Monika Zīle: Ministru kabinets arvien vairāk sāk līdzināties dzīves labumu nogurdinātu džentlmeņu klubiņam 68
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Var simtreiz pateikt “halva”, bet saldums mutē vienalga neradīsies.” Uzbeku paruna
Apgalvojums, ka būt politiķim ir grūti, Latvijas apstākļos neiztur kritiku. Jo patiesībā ļoti viegli. Valsts vadīšana grūtības nesagādās arī tad, ja līdz nokļūšanai Saeimas deputāta krēslā neesi koordinējis pat sētnieku brigādi un parlamenta ēkas adresi uzzināji, mandātu iegūstot.
Kamēr citās profesijās specialitāti apstiprina diploms, bet kvalifikācijas līmeni testē stingras komisijas, šķiet, piederību Latvijas politiskajai videi nosaka vienīgi tas, cik labi apgūta darbības vārda “diskutēt” un tā atvasinājumu lietošana.
Ja burtkopas OIK atšifrējums absolūti tumša bilde, bet žurnālists pielec klāt ar jautājumu “kādā stadijā šobrīd problēmas risinājums?”, mūsu politiķis drīkst bez minstināšanās atbildēt: diskutējam. Un viss, trāpīts desmitniekā.
Tiesa, šis jēdziens ietver darbību, kur viedokļu apmaiņa vainagojas loģiskā iznākumā, un tas ir katras diskusijas mērķis. Bet ne vienmēr. Mūsu politiķu garās spriešanas par daudziem valstiski svarīgiem jautājumiem lielākoties izčākst vai summējas sabiedrību kaitinošā rezultātā.
Lūk, ja var ticēt ziņām no valdības nama, tad jau augustā Ministru kabinets pilnās burās mainījās viedokļiem par epidemiologu prognozēto koronavīrusa atdzimšanu rudenī un kala pretuzbrukuma plānus.
Varēja domāt: nu tik būs! Jo ir vakcīnas, nauda, pašu un citu valstu pieredze. Taču oktobra sākumā izrādās, ka diskutēšana būs bijusi tikai jau labi apgūtā mutes dzesināšana, un, attopoties pie lēmuma definēšanas sliekšņa, nekas prātīgs nav izrunāts.
Diemžēl Ministru kabinets arvien vairāk sāk līdzināties dzīves labumu nogurdinātu džentlmeņu klubiņam, kur ozolkoka paneļiem tapsētās sienās kungi pakšķina savus cigārus un apmainās dziļdomīgām sentencēm. Bez steigas, “lēni lūdzot” stilā.
Tieši tā mūsu valdība uzlūko gāzes un elektrības cenu galvu reibinošā lēciens atbalsi. Kamēr stipri bagātākajās valstīs jau izveidots un sabiedrībai paziņots mazturīgāko atbalsta mehānisms, mūsu deputāti un ministri… Drīkst minēt trīsreiz – ko viņi dara? Nu, protams, diskutē!
Jāteic, palaikam gan politiķi sasparojas, ieslēdzot “žip un drei” režīma kloķi. Piemēram, Saeimas “Attīstībai/Par” frakcijā dzimušo priekšlikumu, ka vienai sabiedriskai organizācijai uzdāvināmi 40 miljoni eiro, deputāti aizbalsoja apspriešanai finiša taisnē ļoti veicīgi un netūļādamies.
Liekas, bez gariem monologiem uztverts arī iekšlietu ministres Marijas Golubevas paziņojums, ka līdz 2024. gadam Latvijas–Baltkrievijas robeža stāvēs vaļā.
Gan bez tautumeitām ar sālsmaizi un plakātiem “Welcome!”, bet jēga tāda. Pat Nacionālā apvienība īsti neizrādīja sašutumu, jo valsts drošību deldējošo vilcinājumu Golubevas kundze pasniedza šobrīd populārajā labas pārvaldības principu mērcē.
Tas ir vēl viens tagadējā politiskā sasaukuma piedzemdēts jēdziens neviennozīmīgu vai skaidri apšaubāmu darbību apzīmējumam un bagātina varas aprindu leksiku līdztekus veselības ministra Daniela Pavļuta (“Attīstībai/Par”) ieviestajai “cilvēciskajai kļūdai” jebkura grēka attaisnošanai.
