs un Artis Pabriks partijas Latvijas attīstībai sarakstā.

Valdis Dombrovskis un Sandra Kalniete Jaunās Vienotības sarakstā. Pirmās brīvvalsts laikā Saeimas vēlēšanās vēlētājiem bija tiesības uz biļetena pierakstīt vēlamus kandidātus no citiem sarakstiem.

Man nebūtu šogad problēma izveidot tādu kā sapņu komandu ar deviņiem politiķiem, kuri manā izpratnē mūsu valsti nākamo piecu gadu laikā pārstāvētu ar izcilumu un godīgumu.

Diemžēl tā nevar. Laikam 8. jūnijā būs jāmet monēta gaisā, kuru no tiem diviem sarakstiem izvēlēties. Zinu, mandātus arī medī cilvēki ar nebūt ne īpaši tautiskām domām.

No 2004. līdz 2019. gadam katru reizi latviešu apātijas un slinkuma dēļ mandātu Briselē dabūja Tatjana Ždanoka. Šogad viņa vairs nedrīkst, bet kandidātu starpā ir vairāki viņai ļoti līdzīgi kadri, un nepārprotami būtu daudzreiz labāk, ja vēlētāji Latvijā 8. jūnijā viņiem iedotu kurvīti un pateiktu nē, paldies!

Un pēdīgi – par konkrētiem kandidātiem un partijām man portālā LV.LA ir brīv rakstīt mazāk nekā trīs nedēļas pirms vēlēšanām.

TV24 raidījumā “Vēlais ar Streipu” jau kopš ļoti tālā 10. februāra man tas ir bijis liegts. Jo mūsu valstī pastāv absurdi garš “priekšvēlēšanu laiks,” kura laikā raidorganizāciju kūrētāji uzstāj, ka raidījumu vadītājiem esot jābūt “neitrāliem.”

Četru mēnešu garumā tas nozīmē, ka savā raidījumā es nevaru runāt ne par partijām, ne par kandidātiem pozitīvā vai negatīvā nozīmē. Turklāt ne pirmo un ne pēdējo reizi.

29. februāri bija astoņi gadi kopš “Vēlā ar Streipu” debijas. Laikā kopš tam gandrīz divi pilni gadi pavadīti zem valsts noteiktas cenzūras.

Ceru, vairākums LA.LV lasītāju piekritīs, ka tas ir vienkārši absurdi.