Kultūras mediji preses plauktos ir pārstāvēti mazā skaitā un neregulāri, jo daudzi no tiem hroniski atrodas uz izdzīvošanas robežas.
Kultūras mediji preses plauktos ir pārstāvēti mazā skaitā un neregulāri, jo daudzi no tiem hroniski atrodas uz izdzīvošanas robežas.
Foto: Dainis Bušmanis

Diskusija. Kultūras mediji starp profesionalitāti un “tanti Bauskā” 3

Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF) šobrīd sniedz atbalstu kopumā apmēram 60 dažāda apjoma un mēroga ar kultūras tematiku saistītiem mediju projektiem, no kuriem lielāko daļu veido televīzijas vai radio projekti un dažādas vienreizējas iniciatīvas.

Kopējā atbalsta summa 2019. gadā bija vairāk nekā 500 000 eiro. Tajā iekļaujas arī dotācija pastāvīgajiem, tātad regulāri iznākošiem kultūras medijiem.

Realitātē tomēr resursu un atbalsta trūkuma dēļ profesionālie drukātie un pārnozaru kultūras mediji un kultūras tematikas interneta platformas Latvijā jau gadiem atrodas uz izdzīvošanas robežas.

Esam jau pazaudējuši “Karogu”, “Kultūras Forumu”, “Kentauru XXI”, “Latvju Tekstus”, “Studiju”, “Mākslu +”, gandrīz pazaudējām “Mūzikas Sauli”, un šis process nav apstājies.

Pie Kultūras ministrijas (KM) izveidotā darba grupa pavasarī nāca ar ieteikumiem par to, kam un kāpēc būtu jāmainās profesionālo kultūras mediju vidē un finansēšanas kārtībā.

Kas jāgroza, lai šie mediji izdzīvotu, un kā jāmainās tiem pašiem? Par to “Kultūrzīmju” redakcijā diskutēja darba grupas vadītājs, KM valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos ULDIS ZARIŅŠ un darba grupas locekļi – žurnāla “Domuzīme” galvenā redaktore RUDĪTE KALPIŅA, biedrības “Ascendum” valdes priekšsēdētāja, portāla “Satori” izdevēja ANTONIJA SKOPA, portāla “Kino Raksti” galvenā redaktore KRISTĪNE MATĪSA, VKKF direktors EDGARS VĒRPE un Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretārs HARALDS MATULIS.

Bez papildu finansējuma – utopija

A. Bormane: – Kādi ir galvenie darba grupas ierosinājumos paredzētie pārmaiņu punkti?

Uldis Zariņš
Foto: Karīna Miezāja

Uldis Zariņš: – Vispirms likās būtiski definēt, kas uzskatāmi par kultūras medijiem un kā tie varētu saņemt valsts atbalstu. Vienojāmies, ka primāri runājam par periodiski aktualizētu drukātā vai interneta platformā veidotu specializētu kultūras mediju, kurš specializējas kultūras pastāvīgā un regulārā padziļinātā atspoguļošanā, analīzē un refleksijā un kuram ir atsevišķa, patstāvīga redakcija, unikāls zīmols un mērķauditorija, un kurš tiek izdots vai publicēts ar zināmu regularitāti un ir tirgū pastāvējis jau vismaz trīs gadus.

Saprotam, ka šie mediji nevar pastāvēt pēc parastiem mediju tirgus principiem un ka to darbība jāvērtē arī pēc ieguldījuma kultūras nozares attīstībā.

Aprēķinājām, ka šobrīd to optimālais skaits būtu ap 15, rēķinot pēc principa, ka katra kultūras nozare ir pelnījusi savu pastāvīgi strādājošu mediju.

Izņēmums ir literatūras nozare, kurai nepieciešami vairāki mediji, jo tā veic ne vien refleksijas funkciju, bet arī publicē jaundarbus. Tāpat ir starpnozaru izdevumi, kur arī nevaram pateikt, ka pietiek ar vienu “Rīgas Laiku”.

Viens medijs nozarē – tas ir minimums; tas nenozīmē, ka nevar pastāvēt divi, tomēr, ņemot vērā budžeta ietilpību, ir jālemj, vai iespējams atbalstīt lielāku mediju skaitu nekā 15.

– Diskusijās par atbalsta sniegšanu tika vērtēts, vai to veikt caur Kultūras ministriju vai arī izveidot īpašu mērķprogrammu VKKF.

Haralds Matulis
Foto: Karīna Miezāja

Haralds Matulis: – Šobrīd ar vairākuma viedokli nonācām pie tā, ka visdrīzāk būtu jāizveido viena VKKF mērķprogramma, rūpīgi pārdomājot kritērijus, lai nerastos tās problēmas, kas bija iepriekš, kad šāda mērķprogramma jau VKKF pastāvēja.

– Kādā veidā tad paredzēts iegūt finansējumu šai mērķprogrammai – vai vienkārši pārdalot nozaru konkursu finansējumu? Par to ir domāts, runāts? Ko par šo domājat jūs, Vērpes kungs, jau agrāk esmu dzirdējusi jūsu skeptisku viedokli par tādas lietderīgumu.

