Liāna Langa: „Sabiedrībā nostiprinājusies neveselīga attieksme pret kritiku” 4
Liāna Langa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šāgada Barikāžu atceres vakarā LTV pirmais kanāls patīkami pārsteidza ar kvalitatīvu un atceres dienai atbilstīgu vakara programmu – vispirms ar leģendārās grupas “Pērkons” brīvdabas koncerta ierakstu, kurā varēja gan priecāties par grupas apbrīnojami jauneklīgo garu, gan restaurēt 90. gadu gaisotni.
Tam sekoja īpaši šai dienai radīts koncertstāsts Rīgas Doma baznīcā “Mana uguns, kuries!”, kurā beidzot atbilstošā mērogā varēja izpausties mūsu augstākās raudzes nacionālā kultūra.
Par unikālu to padarīja oriģināls koncepts – arhibīskapa Jāņa Vanaga tēmās dalītā, saturiski ietilpīgā un iedvesmojošā svētruna tika teikta pamīšus ar izcili izvēlētiem un labāko koru izpildītiem skaņdarbiem. Kas tāds līdz šim nebija pieredzēts. Titri pēc koncertstāsta beigām skrēja ātri, tādēļ izmantoju “Replay.lv” iespēju, lai uzzinātu šā kultūrnotikuma autoru vārdus. Īpaši vēlos izcelt LTV režisori Zitu Kaminsku, māksliniecisko vadītāju Sigvardu Kļavu, režisoru un scenogrāfu Robertu Rubīnu, gaismu mākslinieci Jūliju Bondarenko un, protams, visus apgarotos dalībniekus un izpildītājus, kā arī organizatorus.
Par šo koncertstāstu arī soctīklos parādījās pateicības un apbrīnas pilnas atsauksmes. Es ļoti labprāt lasītu arī profesionālu mediju kritiķu vērtējumu par šo nozīmīgo LTV darbu, tomēr šādas iespējas man tikpat kā nav.
Pienācis brīdis atzīt, ka sabiedrībai pieejama mediju kritika Latvijā ir vienkārši iznīkusi, un ne tikai visa nozare, bet pat sabiedriskie mediji jau ilgstoši atrodas ārpus kritiskā vērtējuma un skata no malas uz tiem. Mediji ir ceturtā vara, un tās atrašanās ārpus kritikas demokrātiskā valstī veido disbalansu varas sadalījumā. No mediju kritikas trūkuma zaudē sabiedrība un valsts.
Kurā brīdī piemirsusies pašsaprotamība, ka bez kritikas nav iespējams nodrošināt mediju kvalitāti? “Jebkurā nozarē ir nepieciešama analīze no malas. Medijkritika analizē žurnālistu darbu un norāda uz trūkumiem un nepietiekamu kvalitāti,” 2019. gadā “LV.lv” portālā rakstā “Medijkritika – mediju kvalitātes garants” atgādināja publiciste Iveta Buiķe.
Kopš tā laika, šķiet, kļuvis tikai sliktāk, proti, rakstu, kuros daudzmaz objektīvi tiktu vērtēts sabiedrisko mediju darbs, vairs vienkārši nav. Skats – ja nu vispār – tiek vērsts viena vai otra raidījuma virzienā, bet arī tas notiek ļoti reti.
Izzūdot mediju kritikai, sabiedrībā izveidojusies un nostiprinājusies neveselīga attieksme pret kritiskiem izteikumiem – tos nereti uztver kā personisku uzbrukumu raidījumu veidotājiem. Tomēr profesionālas kritikas mērķis ir cienījams – palīdzēt saredzēt un saprast kļūdas, uzlabot kvalitāti, uzteikt par teicamu sniegumu.
Atdeve no visai ievērojamā sabiedrisko mediju budžeta, tāpat arī satura kvalitāte, netiek profesionāli izvērtēta. Piemēram, Barikāžu dienu atceres laikā “Panorāmā” bija redzams sižets, kurā šo savas dzīves posmu pašslavinoši atcerējās Alfrēds Rubiks. Jaunākajām paaudzēm par viņu nekas daudz nav zināms, vai tiešām vēsturiskās objektivitātes nodrošināšanai sižetā pie viena tomēr nebūtu arī jāatgādina, par ko ekskomunists interfrontietis savulaik tika tiesāts?
Kam ir jāorganizē un jānodrošina medijkritika? Nešaubos, ka akadēmiskā līmenī mediji tiek pētīti, tomēr plašākai publikai sabiedrisko mediju darba vērtējums nav pieejams. Ar cilvēku atsauksmēm soctīklos nepietiek, nepieciešams profesionāls skatījums.
Jau sen laiks saprast, kurš īsti par to valstī ir atbildīgs un kā pienākumos būtu organizēt procesu un dotēt kritiskus rakstus, lai Latvijas sabiedrībai nav jādzīvo medijkritikas vakuumā, bet sabiedriskajiem medijiem – pašplūsmā bez profesionāla izvērtējuma.
