Grūta recenzija. Kinospēle “Pansijā pilī” jeb pojenes saknīte Latvijas kino skatītājiem – reibinošs prieks 1
Dita Jonīte, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Recenzēt kinoseriālu “Pansija pilī” ir ārkārtīgi grūts uzdevums ne tikai tāpēc, ka vispirms jānoskatās septiņu stundu materiāls (kopā ar Ginta Grūbes veidoto dokumentālo sēriju tās ir astoņas), kuru veidojusi režisoru Anda Miziša, Martas Elīnas Martinsones un Dāvja Sīmaņa radošā komanda, bet visvairāk tāpēc, ka katra sērija patiesībā būtu pelnījusi savu, atsevišķu rakstu. Pieteikts kā seriāls, darbs ir īsta kinoekrāna un kino baudas vērts – ar lieliskiem aktierdarbiem, krāšņi kolorītu vides iekārtojumu un asprātīgu scenāriju.
Nav tā, ka seriāls uzradies pēkšņi kā pārsteigums. Esmu droša, ka izšķiroša nozīme ir bijusi kultūrpolitikai un tam, ka nu jau gandrīz desmit gadus Nacionālo Kino centru vada Dita Rietuma. Skaists un jaudīgs uzrāviens bija saistībā ar Latvijas simtgades jubileju, un tagad joprojām mierīgi baudām tā augļus. Pie kvalitatīvām iepriekšējo gadu virsotnēm tieši “Pansijas pilī” kontekstā jāmin kinoseriāls “Emīlija. Latvijas preses karaliene” un “Homo Novus” (Anšlava Eglīša tāda paša nosaukuma romāna ekranizācija). Viss labākais no šīm pieredzēm, šķiet, saticies septiņu sēriju filmā “Pansija pilī”, kas arī veidota pēc Anšlava Eglīša romāna (scenārija autori Tabita Rudzāte un Ivo Briedis). Taču ik pa laikam kāds sīkums seriālā atgādina arī par senākām latviešu filmām – te Gundars Āboliņš lec pa kāpņu pakāpieniem kā savulaik Uldis Dumpis pāri kartupeļu vagām filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, te Daces Eversas vaibstos spēji sazīmēju “Emīla nedarbu” mammu, bet, redzot Gundara Āboliņa Viktora čāpstināšanu, garšojot kaimiņu Stepermaņu sieru un vīnu, pēkšņi sadzirdu intonāciju “jā, par diviem latiem varēja būt labāks” no filmas “Ūdensbumba resnajam runcim”.
Jaunā seriāla oderi veido būtisks kultūrvēsturiskais slānis. Te sastopama gan plaša vēsturisko personu galerija, gan dažādas atpazīstamas un krāšņas laikmeta detaļas, tomēr filmas esence ir kolorītie aktierdarbi vēl kolorītākajā Kristīnes Jurjānes mākslinieku komandas izveidotajā vidē. Filma sākas ar Eglīšiem ratos ceļojam uz jauniegūto “pili”, un pirmā sastapšanās ar šo nolaisto ēku ir visai skumīga – putekļi, drazas, nolupušas sienas, nobiris apmetums, izsisti logi. Bet tad no šīm sienām iznāk tā dēvētais inventārs – spokaina kompānija (bijušie muižas kalpotāji) driskainās parpalās un speķainiem matu ērkuļiem. Šķiet, viņi tiešām iznāk no šīm sienām, lai pēc tam visu ekrāna laiku patiesi arī būtu šī stāsta un arī šīs mājas cilvēcīgi sirsnīga “miesa un gars”. Māksliniece Kristīne Jurjāne šos nabaga cilvēciņus burtiski ieglezno kinokadros, un ik mizanscēna izskatās kā, koša lielformāta glezna, kurā vai katrs noskretušais apmetuma fragments fonā saskaņojies ar kādu kostīmu detaļu.
Līdzās piecdesmit un vēl vairāk nokrāsu pelēkajiem toņiem žilbina arī visu iespējamo toņu zilie un brūnie, sulīgi un garšīgi kā nobrieduši augļi un dārzeņi. Šīs barokāli krāšņās iekšskatu kompozīcijas ik pa laikam mijas ar piesātināti zaļajiem dabas skatiem pagalmā, krūmājos un pie upes. Tajos savukārt regulāri ienāk tādi koši un priecīgi akcenti kā, piemēram, Kaspara Kārkliņa Sutas koši sarkanais kamzolis un Edgara Ozoliņa trakā Kaspareca tikpat koši sarkanais motocikls.
