Latvieši ceļ trauksmi, jo satrauc islāma lūgšanas vietu skaita palielināšanās Rīgā 0
Latvijai būtu daudz stingrāk jāvērtē migrācija no valstīm, kurās liela sabiedrības daļa ir musulmaņi, un pašai skaidri jānosaka, kādu migrācijas politiku tā vēlas īstenot. Šādu viedokli TV24 raidījumā “Preses Klubs” pauž domnīcas “Ziemeļeiropas politikas centrs” direktors un Militāro tehnoloģiju, dronu un robotikas asociācijas vadītājs Artis Pabriks.
Viņa vērtējumā līdzšinējā Latvijas migrācijas politika dažādu apstākļu dēļ bijusi salīdzinoši atvērta, un tas esot veicinājis arī cilvēku ieceļošanu no valstīm, kurās plaši izplatīts islāms.
“Acīmredzot mūsu migrācijas politika dažādu iemeslu dēļ ir bijusi samērā atvērta tieši no valstīm, kur ir daudz islāmam ticīgo. Tā ir ļāvusi šeit nonākt arvien vairāk šādiem cilvēkiem,” saka Pabriks.
Viņš piebilst, ka ieceļotāji, tāpat kā citas sabiedrības grupas, cenšas veidot savas kopienas, kurās uztur sociālos kontaktus un apspriež gan reliģiskus, gan citus jautājumus.
Pabrika personīgajā vērtējumā Latvijai jau agrāk vajadzējis noteikt stingrākus ierobežojumus migrācijai no atsevišķām valstīm.
“Mans personīgais viedoklis ir, ka migrācijai no šādām valstīm vajadzēja būt lielākiem ierobežojumiem. Tam ir jābūt kontrolētam,” viņš norāda.
Vēl tālāk Pabriks iet jautājumā par musulmaņu reliģiskajām celtnēm. Viņš pauž uzskatu, ka Latvijā nevajadzētu atļaut mošeju būvniecību.
“Es personīgi uzskatu – un te, protams, viedokļi dalīsies –, ka mums tomēr nevajag atļaut, piemēram, mošeju celtniecību valstī,” saka Pabriks.
Viņš savu nostāju pamato ar pieņēmumu, ka pirmās oficiālās mošejas izveidošana Latvijā varētu tikt uztverta kā starptautisks signāls par valsts lielāku atvērtību musulmaņu kopienām un līdz ar to ietekmēt arī turpmākās migrācijas plūsmas.
“Tiklīdz būs pirmā oficiālā mošeja, tas būs arī zināms starptautisks signāls migrācijas jautājumos, ka šeit var doties,” savu skatījumu skaidro Pabriks.
Vienlaikus jāuzsver, ka šis ir Pabrika politisks vērtējums un pieņēmums. Tas pats par sevi nepierāda, ka reliģiskas ēkas izveidošana automātiski palielinātu migrāciju uz Latviju.
Pabriks arī atzīst, ka viņa nostāja var tikt uztverta kā netoleranta, taču uzskata, ka valstij ir tiesības pašai noteikt savas migrācijas politikas robežas.
“Pat ja tas varbūt neizklausās ļoti toleranti, es domāju, ka mums kā valstij ir gan tiesības, gan iespējas pašiem lemt, ko mēs vēlamies šeit redzēt un ko nevēlamies šeit redzēt,” viņš saka.
Viņaprāt, migrāciju nevajadzētu uztvert kā nekontrolējamu procesu, ar kuru valstij vienkārši jāsamierinās.
“Protams, migrācija vienmēr būs. Bet tas, kāda tā būs, uz kādiem noteikumiem un no kurienes, – to mums ir iespējams regulēt,” uzsver Pabriks.
Viņš kritizē arī politiķus un sabiedriskās domas pārstāvjus, kuri migrāciju uztver kā neizbēgamu procesu, kuru būtiski ierobežot neesot iespējams. Pabrika ieskatā tieši savlaicīga noteikumu izveide ļautu valstij daudz vairāk kontrolēt, kādas migrācijas plūsmas tā pieņem.
“Labāk to darīt ātrāk, nevis vienkārši pieņemt migrāciju kā saullēktu un saulrietu, ko mēs nevaram ietekmēt,” saka Pabriks.
Diskusija par šādiem priekšlikumiem gan skar ne tikai migrācijas politiku, bet arī reliģijas brīvību un vienlīdzīgas attieksmes principu. Tādēļ jebkādi konkrēti ierobežojumi būtu jāvērtē arī no Latvijas Satversmē nostiprināto pamattiesību un starptautisko saistību viedokļa.
