Andrejs Gusačenko
Andrejs Gusačenko
Foto: Timurs Subhankulovs

Latvijas valstiskums un krievi. Saruna ar vēsturnieku Andreju Gusačenko 1

Andrejs Gusačenko: “Krievu emigrantiem, kas ieradās 20. gadu sākumā no Pēterpils un Krievijas reģioniem, Latvija bija pilnīgi sveša valsts. Vienīgais, ko viņi uztvēra, ka te dod mājvietu un drošību. Viņu uztverē Baltijas valstis bija pagaidu veidojums”.

“Visvairāk būs jāmaksā privātmāju īpašniekiem ar trīs fāžu elektrību!” Vitenbergs komentē “Sadales tīkla” tarifus 95
VIDEO. Arestovičs uzdot četrus jautājumus Krievijas liberālei, kas pēdējās dienās gāna Latviju 2
Covid-19 viltus vakcinācijas afērā iesaistītie nonāk tiesas zālē – pašmāju reperis un iesaistīts arī dziedošais policists 53
Lasīt citas ziņas

“Latvijas Republikas valstiskums Latvijas krievu sabiedrības uztverē 1917. – 1919.” – referātu ar šādu nosaukumu nesen Kara muzejā sarīkotajā starptautiskajā konferencē “Nacionālo valstu veidošanās Baltijas reģionā un Austrumeiropā 1917.- 1918. gadā” nolasīja LU Latvijas Vēstures institūta zinātniskais asistents un LU Vēstures un filozofijas fakultātes doktorants ANDREJS GUSAČENKO.

Tas ir neierasts skatpunkts uz Latvijas neatkarības sākumiem, kas cita starpā parāda tā laika Latvijas krievu pilsoniskās sabiedrības lielo sadrumstalotību un uzskatu inerci.

CITI ŠOBRĪD LASA
Latvijas pašnoteikšanās jautājums 1917./1918. gada vietējiem krieviem šķita neaktuāls, līdz brīdim, kad vēstures notikumi vismaz daļu piespieda ieņemt konkrētāku pozīciju.

Jau jau pat latviešu sabiedrības vairākums Latvijas valstiskuma ideju 1917./1918. gadā uzņēma ar lielu neticību, tad ko gan gaidīt no krieviem?

Tieši tāpēc šis jautājums ir ļoti pievilcīgs pētniecībai. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā lielāko krievu iedzīvotāju daļu Latvijas teritorijā veidoja vecticībnieki, kas Latvijas teritorijā nonāca pēc Pareizticīgās baznīcas šķelšanās Krievijā 17. gadsimta 60. gados.

Pret vecticībniekiem vērsa plašu represiju vilni, līdz ar to tie meklēja patvērumu ne tikai Krievijas nomalēs, bet arī kaimiņvalstīs. Latvijas teritorijā Livonijas un poļu – zviedru kara, tāpat citu militāru konfliktu un mēra epidēmijas rezultātā krasi samazinājās iedzīvotāju skaits. Līdz ar to bēgļus, kas prata noteiktus arodus, vai arī bija prasmīgi zemnieki sagaidīja atplestām rokām.

Pirmā pasaules kara priekšvakarā Latvijā dzīvoja ap 300 tūkstoši krievu. Vecticībnieki bija pamatkopiena – 1917. gadā viņi veidoja ap 70% Latvijas krievu kopienas. Ņemot vērā vēsturisko kontekstu, kamdēļ tie nonāca Latvijas teritorijā, vecticībniekiem impēriskas tieksmes bija ne tikai svešas, bet skaitījās pat ķecerīgas.