Edgars Vērpe
Foto: Karīna Miezāja

Edgars Vērpe: – Es neesmu piekritējs šim variantam, bet šajā gadījumā tas ir darba grupas lēmums. VKKF naudas ir tik, cik ir, un, aplēšot, cik lieli ir VKKF izdevumi medijiem vispār, ja nebūs papildu finansējuma, tad šādu plānu īstenot ir utopija.

– Vai ir skaidrs, kā sakārtot kultūras mediju vidi kopumā?

U. Zariņš: – Jā, mēs jau pašā darba sākumā izgājām cauri VKKF finansēto kultūras mediju sarakstam un secinājām, ka lielākā daļa ir mediju projekti, piemēram, raidījumi LTV un Latvijas Radio, un šiem projektiem VKKF gadā nozaru programmās kopumā atvēl apmēram pusmiljonu eiro.

Tomēr nonācām pie secinājuma, ka nebūtu godīgi šiem mazajiem mediju projektiem vispār nogriezt finansējumu, bet sarēķinājām, ka 15 jau esošajiem specializētajiem kultūras medijiem finansējums, ko VKKF gadā piešķir, ir apmēram 300 000 eiro.

Viens no ierosinājumiem ir, ka šie 300 000 varētu kalpot kā bāze, kas tiek nozaru medijiem izdalīta šajā mediju mērķprogrammā. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka ar to nepietiek.

Beigu stadijā nonācām līdz optimālajam starta finansējumam, jo ir skaidrs, ka arī KM ir grūti uzreiz piesaistīt ļoti lielu naudas apjomu.

Starta kapitāls, ar kuru, pēc mūsu aplēsēm, šāda mērķprogramma vispār varētu sākt strādāt, būtu 540 000 eiro, ko veidotu 300 000, kas pārdalīti no regulārajiem nozaru konkursiem, un, atrodot papildu 240 000 eiro finansējumu un pēc tam jau skatoties, kā to audzēt līdz optimālajam scenārijam, kas būtu 900 000 eiro gadā vai, ideālā variantā, 1,5 miljoni – katram medijam paredzot 100 000 eiro.

Rudīte Kalpiņa
Foto: Kristaps Kalns

Rudīte Kalpiņa: – Es sapratu, ka šie jauninājumi var realizēties tikai no 2021. ga-da – un tikai tad, ja nāk klāt šis papildfinansējums.

U. Zariņš: – Mērķprogrammas uzsākšanai nepieciešamos 240 000 esam pieprasījuši, un tas jau ir guvis valdībā atbalstu. Tie būs pieejami VKKF budžetā 2021. gadā. Jautājums drīzāk ir par 2022. gadu, kā atradīsim iespēju turpināt.

Universāli eksperti un drošības ventiļi

– Man šķiet ļoti būtisks uzstādījums par to, ka VKKF mērķprogrammā visus projektus vienā konkursā vērtētu viena ekspertu komisija pēc vieniem un tiem pašiem kritērijiem. Cik tas reāli esošajā VKKF īstenībā?

E. Vērpe: – Draudi ir jebkurā gadījumā. Šo principu, protams, var panākt, tomēr jau iepriekš tas netika atzīts par labu. Tagad attīstības spirāle atkal ir nonākusi tajā pašā situācijā. Es šādas ekspertu komisijas atceros, tās ir daudzskaitlīgas, darbojas vismaz 15 cilvēki – katrs ar savu viedokli – un strīdas, katram aizstāvot savu mediju. Tā notika, un šādi visdrīzāk notiks arī tagad.

H. Matulis: – Sākot strādāt darba grupā, nenācu ar domu, ka VKKF mērķprogramma būs labākais variants, bet ir vairāki apstākļi, kas to padara labāku nekā pirms daudziem gadiem. Viens – ir finansējuma pieaugums…

– Bet vai tā ir panaceja?

– Noteikti ne, tomēr ir uzstādījums, ka nekādos apstākļos neiesim uz mazāk par vismaz vienu mediju katrā kultūras apakšnozarē. Līdz ar to faktiski konkurss notiks par to, kurās nozarēs būs spēcīgākie papildu piedāvājumi.

Trešā lieta, ko saskatu, un tas jau ir nedaudz plašāks konceptuāls, – ir izdevies piesaistīt vērtēšanas procesā arī KM konsultatīvās padomes, kas ļaus jau laicīgāk diagnosticēt problēmas un sniegt atgriezenisko saiti medijiem, kas līdz šim iztrūka finansēšanas modelī caur VKKF nozaru komisijām.

Foto: Ģirts Raģelis

Antonija Skopa: – Diskusiju gaitā mums nebija lielas vienprātības par to, kas būtu labākais modelis specializēto kultūras mediju finansēšanai, – vai katra nozare vērtē savu nozari, vai arī ir viena komisija, kas vērtē visas nozares, kur pastāv risks, jo šādā kompleksā ekspertu komisijā katra nozare tad lobētu savējo.

