Ziemassvētku un gadumijas gaidās par dzīves svarīgiem jautājumiem, ģimenes stipriem pamatiem saruna ar mākslinieku laulāto pāri, kas kopā jau 23 gadus, – dziedātāju Kristīni Zadovsku un aktieri Andri Keišu.
Ziemassvētku un gadumijas gaidās par dzīves svarīgiem jautājumiem, ģimenes stipriem pamatiem saruna ar mākslinieku laulāto pāri, kas kopā jau 23 gadus, – dziedātāju Kristīni Zadovsku un aktieri Andri Keišu.
Foto: Karīna Miezāja

FOTO. Lai mums mierīgas debesis! Saruna ar mākslinieku pāri Kristīni Zadovsku un aktieri Andri Keišu 7

Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā 30
Kokteilis
“Es nekad nebiju plānojusi būt par prezidenta sievu!” Zelenska skumji atklāj, kādas attiecības viņai tagad ir ar vīru
TV24
“Ukraiņi atraduši alternatīvu ATACMS raķetēm,” atklāj NBS majors Slaidiņš 105
Lasīt citas ziņas

Kā svinēt un priecāties, kad pavisam netālu uz dzīvību vai nāvi ļaudis cīnās par savu un arī mūsu brīvību? Ziemassvētku un gadumijas gaidās par dzīves svarīgiem jautājumiem, ģimenes stipriem pamatiem saruna ar mākslinieku laulāto pāri, kas kopā jau 23 gadus, – dziedātāju Kristīni Zadovsku un aktieri Andri Keišu.

Lai mums mierīgas debesis
CITI ŠOBRĪD LASA

Tikšanās nolikta pie lielās egles Doma laukumā dienā, kad laika pareģi vai visu Latviju bija sabiedējuši ar oranžo brīdinājumu, ka hidrometeoroloģiskie apstākļi var kļūt bīstami. Ne nu kļuva, nekā. Vismaz Vecrīgā gaisu tricināja nevis sniega virpuļi, bet Ziemasssvētku tirdziņa mūzikas skaņas. Kristīne pirms bildēšanās kārto matus, Andris neparko negrib smaidīt. Normāla fotosesija…

Kopš dziedātāja pametusi operas skatuvi, viņas ikdiena pakārtota bērniem, jo īpaši meitai Magdalēnai, kurai nepieciešama lielāka uzmanība un rūpes, taču arī mūzikas dzīve notiek – lielākoties koncertos, kur skan Jāņa Lūsēna dziesmas.

Andrim līdzās lomām Jaunajā Rīgas teātrī gada otrajā pusē karsts filmēšanās laiks – tuvojas nobeigumam Jura Poškus filma “24 stundas spīd saule”, kurā uzticēta turīga uzņēmēja Mārtiņa loma. Nesen pabijis Izraēlā, Jeruzalemē uz pirmo filmēšanas dienu poļu lentē “Trīsvienība”. Par mata tiesu izvairījušies no nelaimes, jo arī šajā pasaules daļā nav miera – joprojām nebeidz cīnīties izraēļi ar palestīniešiem.

Kad gandrīz katra diena sākas ar baisām ziņām no Ukrainas, kur kopš 24. februāra plosās Krievijas uzsāktais karš, vai maz prāts nesas uz domām par gaišiem un priecīgiem Ziemassvētkiem?

Kristīne: Nupat kopā ar Zigfrīdu Muktupāvelu dziedājām koncertā Krimuldas muižā, un dziesmas Ukrainas kara kontekstā izskanēja pilnīgi citādāk. Kad “Bērna lūgšanā” ar Paulīnas Bārdas dzeju dziedu par maizīti, acu priekšā redzu ukraiņus, kuriem vajadzīga palīdzība ar pārtiku, siltumu, elektrību. Klausoties dziesmu “Mazu brīdi pirms” par ļaužu būdiņām, kur bads un bēdas mitinās, cilvēki sēdēja kā sastinguši, jo arī tā skanēja Ukrainai. Šīs dziesmas ir mans mazais veltījums ar cerību un ticību, lai karš beigtos. Ļoti ticu, ka arī izrunātam vārdam ir spēks.