Jāņem vērā faktu, ka pēc Pētera I reformām Pareizticīgā baznīca kļuva par valsts institūciju un vienu no noteicošajām impērijas ideoloģijas balstiem. Un tieši pareizticīgie (nikonieši) vecticībnieku acīs skaitījās šķeltnieki (раскольники), jeb ķeceri, līdz ar to par ķecerīgu tika uzskatīta arī impērijas vara. Jāatceras, ka līdz pat 1905. gadam vecticībnieki periodiski no cara varas piedzīvoja represijas – atsevišķos laika posmos viņiem liedza mantojuma tiesības, liedza būvēt vai atjaunot dievnamus, brīvi noturēt dievkalpojumus. Līdz ar to Latvijas krievu vecticībnieku acīs Krievijas impērija varas vertikāle iemantoja vēsturiski negatīva tēla veidolu.

Kad impērija 1917. gadā bruka, lielākoties viņi to uzņēma ar gavilēm, jo saprata, ka beidzot varēs īstenot sen lolotus sapņus par reliģisku un tiesisku brīvību. Par Latviju kā valsti viņi tajā brīdī visdrīzāk vispār nedomāja neko.

Jāņem vērā faktu, ka vēsturisku notikumu, represiju un liegumu dēļ vecticībnieku kopienai piemīta ārkārtīgi zems izglītotu cilvēku un inteliģences īpatsvars. 1917. gadā vien 25% viņu vīriešu un 8% sieviešu spēja lepoties ar rakstīt un lasītprasmi. Līdz ar to 1917. gada politiskajā virpulī viņi orientējās ārkārtīgi vāji, uzmanību fokusējot uz notikumiem Krievijā un frontē.

Pārējo Latvijas krievu kopienas daļu veidoja ierēdņi, strādnieki, inteliģence, no kuriem ļoti daudzi aizbrauca no Rīgas 1915. gada evakuācijas laikā.

Analizējot tā laika periodiku, var redzēt, ka pareizticīgā krievu pilsonība 1917. gadā vislielāko uzmanību koncentrēja notikumiem frontē, Krievijas pagaidu valdības darbībām un, protams, Satversmes sapulces vēlēšanām.

Attiecībā uz vietējām problēmām un Latvijas nākotni labākajā gadījumā viņi domāja apmēram to pašu, ko vairums latviešu pilsonības – ja arī notiks kādi soļi pašnoteikšanās jomā, tad maksimums būs Latvijas autonomija demokrātiskās Krievijas sastāvā.

Tā laika vietējā krievu prese līdz 1917. gada rudenim Latvijas pašnoteikšanās jautājumu pieminēja labi ja divas trīs reizes.

Ņemot vērā dominējošo spēku samēru Krievijas pagaidu valdībā, kur vara nonāca kadetu un eseru rokās, vietējā pilsoniskā prese lielākoties pieturējās pie valdības kursa. Tā ietvaros Ukrainas un Somijas iespējamo suverenitāti traktēja pat naidīgi. Pret Poliju tādas attieksmes nebija – to tomēr uzskatīja par tiesīgu pašnoteikties.

Jāņem vērā, ka pareizticīgie krievi, atšķirībā no vecticībniekiem, juta politisko piederību impērijai un tās ideoloģijai. Lai arī impērija bija sabrukusi, viņu joprojām jutās kā noteicošās, politiskās nācija lomā, impērijas pēcnācējas – demokrātiskās Krievijas ietvaros.

Neraugoties uz liberālo tieksmju uzplaukumu pēc 1917. gada Februāra revolūcijas, “nomaļu” (tā devēja Krievijas impērijas provinces) jautājumā autonomija bija augstākais, kam viņi piekristu.

1917. gada 9. aprīlī uz demokratizācijas viļņa Rīgā nodibināja “Rīgas krievu pilsoņu nacionāli-demokrātisko apvienību” (NDS). To primāro mērķu kalngalā bija dalība Krievijas Satversmes sapulces darbā, tādēļ vasarā delegāti devās uz Pēterpili tikties ar Krievijas pagaidu valdības vadītāju Aleksandru Kerenski.

Sarunas ar Kerenski tika aprakstītas 20. gadu sākumā tapušajā NDS izdevumā. Šo sarunu vadmotīvs bijis Satversmes sapulces sasaukšana, notikumi Rīgas frontē, pagaidu valdības darbība. Latvijas valstiskumam un Latvijas nākotnes vīzijai tur netika pievērsta praktiski nekāda uzmanība.