Taču, kā mūsu diskusijās uzsvēra arī šeit klātesošā Kristīne Matīsa – ja tomēr tiek izstrādāti pārdomāti un skaidri kritēriji, kas ļauj salīdzināt un vērtēt arī pēc satura un apjoma dažādus medijus, šis risks būtiski samazinās.

K. Matīsa: – Nacionālā kino centra konkursos tas ir ļoti normāls process – ka sanāk kopā visdažādāko filmu projekti un tos visus ir iespējams izvērtēt, saliekot kritēriju tabulā un punktu sistēmā.

– Punktu sistēma VKKF līdz šim netika īpaši akceptēta.

E. Vērpe: – Salikt projektus punktu sistēmā, nevis apspriest un salīdzināt katru atsevišķi, ir daudz vienkāršāk. Šīs sistēmas lobijs man ir pilnīgi nesaprotams. Punktu sistēmā var izvērtēt savstarpēji ļoti salīdzināmus projektus – ar noteikumu, ka visi pēc tam piekrīt rezultātam.

Diemžēl pēc izvērtēšanas parasti visiem ir brīnums par rezultātu, un tad tas tiek pārskatīts. Salikt tos ciparus – ticiet man, tas ir visvienkāršākais! Es varu ielikt par kādu kritēriju 10 vai 0, kurš pēc tam var pierādīt, ka neesmu bijis objektīvs?

K. Matīsa: – Projektu nav iespējams izvērtēt bez diskusijas.

E. Vērpe: – Ir iespējams, daudz kur vērtē tikai pēc šiem cipariem.

– Kā šī prakse darbojas Nacionālajā kino centrā, vai tāpēc, ka salīdzināmi projekti?

Kristīne Matīsa
Foto: Karīna Miezāja

K. Matīsa: – Ekspertu komisija tiekas un runā ar projektu iesniedzējiem un vairākkārt līdz lēmuma pieņemšanai tiekas un runā savā starpā. Tas nekad nenotiek, mehāniski aizpildot tabulas. Būsim godīgi – ne filmu, ne mediju projektos nav lineāla, ar kuru izmērīt satura kvalitāti un tamlīdzīgas lietas.

R. Kalpiņa: – Respektīvi, subjektivitāte vērtējumā pastāvēs vienmēr. Varbūt tas ir ļoti labticīgi, bet man šķiet, ka šī VKKF mērķprogramma no tā, kas bijis iepriekš, varētu atšķirties ar to, ka kultūras mediju pozicionējums sabiedrībā ir iezīmējies stabilāks nekā iepriekš. Ja 2008. vai 2009. gadā ar vieglu roku varēja likvidēt “Karogu” vai “Kultūras Forumu”, tad varbūt tagad tas būtu sarežģītāk.

E. Vērpe: – Tas ir vienkārši naivi.

R. Kalpiņa: – Tāpēc jau es piebildu, ka esmu labticīga. Turklāt šai komisijai pirms darba sākšanas no VKKF puses būtu svarīgi definēt virsuzdevumu – ne tik daudz to finanšu deķi raustīt, vienam medijam atņemot un otram sagādājot luksusa apstākļus, cik atbildīgi pārraudzīt un noturēt kultūras mediju situāciju veselā saprāta robežās.

Bija arī runa, ka projekta izpilde pa laikam tiek vērtēta.

A. Skopa: – Es gribētu atgādināt, kāpēc šī darba grupa vispār tika izveidota: mēs visi saprotam, ka kultūras medijs nav kultūras projekts ar iezīmētu sākumu un beigām; kultūras medijs ir tas, kas atspoguļo kultūras procesu, reflektē par to vai informē.

Taču šobrīd kultūras mediji konkurē ar projektiem un, paši nebūdami projekti, arī tiek finansēti kā projekti, neskatoties uz to, ka medijiem pastāvēšanai ir nepieciešama ilgtermiņa plānošana; to sevišķi sāpīgi izjūt drukātie mediji, kam ir jānodrošina abonēšana.

Pastāv reāla nepieciešamība pēc tā, lai kultūras mediji tiktu finansēti citādi nekā šobrīd.

Objektīvi vērtējot, arī tagad pieejamais finansējums ir nepietiekams – ja 300 000 eiro izdalām uz 15 medijiem, katram vidēji sanāk 20 000 eiro gadā, kas ir neiespējami maza summa pat izdevumam, kas iznāk četrreiz gadā.

U. Zariņš: – Nedaudz papildinot par riskiem, kas rodas, kad visus projektus VKKF vērtē viena komisija: ir divas būtiskas lietas. Jau pieminētā vienošanās, ka katrai kultūras nozarei vajag vismaz vienu mediju – tas nozīmē, ka šis finansējums jau pēc būtības ir sadalīts tādās kā kvotās.

Šī vienošanās paredz arī drošības ventili situācijā, kas rodas, kad divi ideāli projekti, piemēram, vizuālajā mākslā, kur šobrīd nav neviena pilnvērtīga medija, konkurē savā starpā.

R. Kalpiņa: – Te vienmēr jāpiebilst, ka darba grupā vienojāmies: literatūras medijiem, kas paši ir arī jaunrades procesa dalībnieki, ir jābūt vairākiem. Un tas pat nav apspriežams.

