Krusa, sausums, slimības – kā lauksaimniekam nepalikt pie sasistas siles 0
Lauksaimnieks var pareizi izvēlēties šķirni, tehnoloģiju un sējas laiku, bet nevar novērst krusu, salu, sausumu vai plūdus. Kā nepieļaut, lai viena neveiksmīga sezona iznīcina visu saimniecību? Kāda loma ir apdrošināšanai un kā nākotnē izmantosim šo instrumentu, LA.LV sarunājas ar Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības un lauku attīstības departamenta direktori Birutu Ingiļāvičuti un Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētāju Gunti Gūtmani.
Latvijas Lauksaimniecības izaugsmes plānā 2026.–2036. gadam (turpmāk – Plāns) palielināts apdrošināto platību un dzīvnieku skaits ir viens no risku vadības virzieniem. Būtībā tas nozīmē pāriet no krīžu seku kompensēšanas uz iepriekšēju sagatavošanos dažādām iespējamām stihijām un citām ķibelēm.
“Risku vadības modelis nav izdomāts kabinetā. Tas veidojies darba grupās un fokusgrupās, kur kopā ar lauksaimniekiem ilgi meklējām labākos risinājumus,” saka Guntis Gūtmanis.
Nosacījumiem jābūt skaidriem un nepārprotamiem
“Gribam, lai lauksaimnieki un apdrošinātāji sēž pie viena galda un skaidri izrunā, kas tieši nav saprotams un kas apdrošinātājiem vēl labāk jāskaidro,” skaidro Biruta Ingiļāvičute. “Tās ir līguma attiecības starp apdrošinātāju un apdrošinājuma ņēmēju, tāpēc nosacījumiem jābūt skaidriem un nepārprotamiem. Otrs darbs ir panākt vienkāršu minimālo apdrošināšanas piedāvājumu, lai lauksaimniekus pārliecinātu un iedrošinātu sākt apdrošināt savus sējumus, stādījumus un lauksaimniecības dzīvniekus. Šobrīd daudziem ir sajūta, ka apdrošināšana ir ļoti dārga un nav izdevīga. Taču tie, kuri regulāri apdrošinās, bieži saka pretējo – tas ir izdevīgi”.
Guntis Gūtmanis viņas teikto papildina ar konkrētu piemēru: “Pirms pāris gadiem Zemgalē bija milzīga krusa, kas laukus praktiski nokapāja līdz zemei. Viens lauksaimnieks bija apdrošinājies desmit gadus pēc kārtas un katru gadu domājis – atkal jāmaksā, lai gan nekas nenotiek. Tajā vienā gadā viņš atlīdzībā saņēma vairāk, nekā desmit gados bija samaksājis prēmijās. Neviena valsts vai Eiropas Savienības palīdzība nekad nespēs nosegt zaudējumus tik pilnvērtīgi kā apdrošināšana. Lai kādus fondus vai atbalsta mehānismus mēs veidotu, tie nekad nebūs tik līdzvērtīgi kā apdrošināšanas atlīdzība”.
Apdrošināšana neļaus palikt pie “sasitas siles”
Lauksaimniecības un lauku attīstības departamenta direktore cer, ka drīz būs gatavs konkrēts minimālais piedāvājums, ko Zemkopības ministrija varēs likt galdā un apspriest ar lauksaimniekiem. Kaimiņvalstī tāds jau darbojas. “Lietuvā ir minimāla apdrošināšanas pakete pret trim riskiem. Tur ir noteikta salīdzinoši zema apdrošinājuma vērtība – ap tūkstoti eiro par hektāru – un ļoti zema prēmija, ap desmit eiro par hektāru, slēdzot apdrošināšanas līgumu uz trīs gadiem. Tas nenosedz visu iespējamo zaudējumu, bet cilvēks nepaliek pie sasistas siles. Tieši tādu vienkāršu sākuma produktu mēs gribētu redzēt arī Latvijā. Klimata pārmaiņas ir realitāte, un lauksaimniekam jādomā, kurš risks viņam radītu lielākos zaudējumus. Ja pilna polise šķiet par dārgu, varbūt sākumā jāapdrošina kaut viens būtiskākais risks. Apdrošinātāji savus redzējumus un piedāvājumus solīja iesniegt septembra sākumā, tad arī skatīsimies, ko varam izveidot”.
