Kas notiktu ar NATO, ja Donalds Tramps kļūtu par ASV prezidentu? 98
Ja bijušais ASV prezidents Donalds Tramps tiktu atkārtoti ievēlēts par prezidentu, viņš izbeigtu mūsu saistības ar Eiropas aliansi NATO, pārveidojot starptautisko kārtību, norāda Anne Aplbauma (Anne Applebaum) 2024. gada janvāra/februāra drukātajā izdevumā “The Atlantic”.
“Man vienalga par NATO, ” tā bijušais prezidents Donalds Tramps savulaik izteicies par Amerikas vecāko un spēcīgāko militāro aliansi. Vēl ilgi pirms viņš bija prezidenta amata kandidāts, Tramps apšaubīja šīs alianses vērtību. Par eiropiešiem viņš reiz rakstīja, ka
“viņu konflikti nav amerikāņu dzīvību vērti. Atkāpjoties no Eiropas, šī valsts ik gadu ietaupītu miljoniem dolāru.”
NATO, kas dibināta 1949. gadā un ko trīs ceturtdaļas gadsimta atbalstīja gan demokrāti, gan republikāņi, gan neatkarīgie, jau sen ir Trampa uzmanības centrā. Būdams prezidents, Tramps daudzkārt draudējis izstāties no NATO.
Taču Trampa darbības laikā izstāšanās nekad nenotika. Tas bija tāpēc, ka kāds vienmēr bija blakus, lai viņu atrunātu. Bet viņi nespēja mainīt viņa domas.
Un, ja Tramps tiks atkārtoti ievēlēts 2024. gadā, neviena no tiem cilvēkiem, kas viņu reiz atrunājuši, Baltajā namā nebūs. Viņi visi ir pārtraukuši attiecības ar bijušo prezidentu (dažos gadījumos dramatiski), un nav cita republikāņu analītiķu pulka, kas saprastu Krieviju un Eiropu. Otrajā termiņā Trampu ieskautu cilvēki, kuri vai nu piekrīt viņa nepatikai pret amerikāņu drošības aliansēm, vai arī neko par tām nezina, vai viņiem ir vienalga.
Institucionāli un varbūt pat politiski Trampam varētu būt grūti pamest NATO. Tiklīdz viņš paziņotu par saviem nodomiem, iestātos konstitucionālā krīze, jo ir nepieciešams Senāta apstiprinājums, taču konstitūcijā nekas nav teikts par Kongresa apstiprinājuma nepieciešamību, lai izstātos no līgumiem. Atzīstot šo likuma robu, demokrātu senators Tims Keins un republikāņu senators Marko Rubio ieviesa tiesību aktus, kas jau ir pieņemti Senātā, lai bloķētu jebkura ASV prezidenta izstāšanos no NATO bez divu trešdaļu Senāta apstiprinājuma vai Kongresa akta.
Keins izteicies, ka jūtas “pārliecināts, ka tiesas mūs atbalstīs un neļaus prezidentam vienpusēji atkāpties”, taču noteikti būs cīņa. Atklātos arī sabiedrisko attiecību krīze. Plašs cilvēku loks — bijušie sabiedroto augstākie komandieri, bijušie Apvienoto štābu priekšnieku priekšsēdētāji, bijušie prezidenti, ārvalstu valstu vadītāji — noteikti pulcēsies, lai aizstāvētu NATO, turklāt ļoti skaļi.
Bet nekam no tā noteikti nebūtu nozīmes, jo ilgi pirms Kongresa pulcēšanās, lai apspriestu līgumu, kaitējums būs nodarīts. Tas ir tāpēc, ka NATO vissvarīgākais ietekmes avots nav juridisks vai institucionāls, bet gan psiholoģisks: tas rada kolektīvās aizsardzības cerības, kas pastāv ikviena prātā, ja tiek apdraudēta kāda no alianses dalībvalstīm.
Ja Krievija beidzamo 18 mēnešu laikā nav uzbrukusi Polijai, Baltijas valstīm vai Rumānijai, tas nav tāpēc, ka Krievija baidās no Polijas, Baltijas valstīm vai Rumānijas.
Krievija to dara, jo tā stingri tic Amerikas apņēmībai aizsargāt šīs valstis.
Šis preventīvais efekts nenāk tikai no NATO līguma, kura parakstītāji piekrīt 5. pantā teiktajam, ka “bruņots uzbrukums vienam vai vairākiem no viņiem Eiropā vai Ziemeļamerikā ir uzskatāms par uzbrukumu viņiem visiem. ” Atturēšana izriet no Kremļa pārliecības, ka amerikāņi patiešām tic kolektīvajai aizsardzībai, ka ASV militārpersonas patiešām ir gatavas kolektīvajai aizsardzībai un ka ASV prezidents patiešām ir apņēmies rīkoties, ja tiek apdraudēta kolektīvā drošība.