Vai augs kā sēnes

– Ja runājam par vizuālo mākslu, tad 2019. gadā tika finansēti septiņi dažādi projekti par aptuveni 59 000 eiro – trīs no tiem radio raidījumi, pārējie nelieli projekti. Taču zināms, ka nozares kopumu pārstāvošais žurnāls “Studija” ir likvidēts jau 2017. gadā.

K. Matīsa: – Nevajag kaut-rēties atzīt, ka zem vispārīgā apzīmējuma “kultūras mediji” slēpjas divas diezgan atšķirīgas grupas – viena lieta ir nopietnie un ilglaicīgie nozaru izdevumi, bet otra – atsevišķas iniciatīvas, kas neaptver visu nozares spektru.

– Tātad jautājums ir arī par finansējuma mērķtiecīgumu un to, vai katras nozares iekšpusē ir stratēģisks skatījums, kādus medijus tai īsti vajag. Vai tāds vienmēr pastāv?

– Tāpēc ir nozaru konsultatīvās padomes pie Kultūras ministrijas.

U. Zariņš: – Mēs darba grupā arī vienojāmies par mediju projektu izvērtēšanas kritērijiem, kas dos vadlīnijas komisijai, kas vērtēs.

Tie nebūs tradicionālie VKKF kvalitātes kritēriji, bet ļoti konkrēti, vērtējot izdevuma koncepciju, satura apjomu, tēmu un žanru daudzveidību, redakcijas un autoru profesionālo kvalifikāciju, auditorijas raksturojumu, mārketinga stratēģiju, auditorijas dinamiku pēdējos trīs gados, tāmes pamatotību un saprotamību. Šāda kritēriju sistēma varētu ļaut maksimāli izvairīties no subjektivitātes.

– Vai ir paredzēti konkrēti mehānismi, kā nodrošināt cienīgu atalgojumu redaktoriem un autoriem?

K. Matīsa: – Vienojāmies par līmeni, kas ir ļoti tuvu vidējam atalgojumam kultūras nozarē.

R. Kalpiņa: – “Domuzīmes” gadījumā redzam, ka ideālā gadījumā izdevuma budžets būtu jādubulto. Jebkurā gadījumā valsts vienu ceturto daļu saņem atpakaļ nodokļos.

U. Zariņš: – Mehānisms, kā novērtēt, vai redakcijas darbinieki nesaņem nepiemēroti maz, ir jau pieminētais kritērijs – tāmes pamatotība.

– Tomēr praksē jau tagad novērots, ka mediju iespējas honorāru jomā atšķiras.

H. Matulis: – Bija vērtīgi, ka sanācām kopā un uzrakstījām ceļakarti, kurp vēlamies doties. Ar to mēs pasakām – redaktoram ir jāsaņem alga par savu darbu…

– Ar visām sociālās apdrošināšanas iemaksām?

– Jā, savukārt arī autors ir pelnījis cienīgu atlīdzību. Saskatu, ka šis būs arī instruments, ar ko medijiem nebūs neērti prasīt tās adekvātās atlīdzības, jo, privāti runājot, esmu dzirdējis no mediju pārstāvjiem: mēs jau nevaram projektā tik daudz prasīt, mums jau tāpat nedos.

Un tad komisijā sēž cilvēki, kas domā, ka prasītais ir reālās izmaksas, un nolemj – dosim pusi no tā, ko viņi pieprasīja. Tā beigās arī nokļūstam pie smieklīgajām atlīdzībām.

– Vai nav bažas, ka, pieaugot jauno kultūras mediju projektu skaitam, var palielināties spiediens uz VKKF nozaru konkursiem? Cik saprotu, jaunie projekti gan nevarēs uzreiz pretendēt uz finansēšanu triju gadu ietvarā.

A. Skopa: – Pretendēt jau varēs, bet komisija skatīsies, vai tas ir kvalitatīvs un nozarei nepieciešams piedāvājums. Mūsu ierosinājums jau neparedz – re, kur kaudzīte ar naudu, dariet ar to, ko gribat! Pa vidu ir eksperts, kurš skatās pēc būtības ilgtermiņā un stratēģiski. Iespējams, ka tieši ar šādu pieeju mediju situāciju Latvijā var uzlabot.

K. Matīsa: – No otras puses raugoties, šis process arī nav domāts mediju vairošanai kultūras nozarē, jo principā ar mediju skaitu mums viss ir vislabākajā kārtībā.

U. Zariņš: – Patiesībā šis arī būtu viens no mērķiem – veicināt veselīgu konkurenci mediju jomā. Darba grupā izrunājām arī konceptuālu nākotnes shēmu – izveidot papildkonkursu pilotprojektiem.

– Kāda vieta KM kultūras mediju stratēģijā ir paredzēta pārnozaru medijiem, kuru mērķauditorija ir plaša sabiedrība?

– Šeit Kultūras ministrija neplāno nekādas izmaiņas tajā, ka šī funkcija mums šķiet ārkārtīgi svarīga, un mēs arī turpmāk gatavojamies atbalstīt šos pārnozaru medijus.