Toties nedaudz vēlāk, tā paša 1917. gada vasarā, nacionāldemokrātu pārstāvis un vēlāk starpkaru Latvijā pazīstamais diplomāts un Saeimas deputāts Aleksandrs Bočagovs, Pēterpilī tiekoties ar krievu politiķiem Andreju Šingarevu un Pjotru Miļukovu, minējis, ka Latvijā pēc Februāra revolūcijas krievi nonākuši “nenormālu situācijā”.

Starp citu, latviešu prese jau neatkarīgajā Latvijā atzīmēja, ka 1917. gadā Nacionāldemokrātiskā krievu savienība piekopusi šovinistisku politiku un raudzījusies uz jebkādiem Latvijas valstiskuma iedīgļiem ar lielām bažām. Tomēr visdrīzāk bija noticis tā, ka krievi kā valdošās, politiskās nācijas pārstāvji, lai arī liberāli, tobrīd sadūrušies ar augošajiem latviešu nacionālajiem centieniem, tos īsti neizprata.

Abas puses juku laiku “troksnī” vienkārši nesapratās. To apstiprina arī tas, ka Bočagovs un viņa līdzgaitnieks Nikolajs Bordanoss 1921. gadā saņēma ļoti labus raksturojumus no Jāņa Čakstes un ārlietu ministra Alberta Kvieša. Raksturojumos tika apliecināta šo krievu politiķu lojāla attieksme pret Latvijas valstiskumu un aktīvā sadarbība ar latviešiem Latvijas dibināšanas posmā.

1918. gada 11. decembrī Tautas padomē ievēlēja sešus Nacionāldemokrātiskās krievu savienības delegātus, tajā skaitā arī Bočagovu. Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas par pirmo krievu periodikas izdevumu kļuva Rīgas krievu avīze “Naši dņi”, kas 1918. gada beigās ieņēma lojālu pozīciju pagaidu valdībai, lai arī tā vēl nebija paguvusi nostiprināties.

Lielinieku ienākšana Rīgā 1919. gada pirmajās dienās atkal radīja jaunu situāciju.

Kā krievu tā latviešu sabiedrībā pēc būtības daudzi tajā brīdī vispār nesaprata neko. Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdība pusotra mēneša laikā pirms evakuācijas no Rīgas praktiski nepaspēja sevi apliecināt. Nav noslēpums, ka Pagaidu valdību kā latviešu, tā krievu sabiedrībā daudzi turklāt uzskatīja par vācu “marioneti”.

Krievu sabiedrības kreisi noskaņotie (veidojot vērā ņemamu īpatsvaru), protams, gaidīja “savējos”.

Pilsoniskie – pauda pretlieliniecisku nostāju un atbalstu Pagaidu valdībai, labējie, uz Krievijas atdzimšanu orientētie izturējās pret lieliniekiem naidīgi, pret Pagaidu valdību drīzāk nenopietni, kā pret tiešām pagaidu formējumu.

Vecticībnieki? Būdami mazizglītoti, ilgāku laiku Latgalē pieredzējuši lielinieku varu, kara darbību, ar to saistītu postu un jucekli, Latvijas valsti viņi sāka uztvert kaut kad ap 1920. gada nogali vai 1921. gadu.

Neraugoties uz vecticībnieku inteliģences liberālo attieksmi pret demokrātiju, jāņem vērā, ka arī vecticībnieku vidū bija kreisais elements. Lai gan lielākā vecticībnieku daļa vāji orientējās notiekošajos procesos, daudzi kopienas pārstāvji piedalījās Latvijas Neatkarības karā Latvijas armijā un landesvēra autonomajā, firsta Anatola Līvena vienībā. Starp tiem bija arī vēlākie Saeimas deputāti Miletijs Kaļistratovs un Grigorijs Jeļisejevs.

