Lauksaimnieki ir savas valdības nodoti. Saruna ar zemnieku Jāni Dzeni 23
Jānis Dzenis apsaimnieko 360 ha bioloģiskajā graudkopības un lauku tūrisma saimniecībā Kalnavoti Kokneses pagastā. Viņš ir eiroskeptiķis, un tāds aizvien ir bijis. Bieži tiek aicināts piedalīties dažādās publiskās diskusijās par agrārpolitikas jautājumiem, kā arī nozarei svarīgu likumprojektu apspriešanā. Taču tikpat bieži viņa izteiktais viedoklis mēdz mulsināt ar savu negaidīto tiešumu, pārliecinošo argumentāciju, tādējādi daudziem liekot justies neērti.
Žurnāla “Agro Tops” saruna ar Jāni Dzeni par Latvijas un Eiropas agrārpolitikas redzamajām un neredzamajām pusēm.
Kur esam savā agrārpolitikā? Cik tālu esam tikuši? Kurp ejam?
– Redz, ja atslēgas vārds ir agrārpolitika, tad atbilde ir – necik tālu neesam tikuši, jo 20 gadu laikā nekādas agrārpolitikas vispār nav bijis un joprojām nav. Un šaubos, vai kāds var pateikt, vai un kad tā būs. Lai veidotu politiku, jābūt vismaz sapratnei un daudzmaz vienotai domai par to, kādā virzienā šai politikai būtu jāattīstās, uz ko tai būtu jābalstās un kādēļ. Ko tā dos Latvijas ekonomikai, tautsaimniecībai, Latvijas laukiem, ražošanai, cilvēkiem, ģimenēm utt. Līdz šim kaut kādas politikas drumstalas esam tikai mēģinājuši pievilkt pie atsevišķām interešu grupām un vadīt pēc atlikuma principa. Ja ir pieejama kāda naudas summa, tas, kurš spēcīgāks, to arī izcīna, labākajā gadījumā kaut kā pamatojot, bet nereti iztiekot arī bez īpaša pamatojuma un ieklausīšanās citos. Vienkārši izmantojot spēka un varas pozīcijas.
Esam nonākuši pie otra atslēgas vārda – konkurētspēja!
– Jā. Un te jārunā par subsīdijām. Kas tās ir un kam domātas? Tas ir atbalsta finansējums godīgu konkurences apstākļu radīšanai mūsu lauksaimniekiem ar pārējiem ES dalībvalstu lauksaimniekiem. Taču, kā neredzam šos godīgos apstākļus un noteikumus, tā neredzam. Un Zemkopības ministrijas un visas lauksaimniecības sabiedrības galvenais uzdevums būtu panākt šos godīgos konkurences apstākļus. Tai vietā slavinām ES, izliekoties nemanām, ka Eiropu nebūt neinteresē šie godīgie nosacījumi. Viņi nemaz negrib tādus panākt.
Teici, ka daudz ko piemaksājam no sava valsts budžeta…
– Tā ir. Tiesa, ne pēc papīriem, bet pēc būtības. Shēmu, pēc kuras mums palīdz ES, viens pret viens var redzēt darbojamies Ventspilī. Tur ieviestā naudas vienība – venti – ir tāds pats atbalsts iedzīvotājiem un pilsētas viesiem kā ES atbalsts Latvijai. Respektīvi, ar ventiem varam nosegt zināmu daļu no Ventspilī veiktajiem pirkumiem. Lai to īstenotu, mums jābrauc uz šo pilsētu, jāizmanto tās infrastruktūra, pakalpojumi utt. Un gan mūsu nauda, gan tie paši venti, kas pēc būtības ir tukšs papīrs, kas piesaista finanšu līdzekļus Ventspilij, tur arī paliek. Tieši tāpat darbojas ES struktūrfondu un jebkurš cits Eiropas piešķirtais atbalsta finansējums. Kā viens, tā otrs nav nekas vairāk kā reklāmas triks. Jo vairāk mums šāda finansējuma piešķir, jo vairāk Eiropas produkcijas nopērkam. Turklāt ES mums iedod vienu daļu, bet mums jāpieliek divas daļas pretī. No tām viena nāk no valsts, tātad – no nodokļu maksātājiem, bet otra no manas personiskās kabatas. Precīzāk – no bankas, kas pārsvarā gadījumu arī pieder pašiem naudas dāvinātājiem. Turklāt pret šo savu daļu ieķīlāju savu īpašumu. Bet vienīgais, ko šajā darījumā iegūstu, ir kāda tehnikas vienība vai kas cits, respektīvi – ražošanas līdzeklis, par kuru ar savu labdari norēķinos pēc pilnas programmas. Turklāt šis iegūtais ražošanas līdzeklis vai kāda izveidotā infrastruktūra man jāekspluatē atbilstoši Eiropas nosacījumiem. Tāpat vien neviens neko nedod. Var iztērēt naudu, lai reklamētu savu produkciju, bet var par šo pašu naudu izsniegt kuponu, lai šo produkciju kāds varētu nopirkt ar tā saucamo atlaidi. Un ES projektu nauda ir tieši šāds kupons vai vents. Nekas vairāk. Tā ir virtuālā nauda. Un negodīgie konkurences nosacījumi mūs noved līdz maksātnespējai, turklāt zaudējam gan ieķīlātos īpašumus, gan savas investīcijas.
Visu interviju ar Jāni Dzeni lasiet žurnāla “Agro Tops” decembra numurā.