Tramps varētu mainīt šo pārliecību ar vienu runu, vienu komentāru, pat vienu “Truth Social” ierakstu, un tam nebūs nozīmes, vai Kongress, mediji un Republikāņu partija joprojām strīdēsies par izstāšanās no NATO. Ja reiz virspavēlnieks saka: “Es nenākšu palīgā sabiedrotajam, ja viņam tiks uzbrukts”, kāpēc gan kāds baidītos no NATO?
Un, tiklīdz krievi vai kāds cits vairs nebaidīsies no ASV reakcijas uz uzbrukumu, palielināsies iespēja, ka viņi to veiks.
Pirms 2022. gada februāra daudzi atteicās ticēt, ka kādreiz varētu notikt pilna mēroga Krievijas iebrukums Ukrainā. Kad palūdzu vairākiem cilvēkiem, kuriem ir dziļa saikne ar NATO, iedomāties, kas notiktu ar Eiropu, Ukrainu un pat Taivānu un Dienvidkoreju, ja Tramps paziņotu par atteikšanos ievērot 5. pantu, viņi visi piekrita, ka ticība kolektīvajai aizsardzībai varētu ātri izgaist.
Bijušais ASV vēstnieks NATO un bijušais NATO ģenerālsekretāra vietnieks Aleksandrs Veršbovs norādīja, ka Tramps varētu atbrīvot ASV vēstnieku no amata, neļaut diplomātiem apmeklēt sanāksmes vai pārtraukt segt Briseles galvenās mītnes izmaksas, pirms Kongress paspētu viņu bloķēt. “Viņam nebūtu nekādu juridisku ierobežojumu to darīt,” viņš norāda.
Amerikāņu bāzu slēgšana Eiropā un tūkstošiem karavīru pārvietošana, protams, aizņemtu ilgāku laiku, taču visām alianses politiskajām struktūrām vienas nakts laikā būtu jāmaina darbības veids. Džeimss Goldgeiers, Amerikas Universitātes starptautisko attiecību profesors un vairāku grāmatu par NATO autors, uzskata, ka rezultāts būtu haotisks. Eiropa uzreiz tiktu pakļauta iespējamam Krievijas uzbrukumam, kuram tā nav gatava un kuram tā nebūs gatava vēl daudzus gadus.
Bez NATO un bez Amerikas apņemšanās nodrošināt Eiropas drošību arī piegādes Ukrainai izsīktu. Ukraiņiem diezgan ātri sāktu beigties munīcija. Krievijas plāns iekarot Ukrainu (kas joprojām ir prezidenta Vladimira Putina mērķis) atkal kļūtu reāls. Krievi varētu bombardēt lidostas un citus piegādes mezglus Polijā un Rumānijā. Viņi jau ir nonākuši ļoti tuvu: vismaz viena Krievijas raķete “nejauši” trāpīja Polijai, un Krievijas triecieni skāruši Rumānijas un Ukrainas robežu. Kara sākumā krievi apzināti uzbruka bāzei Rietumukrainā, pavisam netālu no Polijas robežas, kur, kā zināms, mācījās ārvalstu karavīri. Ja krievi sāks mērķēt uz bāzēm pašā Polijā, Ukrainas apbruņošanas loģistika kļūst neiespējama.
Šīs izmaiņas nekavējoties atbalsotos ārpus Eiropas. Tiklīdz Tramps būs skaidri pateicis, ka vairs neatbalsta NATO, visas pārējās Amerikas drošības alianses arī būtu apdraudētas.
Taivāna, Dienvidkoreja, Japāna un pat Izraēla uzskatītu, ka tās vairs nevar paļauties uz amerikāņu atbalstu. NATO beigas varētu viņus tieši neietekmēt, taču tas liecinātu, ka visiem un visur ir jāuzskata, ka ASV vairs nav uzticams sabiedrotais.
Tajā pašā laikā daudzām politiskajām partijām un valstu vadītājiem, ko atbalsta Krievija un Ķīna vai Irāna, Venecuēla, Kuba, būtu jauns un pārliecinošs arguments par labu autokrātiskām metodēm un taktikai. Amerikas tēlu Tramps un trampisms jau ir nopietni iedragājis, laika gaitā samazinātos arī Amerikas ekonomiskā ietekme.
Ja Tramps tiks pārvēlēts, amerikāņus tik ļoti pārņems viņu pašu neveiksmīgo institūciju drāma, ka lielākā daļa ilgu laiku neievēros problēmas, ko rada mainīgā starptautiskā kārtība. Lietuvas vai Dienvidkorejas nepatikšanas šķistu tālas, nebūtiskas. Amerikas ietekmes beigas, iespējams, atklātos relatīvā neskaidrībā. Kamēr cilvēki šeit sapratīs, cik daudz kas ir mainījies, būs par vēlu.
