22
Vai pašlaik par Baltiju Krievijā stāsta arī kaut ko pozitīvu?
Ja runā par posmu līdz 2009. gadam, kuru es esmu zinātniski pētījis, tad tajā laikā apmēram 70% materiālu bija negatīvi, bet 30% – neitrāli vai pozitīvi. Taču tas vēl bija pirms Krimas notikumiem. Šobrīd Krievijas propaganda Baltijas valstis cenšas pasniegt kā kaut kādus “naidīgus pundurus” un NATO priekšposteni, no kura it kā tiek gatavots uzbrukums Krievijai. Propagandai vienmēr ir vieglāk strādāt ar jau izveidotiem un noturīgiem naratīviem, nevis meklēt jaunus. Mūsdienu Krievijā reti kurš aizdomājas par to, vai patiešām NATO ir ienaidnieks, kā to visās malās stāsta. Faktiski NATO var apdraudēt Krieviju tikai tad, ja tā uzbruktu kādai NATO valstij. Tā ir aizsardzības alianse. Taču loģika te nedarbojas, jo NATO padomju propagandā bija galvenais PSRS ienaidnieks piecdesmit gadus. Atjaunot šo naratīvu mūsdienu Krievijā nebija sarežģīti. Arī Baltijas valstis, lai gan bija PSRS sastāvā, tomēr savā veidā tika uztverti kā “svešie” – brauciens uz Baltiju skaitījās jau gandrīz kā “ceļojums uz Rietumiem”. Arī ar to tagad var spēlēties. It īpaši, ja Baltijas valstis ieņem skaidru un tiešu pozīciju pret Krievijas agresiju Ukrainā vai mēģinājumiem iejaukties citu valstu politikā. Krieviem baltieši ir viegli saprotams ienaidnieks, kas arī parādās katru gadu veiktajās socioloģiskajās aptaujās par to, kuras valstis ir lielākie Krievijas ienaidnieki. Pirmā tur tradicionāli ir Amerika, taču tūlīt pat seko arī Latvija, Lietuva un Igaunija, pēdējos gados arī Gruzija un Ukraina. Tas it kā šķiet smieklīgi, salīdzinot mūsu militāro potenciālu ar Krievijas.
Tātad Krievijas propagandai Baltijas valstis ir “punduris”, tomēr – nozīmīgs “punduris”.
Tā tas izskatās. Zinātnē tas tiek raksturots kā pretstatījums – “es” un kāds “cits”. Bet “cits” vienmēr tiek uztverts negatīvi, jo tas ir svešs. Krievijai Baltijas valstis ir šis “cits”. Kāpēc tās ir tik nozīmīgas? Tam ir vēsturiski iemesli. Latvija, Lietuva un Igaunija bija PSRS daļa, un arī tagad Krievija jūtas kā nozīmīgākais spēlētājs reģionā, bet tā nespēj savu ietekmi realizēt ar “maigās varas” palīdzību, kā to panāk Rietumi. Tāpēc tiek likti lietā spēka un rupjas iejaukšanās paņēmieni. Krievijā ir populāri stāstīt par to, kā PSRS laikos Maskava “baroja” Baltiju – cēla te rūpnīcas, daudzstāvu mājas, infrastruktūru, bet tagad baltieši kļuvuši tādi “nepateicīgi”. Dziļāka doma ir, ka arī šodien Baltijas valstis bez Krievijas nevar iztikt, tāpat kā citas bijušās padomju republikas. Tas tā tiešām daļēji ir Centrālāzijā un Kaukāzā, kur Krievijai ir gan liela ekonomiskā, gan militārā ietekme. Tad ir tādas valstis kā Gruzija, Moldova un Ukraina, kuras it kā orientējas uz Rietumiem, bet pagaidām nav tālu tikušas šajā ceļā. Tajā pašā Ukrainā – tur bija Maidans, bet tā sasniegumus joprojām “žņaudz” korupcija. Bet ir Baltijas valstu piemērs – tās jau 1991. gadā izvirzīja mērķi atgriezties Eiropā un soli pa solim uz šo mērķi ir sekmīgi gājušas. Protams, tām ir savas problēmas, bet kuram tad to nav? Katrā ziņā uz citu bijušo PSRS republiku fona mūsu valstis ir kā veiksmes stāsts un orientieris citām. Paradoksāli, bet ģeopolitiskajā spēlē par ietekmi Baltijas valstis pēkšņi ir kļuvušas par Krievijas konkurentu – kā neērts piemērs.
Jūs esat secinājis, ka Krievijas mediji agrāk lietoja apzīmējumu “Baltijas valstis”, taču tad to pamazām aizstāja ar “Pribaltika”. Kāds ir izskaidrojums?