Runājot par pilsonisko aprindu uztveri, interesanti, ka Liepājas laikraksts “Ļibavskoje russkoje slovo” 1919. gada sākumā (tajā laikā tas bija vienīgais Latvijas krievu demokrātiskās domas rupors), neraugoties uz to, ka Ulmaņa pagaidu valdība bija turpat līdzās, pārliecinoši rakstīja, ka Latvijai noteikti jābūt autonomai vienībai Krievijas federācijas sastāvā. Bet pēc 1919. gada 16. aprīļa vācu apvērsuma un Pagaidu valdības pārcelšanās uz kuģi “Saratov”, viņi tomēr sāka vairāk sliekties uz Ulmaņa pusi.

Liepājā kopumā vēl maijā cilvēkiem jau nebija īstas vīzijas par Latviju. Lielākā uzmanība tobrīd tika pievērsta sadzīves jautājumiem, elementārai izdzīvošanai. Politiski priekšroka tiktu dota jebkādai varai, kas spētu nodrošināt kārtību un pienācīgu apgādi.

Līvens atmiņās raksta, ka tie krievu kareivji, kas tajā brīdī bijuši Liepājā, dalījušies trīs daļās – vieni vēlējās emigrēt uz Vāciju, otri – pievienoties krievu Ziemeļarmijas balto korpusam un padzīt lieliniekus no Pēterpils un Krievijas. Trešie vēlējušies palikt Latvijā un cīnīties pret lieliniekiem Latvijas teritorijā. Ja pirmajām divām grupām vispār nebija viedokļa par Ulmaņa valdību, tad Līvens uzreiz pauda tai lojālu noskaņojumu, ko atmiņās atzīmē viens no viņa virsniekiem, nākamais Latvijas armijas un latviešu leģiona virsnieks Arturs Silgailis.

Silgailis atzīmējis, ka Līvens bijis viens no tiem retajiem aristokrātiem, kas sveicis Ulmaņa valdību uzreiz pēc tās izveidošanas. Savai dažu simtu vīru vienībai viņš aizliedza paust jebkādus monarhistiskus saukļus. Tāpat kā citas kā balto vienības pašā Krievijā, līvenieši par savu uzdevumu uzskatīja lielinieku varas gāšanu un Krievijas Satversmes sapulces sasaukšanu, kas lemtu par tālāko valsts iekārtu.

Pēc 16. aprīļa apvērsuma Līvens attiecās no piedāvājuma kļūt par provācu valdības vadītāju. Vēlāk Līvens aizliedza savējiem piedalīties Cēsu kaujās, jo uzskatīja, ka jāietur neitralitāte. Līvenieši stāvēja godasardzē, salutēja Latvijas karogam un himnai, kad 1919. gada 8. jūlijā Pagaidu valdība atgriezās ar “Saratov” Rīgā.

Citi varbūt gaidīja Bermontu…

Zīmīgi, ka pretēji stereotipiskajam viedoklim, baltās kustības vadoņi Aleksandrs Kolčaks, Antons Deņikins, Nikolajs Judeničs, Jevgenijs Millers savos mērķos nelika monarhijas atjaunošanu, turklāt daži no viņiem pauda visnotaļ liberālo nostāju.

Lielākoties viņu augstākais mērķis bija lielinieku gāšanu un Satversmes sapulces sasaukšanu, turpmākā Krievijas likteņa lemšanu nododot tautas rokās. Savukārt Pāvels Bermonts, lai gan arī bija baltās kustības dalībnieks, oficiāli pauda nelokamu un tiešu monarhisku nostāju, pats būdams monarhists līdz kaulu smadzenēm.

Nesen LU profesors Ēriks Jēkabsons publicēja rakstu, kas balstās ASV Stenforda universitātes Hūvera arhīva glabātajos Judeniča Krievijas Ziemeļrietumu armijas novērotāja Latvijā poručika Nikolaja Baklanova ziņojumos. Baklanovs ziņoja priekšniecībai par noskaņojumu Latvijā 1919. gada rudenī. Spriežot pēc ziņojumiem, viņš pats bija diezgan reakcionāri noskaņots un balstījās līdzīgu uzskatu informatoru stāstītajā.