Vienotās toņu paletes smalkumi un spēles attiecas gan uz inteliģentajiem “kundziņiem”, gan uz “inventāru”, bet tieši “inventāra” teju poetizētā kostimērija sagādāja īpašu vērotājas baudu. Tā Daces Eversas Arnīša mātes un zālīšsievas (kura prot gan dakterēt, gan “ģiftēt”) sirmās sprodziņas, apģērba drisciņas un galvassegas šņorītes skaisti saskaņojas ar sienu krāsojuma fragmentiem. Efekts ir tāds, ka šīs detaļas visā kopumā drīzāk redzu kā neparastas un dārgas mežģīnes ar savu īpašu patinu, jo visa muižas pasaule šķiet sasildīta ar ārkārtīgu cilvēkmīlestību un dzīves pieņemšanu.
Līdzīgi kā ar “mežģīnēm”, rūpīgai vērošanai un baudai tiek piedāvāti arī aktieru tuvplāni. Viena daļa filmas skatītāju sociālajos tīklos jau vienojušies par tēmturi #teamArnītis, jo Kaspara Znotiņa amizantais personāžs savā bērnišķīgajā čīkstēšanā, viedajā “mieriņā” un it visu parādību ekspertēšanā ir neprātīgi apburošs. Arnītim atrasta arī sava īpaša gaita – Arnītis iet it kā desmit centimetrus virs zemes, viegliņām, tā kā bez svara, pārvietojas drusku atgāzies, kā vēja nedaudz pūsts. (Arī viņa māmuķītim Daces Eversas atveidojumā ir sava gaitas savdabība, kas rodas no šļūcošas steberēšanas platām kājām, radot iespaidu, it kā viņa veltos pa kādu tuneli.) Arnīša manierīgums, aktiera auguma stūrainums un nedaudz aroganti prātīgā pļāpāšana šķiet akurāt kā astotās sērijas dokumentālajos kadros ar īsto Anšlavu Eglīti. Kad vienā no pēdējās kino sērijas ainām Znotiņa Arnītis Zelezņeva Anšlavam saka, lai par visiem šeit piedzīvotajiem pekstiņiem uzraksta romānu, Arnītis personificē tādu kā Anšlava “alter ego” – visu seriāla piedzīvojumu dvēseli.
Visa “inventāra” kompānija ir brīnumains daudzbalsīgs ansamblis. Tur ir noslēpumaini klusējošais Jāņa Jarāna Peltmanis, zem kura lielās bārdas un milzu svārkiem (jeb kučiera mēteļa) tik ļoti sajūtams dzīvs un spēcīgs cilvēks, kurš vienkārši savā dienestā iemācījies klusēt jeb lieki nerunāt. Tur ir miesās pakuplā, bet dvēselē smalkā Lāsmas Kugrēnas Priedene, kura katru reizi pie ziņas par citu, jaunu kalponi jūt trauksmes pilnu apdraudējumu, taču viņā, cīnoties par savas mazās pasaulītes saglabāšanu, nav manāma ne nenovīdība, ne skaudība. Bet tas smeķis un apmierinājuma grimases, ar kādu viņa cep zivis, vien ir veselas odas vērts! Neticami precīzi ar savu dzīves pieredzi un kustību ierobežotību vecā Mārtiņa lomā ierakstījies Juris Strenga, apliecinot aizejošās pasaules kārtības skaistumu. Šai mazrunājošo tēlu galerijai noteikti vēlos pieskaitīt arī dīvaino pastnieku Jura Gornava atveidojumā, kurš te uzrodas, te pazūd, it kā runā, tomēr neko īsti nevar saprast no viņa sacītā – kā tāds pils spoks, kurš ar dažāda rakstura informāciju dalās tikai pēc sev vien zināmas kārtības.
Savs būtisks ekrāna laiks dots Liepiņu ģimenei, kas šeptējas ap savu bodi (dažādus kreisus biznesus ieskaitot). Tieši tāpat kā Znotiņš Arnītī, arī abu veco Liepiņu atveidotāji Guna Zariņa un Vilis Daudziņš saskanīgajā pils veikalnieku pārī atkal radījuši jaunus, īpašus tipus, ļaujot izpriecāties gan teātrī, gan kino.
