“Ja viņiem nav naudas benzīnam vai dīzelim, lai brauc ar “Teslu”!” Juris Lorencs par Eiropas “zaļo vīziju” 45
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms Vācijas parlamenta vēlēšanām, kas notiek svētdien, 26. septembrī, šajā valstī aizvien karstākas kļūst debates par ekoloģiskām tēmām.
Un kas ir interesanti – emocijas (ledāji kūst, baltajiem lāčiem nav kur dzīvot, gaļu ēst ir slikti utt.) sāk aizstāt racionāla diskusija.
Pamazām nāk atklāsme, ka “zaļā vīzija” lielai daļai cilvēku vienkārši nav samaksājama.
Jau tiek izteiktas prognozes, cik augsta varētu būt benzīna cena pie vienas vai otras valdības koalīcijas. Tad lūk – gadījumā, ja nākamās Vācijas valdības kodolu veidos sociāldemokrāti un “zaļie”, nodokļu izmaiņu dēļ viens litrs Super E10 markas benzīna varētu maksāt 2,5 eiro.
Saprotams, ar laiku šāda cena kļūtu par vadlīniju visai ES, tātad arī Latvijai. Tas varbūt neuztrauc tos, kuri ikdienā pārvietojas ar divriteni, strādā “no mājām” un mielojas ar vegānu burgeriem no tā saucamās “sojas gaļas”.
Tieši viņi ir tie, kuri visskaļāk kliedz, rīko piketus, uzved publiskas performances par tuvojošos globālo katastrofu un fermās mocītiem dzīvniekiem. Bet Vācijā dzīvo arī cilvēki, kuri rītos ved bērnus uz skolu ar auto un tad steidz uz darbu rūpnīcā. Vakaros viņi noguruši atpūšas pie televizora.
Notiesā tradicionālo vācu sardeli ar sinepēm, klāt piedzerot pudeli alus. Gaida nedēļas nogali, lai apmeklētu lielveikalu un tad dotos kopīgā ģimenes izbraukumā. Sapņo par kārtējo atvaļinājumu, kuru cer pavadīt Spānijas pludmalē.
Viņi jau sen ir potējušies pret Covid-19 un dusmojas uz “frīkiem”, kuri gudri pļāpā par vakcīnās iebūvētiem “čipiem”. Vienkārši, prātīgi, pamatīgi cilvēki. Par tādiem dažkārt saka, ka uz viņiem turas pasaule. Kāpēc lai viņiem būtu jāupurē līdzšinējā labklājība?
Vēl kāda atskārsme, kas pamazām iezīmējas Vācijas vēlēšanu debatēs, – ka nepastāv ideāls, perfekts “zaļais risinājums”. Piemēram, cilvēki, kuri sapņo par “tīrajiem” ūdeņraža auto (no izpūtēja plūst ūdens tvaiki!), parasti aizmirst, ka ūdeņradis kaut kur ir jāražo.
Tas jāizdala no dabasgāzes, akmeņoglēm (kādas šausmas!) vai ūdens. Un šajā procesā vajadzīga enerģija. Daudz enerģijas. Tāpat enerģija nepieciešama elektriskajiem auto. Kur to ņemt?
No milzīgiem vēja parkiem, kuru izgatavošanai tiek patērēti metāla un plastmasas kalni? Cik garš, tik plats! Vai no biodegvielas kultūrām, kas pamazām sāk pārņemt labības laukus, tā ceļot graudu cenas globālajos tirgos?
Līdz ar to arī maizes cenas veikalu plauktos. “Ja viņiem nav maizes, ko ēst, lai ēd kūkas!” šo izteicienu piedēvē Francijas karalienei Marijai Antuanetei.
Šodienas Eiropā tas skanētu – “ja viņiem nav naudas benzīnam vai dīzelim, lai brauc ar “Teslu””!
Tāpat pamazām kļūst skaidrs, ka zaļajā politikā nepastāv tāda lieta kā sasteigts, samocīts vidusceļš. Nav iespējams satīrīt pasauli, šķirojot stiklu un plastmasu Eiropā, ja Indijā vai Indonēzijā tas viss tiek mests vienā čupā.
Tiem, kuri cer pārtikt no avokado un kvinojas, der atcerēties, ka šo kultūru dēļ jau iet bojā Dienvidamerikas ekosistēmas. Ir tikai divas lietas, kas spēj mainīt lietas uz labo pusi, – tehnoloģijas vai atteikšanās no pašreizējā patēriņa līmeņa.
Vienīgā nopietnā alternatīva fosilajam kurināmajam, kas patlaban pieejama cilvēkam, ir atomenerģija. Nākotnē, iespējams, to varētu nomainīt vadāmā kodoltermiskā reakcija. Atomenerģija Vācijā ir tabu tēma.
Nesaprātīgs, emocionāls un populistisks lēmums, kas tika pieņemts pēc 2011. gadā notikušās Fukušimas katastrofas. Lūk, kāpēc vācu politiķi šodien tā iestājas par gāzesvadu “Nord Stream 2”.
Bet ir vēl viena iespēja – apzināta patēriņa samazināšana. Vai tiešām Somijas veikala plauktā jāatrodas minerālūdens pudelei, kas pildīta Francijā un vesta 3000 kilometru?
Ja jau vīns tiek aplikts ar akcīzes nodokli, tad kāpēc ne ūdens, kas Eiropā tikpat kā par velti plūst no krāna? Un no kā mēs esam gatavi atteikties, nezaudējot kultūras identitāti? Vai krieviem aukstajās Sibīrijas ziemās jāatsakās no kažokiem? Frančiem – no 1000 siera šķirnēm, jo govis ražo izmešus? Vāciešiem – no 1500 desu veidiem? Latviešiem – no malkas krāsnīm un cūkas cepeša?
Tie visi ir jautājumi, kas jau tuvākajos gados dominēs vēlēšanu debatēs visā Eiropā.