Reklāma
Reklāma

Andris: Ilgu laiku intensīvi sekoju līdzi notikumiem Ukrainā, klausījos analītiķus, kā frontē virzās lietas, un tad vienā brīdī, kad no rīta atkal biju pāris stundas klausījies ziņas, Kristīne pajautāja – un ko tavā dzīvē maina tas, ka tik daudz laika velti šim tematam? Tas piebremzēja. Tagad pastāvīgi sekoju līdzi mūsu valsts politiskajai un kultūras dzīvei un apmēram reizi nedēļā cenšos aptvert, kas notiek Ukrainā.

Karš mani ir radikalizējis, jo ir ļoti svarīgi, ko katrs par to domā. Ja kāds svārstās, negribas ar šo cilvēku vairs komunicēt. Bet tad atceros brīnišķīgo atziņu no Jaunā Rīgas teātra izrādes “Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis” – ja kādu neieredzi vairāk par to, ko mīli, tad pārvērties par rūgumpodu.

Kādas ir jūsu pašu bērnības Ziemassvētku vai Jaunā gada spilgtākās atmiņas?

Andris: Vairāk atceros Jaunos gadus, kad dzīvojām Jelgavas lauktehnikas dzīvojamajā masīvā jeb “lauķenē”. Vecāki bija nedaudz jaunāki nekā mēs tagad ar Kristīni, uz svētkiem durvis visiem dzīvokļiem turēja vaļā un gāja viens pie otra kā ķekatās. Tētis pārģērbās par sievieti, bērni dabūja konfektes – jautrība liela! Tas bija labs laiks, jo pagalmā uz paslēpēm varējām savākties apmēram 30 līdzīga vecuma bērnu.

Kristīne: Mana vecāmamma Ezerē, pie Mažeiķu robežas, kur ziemas brīvlaikā abas ar māsu tikām aizvestas, logiem vēra ciet aizkarus un Ziemassvētkos pa kluso dedzināja svecītes. Vienu gadu vecpaps ļoti sadusmojās, kad kaimiņš Mūrnieku Reinis pirmajā stāvā bija aizkrāsojis visus logus. “Kā es to mūrnieķeli purināšu!” viņš bārās, jo no rīta pamodies – visapkārt tumšs.

Jaunpilī, kur mūsu ģimenei bija dzīvoklis, notika karnevāli. Gada nogalē pils kļuva par ciematiņa epicentru, kurā visu laiku rosījās saimnieces, smaržoja pēc rasola un pīrāgiem, ko cepa galvenā pavāre Emmas tante.

Kādi tie ir tagad, kad pašiem bērni?

Andris: Pie mums vienmēr nāk ciemos vecītis, es gan viņu neesmu vēl saticis… Reiz tas pats vecītis bija ieradies pie Gundara Āboliņa ģimenes, un Vera Singajevska viņam norunāja dzejolīti.

Kristīne: Viņš bija nenormāli līdzīgs Andrim, taču vienu gadu mūsu vecītis bija ļoti līdzīgs Gundaram Āboliņam… Jāteic, ka Ādams jau aizpagājušajā gadā saprata, kas notiek, bet Magdiņa pasauli uztver citādi un joprojām vēl tic Ziemassvētku vecītim. Lai gan nupat viņas skoliņā kāds klasesbiedrs esot teicis – nu, kāds vecītis, tas taču ir skolotājs Ainārs!

Aktrise Baiba Broka slavēja, ka jūsu ģimene mākot svinēt. Kas ir vajadzīgs, lai svētki izdotos?

Andris: Pats galvenais ir labi viesi, un mums ir ļoti stabila draugu kompānija – ģimenes cilvēki ar bērniem.

