Latvijā
Sabiedrība

Latvija – labklājības valsts, bet ne visiem. Saruna ar Ramonu Petraviču4


Ramona Petraviča
Ramona Petraviča
Foto: Anda Krauze

Autori: Ilze Pētersone, Dace Terzena, Ģirts Kasparāns

 

Ienākot lielajā politikā, Ramona Petraviča pārsteidza divkārt – uzņemoties vadīt Labklājības ministriju ar mazu politiskā un sociālā darba pieredzi un ministres posteni apvienojot ar deputātes pienākumiem. Viegli nav, jo jākavē Saeimas sēdes, taču viņa apgalvo, ka darbs necieš, ja strādā no sirds un ģimeni atstāj otrajā vietā. Kā politiķe plāno mērot maratonu, nevis sprintu.

 

Jūsu partijai būšot jauns nosaukums?

To lemsim pēc kongresa 8. februārī, kas ieviesīs kardinālas izmaiņas partijas dzīvē. “KPV LV” vairs nebūs atsevišķu solistu partija, taču, lai to būvētu no jauna, jāmaina arī nosaukums. Pārmaiņas sākās ar Artusa Kaimiņa un Alda Gobzema privātajām un dažādām citām nesaskaņām, lai gan tieši Kaimiņš mūsu partijā iesaistīja Gobzemu, un – visu cieņu – tas bija ļoti labi līdz brīdim, kad sākās konflikti, kuros tika ierauta visa partija. Kopš brīža, kad Kaimiņš tika atstādināts no frakcijas priekšsēdētāja biedra pienākumiem (2019. gada 23. maijā. – I. P.), viņš nav piedalījies ne frakcijas sēdēs, ne partijas lēmumu pieņemšanā.

Jūs nebūtu Saeimā un valdībā, ja ne Kaimiņš un Gobzems…

Nevienā brīdī nevaru noliegt, ka viņi bija ļoti labs vilcējspēks, kas mūs ieveda Saeimā, bet Artuss Kaimiņš nedarīja neko, lai skaidrotu vēlētājiem, kāpēc radusies šāda situācija.

Šobrīd ļoti daudz ir tādu cilvēku, kas viņu ienīst, partijas reitingi iet lejā, un bija jāpieliek punkts, jo šāda situācija nevar vilkties bezgalīgi, tikai rada vairāk nesaskaņu un grauj partiju.

Vai zemais vēlētāju uzticības reitings zem 2% jums pašai nerada šaubas par “KPV LV” atrašanos valdībā?

Dažādi mūsu politiskie pretinieki izmanto socioloģiskos pētījumus un apelē pie vēlētāju uzticības un mandāta, bet mums ir izveidojies partijas kodols ar cilvēkiem, kas īsā laika posmā parādījuši, ko spēj izdarīt. Solījumi un vīzija, ar kuru nācām pie vēlētājiem, nav zuduši, mēs darbu turpināsim. Ja paskatāmies mūsu ministru reitingus, redzams, ka tie ir gana augsti.

Arī jūsējais?

Labklājības ministre vai ministrs nekad nebūs augstāk novērtēto vidū, tas nav iespējams!

Esmu virs Šuplinskas, Pūces un Viņķeles, kuriem ir zemāki reitingi, un man ir jāpriecājas, ka esmu tik augstu.

Varbūt novērtējums būtu labāks, ja jūs nesēdētu uz diviem krēsliem, strādātu tikai ministrijā un ļautu nākamajam kandidātam sarakstā ieņemt vietu Saeimā pilnvērtīgam darbam? Skatos, pērn no 50 Saeimas sēdēm esat kavējusi gandrīz trešdaļu, arī darbu Budžeta un finanšu komisijā bieži nācies izlaist.

Tas bija frakcijas lēmums pašā sākumā, par ko mēs vienojāmies. Sēdes netiek apmeklētas, ja ir kāds neatliekams ministres pienākums, bet nevarētu teikt, ka tas kaut kādā veidā pasliktinājis darbu ministrijā vai Saeimā.