Baklanovs raksta, ka krievi un ebreji – tajos laikos ārkārtīgi tuvi krievu kultūrai un sabiedrībai – Rīgā gaidot Bermonta atnākšanu. Tajā pašā laikā starp vienkāršajiem ļaudīm un strādniekiem esot vērojama liela kreiso ideju popularitāte.

Tikmēr pilsoniskās krievu NDS piekritēji uzskatīja, ka Bermonta atrašanās Latvijā ir neiederīga, jo viņam vajadzētu nevis te “mīcīties”, bet doties pret sarkanajiem. Līdzīga nostāja bija arī krievu emigrācijai Eiropā un citur pasaulē.

Jāņem vērā, ka 1919. gada vasarā un rudenī Deņikina Krievijas Dienvidu karaspēks veiksmīgi attīstīja uzbrukumu Maskavai. Lielinieki jau sāka gatavot valsts institūciju evakuāciju no Maskavas. Šķita, lielinieku krišana ir tuvākā laika jautājums.

Visi nepacietīgi gaidīja, lai Bermonts pievienotos Judeničam un paātrinātu procesu, bet viņš stāvēja uz vietas, izvēršot nevajadzīgu polemiku. Reakcionārākie krievi sprieda, ka Bermonts pārāk ilgi koķetē – ja jau Latvijas valdība ir naidīgi noskaņota un nelaiž caur Rīgu, tad pēc iespējas ātrāk jātiek galā ar Latvijas armiju un jādodas tālāk, savienoties ar Judeniču gājienā uz Pēterpili.

Jāatceras, ka Latvijas Pagaidu vadība tajā laikā uzsāka sarunas par miera līgumu ar Padomju Krieviju, un pret to, atskaitot lielinieciski noskaņotos, bija visa krievu sabiedrība kā Latvijā, tā arī ārzemēs. Taču, kad Bermonts uzsāka karadarbību, saniknoti par to izrādījās praktiski visi. Ar šo soli Bermonts sanīdās ar Rietumu sabiedrotajiem, kuri atbalstīja balto kustību Krievijā.

Šķita, ka notiek nesaprotamas lietas. Bermontam būtu vajadzējis apiet Rīgu un iet tālāk uz ziemeļiem, nevis mēģināt to ieņemt.

Emigrācijas prese bermontiādes laikā rakstīja, ka noskaņojums esot triju veidu: pirmie paziņojot, ka ar jaunizveidotajām valstīm vispār nav ko krāmēties un tās “jānosedz ar krievu uradņika cepuri”, otrie –, ka galvenais, lai Bermonts pieslietos pārējiem balto spēkiem, bet ar jaunajām valstīm tiksim galā pēc tam; trešais variants – pret šīm valstīm jāizturas ar cieņu, jo agri vai vēlu tās tāpat no brīvas gribas pievienosies Krievijai kā autonomijas vai citādi.

Visas trīs grupas uzskatīja, ka Bermonta iestrēgšana Latvijā ir nevajadzīga un aplama. Aleksandrs Grīns “Dvēseļu putenī” raksta, ka krievi, bermontiešu artilēriju dzirdot, ielās staigājuši mirdzošām acīm un metuši krustus: “Spasi Gospodi ļuģi tvojā!”

Taču vēsturnieks Ēriks Jēkabsons norāda arī uz krievu un ebreju pieplūdumu Latvijas armijā īpaši bermontiādes laika. Šo viedokli apstiprina tā laika prese, atzīmējot ebreju sabiedrības ziedojumus ievainoto ārstēšanai un citiem ar labdarību saistītajiem mērķiem Bermonta pretinieku nometnē.

Savdabīgi, ka Bermonta armiju uzskatīja par “krievu”, lai arī vairums tur bija vācieši.