Kristīne: Andris saka – jāsvin ģimenēm! Man kā saimniecei ir svarīgi, lai būtu pilns galds ar ēdieniem, kurus atliek tikai uzsildīt, jo vasarās mūsu ballītes, kad svinam bērnu dzimšanas dienu un Kristīnes, parasti ilgst trīs dienas ar palikšanu pa nakti, un ceturtās dienas rītā, kad Baiba Broka saka savējiem bērniem, ka jābrauc mājās, vienmēr atskan – jau? Andris vienmēr ir noorganizējis ceļojumu ar apslēptās mantas meklēšanu, piemēram, kokakolas kārbām viduslaiku pilskalnā. Visjaudīgākais pār- steigums bērniem bija Jaunpils pieno-tavas apmeklējums, kur visi bijām saģērbti īpašajos tērpos un varējām sekot līdzi, kā ar rokām taisa slaveno Jaunpils ķimeņu sieru.

Ko celsit Ziemassvētku galdā?

Mums visiem ļoti garšo pelēkie zirņi ar sīpoliem un speķīti. Jau pavasarī vieniem saimniekiem aizrunāju, lai sasēj daudz zirņu, jo rudenī mēs tos ņemsim.

Jums patīkot gatavot zupas?

Iepatikās, kad sapratu, ka tīri labi sanāk un citiem garšo. Kādreiz zupa, kas izvārīta trijām dienām, pa nakti pazuda pēc tam, kad pēc izrādes mājās ieradās Otello… Man ir laba sajūta, ka vīrs un bērni ir veselīgi paēduši. Pat ja Ādams ir notiesājis kaut ko no ātrās ēstuves, viņš atnāk mājās un prasa, kad būs īstais ēdiens? Esam arī kopā gatavojuši, redzu, ka dēlam ir ķēriens – bija ar jauniešiem aizbraucis uz Jaunpili un pats uz malkas plīts izcepis garšīgas kotletes. Varēs palīdzēt, nebūs vairs ballītēs jāuztraucas, ka netikšu galā.

Vai nākamgad nebriest liela balle, jo Andrim aprit 50 gadu. Kā svinēsit – ar izrādi, benefici vai kā citādi?

Andris: Mana vienīgā doma un cerība, ka tā varētu notikt atjaunotajā teātra ēkā Lāčplēša ielā 25. Bet cerība, kā izlasīju vienā grāmatā, ir tukšums. Kas tad cits?

Kristīne: Gan jau ideja atnāks. Tieši tā notika ar manu jubilejas koncertu, kas sākotnēji nebija iecerēts operā. Tomēr gribējās parādīt, ka esmu formā, varu iziet uz skatuves pasaulē skaistākajā kleitā un labi nodziedāt. Kur tad citur to varētu labāk izdarīt, ja ne operā? Kad vēl pieslēdzās mana māsa, Dailes mūzikas nama direktore Anda, kurai no tēva ir iedzimis vēriens… Starp citu, kad mūsu tētis atveda jaunu televizoru, kas bija tik milzīgs, ka nevarējām tikt iekšā pa koridoru, jautājām, kāpēc tādu nopircis? Lielāka neesot bijis…

Ne jau es vienīgā saku, ka opermūzikas cienītājiem joprojām jūs pietrūkst, kad aizgājāt no operas skatuves.

Kristīne: Solistu likteņi mēdz būt dažādi. Intensīvi biju nodziedājusi 26 gadus, noslogotība – milzīga. Kad auklīte aizgāja uz citu darbu, viņas vietā citu Magdiņa nevarēja pieņemt, bet pats galvenais, ka nespējām samaksāt adekvātu algu par darbu ar tik lielu emocionālu slodzi. Pienāca brīdis izdienas pensijai, un es ne brīdi savu lēmumu neesmu nožēlojusi.

Vai nav padomā abiem kaut ko kopā iestudēt? Ierakstā esmu redzējusi, kā dziedat Raimonda Paula dziesmu par lauku gurķi Rīgas tirgū un Valta Pūces Ronjas un Birka duetu no izrādes “Ronja – laupītāja meita”.