Pēc Birutas Ingiļāvičutes teiktā tas, iespējams, varētu līdzināties OCTA principam – ir minimālais segums, bet, ja gribi vairāk, vari piepirkt papildu aizsardzību. Atšķirība ir tā, ka OCTA ir obligāta, bet lauksaimniecībā par obligātu apdrošināšanu runāts netiek, tas ir vienkāršs un pieejams pamata piedāvājums.
Savukārt Guntis Gūtmanis uzsver, ka ideāla modeļa Eiropā nav. “Esam izskatījuši daudzu valstu piemērus – katrā dara mazliet citādi. Tāpēc jārunā ar Latvijas apdrošinātājiem, ko viņi ir gatavi piedāvāt. Jo lielāks apdrošināto skaits, jo lētāka var kļūt polise. Ja pieprasījuma nav, arī piedāvājumu grūti uzturēt”.
Kādos gadījumos iesaistās valsts
Biruta Ingiļāvičute atgādina, ka klimata krīžu gadījumos pēdējos gados lielākoties ir bijušas Eiropas Savienības, nevis Latvijas valsts kompensācijas. “Pēc 2017. gada lielajiem plūdiem un 2018. gada sausuma Zemkopības ministrija izstrādāja pārapdrošināšanas mehānismu, kas paredz, ja stihiska sausuma gadījumā apdrošinātāji vairs nespēj segt atlīdzības, tad iesaistās valsts. Paldies Dievam, kopš 2019. gada nav bijis tāda sausuma visā Latvijas teritorijā, lai šis valsts mehānisms būtu jāiedarbina. Savukārt pēdējo gadu kompensācijas par krusu, salnām un citiem klimatiskajiem zaudējumiem ir nākušas no Eiropas Savienības līdzekļiem”.
Savukārt, piemēram, Āfrikas cūku mēra gadījumā situācija ir cita. Kompensācijas ir iespējamas, bet viena no prasībām ir biodrošības pasākumu ievērošana. Ja saimniecībā biodrošība nav ieviesta, kompensācija nepienākas. Te gan jāatgādina, ka ir pieejami arī investīciju atbalsta līdzekļi preventīviem pasākumiem.
Savukārt augļkopībā un ogulāju audzēšanā viena hektāra vērtība var būt ļoti augsta. Labā ražas gadā ieņēmumi var būt desmitiem tūkstošu eiro no hektāra un pilnībā apdrošināt šādu vērtību var būt ļoti dārgi.
“Tāpēc var domāt par zemāku seguma līmeni, piemēram, apdrošināt vismaz stādījumu atjaunošanas izmaksas. Tad, ja krusa pilnībā iznīcina ābeļdārzu, atlīdzība nenosedz visus nākotnes ieņēmumu zaudējumus, bet dod naudu, par ko dārzu atjaunot,” pauž Guntis Gūtmanis.
Vajadzīga domāšanas maiņa un izpratne
“Darba grupās mums ir svarīgi, ka vairs nav “jūs” un “mēs”. Ir tikai “mēs” – ministrija un lauksaimnieki kopā meklē risinājumus. Zemnieks pats vislabāk zina, kas viņam vajadzīgs,” uzsver Biruta Ingiļāvičute. “Ja izraksta visus iespējamos riskus, to ir ārkārtīgi daudz. Tāpēc lauksaimniekam jāmaina attieksme un jādomā: tā ir mana zeme, mans bizness un mana nauda, ko ieguldu. Man pašam jādara viss iespējamais, lai šo ieguldījumu pasargātu”.
Ne mazāk svarīga ir arī atdeve no atbalsta naudas Latvijas lauksaimniekiem. “Ideāli, ja katrs ieguldītais atbalsta eiro vēlāk valsts budžetā atnestu vairākus eiro,” saka Biruta Ingiļāvičute. “Ja saimnieks izvērtē augsni, kultūras, sēklu, mēslošanu, laika apstākļus un pārējos riskus, viņš var daudz precīzāk plānot, ko no hektāra iegūs. Augkopībā neviens nav atcēlis agronomijas pamatprincipus: pareizi sagatavota augsne, atbilstošs mēslošanas plāns, pareiza sēkla, savlaicīga sēja, sējuma kopšana un savlaicīga ražas novākšana. Ja ir nepieciešamās zināšanas, tas ir vienkārši. Tikai vajadzīga domāšanas maiņa un izpratne, ka tā ir mana zeme, mans bizness un mana nauda, ko ieguldu un ko vēlāk saņemu”.