Latvijā jau ir bijuši šādi gadījumi, un tie nav pretrunā ar parlamentārisma darbības principiem, piemēram, Lielbritānijā tā pat ir obligāta prasība, un daudzās citās Eiropas valstīs pašsaprotama lieta, ka ministram jābūt parlamentārietim, bet parlamentā no viņa netiek sagaidīts ļoti aktīvs darbs.

Gads ministres amatā – vai solījumi un ieceres saskan ar padarīto?

Kandidējot Saeimas vēlēšanās, manas prioritātes bija pensionāri, dzīves apstākļu uzlabošana tiem, kam iet visgrūtāk, t. i., trūcīgām personām, un nodokļu sakārtošana, lai radītu labvēlīgu vidi uzņēmējiem attīstīties un piesaistīt investorus. Vairāk nekā desmit gadus nebija paaugstināts valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts, minimālās vecuma pensijas un minimālās invaliditātes pensijas. Šo darbu esam vismaz iekustinājuši, nesaku, ka tas ir daudz un pietiekami, bet pirmais solis tika sperts un gadu no gada iesim uz priekšu.

Pēdējos gados notikusi pensiju strauja indeksācija, taču vienlaikus ievērojami pieaug arī lielās pensijas. Vai tāda kārtība ir godīga?

Pagājušā gada oktobrī notika līdz šim lielākā indeksācija, izlietojot 200 miljonus eiro – summa iespaidīga. Pensijas pieaugums bija atkarīgs no darba stāža – ja bija 45 un vairāk gadu, veidojās apmēram 10% pieaugums. Vai indeksācija bija godīga, runāju ar valsts sekretāru.

Risinājumu saredzu šādi – pensijām, kas pārsniedz zināmu robežu, piemēram, no 1000 vai 1500 eiro, varētu piemērot tikai inflācijas koeficientu, kas mazajām pensijām ļautu piemērot lielāku koeficientu, bet valsts sekretāram vēl jāaprēķina, cik liels būtu ieguvums.

Un kā var izdzīvot ar 84 eiro minimālo pensiju, citi gan teiks – paši vainīgi, ka nav ieguldījuši –, taču kādu redzat mehānismu, lai šie cilvēki gluži nemirst badā un nedzīvo absolūtā trūkumā?

Ir jārod mehānismi, kā palīdzēt cilvēkiem.

Piemaksas par katru uzkrāto darba stāža gadu 1,50 eiro līdz 1995. gada 31. decembrim tiek izmaksātas tikai tiem, kas pensionējās līdz 2011. gada 31. decembrim. Savās prioritātēs ar otro numuru esmu ierakstījusi – atjaunot pensiju piemaksu arī tiem, kas pensionējušies pēc 2012. gada, kas ir budžeta ietilpīgi, tāpēc bija doma maksāt pakāpeniski, liekot klāt pa diviem gadiem, nevis visu uzreiz. Šis būs mans priekšlikums nākamā gada budžetam un veids, kā celt pensijas.

Mazas pensijas nākotnē sagaida arī tos, kas dzimuši pēc 1960. gada. Piemēram, mums ir diezgan daudz dažādu nodokļu režīmu – mikrouzņēmumos, pašnodarbinātiem, patenta maksu maksātājiem –, kur veic minimālas sociālās iemaksas, kas nozīmē, ka viņiem pensijas būs minimālas, un tādu ir 14%.

Cilvēkiem ir jādomā par savām vecumdienām, kur līdzekļi tiek ieguldīti – bērnos, īpašumos…

Par demogrāfiskās situācijas uzlabošanu – nav sajūtas, ka tā patiešām valstī ir prioritāte, kā ierakstīts valdības deklarācijā.

Mums ir Demogrāfisko lietu centrs, ko nekomentēšu. Piedāvāju priekšlikumu, kā ģimenei pie bērna pabalsta nāktu klāt vēl 50 eiro, ko apspriedām ar Parādnieka kungu (Imants Parādnieks – premjera padomnieks demogrāfijas jautājumos. – I. P.), taču atbalstu neguvu, jo tas veicināšot ēnu ekonomiku…

Latvijā vairāk dzimst otrie un trešie bērni, bet, sarēķinot bērnu skaitu uz ģimeni, koeficients sanāk 1,6, kas Eiropā ir gana augsts rādītājs un ierindo mūs augšgalā, piemēram, Itālijai koeficients ir 1,3.

