Mugura taisna, elpa dziļa. Aktrises Zanes Daudziņas veselības formula 0
“Cenšos būt klāt visā, ko daru. Izjust šā mirkļa nozīmību. Tikai tāda ir vērtīga dzīve,” atzīst Zane Daudziņa, aktrise un pedagoģe, skatuves runas konsultante. Viņa ir laimīga atgriezties savas ģimenes miera salā, priecīga satikt gudrus un interesantus cilvēkus, dzīvot un elpot ar pilnu krūti.
Izbaudīt prieku ar ģimeni
Kopā būšana ir vislielākais prieks. Gadskārtējais piecu dienu laivu brauciens kopā ar Znotiņu ģimeni – svēta lieta! Tam tiek pakārtota visa vasara, jo, nonākot pašā dabas viducī, aci pret aci ar dabas untumiem un neaptveramo krāšņumu, cilvēks vienubrīd jūtas Dabas kronis, bet pēc mirkļa, kad blakus laivai iesper zibens – kā puteklis! Tāds kontrastu spēks!
Nocīnījusies ar savu ego, izcīkstējusies ar dabu, pārairējusies muskuļaina kā mačo, jūtos vismaz desmit gadus jaunāka!
Otrs ģimenes prieciņš ir došanās uz laukiem. Mūsu lauki ir īsta miera sala. Pilnīgs klusums, tikai kaimiņš dzenis no rītiem brokasto kokā pie mājas. Iekuru kamīnu, skatos, kā pagales deg – tas ir vislabākais televizors, kāds pasaulē izdomāts.
Piepildīt apskāvienu normu
Man ir ļoti svarīgi samīļot savus tuvos. Dēlus gan vairs nevaru paņemt klēpī, Kārlim drīz būs sešpadsmit, Matīsam – četrpadsmit. Taču apzināti piekopju rituālu – ejot prom, katram mājiniekam iedodu buču.
Savos semināros mācu, ka absolūtam laimes stāvoklim vajadzīgi astoņi apskāvieni dienā. Nezinu, kas to ir izpētījis, bet mēģinu praktizēt un redzu, ka tam ir jēga.
Jauniem cilvēkiem nav muļķīgu aizspriedumu, viņi apskaujas brīvi un sirsnīgi. Redzu to, kad Kārlis satiek savas dejošanas draudzenes, viņš dejo Dzirnās. Atvadoties visi mīļi apskaujas. Man savulaik – biju vienīgā atvase ģimenē – puišu pasaule bija ļoti sveša, barjera milzīga. Prieks, ka maniem bērniem tā nav.
Satikt un atbalstīt draugu
Man ir lielisks draugs Ainars. Iepazināmies 2011. gada Latvijas lepnuma ceremonijā. Man uzticēja pasniegt balvu viņa draudzenei Lindai Demiterei par rūpēm un atbalstu Ainaram.
Puisis pēc liktenīga lēciena ūdenī ir daļēji paralizēts, jau pusotru gadu pavada dažādu slimnīcu gultās. Audzis bērnunamā, ģimenes siltumu nav jutis. Lindas ģimene Liepājā viņu pieņēma un palīdzēja. Vēlāk Ainars ārstējās Rīgā, te gan viņam nebija neviena. Sajutos atbildīga, sāku apciemot. Gada garumā gandrīz katru nedēļu braucu. Bērnam, kuram nekad nav bijis īstu māju, ir liels prieks, ja aiznesu pašas ceptas maizītes. Viņš savukārt mierina mani, kad esmu nogurusi vai ir bēdīgs prāts, plēš jokus, tad abi izsmejamies.
Tagad Ainars ir arī mans krustbērns. Reiz ieminējos – ja izlemtu kristīties, neatteiktos būt tev krustmāte. Man likās, ja viņš tiks kristīts, vismaz būs kāds, pie kā patverties savā dziļajā bēdā. Pēc mēneša puisis piezvanīja – es izlēmu.