Darba grupas rekomendācija gan bija, ka arī šiem izdevumiem ir nepieciešams lielāks finansējums, bet tas, protams, ir atkarīgs no budžeta iespējām.

Bet skaidrs, ka šo otru medaļas pusi – sabiedrības informēšanu par kultūras norisēm – saredzam tikpat būtisku kā darbu uz nozarēm, un no tā atteikties negrasāmies.

Neiespējamā Igaunijas pieredze

– Vai ir paredzēti kādi risinājumi, kā panākt, lai katrs valsts finansētais kultūras medijs nonāktu līdz publiskajām bibliotēkām?

– Nenoliedzami, tas palīdzētu, tomēr jāatkārto tas, ko jau esam teikuši, vispirms – ka šīs bibliotēkas ir pašvaldību finansētas iestādes. Tas, protams, valstij neliedz veidot mērķprogrammas specifiskām vajadzībām kultūras vai kādu citu mediju izplatīšanai plašākā sabiedrībā, tomēr tas ir atkarīgs no pieejamā finansējuma.

Nebūtu nekādu problēmu kā vienu no atbalsta programmas nosacījumiem paredzēt, ka noteiktam skaitam izdevuma eksemplāru jānonāk publiskajās bibliotēkās. Tomēr tas uzreiz nozīmētu arī citu finansējuma apjomu.

– “Kultūrzīmes” jau rakstīja, ka, piemēram, somi caur Kultūras un izglītības ministriju piešķir bibliotēkām īpašu dotāciju mazo tirāžu kultūras izdevumu abonēšanai. Cik vispār darba grupa analizēja starptautisko pieredzi attiecībā uz kultūras medijiem – arī saistībā ar Igaunijas Mediju fondu, kas izdod 15 izdevumus?

– Mēs apsvērām visus iespējamos mērķprogrammas administrēšanas scenārijus un beigās nonācām pie VKKF. Tomēr izrunājām visus plusus un mīnusus arī variantam, ja deleģējumu kultūras medija izdošanai dotu Kultūras ministrija.

Tas būtu diezgan smagnējs un administratīvi smags process. Apsvērām arī variantu šo finansējumu novirzīt caur Mediju atbalsta fondu, bet no tā ātri atteicāmies, jo sapratām – ja pie kultūras mediju vērtēšanas tiks mediju eksperti, viņi vispār nesapratīs, kā tāds medijis var eksistēt.

Visbeidzot izvērtējām arī Igaunijas pieredzi, tomēr arī no tās atteicāmies – šis scenārijs nozīmē, ka mediju izdevējs ir valsts aģentūra vai kapitālsabiedrība; tas nozīmētu, ka valsts konkurētu ar komercmedijiem.

R. Kalpiņa: – Pamatā šim lēmumam tomēr bija tas, ka Kultūras ministrija neredzēja, kā ātri un vienkārši sakārtot lietas tā, lai procesi nebūtu sarežģīti, smagnēji un absurdi. Un mēs atgriezāmies pie domas, ka visvienkāršākais ceļš ir mērķprogrammu administrēt caur VKKF.

– Kad ar igauņiem runā, viņi priecājas par savu kultūras mediju finansēšanas sistēmu un likvidēt to negatavojas.

E. Vērpe: – Mēs vispār neko nevaram salīdzināt ar Igauniju, jo tā ir valsts, kas attiecībā uz kultūru izvēlējusies pilnīgi citu ceļu nekā Latvija. Pie mums vienmēr uzrodas kādi “gaišie spēki”, kas visu ir gatavi izdarīt citādi, bet igauņi ir vienmēr pieturējušies piekaut kādas elementāras loģikas un pie tā, ka kultūrai ir vajadzīgs kāds noteikts finansējums. Tieši tāpēc tur strādā lietas, kas pie mums liekas pilnīgi neiespējamas.

R. Kalpiņa: – Vēl viena būtiska piebilde: ja kultūras medijus saucam par nozaru medijiem, tad tiešām esam salīdzināmi un vienā kategorijā ar alus industrijas, enerģētikas vai mežu nozares medijiem utt. Kultūras medijus tāpēc aicinu tomēr saukt par profesionālajiem kultūras medijiem.

Starp profesionāļiem un “tanti no Bauskas”?

– Kādi ir jūsu novērojumi – kā Covid-19 ir ietekmējis kultūras mediju auditorijas?

A. Skopa: – “Satori” ārkārtas situācijas laikā, sevišķi martā, tā ļoti būtiski pieauga – palielinājās gan kopējā auditorija, gan lasīšanas laiks. Jūtam, ka šī ietekme saglabājas – ka esam piesaistījuši jaunu auditoriju, kas turpina mūs lasīt.

K. Matīsa: – “Kino Rak-stiem” kā nozares medijam ļoti svarīga ir sasaiste ar to, kas notiek nozarē. Kopš marta, kad tika pārtraukta gan filmu izrādīšana, gan uzņemšana, teorētiski mēs būtu varējuši pārmesties uz kino vēstures tēmām, tomēr uzsākām aktuālās situācijas izpēti, un tādi raksti piesaistīja lielu publikas uzmanību.