Izjūtam 90. gadu ietekmi, kad ievērojami samazinājās dzimstība, tāpēc tagad ir daudz mazāk sieviešu reproduktīvajā vecumā un nav kas dzemdē bērnus.

Taču bērnunami joprojām pildās ar bērniem.

Esmu pievērsusi uzmanību ārpusģimenes aprūpei, kurā ir savi zemūdens akmeņi, un bērnu tiesību aizsardzības sistēmas pilnveidei. Patlaban mums pašiem ministrijā ir problēmas ar Bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, jo no brīža, kad iestādē tika uzsākts audits, vadītāja slimo.

Vēl ir daudz ko darīt ar bāriņtiesu reformu, kuru uzsākām vasarā. Darba grupa ir konstatējusi, ka vairākas bāriņtiesas un sociālā dienesta funkcijas dublējas, īpaši darbā ar ģimenēm, līdz ar to sanāk dubults finansējums, bet īsti nav atbildīgā. Uzsvars jāliek tieši uz preventīvo darbu ar ģimeni jau kopš brīža, kad rodas mazākie riski, lai nenonāk pie tā, ka bērns jāizņem no ģimenes.

Mazāk no ģimenēm izņemtu bērnu ir solis tuvāk mērķim, lai varētu atbrīvoties no tā saucamajiem bērnunamiem.

Biju aizbraukusi pēc pieredzes pie mūsu kaimiņiem Lietuvā – pirms pāris gadiem viņi veica bāriņtiesas reformu, izveidojot jaunu bērnu tiesību aizsardzības sistēmu, un no ģimenēm izņemto bērnu skaits samazinājies uz pusi. Maijā iešu uz Ministru kabinetu ar ziņojumu, kādu saredzam bāriņtiesas darbību nākotnē.

Vai pēc lietuviešu parauga daļēji pārņemsit bāriņtiesas valsts pārziņā?

Bāriņtiesas finansē pašvaldības, līdz ar to lēmumu pieņemšana var būt ietekmēta, ne vienmēr bāriņtiesas strādā ar pilnu slodzi, arī darbinieku izglītība nav atbilstoša. Lēmumu pieņemšanai, manā izpratnē, jābūt Tieslietu ministrijas kompetencei, jo tie ietekmē bērnu turpmāko dzīvi.

Valsts pārvaldē ienācāt no privātā sektora un esat izteikusies, ka bijāt pārsteigta par salīdzinoši lēno problēmu risināšanas tempu valsts pārvaldē. Vai jūsu vadītajā ministrijā izdevies to paātrināt?

No vakardienas (saruna notiek 15. janvārī. – I. P.) darbā par ārštata padomnieci pieņēmu Jolantu Kalniņu-Levinu, ļoti pieredzējušu mammu, kas 14 gadus audzina bērniņu ar smagu invaliditāti. Viņa jau iepriekš bija atnākusi uz ministriju un jautāja, kāpēc vecākiem, kuriem ir bērni ar smagu invaliditāti un skaidri zināms, ka progresa nebūs, atkārtoti jāiziet invaliditātes ekspertīze un jāpierāda, ka veselība nav uzlabojusies, kas ir lieka birokrātija gan vecākiem, gan VDEĀVK (Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija, – I.P.).

Jautāju VDEĀVK, kāpēc nevaram nokārtot invaliditāti uz mūžu. Pie viņiem uz komisiju reiz atnācis pat 100 gadus vecs cilvēks!

Jautājumu pēc manas iniciatīvas varējām sakārtot pāri mēnešu laikā – no pagājušā gada 6. decembra noteikumi ir mainīti un 346 cilvēkiem jau piešķirta invaliditāte uz mūžu.

Kāpēc valsts pārvaldē acīmredzami loģiskas lietas vai nu vispār nevar atrisināt, vai darbi buksē?