Krievu bija daži tūkstoši. Lasīts, ka krievu daļas bijušas diezgan neuzticamas. Tie bija vakardienas vācu karagūstekņi, kas nemaz nevēlējās karot un kam svešā zemē nebija nekādas motivācijas. Daugavgrīvā izvietotie kazaku kājnieki – plastuni – vispār uzskatīja, ka cīnās pret sarkanajiem. Tomēr latviešu prese un arī Tautas padome uzskatīja bermontiešus par reakcionāru krievu karaspēku. Arī krievu pilsoniskā sabiedrība tā domāja.

Krievu emigrantus 20. – 30. gadu Latvijā uzmanīja Politpārvalde. Vai tad tie bija uzskatāmi par draudu drošībai?

Krievu emigrācijas konteksts Latvijas teritorijā sāka parādīties pēc 1918. gada marta Brestļitovskas miera. Lielākoties krievu emigranti Baltijas valstis neuzskatīja par ilgstošas apmešanās vietu. Tie devās tālāk uz Parīzi, Berlīni, Prāgu, Belgradu, Sofiju. 20. gadu sākumā Latvijā bija aptuveni 25 tūkstoši bezpavalstnieku, agrākās Krievijas impērijas pilsoņu, tā saukto “nansenistu”, tas ir Nansena pasu īpašnieku.

Ja vecticībnieki lielākoties jau bija lojāli Latvijai, turklāt pilsoņi ar automātiski piešķirtu pilsonību kā Latvijas ilglaicīgajiem iedzīvotājiem, tad krievu emigrantiem, kas ieradās 20. gadu sākumā no Pēterpils, Pleskavas apgabala un citiem Krievijas reģioniem, Latvija bija pilnīgi sveša valsts. Vienīgais, ko viņi uztvēra, ka te dod mājvietu un drošību. Viņu uztverē Baltijas valstis bija pagaidu veidojums, jo lielinieku varai “tūlīt tūlīt” jākrīt.

Emigrantu kontingentu veidoja prāvs vakardienas baltās kustības karavīru īpatsvars, ka arī inteliģence, uzņēmēji, un citi lielinieku “šķiriskie ienaidnieki”. Zaudējuši Pilsoņu karā ģimenes, draugus, bieži vien traumētu psihi, tie līdz baltkvēlei ienīda jebkādas lieliniecisma izpausmes un spītīgi gaidīja lielinieku režīma krišanu, ko nepārtraukti propagandēja Eiropas emigrantu un Latvijas krievu prese.

Šāda alegoriska vilciena gaidīšana, sēžot uz koferiem, daļai emigrantu turpinājās līdz 1940. gadam.

Protams, laikam ejot daudzi ieguva Latvijas pilsonību un pietiekoši labi integrējās Latvijas sabiedrībā, taču arī tad viņu nostāja bija izteikti pretpadomju.

Kāpēc viņus uzmanīja Politpārvalde? Pēc Latvijas un Padomju Krievijas 1920. gada miera līguma pretpadomju publiskās izpausmes un organizācijas Latvijā bija liegtas. Tāpat bija liegtas arī pretlatviskās izpausmes Padomju Krievijā (vēlāk PSRS), kas gan netraucēja tur brīvi darboties Latvijas kompartijai un īstenot PSRS subsidētas pretlatviskas aktivitātes.

Krievu emigrantu pretlielinieciskā darbība varēja kompromitēt Latviju PSRS acīs. Pēdējā bieži vien izmantoja emigrantu aktivitātes kā politiskā spiediena sviru uz Latvijas valdību. PSRS izlūkdienesti bija teicami informēti par emigrantu organizācijām un cēla to gaismā vajadzīgos brīžos. Īpaši starptautisku attiecību sarežģījumu brīžos.

Piemēram Tirdzniecības līguma noslēgšanas jautājumā. Daļa pretlielinieku organizāciju patiešām neizslēdza pret PSRS pārstāvniecībām vērstu terora aktu rīkošanu. Latviju tas nostādītu diplomātiskas katastrofas situācijā, tāpēc Politpārvalde centās pastiprināti novērojot krievu emigrantus.