Interesanti, ka vēlmi redzēt katru nākamo sēriju šajā seriālā nodrošina nevis tas, ka sēriju beigās tiktu pamesta kāda intriga, bet gan azarts atkal ieraudzīt jaunus tipus negaidītos jaunu aktieru uznācienos. Katra šāda ienākšana stāstā ir jauns prieka pilns pārsteigums. Ineses Kučinskas Paugas jaunkundze šķiet izkāpusi teju pa taisno no mēmā kino (viņas grimases un dzīvās acis paralēli, šķiet, stāsta vēl savu, mums neaizsniedzamu stāstu). Antas Aizupes kalpone Līna šarmē ar izloksni, aizrautību aktierēšanas mākslā un ķiploku nīšanu. Mārtiņš Kalita Emo lomā dalās ar savu enerģiju tā, ka nevienam nerodas šaubas par to, ka viņš ir galvenais provinces donžuāns. Ar apskaužami stingru pašapziņu ik kadrā dzīvo Danas Bjorkas Hilda Vīka (nejaušais komentārs par sievietēm māksliniecēm plenērā ir sprādzienbīstams visiem apkārtējiem). Lēnīgi flegmatiskā slīdējumā starp kalpones Amāles pienākumiem un vietējā mačo Kaspara Dumbura jauno Brizgu ar garšu savu lomu izspēlē Linda Strautmane. Epizode, kurā Amāle lēni skalina lielo vīna raudzēšanas pudeli, atkal ir atsevišķas gleznas vērta.
Līdzās “inventāram”, pansijas viesiem un citiem otrā plāna tēliem, protams, kinostāsts vijas ap Riharda Zelezņeva Anšlavu, viņa tēvu Viktoru (Gundars Āboliņš), brāli Vidvudu (Kristians Teterovskis) un viņa mīļoto kaimiņu meiteni Alisi (Alise Dzene). Šim četriniekam daudzbalsīgā aktieru ansambļa pavadībā ļoti labi izdodas noturēt gan caurviju stāsta pavedienu, gan radīt pilnasinīgus tēlus. Emocionāli aizkustinošs un reizē miesīgi dzīvs ir Anšlava un Alises mīlas attiecību stāsts.
Filma uzbūrusi skaistu paradīzei līdzīgu pasaules ainu, kurā laimīgi dzīvo starpkaru Latvijas radošā inteliģence pirms visām nelaimēm, ko eskalē vācu un krievu imperiālistu centieni saraust savas ietekmes laukus pēc iespējas plašākās teritorijās. Latvija bija pa vidu. Varbūt tāpēc mums visiem (gan filmas veidotājiem, gan skatītājiem) ir tik svarīgi atkal un atkal (pie)redzēt šos senos notikumus pavasara plaukumā un neaizmirstulīšu klājienā, rīta miglas dūmakzilajos vālos, pirmsjāņu madaru smaržā un muižas simtgadīgo koku alejā, kas uz mūsu prātiem iedarbojas gluži kā Arnīša mātes pojeņu saknīšu dzira? Grods un aizrautīgs filmas slānis ir arī Kārļa Auzāna un Edgara Mākena mūzikas radītā atmosfēra (šķībā flautas skaņa Arnīša paģiru krākšanas fonā), dzīvie un asprātīgie dialogi (“Tones kungs, novērtējiet mūsu toni!” vai joks ar Virzas un vircas istabu), dažādās estētikās kinematografētie sapņi (un murgi)… Tāpēc uz visas bagātības fona tikai garāmejot vien pieminēšu nelielu neērtību par pārāk vieglo beigtās vistas rekvizītu, drusku didaktisko septīto sēriju starp uzņēmēja sapņiem par cepli un viņa dāmas fantāzijām par kristīgi tikumiskas audzināšanas iestādes iekārtošanu vai par dekoratīvi bagāto degošo sveču kompozīciju veco Brizgu mājā. Lai gan Brizgas jau drusku arī ir no citas pasaules, viņi zina stāstīt gan pasakas, gan to, kas sekos šīm skaistajām dienām Inciemā. Viņi būtu gatavi par to pastāstīt, bet, kā vecais Brizga beigās nosaka, “viņi jau netic, ka būs sliktāk”. Abi, tādi vietējie finki un freidi, Olgas Dreģes un Ģirta Jakovļeva apveidā aiziet prom pa lauku ceļu dzestrā vakara tumsā.
