“Kasiere uzskatīja mūs par krāpniekiem!” Ļaudis dalās briesmīgās pieredzēs kādā muzejā Rīgā 0
Muzeji, iespējams, ir tā vieta, kur apgūt vēsturi ir visinteresantāk. Tur var gan apskatīt dažādus eksponātus, gan iepazīties ar teorētisko pusi.
Bieži muzejus apmeklē mācību ekskursiju ietvaros, bet arī vecāki paši ved savus bērnus. Kādam vēstures apgūšana var šķist garlaicīga, bet tā ir daļa no ik katra no mums, tāpēc kaut mazliet zināt vajadzētu. Tomēr šo interesanto zināšanu ieguves veidu var aizēnot muzeju darbinieki.
Arī kāda sieviete piedzīvojusi nepatīkamu pieredzi vienā no Rīgas muzejiem: “Traki, ka muzeji nedomā par to, kā rosināt bērnu interesi, bet tieši pretēji – aizbiedē projām. Šodienas pieredze Dzelzceļa muzejā – kasiere uzskatīja mūs par krāpniekiem; pauda uzskatu, ka mani 8 un 14 gadus vecie bērni ir pieaugušie, tādēļ viņiem jāpērk pieaugušo biļete… Aizgājām prom dusmīgu vārdu un skatienu pavadīti, mazais bērns pateica, ka nekad vairs Dzelzceļa muzeju neapmeklēs. Ļoti žēl, jo paši izvēlējās doties uz šo muzeju. Bijām arī Medicīnas muzejā – laipna kasiere, visu pastāsta.”
Arī Gunai Dzelzceļa muzejā pie biļešu iegādes negāja viegli. Viņa stāsta, ka devusies uz muzeju kopā ar ģimeni – pašai ir 3+ karte, taču vīram nav. Pie kases sācies strīds par to, vai ģimenei pienākas atlaide, ja tikai vienam no vecākiem ir karte. “Izskatījās, ka es vienkārši kādu vīrieti no ielas būtu paķērusi līdzi uz muzeju,” ironizē Guna.
Arī Ilva pievienojas citu pieredzei, stāstot par nepatīkamu apmeklējumu Dzelzceļa muzejā kopā ar mazu bērnu. Viņa atceras, ka, skatoties vilciena maketu, muzeja darbiniece burtiski stāvējusi blakus pie pleca un, tiklīdz bērns pietuvojies maketam, dusmīgi un skaļi aizrādījusi, ka neko nedrīkst aiztikt. Pēc tam darbiniece klusi sekojusi viņiem cauri muzejam, burtiski elpojot pakausī. Diemžēl līdzīga pieredze bijusi arī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kuru Ilva apmeklējusi pēc redzētas reklāmas “Tutas lietas” sērijā. Taču cerētās bērniem draudzīgās vides vietā nācies sastapties ar izteikti vēsu un atturīgu personālu, kas mazos apmeklētājus acīmredzami neuzlūko ar prieku.
Lūk, neliels ieskats arī pārējos komentāros:
“Man ir muzejnieka apliecība (strādāju pilsētas muzejā), kas nodrošina bezmaksas ieeju muzejos. Dzelzceļa muzejā katru reizi īgni un ļoti skrupulozi pārbauda – liekas, pat prasa ID (lai neizrādītos, ka “viltīgi mēģinu iešmaukt”).”
“Medicīnas muzejā – laipni darbinieki. Arī viņu filiālē – Farmācijas muzejā.”
“Es nākamreiz zināšu, uz kuru muzeju iet, kad ir slikts garastāvoklis un gribas pakašķēties.”
“Nu vot, par šādām situācijām ir jāatstāj Google atsauksme, lai citi uzmanās. Tieši gribēju ar ģimeni doties tur, bet izskatās, ka tomēr labāk izvēlēties aizbraukt kur citur.”
“Hmm, jocīgi… Kādus 3 gadus nav būts, bet pirms tam pat 3 vai 4 reizes biju ar bērniem. Gan biļetes normāli nopirku, gan visu forši izpētījām un izstaigājām bez aizrādījumiem, un manējie toč nav paipuisīši. Varbūt darbinieki vai vadības uzstādījumi mainījušies.”
“Mums arī negāja pie sirds Dzelzceļa m. Bijām kā trauku muzejā, kur – nedod dies’ – kaut kam pieskārāmies (un te es runāju par metāla karkasiem, nevis maketu).”
“Iesaku Bauskas Leļļu muzeju, Bauskas Motormuzeju, Daugavpils cietoksnī veco automobiļu muzeju – turpat bija arī neliels muzejiņš, kur dzīvo kaķis Dinaburgs.”
“Precīzi mana pieredze ar māsīcas meitām. Meitenes ir no ārzemēm, un galvenais vārds, ko atceras, ir ‘nedrīkst’. Darbiniece staigāja pakaļ, ka tik kaut kur nepieskartos.”