Īpaši neiedziļinoties viņu politiskajos uzskatos, visus pretlielienieciski orientētos krievus Politpārvalde, Latvijas varas orgāni un prese devēja par “monarhistiem”. Taču vai bija pareizi ieskaitīt “monarhistos” nostaļģiski orientētus cilvēkus, kas ar skumjām raudzījās uz zaudēto Krievijas varenumu, pārdzīvoja tautas paverdzināšanu lielinieku varā un brīžiem pat vainoja Nikolaju II Krievijas bojāejā? No visām aptuveni desmit pretpadomju krievu organizācijām, kas pagrīdē darbojās starpkaru Latvijā, tikai viena pauda konkrētus monarhiskus uzskatus.

Starp tiem, kuri 1940. gada 17. jūnijā Rīgā sveica padomju tankus, bija daudz krievu. Tātad liela daļa Latvijas valsti tā arī nepieņēma.

Jā, tas, ka tankus sagaidīja kreisi noskaņoti krievi un ebreji ir dokumentēts. Bet manuprāt, te jāņem vērā arī reformas, kas sekoja 1934. gada 15. maija apvērsumam, kad iezīmējās strikti latviska nacionālā politika.

Neteiktu, ka krievus sāka absolūti diskriminēt, bet, piemēram, krievu tautības ierēdņu tiesības ierobežoja. Daļa bija spiesta mainīt uzvārdus. Latgalē bija milzīgs atlaišanu vilnis. Atlaida, piemēram, dzelzceļniekus. Slēdza arī skolas un biedrības.

Jāņem vērā, ka Latgalē labi varēja dzirdēt PSRS radioraidījumus, pareizāk sakot, šie radioraidījumi tam bija paredzēti.

Signāls no Rīgas radiofona pierobežā nebija tik spēcīgs kā signāls no robežas otras puses. Tās ir absolūtas paralēles ar mūsdienām.

Vienīgi mūsdienās vēl ir arī TV un internets, turklāt propagandas aparāts strādā spēcīgāk, ātrāk, izsmalcinātāk un bezkaunīgāk.

Neraugoties uz starpkaru laikā izveidotu skolu tīklu, daudzi cilvēki Latgalē joprojām bija mazizglītoti un viegli manipulējami. Viņi bieži vien akli ticēja tam, ko tiem “lēja ausīs”. Mājās viņi redzēja, ka pēc atlaišanas ir mazāk ko likt galdā, bet tajā pašā laikā no otras puses raidīja “matuška”, slavinot “darba tautas” sasniegumus.

