Saules enerģijas izmantošanas apjomi turpina pieaugt superātri, bet vai kāds aizdomājas, kur paliks nolietotie paneļi? 0
Saules enerģijas izmantošanas popularitāte pieaug strauji. Taču līdz ar arvien lielāku paneļu skaitu rodas jautājums, par kuru līdz šim runāts daudz mazāk – kas ar tiem notiks, kad tie būs nolietojušies, salūzuši vai aizstāti ar jaunākiem un efektīvākiem modeļiem?
2025. gada beigās pasaulē bija uzstādītas saules fotoelementu sistēmas ar kopējo jaudu 2,4 teravati. Ar to pietiktu, lai nodrošinātu elektroenerģiju vairāk nekā miljardam mājsaimniecību.
Pirmā teravata sasniegšanai nozarei bija nepieciešami gandrīz 70 gadi, bet līdz otrajam teravatam tā nonāca tikai divos gados.
Starptautiskā Enerģētikas aģentūra prognozē, ka no 2025. līdz 2030. gadam saules enerģija veidos aptuveni 80% no 4600 gigavatiem jaunās atjaunojamās enerģijas jaudas, vēstīts portālā Reuters.com.
Vecie paneļi nav tikai atkritumi
Saules paneļos ir virkne vērtīgu materiālu – sudrabs, silīcijs, varš un stikls. Vienlaikus tajos var būt arī bīstamas vielas, piemēram, svins un kadmijs.
Tas nozīmē, ka nolietotu paneļu pārstrāde nav tikai atkritumu apsaimniekošanas jautājums. Vecie paneļi satur materiālus, kurus iespējams atgūt un izmantot atkārtoti, par šo tēmu plašāk vēstīts arī aģentūras Reuters materiālos.
Starptautiskā Atjaunojamās enerģijas aģentūra IRENA lēš, ka līdz 2040. gadam no nolietotiem saules paneļiem atgūto metālu vērtība varētu sasniegt aptuveni 6 miljardus dolāru gadā.
Aģentūra arī lēš, ka atgūtie materiāli varētu nodrošināt aptuveni 70% no sudraba un 20% alumīnija un vara,
kas nepieciešami saules fotoelementu nozares izaugsmei.
Atkritumu būs arvien vairāk
Pašlaik saules paneļu pārstrādes sistēmas jau darbojas vairākos lielos tirgos, tostarp Eiropas Savienībā, Ķīnā un ASV. Taču problēmas mērogs nākotnē var būt pavisam cits.
IRENA prognozē, ka saules paneļu atkritumu daudzums pieaugs no aptuveni 0,2 miljoniem tonnu 2021. gadā līdz 4 miljoniem tonnu 2030. gadā. Līdz 2040. gadam tas varētu sasniegt gandrīz 50 miljonus tonnu, bet līdz 2050. gadam – vairāk nekā 200 miljonus tonnu.
Pašreizējo atkritumu daudzumu esošās pārstrādes rūpnīcas, visticamāk, spēj apstrādāt, taču ar nākotnes apjomiem situācija būs pavisam cita.
Viena no problēmām ir tā, ka nolietotie paneļi atrodas izkaisīti pa plašām teritorijām. Ja vienā vietā nav pietiekami daudz paneļu, atgūto materiālu vērtība var nebūt pietiekama, lai segtu savākšanas un pārstrādes izmaksas.
Eiropā pārstrāde jau ir obligāta
Eiropas Savienībā saules paneļu pārstrāde ir obligāta kopš 2014. gada, kad uz tiem attiecināja Elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu direktīvu jeb WEEE.
Tās mērķis ir savākt 85% nolietoto paneļu un nodrošināt, ka 80% no savāktā daudzuma tiek izmantoti atkārtoti vai pārstrādāti.
Sistēmu finansē ražotāji, veicot noteiktus maksājumus.
Ķīna 2023. gadā ieviesa prasību, kas paredz, ka saules elektrostaciju īpašniekiem jāuzņemas atbildība par nolietoto paneļu savākšanu un apsaimniekošanu. Vairāki Ķīnas ražotāji jau izveidojuši eksperimentālus pārstrādes projektus.