Otrkārt, mēs konceptuāli nolēmām, ka atbal-stām un runājam par filmām, kurām bija jāiznāk uz ekrāniem pandēmijas laikā – kā Jevgeņija Paškeviča filmai “Ko zina klusā Gerda”.

Vienā brīdī arī sapratām, ka visi festivāli un norises pārceļas uz “zoom” formātu, bet tas ir ilustrējams tikai ar viena tipa bildēm. Tāpēc sākām pasūtīt ilustrācijas Latvijas animācijas māksliniekiem, mūsu publikācijas jau ir ilustrējuši Edmunds Jansons, Elīna Brasliņa, Kārlis Vītols, un turpināsim.

R. Kalpiņa: – Žurnāla pārdošanā izjutām nelielu kritumu, jo iznācām tieši marta sākumā, un tradicionāli pirmos divus mēnešus pēc iznākšanas žurnālu pērk vislabāk. Mēs pastiprināti izplatījām informāciju par iespēju lasīt “Domuzīmi” digitāli, un viena lasītāju daļa, kas tam nebija pievērsusi uzmanību, uzzināja par šādu iespēju un to izmantoja.

No tā laika esam saglabājuši piedāvājumu elektroniski nopirkt arī tikai vienu žurnāla numuru.

Izdevuma saturu Covid-19 dēļ gan nemainījām – mūsu budžeta ietvarā tas arī nav iespējams. Taču, domājams, visi šajā laika posmā izjutām, ka Latvijas sabiedrībai ir vairāk laika lasīšanai.

– Vai kovidkrīzes laiks ir vēl vairāk segmentējis kultūras mediju auditoriju? Cik savā praksē esat pamanījuši nepieciešamību piemēroties tā saucamā vidējā kultūras patērētāja interesēm? Vai arī tas specializētajiem medijiem nav aktuāli?

E. Vērpe: – Populāram izdevumam un profesionālam izdevumam auditorijas ir pilnīgi atšķirīgas. Profesionālo izdevumu lasīšana pieder pie nozares profesionāļa darba obligātajām nodarbēm.

– Bet es pazīstu daudzus, ja tā var teikt, neprofesionāļus, kas ar interesi lasa “Teātra Vēstnesi”, “kroders.lv”, “Domuzīmi”, “kinoraksti.lv”. Vai tā nav tāda apzināta auditorijas sašaurināšana?

K. Matīsa: – Kinematogrāfistu savienībā ir apmēram 300 biedru, mēs taču nevaram veidot portālu 300 cilvēkiem.

E. Vērpe: – Man un arī citiem profesionāļiem ir svarīgi, lai izdevumā būtu profesionāla valoda, kritika un analīze. Tās ir lietas, kas profesionālā kultūras medijā noteikti ir vajadzīgas. Cik to pēc tam lasa neprofesionāļi, tā ir cita lieta, bet, manuprāt, VKKF ieteiktajā mērķprogrammā kā kritērijs nedrīkst tikt izvirzīts auditorijas lielums.

A. Skopa: – Auditorija ir svarīga, bet tas nav vienīgais kultūras medija kvalitātes rādītājs.

K. Matīsa: – Profesionāla kultūras medija ceļš ir auditorijas audzināšana, izglītošana, paplašinot to cilvēku loku, kas var un grib lasīt šajā profesionālajā valodā. Tāpēc mēs arī nekautrējamies no tā, ka mums aug lasītāju skaits. Mūsu lasītāji visi ir cilvēki ar smadzenēm.

E. Vērpe: – Tāpēc es saku, ka runāt par kaut kādu auditoriju, kas profesionālajiem kultūras medijiem būtu jāsasniedz, ir diezgan nereāli, jo šo nozaru profesionāļu Latvijā ir ierobežots skaits. Savukārt viņiem ir garlaicīgi, pat neiespējami lasīt to, kas ir populārajā presē, jo lielākā daļa recenziju Latvijā ir par neko.

Tas, kas man šķiet būtiski – uzturēt profesionālo analīzi un valodu par norisēm. Es tur īsti neredzu iespēju piesaistīt milzu auditoriju.

A. Skopa: – Ko nozīmē – milzu auditorija?

E. Vērpe: – Es domāju – daudzi tūkstoši.

K. Matīsa: – “Kino Rakstos” vēsturnieka ironiskajam vērtējumam par “Nameja gredzenu” bija gandrīz 60 000 lasītāju, bet tas, protams, ir ekstrēms gadījums.

A. Skopa: – Katram izdevumam ir jāsaprot, kas ir tā primārā mērķauditorija. Tomēr domāju arī, ka mums visiem, kultūras medijiem, ir būtiski audzināt kultūras auditoriju, kas nav tikai profesionāļi.

Protams, katrs medijs var uzstādīt savus mērķus, cik tas vēlas uzrunāt arī kultūras interesentus. Jo ideālā sabiedrībā visi cilvēki ir kultūras dalībnieki, nevis tikai tie, kas šajā nozarē strādā.