Par patieso situāciju PSRS bija zināms ārkārtīgi maz. Turklāt daudzi no krieviem nemaz nebija piedzīvojuši Krievijas Pilsoņu karu, sarkano terora un staļinismu. Virzība pa kreisi bija arī skolotāju un pat bijušo līveniešu vidū. Nesaku, ka tikai Ulmanis pie tā vainīgs, jo arī pašiem bija jādomā, taču viņa “pirksts” šajā procesā noteikti nospēlēja savu lomu.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
“Visvairāk būs jāmaksā privātmāju īpašniekiem ar trīs fāžu elektrību!” Vitenbergs komentē “Sadales tīkla” tarifus 95
VIDEO. Arestovičs uzdot četrus jautājumus Krievijas liberālei, kas pēdējās dienās gāna Latviju 2
Covid-19 viltus vakcinācijas afērā iesaistītie nonāk tiesas zālē – pašmāju reperis un iesaistīts arī dziedošais policists 53
Visā Krievijā kaut kas sprāgst un deg. Slaidiņš vieš skaidrību: “Tur darbojas grupējums” 22
Ar Kremli saistītie Krievijas oligarhi turpina biznesu Latvijā 40
Lasīt citas ziņas
Kāpēc bijusī veselības ministre Čakša piekrita izaicinājumam kļūt par izglītības un zinātnes ministri?
“Visvairāk būs jāmaksā privātmāju īpašniekiem ar trīs fāžu elektrību!” Vitenbergs komentē “Sadales tīkla” tarifus 95
VIDEO. Maskavas tirdzniecības centrā izcēlies milzu ugunsgrēks; dzirdami sprādzieni 12
Aizsardzības ministrs komentē zādzības armijas noliktavās: “Ir divas taciņas ejamas”
Melnā, melnā, nelatviskā ciemā. Armands Kalniņš vērtē Dailes teātra iestudējumu “Īru miroņgalva”
11:17
Kāpēc bijusī veselības ministre Čakša piekrita izaicinājumam kļūt par izglītības un zinātnes ministri?
11:01
Britu izlūkdienesti: Krievi varētu būt saņēmuši jaunu Irānas lidrobotu partiju 2
10:54
FOTO. Kura Latvijas pilsēta gaidot Ziemassvētkus, ir viskrāšņākā?
Svētdien Latviju šķērsos jauna nokrišņu zona, kas būtiski ietekmēs laikapstākļus arī nākamnedēļ
VID atgādina, ka visi dāvanu sūtījumi no valstīm ārpus Eiropas Savienības ir jādeklarē
VIDEO. Arestovičs uzdot četrus jautājumus Krievijas liberālei, kas pēdējās dienās gāna Latviju 2
Kur pazuduši acu pilieni un citas zāles?
Ar Kremli saistītie Krievijas oligarhi turpina biznesu Latvijā 40
Juris Lorencs: “Doždj” mēs ielaidām paši – sava naivuma, nezināšanas un muļķības pēc
VIDEO. “Man jāatzīst, ka tā ir bijusi nemitīga cīņa…”: talantīgajai dziedātājai Selīnai Dionai konstatēta neārstējama slimība
Informē, kur stiprās snigšanas dēļ īpaši apgrūtināti braukšanas apstākļi
Daugavpilī ne visi domā kā dome. Saruna ar mūzikas vidusskolas direktoru Aivaru Broku
Solovjovs vāciski izmēda ukraiņus un krīt histērijā: “Atriebt mūsējos vajag, raudāsiet pēc tam!” 8
Mazāk nekā 650 km… Pēc uzbrukumiem aviobāzēm krievi satraukti par iespējamu triecienu Maskavai 12
FOTO. No Skroderdienu Ieviņas līdz Antonijai, no aktrises līdz režisorei! Saruna Ditu Lūriņu
FOTO. Smalkās vakariņās Megana Mārkla žilbina ar juteklisku vakarkleitu un princeses Diānas gredzenu pirkstā 6
Paliks nedaudz vēsāks. Vai snigšana mitēsies? Prognoze piektdienai 1
Mājsaimniecībām nākamgad nepieaugs maksājums par apkurē izmantojamo gāzi 23
“Sveiks un vesels braucu uz darbu!” Juris Savickis atbild medijiem par viņa nāves viltus ziņām 22
Māra Libeka: Ždanoka nevarētu aizstāvēt Kremļa intereses Eiropā, ja mūsu valsts politiķiem būtu bijis stingrs mugurkauls 73
SPECIĀLIZLAIDUMS. Jaunākais par karu Ukrainā ar Jāni Slaidiņu 11
Šoigu ārlaulības bērnu mātei liedz uzturēties Lietuvā
ASV ģenerālis: Putins karā pret Ukrainu cietis zaudējumus visos virzienos 29
NEPLP lēmums par “Doždj” apraides atļaujas anulēšanu pieņemts vienbalsīgi. Āboliņš skaidro notikumu attīstību
VIDEO. Deputāts Kulbergs demonstrē, kā ir strādāt Saeimā cilvēkam, kurš pārvietojas ratiņkrēslā
Māris Zanders: “Pārvietošanās apgrūtināta – ļoti slidens!”