Andris: Ar Kristīni man patīk uzstāties kopā, un domāju, ka kaut kad izveidosim koncertuzvedumu, bet vajag atrast tematu.

Kristīne: Atceries, mums bija neliels projekts, kur dziedāju Jāņa Lūsēna mīlestības dziesmas un tu lasīji Šekspīra sonetus? Likās pilnīgi nesavienojami, bet pēkšņi savienojās, jo tēma bija viena – par mīlestību.

Kā jūtaties kopā uz skatuves?

Andris: Kristīne noslēpj manu vokālo nevarēšanu…

Kristīne: Nu bet Maestro koncertiem ar savām dziesmām izvēlējās tevi, nevis mani. Iepazīšanās ar viņu un koncerts “Suni ārā nedzenama nakts” ar Ojāra Vācieša dzeju bija brīnišķīgs pagrieziens Andra mākslinieka dzīvē.

Andris: Viens kopīgs jaunums mums top kopā ar meitu – viņai ļoti patīk uzstāties, būt uz skatuves, tāpēc izdomājām izrādi pēc pasaku motīviem, kurai darba nosaukums ir “Meitene un velns”. Varētu rādīt mūzikas namā “Daile”, kur Magdalēna jūtas kā mājās. Gatava tā būs ap februāri vai martu. Es būšu velns.

Ko par vecākiem uz skatuves saka bērni?

Bērni tik daudz laika ir pavadījuši aizkulisēs, ka teātris viņiem vairs nav nekas īpašs. Magdalēnai teātris ļoti patīk, Ādamam gan ne. Kad draugi pastāsta, ka ir foršas izrādes, viņš saka, ka varētu atnākt.

Ar kādām sajūtām skatāties viens otra uzstāšanos, vai nevar otrreiz iemīlēties?

Kristīne: Man ir slavenais stāsts par izrādi Dailes teātrī, kur četras sezonas spēlēju “Siseņos”, un, kad to bija ieradies noskatīties Andris, tik ļoti satraucos, ka neizdevās pat tā vieta, kur parasti skanēja ovācijas, – aplausu nebija.

Andris: Tavos koncertos vienmēr esmu priecīgs. Pēdējo reizi bijām aizbraukuši uz ļoti skaistu un emocionālu koncertu šā gada valsts svētkos Valmieras kultūras namā, un Vidzemes publika – tā ir vienkārši neaprakstāma, kurā jūt dabas dotu inteliģenci, kas apvienota ar nepastarpinātu sirsnību! Atceros Kristīnes uzstāšanos Stirnienē, kas notika tā pavēlāk, jo pa dienu ļaudīm vēl bija jāsteidz lauku darbi. Kad biju publikā, redzēju, ka cilvēki, kas visu dienu ir smagi strādājuši, sēž kā sastinguši un klausās mūziku.

Šis laiks liek domāt arī par to, kas spēj nomierināt ļaužu prātus, citiem vārdiem – kam pa spēkam glābt pasauli?

Es nezinu, kas var glābt pasauli. Neticu, ka to var māksla. Nošokēja kinorežisors Andrejs Zvjagincevs (A. Keišs ir filmējies viņa filmā “Nemīlestība”, kas saņēma Kannu kinofestivāla žūrijas balvu. – Red.), kuram ir filma “Leviatāns” par nabaga krievu ierindas cilvēku, kurš visādos veidos tiek pazemots un cieš no varas iestādēm, taču viņš ir sapratis, ka šo filmu Krievijā nevienam nevajag. Viņš ir tikai iedomājies, ka ir apspiesta, nelaimīga krievu tauta, taču, izrādās, tādas nav!

Par lielo pasauli neatbildu, zinu, kas var glābt manējo, taču tas ir tik intīmi, ka atbildi paturēšu pie sevis.

Kristīne: Mēs taču esam viens otram un saviem bērniem, un tas ir gan mūsu glābiņš, gan patvērums.

Kad redzam, kā ukraiņi cīnās par savu brīvību, jādomā, vai mēs tā spētu?