Runājot par nozaru izdevumiem, tas ir katras redakcijas lēmums un, protams, ļoti atkarīgs no nozares. Tādēļ ir arī pārnozaru mediji, un nevēlos piekrist Vērpes kungam, ka visas recenzijas, kas runā cilvēkiem saprotamā valodā, profesionāļiem ir garlaicīgas.

E. Vērpe: – Manuprāt, tās tomēr ir atšķirīgas lietas.

A. Skopa: – Vai mums ir daudz šādu izdevumu, kas producē publikācijas, kas orientētas uz plašu auditoriju un pilnīgi neko nepasaka? Es nevaru iedomāties nevienu šādu izdevumu.

E. Vērpe: – Tas, ko es saprotu ar šo iecerēto VKKF kultūras mediju mērķprogram-mu – ka tā ir iecerēta uz profesionālo, nevis plašu auditoriju.

K. Matīsa: – Bet tas jau arī nemaz nav nošķirams, tāpat kā nevar novilkt kaut kādas līnijas starp “sieviešu” un “vīriešu” filmām vai elektroniskajiem un digitālajiem medijiem. Nav jau tāda grāvja, kur vienā pusē būtu tikai profesionāļi, bet otrā – mediju vidē leģendārā “tante no Bauskas”.

A. Skopa: – To var pagriezt arī šādā veidā – vai tajā struktūrā, ko gribam izveidot, lai veicinātu kultūras mediju ilgtspēju un stabilitāti, vēlamies izsvītrot “Satori” un “Rīgas Laiku”, jo tie ir domāti plašai auditorijai, ne tikai nozares profesionāļiem.

K. Matīsa: – Jūs katrs atšķirīgi lietojat jēdzienu “plaša auditorija” – Edgars runā par lasītāju skaitu, bet tu – par dažādu nozaru interesentiem.

E. Vērpe: – Es nedomāju, un, man liekas, diezgan naivi būtu cerēt, ka “Satori” un “Rīgas Laikam” būtu plaša auditorija.

A. Skopa: – Ja veidojam kultūras medijus tikai kultūras darbiniekiem, tad ne viens, ne otrs tajā neierakstās. Tad varbūt nesakām tā, ka tie domāti tikai specifiskai auditorijai, tam ir plašāks mērķis.

E. Vērpe: – Ja izdevums ir orientēts uz plašu publiku, tad nozarē strādājošajiem tas kļūst neinteresants. Kāpēc izdevumi nomirst? Nevis tāpēc, ka VKKF tiem negrib dot naudu, bet tādēļ, ka, mainoties ekspertiem, atnāk tādi, kas pasaka, ka izdevums vairs nav orientēts uz profesionālo, un pamazām, nespējot ietekmēt norises nozarē, tas pamazām izbeidzas.

Tāds ir arī stāsts par “Studiju”, kas sākumā bija orientēts uz profesionālu auditoriju, pēc tam – uz ļoti specifisku profesionālu auditoriju un beigās kļuva par populāru mākslas izdevumu.

Kāpēc daudzi iepriekš VKKF atbalstīti izdevumi beidzas? Tādēļ, ka izdevējiem apnīk plēsties pušu par pieejamo mazo finansējumu – tas ir visbēdīgākais stāsts. Nedomāju arī, ka jaunā sistēma nodrošinās atbilstošu finansējumu, jo tāda kultūras sfērā nav nekur Latvijā.

R. Kalpiņa: – Tas, ko tu saki, jau nav pretrunā ar to, ka mums ir vajadzīgs inteliģents, izglītots lasītājs.

E. Vērpe: – Bet viņš nav visiem viens, bet gan katrai nozarei savs.

U. Zariņš: – Es piekrītu Edgaram, ka būtiski ir nodrošināt mediju saiti ar profesionālo kritiku, bet tajā pašā laikā angļu valodā ir tāds jēdziens “profsumers” – profesionālais kultūras patērētājs.

Tas nozīmē, ka profesionāli strādājošiem un labi finansētiem kultūras medijiem rodas kapacitāte runāt ne tikai ar saviem draugiem, nozares cilvēkiem, bet arī audzināt auditoriju un mācīt to formulēt viedokli par kultūras norisēm.

Kas notiks tālāk

Saistītie raksti

• Papildu – 240 000 eiro – finansējums VKKF kultūras mediju mērķprogrammai ir iekļauts KM budžetā 2021. gadam.

• Jaunā kultūras mediju mērķ-programma VKKF var tikt izsludināta saskaņā ar VKKF Padomes lēmumu.