Pie manis bija atnākusi darbiniece no vienas padotības iestādes un teica, ka sagatavoti grozījumi, kuriem jau tūlīt jāstājas spēkā, bet tie vēl nav saskaņoti. Man vajadzēja zvanīt, jautāt, un saskaņojums tika nokārtots tajā pašā dienā. Tā ir sistēma, kad liekam visu kaudzītē un turam līdz pēdējam brīdim.

Jau gadiem ilgi grūtā situācijā atrodas vecāki, kuri rūpējas par saviem bērniem ar īpašām vajadzībām, jo valsts nevar pilnvērtīgi nodrošināt asistentu pakalpojumu!

Ministrija bija izstrādājusi un nodevusi apspriešanai piecus variantus, no kuriem pirmais paredzēja noņemt atskaitīšanās sistēmu un paredzēt asistentiem algu līdz 608 eiro, kas budžetā prasītu 20 miljonus eiro plus tiem 17 miljoniem, kas ir šobrīd. Ļoti labu saprotu, ka tik daudz naudas nebūs. Cilvēki, kuri izmanto asistenta pakalpojumus, lūdz samazināt skrupulozo atskaitīšanos, ko asistents ir darījis, kur gājis, tā vietā piedāvājot ieviest anketas, kurās norādīti nepieciešamie asistenta darbi, bet ar to izvērtēšanu nodarbojas sociālais dienests, kas noteikti labāk par Labklājības ministriju zina konkrētā cilvēka vajadzības.

Pilotprojekts sešās pašvaldībās parādīja, ka anketa ir efektīvs veids. Taču gribētu, lai arī pašvaldības piedalās asistenta finansēšanā, ko tagad pilnībā apmaksā valsts. Lai kārtību mainītu, esmu ierosinājusi izstrādāt minimālo pakalpojumu grozu, kas jānodrošina pašvaldībām.

Jāsaka atklāti – pašvaldībām sociālie pakalpojumi nav prioritāšu augšgalā, vairāk tiek ieguldīts sporta un citās būvēs, kā es saku – betonā, ne cilvēkā.

Ko nespēj valsts, to cenšas izdarīt sabiedrības organizētās labdarības akcijas, kā pagājušā gada nogalē rīkotais labdarības maratons “Dod pieci”, kas savāca vairāk nekā 400 tūkstošus eiro neārstējami slimu cilvēku dzīves nogalei un paliatīvās sistēmas sakārtošanai Latvijā. Pēc šīs akcijas Ministru prezidents uzdeva jums un veselības ministrei Ilzei Viņķelei rast risinājumus paliatīvās aprūpes pieejamības nodrošināšanai. Cik tālu esat tikušas?

Esam vienīgie Baltijā, kas paliatīvo aprūpi nodrošina bērniem, bet problēmas ir ar pieaugušajiem, viņiem tā paredzēta tikai divas nedēļas. Galvenā loma ir Veselības ministrijai, mūsu ministrija var nodrošināt paliatīvo aprūpi dzīves vietā, ģimenes locekļiem sniegt psiholoģisko un sociālo atbalstu, apmācīt speciālistus.

Paliatīvās aprūpes pakalpojumu varētu sniegt valsts sociālās aprūpes centros, nodrošinot zināmu gultu skaitu. Nepieciešamais finansējums ir 4,5 miljoni eiro, šī summa jāpieprasa nākamā gada budžetā.

Katram ministram gadās pa skandāliņam – jūsu partiju pirms vēlēšanām atbalstīja uzņēmums “Memory Water”, kas tirgo ūdeni ar it kā pārdabiskām spējām. Pēc vēlēšanām jūsu vadītā ministrija atbalstīja “Memory Water” prasību par sociālā uzņēmuma statusa piešķiršanu, kas uzņēmumam ir finansiāli izdevīgs. Taču izrādās, ka prasības par invalīdu nodarbināšanu izpildītas formāli, lielākā daļa saņēma tikai 35 eiro mēnesī. Vai šāda rīcība nav uzskatāma par krāpšanu?