Andris: Esmu simtprocentīgi par to pārliecināts. Redzējām, kas notika ar referendumu par latviešu valodu, kā cilvēki mobilizējās un cik tā bija liela jauda. Nav ne mazāko šaubu, ka mūsos ir milzīgs potenciāls, turklāt mēs tur esam jau bijuši un to pārdzīvojuši. Kristīnes mamma kā maza meitene desmit gadus bija Sibīrijā, un tas ir palicis mūsu atmiņā.

Kristīne: Viņu izsūtīja nepilnu trīs gadu vecumā, kad atgriezās, nemaz neprata latviski. Ģimenei paveicās, ka vīriešus nenošķīra.

Andris: Sievasmāte ļoti nopietni rūpējās, lai mūsu ģimene palīdzētu Ukrainai, jo Sibīrijā viņus izglāba ukraiņi, ziemu palīdzot izdzīvot ar saulespuķu sēklām. Mammai un vecaimammai viņi palikuši atmiņā kā svēti cilvēki.

Un kad nonākam līdz konkrētam lēmumam par Latvijas valsts aizsardzības dienestu un dēliem, kuriem būs jāiet dienēt? Jūsu ģimenē aug Ādams, kuram patlaban ir piecpadsmit gadu.

Kristīne: Bail par to pat runāt. Kad iedomājos, ka manu miesu un asinis…

Andris: Šeit mums domas dalās. Tu jauc karadarbību ar dienestu. Mani Jaunpils draugi visi ir dienējuši Latvijas armijā, taču nav nopeļami arī tie, kas nav gatavi doties dienestā.

Ko dēls par to saka?

Kristīne: Viņš neko nav teicis, taču es atceros filmas “Ilgais ceļš kāpās” epizodi, kā karš mātei atņēma visus trīs dēlus. Nespēju to pat aptvert!

Kā tagad notiek Ukrainā, kur notiek cīņa arī par mūsējo brīvību. Parunāsim vēl par kādu brīvību – mākslā, tāpēc ka augstu vilni sitis notikums Marka Rotko mākslas centrā, kur Daugavpils dome no izstādes likusi izņemt trīs igauņu keramiķa darbus, jo tie aizskarot ticīgu ļaužu jūtas.

Pirmais, kas ienāk prātā par šo tematu, ir Andreja Žagara Zviedrijā noskatītā “Karmena”, par kuru pēc ieraksta noskatīšanās visi teicām – tas ir kauns, murgs, ārprāts –, un tomēr tika iestudēta. Man tā izdevās par vienu no visspožākajām lomām uz operas skatuves, lai gan jāatzīst, ka bija emocionāli ļoti grūti guļus ar paplestām kājām pret kori dziedāt pašu galveno āriju “Habaneru”. Pats galvenais bija justies brīvai, noticēt un ļauties tam, ko liek režisors, jo viņš to visu ir izdomājis.

Andris: Jāsaka, tas igauņa darbs nav pārāk oriģināls. Man liekas, ka viņš grib visus paprovocēt, taču varēja to izdarīt interesantāk. Mūsu teātrī, piemēram, pirms daudziem gadiem bija Regnāra Vaivara iestudēta izrāde “Salome”, kur Jānim Kristītājam, ko atveidoja Kaspars Znotiņš, bija redzami trīs mākslīgie vīriešu dzimumorgāni. Atceros, toreiz man likās par traku, bet tas bija uztaisīts ļoti īpatnējā estētikā. Katrā ziņā daudzslāņaināk un paradoksālāk nekā “Rotko igaunim”.

Taču tolaik izrāde tāpat kā tagad izstāde raisīja daudz diskusiju un pat tika svītrota no teātra repertuāra. Kā ar pašu iekšējiem cenzoriem?

Kristīne: Esmu ļoti paškritiska pret sevi! Kad tapa Jāņa Lūsēna leģendārā dziesmu cikla “Mazu brīdi pirms” pirmie ieraksti un izdzirdēju savu balsi, nevarēju to pieņemt, tā bija katastrofa, jo iekšēji balss skan citādi. Savu jubilejas koncertu operā nevarēju noklausīties vismaz gadu.