• Orientējoši konkurss varētu tikt izsludināts 2020. gada beigās.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Veselam
“Šis nav melnais mēris, no kā cilvēki masveidā mirst,” Kreituse atgādina, ka Covid-19 ēnā paliek hronisku slimību pacienti 7
1 stunda
KD
Krista Draveniece
Stāsti
“Dzīvokli it kā pārzinu, bet tāpat gadās ieskriet kādā stūrī,” Kā Vilnis zaudēja redzi un mācās dzīvot no jauna
46 minūtes
LE
LETA
Ziņas
KNAB rosina vēlreiz apsūdzēt deputātu Kaimiņu, viņš pats par to neko nezina
16 minūtes
IM
Ingrīda Mičāne
Laukos
Cilvēki izpirka, izplatītāji stāvēja rindās. Kādēļ zemnieki atsakās no griķiem? 1
6 stundas
LE
LETA
Ziņas
Iespējams pērkons un krusa. Laika prognoze piektdienai
3 stundas
IK
Ilze Kuzmina
Ziņas
Atkal tiks mainītas prasības skolām. Vidusskolas var palikt bez valsts naudas 10
7 stundas
LE
LETA
Ziņas
Plānoja nolaupīt un nogalināt cilvēkus: Teikā aiztur sevišķi bīstamu noziedznieku 6
9 stundas
LA
LA.LV
Veselam
Ārsti stāvokli vērtē kā smagu: slimnīcā nogādāts ar zālēm saindējies bērns
5 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Ralfs Eilands paziņo, ka kļuvis par mācītāju: “Lūgums turpmāk mani uzrunāt par mācītāju Ralfu!” 5
7 stundas
Raivis Šveicars
Ziņas
Grib aizņemt “Huawei” nišu. Latvieši pierāda, ka spēj radīt globāli konkurētspējīgus produktus 5
11 stundas
SM
Signe Mengote
Stāsti
“Liela ģimene ir īstena latviešu ģimene.” Stiprās un sportiskās Nenišķu ģimenes stāsts 2
10 stundas
IE
Ināra Egle
Ziņas
Vai šis ir pareizais laiks, lai veiktu autoratlīdzību nodokļa reformu? Kariņš atzīst nepilnības
8 stundas
EL
Egils Līcītis
Ziņas
“Rīgas Dinamo” ir novedams uz vēstures mēslaini. Egila Līcīša komentārs 14
10 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. Liepāja uzmirdz krāsās: šādu pilsētu tu vēl nebūsi redzējis! 1
8 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Princis Harijs un Megana arī šogad lauzīs ģimeniskās tradīcijas: Ziemassvētkos viņi nebūs kopā ar karalisko ģimeni 9
8 stundas
AK
Aija Kaukule
Kokteilis
Žurnāliste un ētera personība Danute Juste: “Sapņoju, ka būšu nākamais Tarantīno un nedzīvošu Latvijā…”
Intervija 7 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Nedomāt par sliktāko scenāriju. Martins Dukurs par gatavošanos sezonai un noskaņojumu
10 stundas
AO
Andris Ozoliņš
Praktiski
Padomjlaika skapis par modernu mēbeli: 3 padomi, kā to izdarīt pašam
7 stundas
EL
Egils Līcītis
Stāsti
“Mani pārsteidz tā agresivitāte, kas nāk no liberāļu puses.” Saruna ar Dagmāru Beitneri-Le Gallu 32
21 stundas
LL
Lilija Limane
Stāsti
Ugunsgrēku dzēsīs zirga pajūgā un ar spaini rokās. Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem?
1 stunda
SK
Skaties.lv
Stāsti
Covid-19: Tēvs un meita nomira ar pāris dienu starpību. Tuviniekiem bažas par ārstu darbu 44
21 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Pārsteigums! Dziedātājs Markus Riva satuvinājies ar Samantu Tīnu 18
1 diena
LA
LA.LV
Veselam
“Mēs taču nedzīvojam kapos!” Keris par Covid-19 pārspīlējumu un mūsu veselības patiesajiem datiem 48
1 diena
RE
Reklāmraksts
Reklāmraksti
Zinātniski apstiprināts D3 vitamīna līderis Latvijā 4
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Kā vārds ietekmē tavu dzīvi: šīs dienas gaviļnieces – Īrisa un Irīda
8 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Aktrise Dita Lūriņa par stabilajām attiecībām ar vīru: “Iespējams, tas ir slinkums kaut ko mainīt…” 2
1 diena
SK
Skaties.lv
Stāsti
VIDEO. Kautiņš “Rīgas satiksmes” autobusā! Pasažieris ar suni uzbrūk šoferim 1
1 diena
EL
Egils Līcītis
Ziņas
“Mākslinieki pliki kā baznīcas žurkas, tagad nebūs naudas opioīdiem un alkoholam!” Egila Līcīša feļetons 23
1 diena
LA
LA.LV
Stāsti
“Sauca par trakiem suņiem, sita pa ugunsgrēka trauksmes pogu un pretojās,” “Depo” stāsta par agresīvo pircēju 32
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Šis ir mans laiks: dziedātājai Aminatai jauna dziesma
7 stundas
LA
LA.LV
Kokteilis
Tava iekšējā intuīcija šodien darbosies nevainojami! Horoskopi 23.oktobrim
1 stunda
LE
LETA
Veselam
Vienam no mākslas centra “Zuzeum” darbiniekiem apstiprināta infekcija ar Covid-19
18:03
LE
LETA
Ziņas
KNAB rosina vēlreiz apsūdzēt deputātu Kaimiņu, viņš pats par to neko nezina
17:50
KD
Krista Draveniece
Stāsti
“Dzīvokli it kā pārzinu, bet tāpat gadās ieskriet kādā stūrī,” Kā Vilnis zaudēja redzi un mācās dzīvot no jauna
17:20