Šis precedents liek pārdomāt kritērijus, pēc kādiem Labklājības ministrijas komisijai jāvērtē uzņēmumi, jo pusei no darbaspēka ir jābūt mērķgrupai – personām ar invaliditāti, garīga rakstura traucējumiem, romu izcelsmes, kas atbrīvojušies no ieslodzījuma, bāreņi u. c., bet nav kritēriju, kuri noteiktu darba algu un stundas, kas jānostrādā.

Šajā gadījumā “Memory Water” bija nodarbināti 13 cilvēki un daļai no tiem alga bija 35 eiro, komisija deva negatīvu vērtējumu, kas bija pretrunā ar noteiktajiem kritērijiem un, pārsūdzot mūs tiesā, ministrija zaudētu. Tad ir jāpārstrādā kritēriji, taču jābūt uzmanīgiem, lai neiebrauktu otrā grāvī un mums vispār nebūtu sociālo uzņēmumu, jo ir tādi, kas strādā ļoti veiksmīgi.

Jūs esat iestājusies pret gaidāmo alkohola akcīzes nodokļa palielināšanu. Šis pieaugums varētu kaitēt jūsu vīra biznesam, samazinot alkohola tirdzniecības apgrozījumu Lietuvas pierobežā. Vai tas nav interešu konflikts?

Par akcīzes nodokli visas trīs Baltijas valstis bija vienojušās, ka pamazām to kāpinās, līdz tas kļūs vienāds, bet Igaunija, kurā pie varas nāca jauna partija, šo vienošanos neievēroja un pagājušajā gadā nodokli pazemināja.

Sapratām, ka mūsu valsts budžetā tas radīs ap 100 miljoniem eiro mīnusu un varam aizmirst visas savas prioritātes un ieceres, tāpēc arī samazinājām akcīzes nodokli.

Alkohola autleti (no angļu valodas “outlet” – zīmolu preču veikals ar ievērojami zemākām cenām. – I. P.) ļoti veiksmīgi strādā tieši pierobežā un no visa akcīzes nodokļa viņi iekasē apmēram 20%, kas ir nozīmīgs skaitlis. Ja tagad paceļam likmi iepriekš plānotajā, mums ir dārgākais alkohols Baltijā un zaudējam lielas summas, arī darba vietas, pieaugs bezdarbnieku skaits, ja veikalus aizvērs utt.

Nedomāju, ka Igaunija, kuru apskaužam par lielākām algām un miljardu lielāku budžetu, pazemināja akcīzes nodokli, lai nodzirdītu savu tautu.

Nē, viņi saprot, ka tā ir nauda, kuru var paņemt, un kāpēc to atdot Latvijai. Ja nedarīsim tāpat, tad ar savu lēnīgumu vilksimies astītē.

Kādā intervijā esat teikusi, ka jūsu sapņus laikam īstenos meitas – viena izmācījusies par juristi, otra prāto par ārstes profesiju, taču varbūt politika ir jūsu īstais aicinājums?

Jā, iespējams, ka šis darbs ir mans aicinājums un ministrija nav izvēlēta nejauši, jo no mazām dienām bijis aicinājums kādam palīdzēt, nodarboties ar labdarību, un te es varu izpausties no sirds.

Kā saka – jauna slota tīri slauka, šobrīd prioritārs ir darbs un ģimene palikusi otrā plānā. Pat atvaļinājumā neesmu bijusi, lai varētu maksimāli daudz padarīt, darbā cenšos visu vērtēt no valstiskā viedokļa.

Vai vīrs un bērni neprotestē, sak, kam tev to vajag, gribam, lai esi mājās?

Bērni ir izauguši – Svens palīdz tēvam uzņēmumā, Dženeta Nīderlandē pabeigusi maģistrantūras studijas Eiropas un starptautiskajās tieslietās un tagad iziet praksi, pēdējā bija Hāgā, Reičela mācās Saldū 12. klasē –, tāpēc tagad visu savu dzīvi varu veltīt politikai. Lielākoties esmu Rīgā, jo arī sestdienās notiek pasākumi, kuros jāpiedalās un jāsatiek cilvēki.