Ar mācītāju Kristu Kalniņu devāmies uz Liepājas slimnīcu. Tas bija neaizmirstami skaists mirklis.
Tagad Ainars ir ievietots Brūču klīnikā, viņa stāvoklis ir kritisks. Vācam līdzekļus ar ziedot.lv starpniecību. Priecājos, ka mans vārds palīdz. Visur, kur eju, jūtu atsaucību.
Esmu sniegusi atbalstu arī citreiz, bet tā ziedošana lielākoties bija anonīma. Beidzot ir kāds cilvēks, kam patiešām vajadzīga mana palīdzība. Ja neko citu labu šajā dienā neizdaru, sazvanu vai apciemoju Ainaru un zinu, ka viņam tas ir svarīgi.
Rūpēties par otru cilvēku ir līdzīgi kā strādāt zemi. Ravējot puķes vai pļaujot zāli, taču nerodas jautājums, vai tam ir jēga. Brīdī, kad to daru, varu nešaubīgi just jēgpilnu piepildījumu. Kopš rūpējos par Ainaru, esmu pārstājusi lieki vētīt savas problēmas. Man šķiet, ka darīju to pārāk daudz un neauglīgi.
Spēcināt organisma izturību
Strādāju Latvijas Kultūras akadēmijā jau trīspadsmit gadus. Mani iedvesmo darbs ar jauniem cilvēkiem. Tas, ko viņos redzu, liek ticēt dzīvei.
Esmu lektore, pasniedzu skatuves runu topošajiem aktieriem. Tās ir praktiskas nodarbības. Ķermeņa atbrīvošana un apzināšana. Visa veida elpošanas vingrinājumi – gan lai attīstītu balss spēku, gan to uzskaņotu, piemēram, dūcam līdzīgi tibetiešu mūkiem.
Man tā ir iespēja arī izvingrināt sevi.
Lūk, iedarbīgs vingrinājums: apzinos, ka izelpoju, tad nedaudz aizturu elpu, lai nonāktu nelielā skābekļa badā. Šajā brīdī ķermenis pats instinktīvi mobilizējas. Un tad ievelku gaisu. Nevis šā tā, bet pilnu krūti. Atbrīvoju vēderu, lai ieelpa ieplūst plaušu apakšējā daļā, pēc tam visā krūškurvī, piepildot pilnu. Tad mazliet aizturu elpu. Gari plūstoši izelpoju caur muti. Mierīgi un harmoniski. Ne izpūšot gaisu, bet ļaujoties elpai. Izelpoju pilnīgi un ar baudu.
Pietiek pat ar pāris reizēm, lai vairotu organisma izturību, atslābinātos pēc intensīva darba cēliena vai satraukumā nomierinātos un mobilizētos.
Pieslēdzos elpošanas ritmam, kaut vai čiepjot īsus mirkļus – pārskrējienā no vienas darbavietas uz otru, cilpojot lejā pa trepēm. Saprotu, ka tas ir nožēlojami un trūcīgi, ja apzināti elpoju, tikai skrienot no sestā stāva līdz mašīnai, bet tas ir labāk, nekā vispār nedarīt. Pieļauju, ka tieši tādēļ turos pie veselības, ka apzinos elpošanas nozīmi.
Saprasties gandrīz bez vārdiem
Februāra sākumā ar izrāžu apvienību Panna došos uz Īriju, lai turienes latviešiem rādītu savu monoizrādi Tāda es esmu.
Panna – tās ir kvalitatīvi izklaidējošas izrādes. Komēdijas, taču tajās ir smeldze, ir brīži, kad pārdomāt savu dzīvi un asaru nobirdināt. Pat ja gluži nav mākslas fakts, tomēr izklaides produkts ar jēgas pienesumu, saturu un vēstījumu. Kopā ar Aldi Siliņu spēlējam izrādi par aizbraucējiem Puse no sirds.