Paradokss – ilgāks mūžs var nozīmēt grūtāku pārstrādi
Viens no interesantākajiem jautājumiem nozarē ir tas, vai saules paneļus vajadzētu ražot tā, lai tos būtu vieglāk pārstrādāt, vai arī tā, lai tie kalpotu pēc iespējas ilgāk.
Parasti saules paneļa alumīnija rāmi noņem un pārkausē. Atlikušo stiklu kopā ar sudrabu, silīciju un daļu plastmasas parasti sasmalcina un izmanto, piemēram, stikla vates ražošanā.
Taču augstas kvalitātes materiālu atgūšanu apgrūtina īpašs aizsargslānis jeb enkapsulants.
Tas darbojas kā līme, kas notur saules elementus vietā un pasargā tos no mitruma un laikapstākļu ietekmes.
No vienas puses, šo slāni varētu padarīt vieglāk noņemamu. No otras – paneļiem jāspēj atrasties ārā aptuveni 30 gadus un izturēt sarežģītus laikapstākļus.
Tāpēc nozares eksperti norāda uz paradoksu – jo izturīgāku paneli mēģina izveidot, jo sarežģītāka var kļūt tā pārstrāde.
Daži paneļi varētu kalpot pat 40 gadus
Ne visi eksperti piekrīt prognozēm par milzīgo nākotnes atkritumu daudzumu. PV CYCLE vadītājs Jans Klincke norāda, ka iepriekšējās IRENA prognozes par paneļu atkritumu daudzumu nav piepildījušās tik ātri, kā tika paredzēts.
Viņa pārstāvētā organizācija kopš darbības sākuma 2010. gadā savākusi 135 000 tonnu saules paneļu atkritumu – aptuveni 2 gigavatu paneļu apjomu. Tikmēr Eiropā uzstādītā saules enerģijas jauda jau ir aptuveni 450 gigavati.
2025. gadā organizācija savāca rekordlielu daudzumu – 25 000 tonnu. Tomēr arī šāds apjoms joprojām ir pārāk mazs, lai dažiem pārstrādātājiem šis bizness būtu pietiekami pievilcīgs.
Turklāt saules paneļi var kalpot ilgāk, nekā sākotnēji tika gaidīts. Dažos lielos saules enerģijas projektos
tiek apsvērta iespēja paneļiem kalpot pat 40 gadus, lai gan pašreizējās aplēses parasti ir 25 līdz 30 gadi.
Varbūt vecos paneļus nemaz nevajag uzreiz pārstrādāt?
Vēl viena iespēja ir nevis veco paneli pārstrādāt, bet izmantot to atkārtoti. IRENA pārstāve norāda, ka paneļu un to detaļu remonts, atjaunošana un atkārtota izmantošana pagaidām ir lielā mērā neizmantota iespēja.
Taču lietoti paneļi pirms nonākšanas otrreizējā tirgū būtu pienācīgi jāpārbauda, jātestē un jāsertificē. Nepieciešama arī sistēma, kas garantētu to kvalitāti.
Ķīna plāno līdz 2027. gadam pārstrādāt un atkārtoti izmantot vairāk nekā 250 000 tonnu nolietotu saules paneļu. Valsts gatavojas arī daudz plašākai paneļu demontāžai, kas sagaidāma ap 2030. gadu.
Tā vēl nav “zaļās enerģijas katastrofa”
Vienlaikus aģentūra Reuters uzsver, ka bažas par saules paneļu atkritumiem nevajadzētu izraut no konteksta.
Saules enerģijas nozares atkritumu apjoms joprojām ir vairākkārt mazāks nekā, piemēram, ogļu elektrostaciju radītais atkritumu daudzums,
kā arī plastmasas un elektronikas atkritumu plūsmas.
Vienlaikus Eiropas nozarē tiek gaidītas izmaiņas noteikumos. Tiek pārskatīta WEEE direktīva, un nozares pārstāvji cer, ka saules paneļiem tiks izveidota atsevišķa kategorija un noteikumi, kas veicinās vērtīgo izejvielu atgūšanu.
Tātad saules enerģijas nākotnes jautājums nav tikai par to, cik daudz jaunu paneļu pasaulē var uzstādīt. Arvien svarīgāks kļūst arī jautājums – ko ar tiem darīt tad, kad tie vairs nav vajadzīgi.