Andris: Brīvība ir visa pamatā – arī mākslas radīšanā. Bez brīvības nav nekā, tāpēc ukraiņi tā cīnās – par savu brīvību.

Kā vērtēt brīvības izpausmi šā gada “Spēlmaņu nakts” ceremonijas laikā, kad poļu režisors, saņemot vienu no galvenajām balvām, runas nobeigumā pasūtīja Putinu ar rupju vārdu krievu valodā un publika ar aplausiem piecēlās kājās?

Kristīne: Nu baigā zīmēšanās, man tas ļoti nepatika.

Andris: Rupji drīkst būt paši ukraiņi, kuru dzīvības katru dienu ir apdraudētas. Viņi dzīvo bez elektrības, pusbadā un aukstumā un var lamāties, kā vien grib, bet mums publiskajā telpā ir jāmāk uzvesties.

Vai jūs arī bijāt “Spēlmaņu nakts” sarīkojumā?

Tieši tajā laikā atrados Izraēlā, kur notika poļu filmas “Trīsvienība” pirmā filmēšanas diena Jeruzalemē…

Kristīne: …no kuras Andris, paldies Dievam, laimīgi aizbrauca.

Andris: Dzīvoju palestīniešu rajonā kristiešu viesnīcā, kurai apkārt bija žogs kā cietumam – trīs metru augstumā ar dzeloņdrātīm. Kad devāmies projām, dažas stundas vēlāk Telavivas lidostā uzinājām, ka pie mūsu viesnīcas autobusu pieturā tajā rītā noticis sprādziens.

Ticības jautājumi cilvēkiem tur ir ļoti svarīgi. Varam te spriest par igauņu mākslinieka darbiem, bet tur viņš nekad tādus neradītu, jo būtu bailes par savu dzīvību.

Kā vērtējat “Spēlmaņu nakts” piešķiršanu kolēģei Čulpanai Hamatovai?

Esmu Čulpanas pusē, kura savā dzimtenē ir atzīta par nodevēju, bet šeit vēl ir svešā.

Dzimtenē viņa atbalstīja Putinu…

Jā, priekšvēlēšanu kampaņā, bet, pateicoties šim solim, savāca naudu bērnu onkoloģiskajam fondam “Dāvā dzīvību”, lai varētu palīdzēt 73 tūkstošiem bērnu. Turklāt viņa pēc Putina kampaņas ir ieņēmusi ļoti drosmīgu pilsonisko pozīciju – publiski izteikusi atbalstu gan “Pussy riot” (feministiska Krievijas pankroka mūzikas grupa. – Red.), gan Kirilam Serebreņņikovam (krievu teātra un kinorežisors. – Red.). Daudzi, kuri šobrīd Čulpanai klūp virsū, visticamāk, ir mazāk drosmīgi par viņu. Un visbeidzot – loma, par kuru viņai piešķīra balvu, bija satriecoša.

Uzskatu, ka māksliniekiem nevajadzētu draudzēties ar politiķiem, jo nevar zināt, kādā veidā tiksi izmantots. Es turos pa gabalu un neesmu ierunājis nevienu politisku reklāmu.

Turpinot brīvības tematu – vai ģimenē jums nav tabu jautājumu un visu brīvi apspriežat?

Lauzām mūsu vecāku paradumu nerunāt vai runāt maz. Ir jārunā par jebko, bērniem jāpiezvana saviem vecākiem! Kas tad vēl ir vajadzīgs?

Un kā ar bērniem? Pusaudžiem izrunāšanās ne vienmēr patīk.