Šogad vēlos izsludināt Labestības gadu, jau ir daži projekti, kā to varētu darīt, iesaistot brīvprātīgos, lai cilvēkiem palīdzam ne tikai svētkos, bet visa gada garumā. Pati esmu iecerējusi kādam bērnudārzam vai pansionātam kļūt par krustmāti, aicinātu palīgā Valsts prezidenta kundzi, lai cilvēki nāk ar atvērtu sirdi, labestību un palīdzību.

Kā sadzīvojat ar mediju uzmanību un atpazīstamību, daži izdevumi vērtē arī jūsu ģērbšanās stilu, lietojot apzīmējumu “seksīgā ministre”?

Lai katrs vērtē, kā grib, citam tas var nepatikt, cits pasmaidīs, bet man tas netraucē. Cilvēki, kas man lielākoties raksta, tostarp feisbukā, parasti izsakās atzinīgi, arī par izskatu.

Vai redzat sevi politikā ilgtermiņā?

Neredzu to kā sprintu, bet gan maratonu, ko esmu uzsākusi.

Kā ar sapni par Latviju kā labklājības valsti, līdzīgu Šveicei, ko reiz kādā sarunā pieminējāt, vai tas nav tāls un nesasniedzams?

Mūsu Ministru prezidents teic, ka jātuvojas ziemeļvalstu modelim, taču tas nav četros gados izdarāms, bet man gribētos, lai Latvija ir tāda valsts, kurā cilvēki vēlas dzīvot un veidot ģimenes. Visam pamatā ir ekonomiskā attīstība, cik pievilcīgi būsim citu valstu uzņēmējiem, kāda būs mūsu nodokļu politika, tiesiskā paļāvība, darbaspēka pieejamība, algas, tās gan ceļas, bet nevar zināt, kurā brīdī notiks ekonomiskā sabremzēšanās, jābūt gataviem arī uz šādu pagriezienu. Par Šveici runājot – sapņi mēdz arī piepildīties.

Latvija – labklājības valsts, bet ne visiem

 

Vizītkarte

Ramona Petraviča

Labklājības ministre, 13. Saeimas deputāte

Dzimusi 1967. gadā.

1992. gadā beigusi Rīgas Tehnisko universitāti, studējot bioloģiski aktīvo savienojumu ķīmisko tehnoloģiju.

Līdz 2018. gadam strādājusi par finanšu direktori SIA “Monēta”.

No 2017. līdz 2018. gadam bijusi Saldus novada pašvaldības deputāte.

2018. gadā ievēlēta Saeimā no partijas “KPV LV” saraksta.

No 2019. gada 23. janvāra – labklājības ministre.

Laulībā ar uzņēmēju Aleksandru Petraviču, ģimenē trīs pieauguši bērni.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
VS
Viesturs Sprūde
Latvijā
“Koronavīrusu izgudrojuši Latvijā? Kāpēc gan ne”. Dez­informācijas plūsma, ko izplata varai tuvie Krievijas un arī Ķīnas mediji 1
16 stundas
LE
LETA
Latvijā
Azartspēles Covid-19 laikā interaktīvajām vidē neatļaus
17 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Noticis incidents veikalā distances neievērošanas dēļ 6
18 stundas

Lasītākie

LE
LETA
Veselam
Diennakts laikā konstatēti 16 jauni Covid-19 gadījumi, kopējam slimnieku skaitam sasniedzot 509 1
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Aizputes novadā kravas automašīna uz pārbrauktuves taranējusi pasažieru vilcienu
54 minūtes
LE
LETA
Veselam
Pacientu saslimšanas ar Covid-19 dēļ Ogres slimnīcā slēgta internā nodaļa un pašizolācijā atrodas jau 27 medicīnas darbinieki
22 minūtes
LE
LETA
Dabā
Saule mīsies ar mākoņiem. Pastiprināsies anticiklona ietekme
2 stundas
LE
LETA/AFP
Pasaulē
Igaunijā ar koronavīrusu inficēto skaits pārsniedzis tūkstoti, mirušo skaits pieaudzis līdz 13
40 minūtes