Marinēts (vai cepts) pūpēdis. Iesaka “Latvijas Avīzes” žurnālists Artis Drēziņš 1
Kādu dienu kaimiņiene Laila, iznākusi pie žoga, sauca, ka esot kaut ko atradusi pie savām tūjām. Varbūt man noderēšot ēšanai. Kaut kas liels un balts (sk. attēlu). Sēne, bet smaga kā ķirbis. Paskatījos katalogā. Milzu apaļpūpēdis. Ēdams. Tomēr uzreiz neriskēju. Internetā latviešu valodā atradu tikai vienu skaidru avotu par pūpēžu ēšanu. Valmiermuižas pavārs Dzintars Kristovskis. Piezvanīju. Jā, varot cept kā cūkas gaļu šķēlēs bez iepriekšējas sagatavošanas, pats to esot darījis. Tā arī es rīkojos. Garšoja pēc sēnēm un gaļas vienlaikus, pat izskatījās pēc gaļas ar smalkām dzīsliņām. Pēc nedēļas Laila atrada vēl vienu pūpēdi. Varbūt iemarinēt? Atkal zvanīju Dzintaram. Nē, marinējis neesot, bet vecmāmiņa stāstījusi, ka agrāk latvieši to darījuši. Jā, lai izdzīvotu, ēda visu, ko varēja apēst. Un, ja cepts ir ēdams, tad jau arī marinēts. Iemarinēju tāpat kā bekas – ar vārīšanu, ūdeni, etiķi, sāli, cukuru, pipariem, ķiplokiem. Izskatījās briesmīgi (kā trekni speķa gabali), bet garšoja tikai nedaudz sliktāk par bekām. Aptuveni puse cilvēku, kam piedāvāju, to arī pagaršoja. Neviens nav saindējies. Tikai pāris cilvēku uzminēja, kas tas ir.