Kristīne: Ja gribu zināt, kas notiek ar Magdiņu, pa kluso jānoklausās viņas saruna ar kaķiem, kuriem tiek izstāstīts viss. Īpašais kaķis, kas uzklausa meitas bēdas, ja mums gadījies par kaut ko sastrīdēties, ir Sultāns Suleimans – vārds aizgūts no seriāla “Lieliskais gadsimts”. Magdiņa ir ļoti tieša un atklāta, tāda ir viņas pasaule un būtība. Esam ļoti daudz ko paveikuši – viņa raksta ar drukātiem burtiem, kas ir liels sasniegums, jo daudzi tādi bērni to nekad neiemācās, tagad iet cīniņš ar lasīšanu – kad piesolu kādu bonusiņu, burtiņi padodas labāk.

Ādams ir konservatīvais puisis ar savu stilu – viņam patīk vintāža – un tāpat kā man ir svarīga lietu kārtība.

Ko jums patīk darīt kopā?

Krāsot mandalas un tagad – arī spēlēt boulingu. Ziemā šad un tad nobraucam pa kalniņu.

Andris: Mākslinieki jau nav nekādi sportisti.

Vai teātris un dziedāšana notiek arī mājās?

Kristīne: Uz manu dzimšanas dienu Ādams pats bija iemācījies un nospēlēja uz akordeona “Mazu brīdi pirms”. Mašīnā vienmēr dziedam no “Prāta vētras” repertuāra un arī Paula dziesmas ar Vācieša vārdiem – Magdalēnai tā ir svēta lieta. Taču tikai tad, kad nav mašīnā Ādama, jo mums patīk dauzīties, klaigāt, bet viņam – ne.

Kas ir svarīgākais, ko vēlētos savos bērnos ieaudzināt?

Magdalēnai man ir svarīgi iemācīt sadzīves lietas, lai viņa varētu dzīvot, cik vien var patstāvīgi.

Andris: Man nav nekādu ekspektāciju, lai viņi paši veido savu dzīvi, negribu neko uzspiest, bet vienu gan sagaidu un tā ir brīnišķīga īpašība – pieklājība pret otru cilvēku. Savukārt vecākiem pret saviem bērniem vienmēr jāizturas kā pret normāliem cilvēkiem pat tad, ja kāds attīstās citādi nekā parējie.

Ronjas un Birka duetā dziedat par sudraba zivi, kurai var kaut ko vēlēties. Kad būtu tāda zivs, ko lūgtu?

Andris: To pašu, ko dziesmā – es vēlētos katru vakaru aizmigt tik laimīgs, kā šorīt piecēlies.

Kristīne: Lai mums virs galvām ir mierīgas debesis.

Kristīne Zadovska

dziedātāja

Absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Ludmilas Braunas vokālo klasi.

Vokālo meistarību papildinājusi arī pie ārzemju pedagogiem, t. sk. Katjas Andželoni Itālijā.

Latvijas Nacionālās operas soliste no 1994. līdz 2018. gadam.

Piedalījusies iestudējumos arī Jaunajā Rīgas teātrī un Dailes teātrī.

Piedalās koncertos, kur lielākoties dzied Jāņa Lūsēna dziesmas.

2001. gadā apbalvota ar “Spēlmaņu nakts” balvu par Karmenas lomu.

Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Laulībā ar Andri Keišu, ģimenē dvīņi Magdalēna un Ādams.

Andris Keišs

aktieris

Aktiermākslu studējis Latvijas Kultūras akadēmijas Pētera Krilova kursā.

Viens no vadošajiem Jaunā Rīgas teātra aktieriem, spēlējis daudzas nozīmīgas lomas JRT “zelta fonda” iestudējumos, īpaši Alvja Hermaņa un Māras Ķimeles izrādēs.

Divas reizes saņēmis Gada aktiera “Spēlmaņu nakts” balvu, kā arī skatītāju balvu.

Viens no pieprasītākajiem Latvijas kinoaktieriem, četrkārtējs nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” ieguvējs.

Iekļauts Silvijas Radzobes veidotajā grāmatā “100 izcili Latvijas aktieri”.

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Laulībā ar Kristīni Zadovsku, ģimenē dvīņi Magdalēna un Ādams.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.