Ar režisoru Juri Rijnieku esam labi draugi divdesmit gadu garumā, saprotamies gandrīz bez vārdiem. Visi kolēģi ir simpātiski. Man tas svarīgi. Seriāla UgunsGrēks filmēšanā arī ir tāpat, brīnišķīga un draudzīga komanda. Valda kolosāla, paļāvības pilna atmosfēra.
Ja kādam ir iedvesma un iekšējs aicinājums, viņš atnes un cienā visus ar kaut ko garšīgu. Kolēģi jau pieraduši, ka es diezgan bieži kaut ko cepu. Man prieks, ka atkal dodos filmēties, tādēļ pagatavoju ko garšīgu.
Pārvērst solo par kori
Izklausīsies neticami – abas manas profesijas ir stipri vientulīgas, tāds kolektīvs solo. Braucot viesizrādēs vai vadot seminārus, cenšos jau pirmajās minūtēs nodibināt labas attiecības ar publiku vai klausītājiem, gūt baudu no brīvas un atvērtas saskarsmes. Tā rodas gandarījums par darba procesu.
Dzīvesprieku sniedz atklāsme – Latvija ir pārpilna interesantiem un gudriem cilvēkiem!
Meklēt jaunas enerģijas rezerves
Ja garas viesizrāžu tūres pēdējā dienā man roka sniedzas pēc Snikera, tā ir skaidra zīme – organisms ir izžmiegts kā citrons un kliedz pēc miera! Tad jādomā, kā gūt jaunas enerģijas rezerves. Skaidrs, ka Snikers ir pavisam nejēdzīgs un īslaicīgs risinājums.
Dzīvot veselīgi nozīmē – visu laiku uzmanīgi klausīties sajūtās un reaģēt tā, kā organisms liek. Esot vērīgam, vari izrādīties pats sev vislabākais ārsts.
Rītu sāku, izdzerot milzīgu krūzi zaļās tējas. Reizēm pasūkāju klāt medu. Dažreiz malkoju ūdeni ar svaigi spiestu citrona sulu. Brokastis ēdu vēlāk.
Vēl viens rituāls ir sejas rūdīšana ar ledu. Kosmetologi gan apgalvo, ka šādi pārlieku saraujoties asinsvadi, bet es uzskatu – ledus ir labs. Braukāju ar auksto gabaliņu, kamēr tas pilnībā izkūst. Kapilāri tiek iekņudināti, āda kļūst rožaina. Nemaz nerunājot par to, cik mundri atveras acis!
Izritināt vingrošanas paklājiņu
Savulaik katru darbdienas rītu aizrautīgi gāju uz jogu. Man bija būtisks šis nedēļas ritms, ļoti patika nodarbības pie treneres Tatjanas Bindes. Biju satriekta, kad treneri piepeši atlaida no sporta kluba. Tas man lika aizdomāties vēl par kaut ko. Es nedrīkstu būt tik izmisīgi atkarīga no trenera vai sporta kluba. Ne tāpēc, ka uzskatītu – esmu tik gudra, ka nevajag skolotāju, bet lai pierādītu pati sev, ka spēju organizēties. Vienreiz taču jākļūst pieaugušai, jāspēj izritināt vingrošanas paklājiņu savā mājā!
Nesen konstatēju, ka no rīta esmu sākusi staipīties pie vannasistabas dvieļu pakaramajiem kā tāds kaķis.
Savulaik brīnījos, kad baleta ļaudis teica – ķermenis pats prasa nostāties tiltiņā vai citādi izlocīties. Taču tagad pati jūtu – tā vien gribas izstaipīties, kaut vai pastiept muguru satītās lapas pozā. Pat sēžot mašīnā krustojumā pie sarkanās gaismas, der atcerēties par mugurkaulu, to kārtīgi iztaisnot.
Atzīšos, vingrošanu biju pametusi novārtā, bet nupat esmu atsākusi. Vislabākais, kas no rīta atmodina ķermeni, ir Sveiciens saulei – divpadsmit asanu jeb jogas vingrojumu virkne, ko pilda noteiktā secībā. Tās ir skaistas kustības, kas piepilda ķermeni ar enerģiju.
