“Ķermenis sāpju nomocīts, knapi velk kājas…” Dramatisks notikums Ķekavas novada mežā: sievietes pastaigas laikā atrod smagi savainotu migrantu no Marokas 0
Kāda Latvijas iedzīvotāja sociālajā tīklā “Facebook” padalījusies dramatiskā pieredzē, ko pirms dažām dienām piedzīvojusi mežā, Ķekavas novadā. Šis stāsts ne tikai atklāj cilvēku drosmi un empātiju, bet arī izgaismo jautājumus par robeždrošību, personīgo drošību un migrācijas realitāti Latvijā.
Divām Latvijas iedzīvotājām 10. jūnija notikumi paliks atmiņā uz mūžu. Šķietami nevainīga pastaiga pie Osvalda kanāla Ķekavas novadā pārvērtās par dramatisku un emocionāli smagu pieredzi.
Sieviete dalās notikušajā: “Ir silta 10.jūnija diena. Es un mana draudzene devāmies kārtējā meža celiņu pastaigā Ķekavas novadā gar Osvalda kanālu. Pamanām tālumā, mums tuvojas liela auguma vīrietis, tumsnēju ādas krāsu, melniem matiem. Ķermenis šūpojas, knapi kust. Vīrietim tuvojoties izņemu no pastaigas somiņas piparu gāzes baloniņu. Mans uzticamais draugs sāk dusmīgi riet, ceļ trauksmi. Nav labi! Garām mums cenšas iet gara auguma, jauns vīrietis ap gadiem trīsdesmit. Ķermenis sāpju nomocīts, knapi velk kājas, kurās vienā ir sporta apavs, otra basa pēda, asiņaina, jēla .
Apstājos, jautāju viņam: kas noticis ar kāju? Viņš atbild vienu vārdu – Maroka.
Sapratām! Migrants no Marokas. Rādīju ar žestiem, lai sēžas zālē, ceļmalā. Viņš bez spēka saļima Osvalda kanāla malā. Teicām, ka sauksim dakteri un SOS. Internetam pārklājums slikts. Meklējām zonu dažādos meža takas posmos, sazvanīju ātrās palīdzības brigādi, pašvaldības policiju un gājām mūsu mašīnu virzienā pretim sagaidīt palīdzību!
Pastaigas draudzenei palika slikti, uzlēca pulss 157. Mēs nezinājām, no kura krūma vēl kādi Marokas draugi var izlīst… Garām pabrauca riteņbraucējs, spieda pedāļus cik nu jaudas, apturējām, lūdzām aizbraukt atpakaļ līdz zālē gulošam, nofotografēt, apskatīt pa gabalu, vai nav vēl kādi no meža iznākuši.
Mēs turpinājām raitā solī iet uz lielākas nozīmes ceļu gaidīt palīdzības ekipāžas.
Garām vienaldzīgi pabrauca džips ar pensionāru.
Pie mašīnām sagaidījām riteņbraucēju, kurš caur tulkošanas aplikāciju bija sapratis no gulošā Marokas puiša – ka šķērsojis ar kāda palīdzību nelegāli Baltkrievijas robežu, piecas dienas slapstījies pa mežiem, esot ceļā pie “brāļiem” Vācijā…
Nu atbrauca palīdzības dienesti. Braucu ar mašīnu pie gulošā puiša ceļmalā. Cilvēks sāpēs raustījās, abas pēdas sadragātas asiņoja. Acīs bailes un neziņa, bezcerība. Runājos ar policistiem – kā būt mums – Latvijas iedzīvotājiem – riteņbraucējiem, suņu, Mātes Dabas mīļotājiem, sēņotājiem, ogotājiem, teltīs gulētājiem un savrupmājās dzīvojošiem? Kā strādā robežkontrole ? Kā pašaizsargāties? Ielas cīņas kursus iziet? Elektrošoks un piparu gāzes baloniņi? Kā privātam sektoram būt – ja šādi Marokas un citu valstu puiši spēka gados brien laimi meklēt tepat pie mūsu degungaliem …?
Mani uzslavēja par drošsirdību, par empātiju! Atbraucu mājās un tad tik rokas sāka trīcēt!
Katram puisim ir mamma un tēvs, kaut kur tālumā ģimene… un te Latvijas ceļos viens brien, asiņainas pēdas aiz sevis atstādams.
Mums paveicās, ka bars no meža neizlīda … Situācija dramatiska…”