Mana pirmā augstākā izglītība ir filoloģija, un man patīk šādi lingvistiski novērojumi. Tie dažreiz šķiet sīkumi, taču tie ir nozīmīgi, ja mēģini saprast kopējo ainu. Ir cits labs piemērs – ja Krievijā tiek rakstīts par Ukrainu, tad raksta noskaņa var būtiski atšķirties, vai tajā tiks izmantots apzīmējums “В Украине” vai “На Украине”. Tāpat arī “Таллинн” vai “Таллин”… Baltijas valstis un “Pribaltika” lingvistiski it kā ir līdzīgi apzīmējumi. Taču “Pribaltika” vairāk ir reģiona apzīmējums, tas neizceļ valstiskumu, bet drīzāk tas tiek pasniegts kā kaut kāds no PSRS atlūzis gabals, kas tagad dreifē Rietumu virzienā. Turklāt tas novienādo Lietuvu, Latviju un Igauniju, lai gan mēs labi zinām, ka starp valstīm ir atšķirības. Tas, ka Krievijas mediji diezgan izteikti atgriežas pie termina “Pribaltika” (apmēram kopš 2008. gada), parāda, ka notiek atgriešanās pie padomju laika retorikas, kas nu ir adaptēta jaunajā Kremļa propagandā.
Tagad daudz runājam par viltus ziņām. Vai, jūsuprāt, to var saukt par jaunu fenomenu?
Viltus ziņas, protams, ir bijušas arī agrāk, tomēr kopumā situācija ir jauna. Baltijas valstīs mums ar to tomēr biežāk nākas saskarties kā ar Krievijas propagandas sastāvdaļu. Par to ir daudz diskusiju, taču zinātnieku aprindās jau ir izveidojusies zināma izpratne. To ir labi raksturojis krievu izcelsmes britu Pīters Pomerancevs, kurš uzrakstījis grāmatu “Nothing is True and Everything is Possible” (“Nekas nav patiess, viss ir iespējams”). Viņš norāda uz atšķirību starp padomju propagandu un Krievijas propagandu. Padomju propagandai bija skaidra ideoloģiskā ievirze – pierādīt, ka šis modelis ir labākais pasaulē, bet Rietumu kapitālisms ir slikts un “sapuvis”. Krievija mūsdienās it kā runā kaut ko līdzīgu, taču tai trūkst ideoloģiska kodola. Pomerancevs raksta, ka Krievijas propaganda vienkārši uzbrūk pašam patiesības principam. Ko Krievijas televīzijas darboņi dara, kad tai parāda – lūk, te jūs samelojāt. Viņi atbild – jā, mēs samelojām, bet jūs paši arī visu laiku melojat. Mērķis ir parādīt, ka patiesības nav, katrs var runāt, ko vēlas. Lai izdarītu kādus spriedumus, ir vajadzīgs atskaites punkts, bet, ja tāda vairs nav, tad arī neko vērtēt vairs nevar, viss ir iespējams, viss ir atļauts. Arī Krimas sagrābšana var kļūt leģitīma, mīti un viltus ziņas par “banderoviešiem” Kijevā ir vienlīdz nozīmīga informācija kā ziņas par Maidana protestiem un tā tālāk. Viltus ziņas mūsdienās tiek izmantotas ļoti plaši ar mērķi radīt lielu informatīvo “troksni”, kurā noslīkst patiesība. Arvien lielāku nozīmi iegūst tas, ko sauc par “faktu pārbaudi” (“Fact checking”). Tas vienmēr ir bijis svarīgi žurnālistikā, bet tagad tas jau kļūst par jaunu žanru. Pagaidām par to ir grūti runāt no zinātniskā viedokļa, jo viss notiek “šeit un tagad”, bet zinātnē ir vajadzīgs laiks, lai veiktu novērojumus un izdarītu secinājumus, bet tā noteikti būs ļoti būtiska tēma tuvākajā nākotnē.
Vai cīņa ar viltus ziņām var būt sekmīga? Daudzi saskata to, ko vēlas ieraudzīt.
Grūti teikt, cik sekmīga tā būs, bet skaidrs ir viens – mēs nevaram atļauties tādu greznību kā necīnīties pret šo parādību. Ja atļaus visam ritēt pašplūsmā, mēs nonāksim situācijā, ka “nekas nav patiess”, pazaudēsim visus orientierus. Viltus ziņu atmaskošanu es salīdzinātu ar bāku, kas spīd miglā. Varbūt šī gaisma ir blāva un dažu kuģu kapteiņi izdomās, ka tā ir ilūzija, ignorēs un dosies tālāk sēkļa virzienā. Taču šis orientieris ir vajadzīgs. Žurnālisti, kas atmasko viltus ziņas, ir kā šādas bākas, un būtu ļoti slikti, ja tās tiktu izslēgtas.
ATBALSTAJūsu iesniegtā informācija ir anonīma. Tikai LA.LV ir pieeja šai informācijai. Pēc raksta izveidošanas jūsu informācija tiks dzēsta. Iesniedzot informāciju, varat nenorādīt savu vārdu
Sniedz pēc iespējas vairāk detaļu un informācijas
Faili, kuros ir papildu informācija
